Ziema, ej prom!

Kaut tuvojas marta vidus, ledus joprojām ieskauj pludmali.

Teikšu atklāti, man šie arktiskie skati Liepājā jau sāk nomākt. Protams, atšķirībā no iepriekšējo gadu dubļu ziemām, šī ir īsti kanoniska ziema- no zvana līdz zvanam. Protams, ir krietni patīkamāk, ja kājas nosalušas sniegā, nevis piemirkušas slapjos apavos dubļu un netīrumu putrā. Un tomēr, ziema, ej projām!

Ledus zobeni

Izskatās jau labi, bet ja tāds pīķis nāk lejā?

Šīs biedējošās lāstekas redzamas pie Liepājas Mūzikas skolas jumta kores Ausekļa ielā. Pieļauju, ka ar to naudu tā pašvaki, taču tik jau nu pašvaldība varētu, kā noorganizēt kādu vīru brigādi, kas tās baisās lāstekas atsistu. Bērni tomēr te staigā.

Kopā jautrāk

Bet pašā Liepājas centrā tikmēr atkal tusiņš.

Atšķirībā no vīriem, kas balansē uz mežonīga riska robežas uz Karostas kanāla ledus, šie omulīgi apmetušies uz Tirdzniecības kanāla ledus. Un nu jau var teikt droši- šī nodarbe kļuvusi par vienu no Liepājas simboliem. Un labi, ka tā. Tiesa, es esmu pārsteigts, ka pašvaldība joprojām nav atrisinājusi jautājumu par tik elementāru lietu kā vismaz vienas pārvietojamās tualetes uzlikšana kanālmalā, ko gana izmeļoši aprakstīju pērngad. Citādi šķiet absurdi ziņas, ka "varonīgā" pašvaldības policija aizturējuši kārtējo zemledus makšķernieku, kurš turpat uz ledus Tirdzniecības kanālā kārtojis dabiskās vajadzības. A kur gan viņam to bija darīt?

Bļitošanas neprāts atkal iet vaļā

Braucot pāri Kalpaka tiltam un redzot, cik tuvu kuģu ceļam tup bļitkotāji, auksti kauli metas...

Pagājis nedaudz laiciņa, kopš neesmu ierakstījis savas fotopiezīmes par Liepāju. Piedodiet, ka tā, jo biju mazliet izskrējis. Nu esmu atkal kaujas gatavībā.
Vai ziniet, kas man ieleca acīs tikko biju atgriezies Liepājā? Bļitkotāji. Ziniet, kas vēl? Bļitkotāji. Pats neticamākais, ka šie ne tikai atkal ieņēmuši Tirdzniecības kanāla ledu, bet nu arī Karostas kanāla ledu, ko ik pa reizei salauž ostā ienākošie kuģi!
Dažas bildes te: http://www.photoblog.com/prusis/2010/02/15/bitkotju-trakums-liepj.html.

Kad sāk krēslot

Dunikas ielā viss kluss, viss mierīgi.

Vienkāršam cilvēkam kas ziemā vajadzīgs? Siltas kājas, kāds silts dzēriens vakarā, omulīga istabiņa (bērzu malkas kurināta). Un varbūt vēl televizors (Rīgas Dinamo spēle). Bet bērniem viss citādi. Aukstā sniega kupenā izvārtīties, pa slidenu kalniņu laisties uz sēžamvietas, viens otram ar piku iemest. Tieši šādas domas radās, ziemas pievakarē gar bērnu laukumiņu Dunikas ielā braucot. Kā jaušams, vienīgais iemesls, kādēļ knēveļi padevuši pēdu, ir straujā tumsas nākšana.

Ausekļa ielas sastrēgumi

Automašīnu korķis pie Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolas.

Ausekļa iela Liepājā, uz kuras atrodas gan Liepājas 1. ģimnāzija, gan Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskola, teju ierasta aina ir baisa automašīnu drūzmēšanās. Īpaši jau tagad- ziemā. Un viss dēl tā, ka nevienam no pašvaldības komunālajiem dienestiem neienāk prātā no šaurās ielas izvest sniega vaļņus.

Nelielas pārdomas par kārtību

Toma iela palikusi par grūti izbraucamu vienjoslas ielu.

Daudzas ielas nu ir kļuvušas gani grūti izbraucamas. Ne tikai Liepājā. Domāju visā Latvijā aina līdzīga. Varētu visu vainu uzvelt ziemai, taču tā nebūs godīgi. Jāsāk ar to, ka lauvas tiesa vainas jāuzņemas stāvošo spēkratu īpašniekiem. Lūk, Toma iela kā piemērs. Nu kādēļ nevienam neienāk prātā, ka pašiem un visiem pārējiem būtu ērtāk, ja mašīnas godam novietotu tikai vienā ielas pusē un tieši klāt pie trotuāra. Saliekot mašīnas abpus divvirzienu ielai arī siltā laikā tā top neērta. Starp citu, daudzās valstīs pat ir noteikts, ka pie malas noparkotai mašīnai riteņiem ir jābūt paralēli brauktuves malai un pašam spēkratam ir jāatrodas maksimālu tuvu šai malai. Mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
Taču ne tikai par to. Daudzi sūdzās, ka sētnieki slikti strādājot, tāpēc iešana pa pilsētu esot tik grūta. Atzīšos, ka es kā sētnieks strādāju jau 14 gadu, ik dienas tīrot savas mājas apkārtni. Ziemā sniega lāpstu ņemu rokās vismaz divas reizes dienā. Dzīvojot tieši blakus tramvaja sliedēm esmu samierinājies, ka tramvaju sliežu tīrītāji prasti ignorē vienkāršos ļautiņus un sniegu ar visiem mēsliem gāž virsū uz trotuāra. Tādēļ ik dienas jātīra ne tikai no gaisa nonākušais, bet arī no sliežu ceļiem nākušais. Taču tas vēl nav viss. Ielu, uz kuras dzīvoju, sniega tīrītāji neapciemo bieži, tādēļ vismaz krustojumu pa kuru iebraucu sētā nākas ar lāpstu tīrīt. Tā katru dienu. Bet ko es redzu vairumā Liepājas mikrorajonos? Mašīnas stāv kā pagadās, reti kurais to īpašnieks cenšas kaut minimāli attīrīt paša mašīnas parkošanos laukumiņu. Iedomājieties, cik daudz pilsēta šajā bargajā ziemā iegūtu, ja paši cilvēki kaut minimāli parūpētos par savu durvju priekšu. Un tam sekojošā paradumu ķēdīte varētu turpināties. Iedomājieties, ka 9. maija svinētāji vairs nečurātu kāpņu telpās, ja katrs autovadītājs izmantotu nedaudzās Latvijas saulainās dienas un nomazgātu savu spēkratu, ja pīpmaņi savus pretīgos izsmēķus nemetīs zemē vai nebāzīs, kur pagadās. Iedomājieties, cik skaista paliktu ikviena Latvijas pilsēta, ja paši cilvēki sāktu par to vienkopus rūpēties, piemēram, iesējot un pļaujot mauriņu nama priekšā, uzpošot sava nama kāpņu telpas, (kādēļ gan pašiem daudzdzīvokļu namu iemītniekiem nesarīkotu savas mazās sestdienas talkas?) apzaļumojot balkonus un lodžijas ar ziediem, nevis krāmu kalniem. Iedomājieties, cik skaistas būtu pilsētas, ja ikviens sava mitekļa logus notīrītu un reizi pa reizei aizkarus pamazgātu. Tik maz, bet daudziem tas šķiet daudz un nevajadzīgi. Un ja visi šie sīkumi taptu par mūsu ikdienu, mūsu sadzīve būtu tuvu perfektai. Tīrās kāpņu telpās bargās ziemās neviens neiedomāsies atstāt vaļā durvis, izlaižot siltumu. Cilvēks, kas cītīgi pieskata sava mitekļa apkārtni, nekad neies kakāt otra kāpņu telpā. Šoferis, kas nomazgājis savu spēkratu un satīrījis savas mašīnas parkošanās vietu zem nama logiem, nekad nepielāčos sava nama kāpņu telpu ar dubļainām kājām un ar savu mašīnu cita dzīvi nepadarīs neciešamu. Vismaz tā es ļoti domāju. Sīkumi it kā, taču kā tie varētu mūsu ikdienu uzlabot.

Kārtība ielās ar nelielām pārdomām

Toma iela palikusi par grūti izbraucamu vienjoslas ielu.

Daudzas ielas nu ir kļuvušas gani grūti izbraucamas. Ne tikai Liepājā. Domāju visā Latvijā aina līdzīga. Varētu visu vainu uzvelt ziemai, taču tā nebūs godīgi. Jāsāk ar to, ka lauvas tiesa vainas jāuzņemas stāvošo spēkratu īpašniekiem. Lūk, Toma iela kā piemērs. Nu kādēļ nevienam neienāk prātā, ka pašiem un visiem pārējiem būtu ērtāk, ja mašīnas godam novietotu tikai vienā ielas pusē un tieši klāt pie trotuāra. Saliekot mašīnas abpus divvirzienu ielai arī siltā laikā tā top neērta. Starp citu, daudzās valstīs pat ir noteikts, ka pie malas noparkotai mašīnai riteņiem ir jābūt paralēli brauktuves malai un pašam spēkratam ir jāatrodas maksimālu tuvu šai malai. Mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
Taču ne tikai par to. Daudzi sūdzās, ka sētnieki slikti strādājot, tāpēc iešana pa pilsētu esot tik grūta. Atzīšos, ka es kā sētnieks strādāju jau 14 gadu, ik dienas tīrot savas mājas apkārtni. Ziemā sniega lāpstu ņemu rokās vismaz divas reizes dienā. Dzīvojot tieši blakus tramvaja sliedēm esmu samierinājies, ka tramvaju sliežu tīrītāji prasti ignorē vienkāršos ļautiņus un sniegu ar visiem mēsliem gāž virsū uz trotuāra. Tādēļ ik dienas jātīra ne tikai no gaisa nonākušais, bet arī no sliežu ceļiem nākušais. Taču tas vēl nav viss. Ielu, uz kuras dzīvoju, sniega tīrītāji neapciemo bieži, tādēļ vismaz krustojumu pa kuru iebraucu sētā nākas ar lāpstu tīrīt. Tā katru dienu. Bet ko es redzu vairumā Liepājas mikrorajonos? Mašīnas stāv kā pagadās, reti kurais to īpašnieks cenšas kaut minimāli attīrīt paša mašīnas parkošanos laukumiņu. Iedomājieties, cik daudz pilsēta šajā bargajā ziemā iegūtu, ja paši cilvēki kaut minimāli parūpētos par savu durvju priekšu. Un tam sekojošā paradumu ķēdīte varētu turpināties. Iedomājieties, ka 9. maija svinētāji vairs nečurātu kāpņu telpās, ja katrs autovadītājs izmantotu nedaudzās Latvijas saulainās dienas un nomazgātu savu spēkratu, ja pīpmaņi savus pretīgos izsmēķus nemetīs zemē vai nebāzīs, kur pagadās. Iedomājieties, cik skaista paliktu ikviena Latvijas pilsēta, ja paši cilvēki sāktu par to vienkopus rūpēties, piemēram iesējot un pļaujot mauriņu nama priekšā, uzpošot sava nama kāpņu telpas, (kādēļ gan pašiem daudzdzīvokļu namu iemītniekiem nesarīkotu savas mazās sestdienas talkas?) apzaļumojot balkonus un lodžijas ar ziediem, nevis krāmu kalniem. Iedomājieties, cik skaistas būtu pilsētas, ja ikviens sava mitekļa logus notīrītu un reizi pa reizei aizkarus pamazgātu. Tik maz, bet daudziem tas šķiet daudz un nevajadzīgi. Un ja visi šie sīkumi taptu par mūsu ikdienu, mūsu sadzīve būtu tuvu perfektai. Tīrās kāpņu telpās bargās ziemās neviens neiedomāsies atstāt vaļā durvis, izlaižot siltumu. Cilvēks, kas cītīgi pieskata sava mitekļa apkārtni, nekad neies kakāt otra kāpņu telpā. Šoferis, kas nomazgājis savu spēkratu un satīrījis savas mašīnas parkošanās vietu zem nama logiem, nekad nepielāčos sava nama kāpņu telpu ar dubļainām kājām un ar savu mašīnu cita dzīvi nepadarīs neciešamu. Vismaz tā es ļoti domāju. Sīkumi it kā, taču kā tie varētu mūsu ikdienu uzlabot.

Čakstes laukums zem sniega

Sniegots klajums.

Patiesību sakot, te pat nav ko redzēt. Taču iekrita acīs, cik Jāņa Čakstes vārdu nesošais laukums ir bezjēdzīgs. Monstroza platība, kura zem sniega segas pārvēršas par bezjēdzīgu lauku un nepilda absolūti nekādas funkcijas. Tik vien kā paplašināts trotuārs. Bet tai pašā laikā, cik gan te vajadzēja, lai mazliet pārdomātu un labiekārtotu. Piemēram, vienu laukuma stūri starp Janševska un Alejas ielu iekārtot par bērnu laukumu. Par trotuāriem vai ziedošiem apstādījumiem vasarās nemaz nerunājot.

K-Rauta aizsnigusi

Vēl mazliet un uzzināt, kas uz šī lielveikala rakstīts, nevarēs.

Braucot pa Brīvības ielu, nolēmu iegriezties K-Rautā. Ilgi nebija būts. Bet re, stāvvietā pamanīju, cik dūšīgi sniega kristālu kopums ir nomaskējis veikala izkārtni.

Arktiskā Ludviķa iela

Bezjēdzīgā sniega kolekcionēšana.

Nez vai tas bija prāta darbs sniega savākšanai izvēlēties Kr.Valdemāra un Ludviķa ielas krustojumu. Jau tā te nav tā pārredzamākā vieta.

Hiacintes Radio ielas kupenā

Kā gan kupenā nonākusi šī puķīte?

Vakar, izkāpjot no mašīnas, Radio ielas stāvvietas kupenā pamanīju šādu podiņu ar puķīti. Ziemas salā tā bija apsalusi un kļuvusi mīksta. Žēl, bet kā lai ņem?

Latviešu ziemas skaistums

12. janvāra vakars Liepājā bija gluži fantastisks. Apsarmojušie koki, sniegs un bargs sals. Reizē ar vēl nenoņemtajām Ziemassvētku gaismām bija īstais brīdis padarīt locekļus nejūtīgus, lai iegūtu duci fotogrāfiju ar gluži spēcīgu svētku noskaņojumu.
Vairāk bildes apskatāmas te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623076357511/.

Pelēkais strazds pēc paikas atlidojis

Ieraugot resno putniņu, sapratu, ka putniņš gaida, kad barotavu papildināšu.

Kādu laiku atpakaļ Rimčikā nopirkām putnu barotavu pa dažiem latiem un iekarinājām sētas ceriņā. Sabērām tur putnu ēdienu un pēc tam šķendējos, ka čivuļiem tur nepatīk. Nenāk. Vienu dienu ieraugu, ka ceriņā tāds resns putnelis sēž. Otro, trešo dienu. Un tie putni uzrodas aizvien vairāk. Pa divi un trīs. Eju skatos, barotava izēsta. Sapratu vainu- barotavu piebēru pilnu, zīlītēm pieskrūvējām speķi un uz ceriņa zariem sadūrām ābolus.

Kaitbordisti uz Liepājas ezera ledus

Pat meitenes, kamēr mēs- veči bēgam no sala...

Spīd saule, taču auksti. Ļoti auksti. Pāri Liepājas ezera ledum, kuru klāj sniega kupenas, pūš stindzinošs vējš. Tālumā gan tuvumā zilajās ziemas debesīs kontrastē raibās un spilgtās krāsās kaitbordistu pūķi. Kamēr liepājnieki sildās savos mājokļos, Liepājas ezera aizsalušos plašumus iekaro viņi- kaitbordisti.

Nu ja. Un arī pērngad pašā bargākajā laikā šie ekstremāļi te bija: http://www.liepajnieks.lv/2009/08/ara-sals-ka-rokas-nejut-sie-kaito.html.
Vairāk bildes ieliku te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623056544263/.

Slēpju sliedes

Liepājas pludmalē vairs nesauļojas. Tagad tikai uz slēpēm!

Atminos, ka visas bērnības ziemas pavadītas tieši te- Liepājas pludmalē, mežiņā un kāpās, kur simtiem slēpotāju metās baudīt ziemīgo sporta veida burvību. Līdz ar ziemu klejošanu pa citām zemēm, liepājniekiem slēpes nācās nolikt malā. Bija tādi, kas tās vieglprātīgi izmeta un nu kož pirkstos, ka jaunas dārgas, bet slēpot tik ļoti gribas. Principā, es runāju par sevīm...

Cepurītes

Lūk, kādas sniega cepurītes!

Vai varat iedomāties, kur tādas Liepājā var ieraudzīt? Nemaz nemēģiniet minēt. Pats neticēju. Aiz autobusa pieturas pie Mirdzas Ķempes pieminekļa Ūliha ielā.

Pēdas pludmales sniegā

Pēdas pludamles sniegā. Tiesa, plikas kājas te nav rādijušās.

Saulriets. Auksti, bet skaisti. Pat neticās, ka nieka četrus mēnešus atpakaļ pa šo plumdali varēja staigāt plikām kājām. Lai gan, cik ilgi, un atkal klāt pavasaris. Vien četri mēneši un būs silts kā vasarā!

Pareizā ziemas ainava

Pēcpusdienas saule Pakaviņās.

Sals, pa brīdim snigšana, ledus pār ūdeņiem un saulesriets, kas izlaužas cauri melnajiem sniega mākoņiem. Vārdu sakot, šodien bija tā laime piedzīvot īstu ziemas dienu. Un tas, kā zināms, Liepājas platuma grādos nemaz nav tik bieži.

Nepabeigtais krustojums

Sniegotais Baznīcas un Stendera ielas krustojums.

Ikdienā nemaz nebiju ievērojis, cik tukšs izskatās vēsturiskais Baznīcas un Stendera ielas krustojums. Iespējams tas dēļ tā, ka sniegs šo vietu padara gaišāku un plašāku. Un nu paveras aina, kas liek secināt, ka agrākā mācītājmāja ir steidzami jāceļ. Citādi šīs krustojums nudien izskatās ērmīgs. Kā liels pagalms pašā pilsētas centrā.