Meklēšana

2010. gada 4. februāris

Nelielas pārdomas par kārtību

Toma iela palikusi par grūti izbraucamu vienjoslas ielu.
Daudzas ielas nu ir kļuvušas gani grūti izbraucamas. Ne tikai Liepājā. Domāju visā Latvijā aina līdzīga. Varētu visu vainu uzvelt ziemai, taču tā nebūs godīgi. Jāsāk ar to, ka lauvas tiesa vainas jāuzņemas stāvošo spēkratu īpašniekiem. Lūk, Toma iela kā piemērs. Nu kādēļ nevienam neienāk prātā, ka pašiem un visiem pārējiem būtu ērtāk, ja mašīnas godam novietotu tikai vienā ielas pusē un tieši klāt pie trotuāra. Saliekot mašīnas abpus divvirzienu ielai arī siltā laikā tā top neērta. Starp citu, daudzās valstīs pat ir noteikts, ka pie malas noparkotai mašīnai riteņiem ir jābūt paralēli brauktuves malai un pašam spēkratam ir jāatrodas maksimālu tuvu šai malai. Mums līdz tam vēl tāls ceļš ejams.
Taču ne tikai par to. Daudzi sūdzās, ka sētnieki slikti strādājot, tāpēc iešana pa pilsētu esot tik grūta. Atzīšos, ka es kā sētnieks strādāju jau 14 gadu, ik dienas tīrot savas mājas apkārtni. Ziemā sniega lāpstu ņemu rokās vismaz divas reizes dienā. Dzīvojot tieši blakus tramvaja sliedēm esmu samierinājies, ka tramvaju sliežu tīrītāji prasti ignorē vienkāršos ļautiņus un sniegu ar visiem mēsliem gāž virsū uz trotuāra. Tādēļ ik dienas jātīra ne tikai no gaisa nonākušais, bet arī no sliežu ceļiem nākušais. Taču tas vēl nav viss. Ielu, uz kuras dzīvoju, sniega tīrītāji neapciemo bieži, tādēļ vismaz krustojumu pa kuru iebraucu sētā nākas ar lāpstu tīrīt. Tā katru dienu. Bet ko es redzu vairumā Liepājas mikrorajonos? Mašīnas stāv kā pagadās, reti kurais to īpašnieks cenšas kaut minimāli attīrīt paša mašīnas parkošanos laukumiņu. Iedomājieties, cik daudz pilsēta šajā bargajā ziemā iegūtu, ja paši cilvēki kaut minimāli parūpētos par savu durvju priekšu. Un tam sekojošā paradumu ķēdīte varētu turpināties. Iedomājieties, ka 9. maija svinētāji vairs nečurātu kāpņu telpās, ja katrs autovadītājs izmantotu nedaudzās Latvijas saulainās dienas un nomazgātu savu spēkratu, ja pīpmaņi savus pretīgos izsmēķus nemetīs zemē vai nebāzīs, kur pagadās. Iedomājieties, cik skaista paliktu ikviena Latvijas pilsēta, ja paši cilvēki sāktu par to vienkopus rūpēties, piemēram, iesējot un pļaujot mauriņu nama priekšā, uzpošot sava nama kāpņu telpas, (kādēļ gan pašiem daudzdzīvokļu namu iemītniekiem nesarīkotu savas mazās sestdienas talkas?) apzaļumojot balkonus un lodžijas ar ziediem, nevis krāmu kalniem. Iedomājieties, cik skaistas būtu pilsētas, ja ikviens sava mitekļa logus notīrītu un reizi pa reizei aizkarus pamazgātu. Tik maz, bet daudziem tas šķiet daudz un nevajadzīgi. Un ja visi šie sīkumi taptu par mūsu ikdienu, mūsu sadzīve būtu tuvu perfektai. Tīrās kāpņu telpās bargās ziemās neviens neiedomāsies atstāt vaļā durvis, izlaižot siltumu. Cilvēks, kas cītīgi pieskata sava mitekļa apkārtni, nekad neies kakāt otra kāpņu telpā. Šoferis, kas nomazgājis savu spēkratu un satīrījis savas mašīnas parkošanās vietu zem nama logiem, nekad nepielāčos sava nama kāpņu telpu ar dubļainām kājām un ar savu mašīnu cita dzīvi nepadarīs neciešamu. Vismaz tā es ļoti domāju. Sīkumi it kā, taču kā tie varētu mūsu ikdienu uzlabot.

Nav komentāru: