Baltops 2010 nonāk arī līdz Liepājai

Karosta aizvien vairāk paliek par Kara ostu.

Par plašajām mācībām Ventspils pusē, kurās raksta teju visi mediji, šodien bija iespēja pārliecināties arī liepājniekiem, jo šodien ap 12:00 militāro mācību “Baltops 2010″ ietvaros Liepājā ieradās militārais konvojs ar ASV bruņutehniku Latvijas karavīru pavadībā. Uz aptuveni vienu stundu konvojs izvietojās pie Jūras spēku mācību centra Atmodas bulvārī, kur to apsargāja zemessargi. Jau 13:00 konvojs devās atpakaļceļā, taču pietika ar šo īso brītiņu, lai liepājnieki pamanītu militāristu rosīšanos. Pamanīju arī kādu kuriozu, kad kāds automašīnas vadītājs, kura mašīnu rotāja Krievijas karodziņš, steidza to novākt, ieraugot zemessargus ar automātiem…

Nedaudz bilžu var aplūkot te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624250978370/

Militāro iespaidu diena Ventspilī

Mūsu sabiedrotie- ASV jūras kājnieki.

Šodien militārajās mācības "Baltops 2010", kas risinās Ventspils pusē, bija viesu diena. Es kā blogotājs un militāro lietu entuziasts biju klāt, pateicoties Aizsardzības ministrijas labvēlībai (īpašs paldies Dacei Ankipānei, jo tieši viņas apbrīnojamā enerģija visas dienas laikā bija viens liels sinerģijas centrs).
Sākums preses pārstāvjiem bija uz kuģa "Eugene A. Obregon". Ja es teikšu, ka kuģis ir milzīgs, nepateikšu neko. Tādēļ vizualizēšu to citādi- uz 250 metrus garā kuģa ir tik daudz kaujas tehnikas un mašīnu, ka ar to visu varētu ieņemt ne tikai visu Latviju. Domāju, ka zēni ar šo tehniku diezgan raiti aizšļūktu līdz pat Minskai un vēl tālāk. Un ar traktoriem un buldozeriem, kas bija uz šī kuģa, varētu nolīdzināt sazin cik kalnus. Tā starp citu var pieminēt, ka uz peldošās amerikāņu armijas tiek uzcelti arī vairāki kuteri un pontoni, kas transportē pa ūdeni kaujas tehniku. Nu iespaidīgi, ja neteiktu vairāk.

Prezidents tankista lomā.

Pēc milzīgā kuģa apskates (apskate gan bija visai nosacīta, ņemot vērā tā monstra izmērus), sekoja ērts brauciens armijas autobusā uz Vārves pludmali, kur pēc mācību scenārija tika sagatavota kaujas tehnikas izsēšanās krastā. Tiesa gan, bija jaušams, ka šodien ir preses un viesu diena. Jo gan jeņķi gan mūsējie bija labā omā un paraugdemonstrējumi vairāk līdzinājās lieliski iestudētai izrādei. Neskatoties uz to, pludmalē bija sapulcējušies daudz ventspilnieki. Bija jau arī ko redzēt. Visa pasākuma savdabīga nagla fotogrāfiem bija prezidents Valdis Zatlers, kurš tīri droši sēdēja bruņumašīnas tornī un vairāk atgādināja tanka komandieri. Gluži kā no episkām kara filmām.

Latvijas armijas visurgājējs BV-206.

Pēc Vārves sekoja ASV karaspēka nometnes apmeklējums. Par izbrīnu, it visur saskāros ar neticamu militāristu laipnību. Atceroties bērnības dienas, kad pa Liepāju vazājās padomju militāristi kerzas zābakos un nebūt neizstaroja laipnības auras, taisni vai savādas sajūtas. Starp citu, daudz labu vārdu jāsaka arī par mūsu karavīriem. Šoreiz gan galvenā loma bija ASV pusei, taču bija redzams, ka mūsu zēni gluži vai virmo, piedaloties šajās iespaidīgajās mācībās. Bija arī redzams karavīru un zemessargu prieks par kaujas tehniku-bruņumašīnām un tankiem, kuru mūsu armijai pagaidām vēl nav.

Tik daudzās hronikās un Holivudas filmās redzētais tanks M1 Abrams Ventspils ostā. Neticami.

Dienas noslēgumā- amerikāņu mehanizētā triecienspēka lepnuma- tanka Abrams apskate. Skaņas, ko tas verķis izdalīja, grozot stobru un torni, vairāk atgādināja filmā Terminators redzēto. Redzot šādu tehniku, tik ļot negribējās piekrist kādam militārajās lietās zinošam, kurš teicās, ka Latvijai tankus nevajag, jo tie esot uzbrukuma ieroči. Ai, kā negribētos, ka mūsu karavīriem nāktos iztikt bez tiem...
Visbeidzot sekoja vilciena apskate, uz kura tika sakrauta kaujas tehnika, ko pasažieru vagonā pavadīja Latvijas un ASV karavīri. Viss kā pēc smalki sarakstīta scenārija. Neliels video par to te: http://www.karavirs.lv/2010/06/amerikanu-latviesu-konvojs-no-ventspils.html

Plašāka reportāža aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157624121811213/

Pazudušo ASV lidotāju atceres brīdis

2009. gada aprīlī, Jūrmalas parkā.

Jau krietnu laiciņu Liepājā ir tradīcija, ar militāro godu kopā ar ASV pārstāvjiem pieminēt pie Liepājas notriektās ASV lidmašīnas apkalpi. Pateicoties ļoti labajam laikam, 2009. gada 26. aprīlī šī ceremonija norisa gluži perfekti.

Vairāk bilžu ir te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:32287/.

Jaunsargu solījums

2009. gada 14. februārī pie karakuģa "Virsaitis" 84. piestātnē.

Latvijā ir vairāk nekā 7000 jaunsargu, kas apgūst karavīriem nepieciešamās mākas. Zēni un meitenes jau no mazotnes organizēti mācās būt par savas valsts patriotiem un sargiem. Jaunsargi Liepājā ir vieni no aktīvākajiem. Tādēļ svinīgajā solījumā to skaits nelika šaubīties, Latvijas nākotne būs drošībā!

Vairāk bilžu ir te: http://rekurzeme.lv/photogalleries/Aigars_P/content.html?g_id=160

NBS noliktavas Karostā

2008. gada 14. decembrī, Karostā.

Samērā siltā decembra pēcpusdienā nolēmu apstaigāt Karostas nomaļākās vietas. Aizklīdu līdz mūsu armijas munīcijas noliktavām, kuras sargāja pamatīgi žogi, dzeloņdrātis un biedējoši uzraksti, ka apkārtni nedrīkst bildēt. Bet bija arī šādas zīmes.

Lielās parādes ģenerālmēģinājums Rožu laukumā

2008. gada 26. oktobris, Rožu laukumā.

Šogad pirmo reizi Liepājā tika iecerēta parāde, kurā soļotu ne tikai karavīri, kas dislocēti Liepājas pusē. Kopā ar viņiem soļos Štāba bataljona vienības ar orķestri un policijas skolas kursanti. Bez tam parādi ieradīsies pieņemt valsts prezidents. Lai viss izdotos godam, notika parādes ģenerālmēģinājums.

Armijas diena Promenādē

2007. gada 11. maijā, Promenādē bija apskatāma Nacionālo Bruņoto spēku vienību tehnika.

Kā jau tādos pasākumos gaidāms, pilns ar puišeļiem, tik pat kā nav meiteņu. Visiem gribas pieskarties ieročiem, redzēt militāro tehniku.

Starp citu, te neliels video no šī pasākuma: http://www.youtube.com/watch?v=1PdjHVUfBAs

Lāčplēša diena 2005. gadā

Armijas parāde 2005. gada 11. novembrī.

Silta rudens diena. Uz lielās ielas daudz cilvēku. Daudz bērnu. Visi atnākuši parādi lūkoties. Šoreiz tā tik pat skaista kā citus gadus. varbūt pat vēl skaistāka.

Vairāk bildes apskatāmas te: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:30702/

Pieņemu, ka sāpīgi, bet manuprāt jau sen aktuāli

Tik bezjēdzīgi sagandēta valsts struktūra ir jāmaina. Patīk vai nē, bet krīzes stāvoklis uz vienu gadu būtu jāizsludina, kura laikā ir jānosaka plašsaziņas tiesības un pienākumi atspoguļot notikumus valstī. Jāpārskata ar Krieviju saistīto mediju darbības ierobežojumi.

Ekonomika
Stāvokļa ietvaros jāsagatavo eiro ieviešana jau 2010. gadā, neatkarīgi no tā, ko teiks ES institūcijas. Steidzami jāatceļ 21% PVN. Jāatsakās no aģentūru institūta, līdz ar to jāatsakās no visām funkcijām, ko citās ES valstīs jau veic komerciālās iestādes. Ministriju skaits jāsamazina. Jāapvieno Iekšlietu ministrija ar Tieslietu ministriju, Izglītības ar Kultūras ministriju, Labklājības ar Veselības ministriju. Uz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas bāzes jāizveido Attīstības ministrija, kurā jāapvieno Vides ministrija un Ekonomikas ministrija, kā to jau ieteica bēdīgi slavenā Tautas partija.

Iekšlietas un tieslietas
Jāuzsāk kardināla tiesībsargājošo dienestu pārveide: no KNAB, Iekšlietu ministrijas Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes un Drošības policijas jāizveido vienots dienests, kā to iesaka Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.
Beidzot jāatrisina ieilgusī policijas reforma, kuras laikā jāatsakās no pašvaldības policijas institūta. Jāatsakās no padomju milicijas mantojuma: jāpārtrauc dienesta pakāpju prakse Valsts policijā, tā vietā ieviešot amatu pakāpes kā Lietuvā, Igaunijā un citās Eiropas Savienības valstīs. Jāveic optimizācija smagnējā Valsts policijas struktūrā:
a) 26 reģionālo Valsts policijas pārvalžu un 26 augsti atalgotu pārvalžu priekšnieku vietā vietā jāizveido piecas novadu prefektūras- Rīgas, Latgales, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes ar pieciem novadu prefektiem;
b) jārevidē policijas smagnējā struktūra;
c) jāapvieno Satiksmes uzraudzības birojs (ceļu policija) un Dzelzsceļa policijas pārvalde.

Līdz ar Iekšlietu un Tieslietu ministriju apvienošanu, jāsamazina cietumu skaits. Atvieglota režīma cietumu apsardzība un Probācijas dienesta funkcijas daļēji jāuztic komerciālām struktūrām. Jāizveido vienoti reģionālie tiesu centri galvenos novadu aglomerāciju centros, atsakoties no tiesu struktūrām mazās pilsētās.

Aizsardzība
Beidzot jāatrisina funkciju dublēšanās jautājums starp Iekšlietu ministrijas Robežsardzes Jūras operāciju koordinācijas centru un Aizsardzības ministrijas Jūras spēku Krasta apsardzes dienestu. Jāapvieno Robežsardzes pārvaldes, kuru kompetencē nav valsts Austrumu robeža, zem vienotas pārvaldes.
Steidzami jāprasa NATO dalībvalstu atbalsts NBS kaujas spēju atbalstam, atsakoties no liekiem izdevumiem bruņojuma iegādē uz diviem gadiem. Ja netiek saņemta NATO maksājumu atlikšana un misiju līdzfinansējums ārvalstīs no diviem līdz pieciem gadiem, jāpārskata NBS dalība ārvalstu misijās.

Satiksmes nozare
Sakarā ar Satiksmes ministrijas nespēju uzturēt ceļus, jāuzsāk ceļu tīklu un infrastruktūras privāto partnerību. VAS "Latvijas pasts" ir jāprivatizē.

Informācijas nozare
Jāizveido vienota valsts raidorganizācija, apvienojot Latvijas TV, radio un VAS ''Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs''. Pilnīga sabiedrisko mediju satura revīzija.

Pašvaldības
Pilnīga administratīvi teritoriālās reformas revidēšana līdz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, apvienojot pašvaldības dabisko etnogrāfisko novadu robežās, radot divu līmeņu četru novadu un Rīgas administrācijas, kurā būtu pašvaldību priekšstāvju un valsts pilnvaroto amatpersonu pārvaldības. Jāatjauno agrākais apriņķu teritoriālais pašvaldību dalījums ar nosacījumu, ka apriņķa populācija nav mazāka par 10 000 iedzīvotājiem. Katrā etnogrāfiskā novadā jāizveido novada padome, kurā ir valsts pārstāvība un katra apriņķa ievēlētie pārstāvji.
Novadu administrācijai jādod tiesības rekomendēt Iekšlietu ministrijai apstiprināšanai policijas prefektu un Zemessardzes novada (brigādes) komandieri, lai kompensētu pašvaldību policijas institūta likvidēšanu.

Ja grib, tad var!

Pēdējo pusgadu vēroju un nespēju vien noticēt, cik veiksmīgi tiek uzturēts patriotiskais gars. Ja agrākos gadus par karogu nešanu vai Latvijas karodziņa pielikšanas pie mašīnas man nereti pat nācās dzirdēt idiotiskus jautājumus, tagad, paldies Dievam, lietas sāk normalizēties. Pirmssvētku laikā tas jūtami īpaši. Raidījumi televīzijās, lielākoties gan LTV1, tomēr arī citi cenšas. Arī radio, protams LR1 un LR2 ir avangardā. Laikrakstos tik daudz labu rakstu un fotogrāfiju. Kopumā Latvijas deviņdesmit gades svinības tik tiešām atstāj labu iespaidu. Vairāki plaši izskanējušie masu pasākumi, kurus cerams iekļaus Ginesa rekordu grāmata vien bija ko vērti. Kā medus dvēselei bija ziņa par jaunas kinofilmas tapšanu. Tas ir vairāk nekā priecīgs notikums. Kopš supergrāvēja "Rīgas sargi" iznākšanas, neticējās, ka tuvākajos gados taps jauna filma, kuras saturs cieši savijas ar mūsu valsts vēsturi. Bet nē. Tapusi jauna un ļoti aktuāla spēļfilma "Vienīgā fotogrāfija". Neskatoties uz to, ka filma tapusi īsā laikā, neskatoties uz pieticīgo budžetu, kinorežisores Brigitas Eglītes darbs solās būt interesants.

Visbeidzot, kad pienācis novembris, svētki tuvojas savai kulminācijai. Novados jau pilnā sparā risinās svētku svinēšana. Pats biju skatītājs armijas parādei, kuru pieņēma Valsts prezidents Valdis Zatlers. Atzīšos, no sākuma biju skeptiķis, kamdēļ tās centralizētās armijas parādes, ja katru gadu mums pašiem savi garnizoni. Tomēr redzētais nelika vilkties. Rīgas zēni no Štāba bataljona parādīja daudz jauna. Priecēja, ka Kurzemes puses zemessargiem bija laba stāja un solis. Vienīgais, ko nesagaidījām, slikto laika apstākļu dēļ neatlidoja solītā militārā aviācija.

Galu galā, prezidents liepājniekiem nelika vilties. Teju katram gribētājam, kas drēgnajā 9. novembra svētdienā ielas malā pacietīgi gaidīja iespēju sarokoties vai vismaz sasveicināties ar prezidentu, nepalika apdalīts. Prezidents Valdis Zatlers izrādījās sīksts un izturīgs vīrs. Kopā ar kundzi Lilitu Zatleri teju katram pateicās par sagaidīšanu un novēlēja priecīgus svētkus. Mums pieaugušajiem tas bija liels gods un prieks, protams. Bet bērni un jaunieši, kuru rokās bija sarkanbalti sarkanie karodziņi, bija sajūsmā. Domāju, gandarījums palika ar prezidentam. Liepāja savu prezidentu sagaidīja kā nākas. Negaidīju, ka militāro parādi atnāks noskatīties tik daudz cilvēku un, ka prezidentu burtiski visas ielas garumā sagaida ar laba vēlējumiem. Tas nozīmē, ka mūsu valstij ir labas izredzes. Neesam tomēr tik vīlušies, tik neapmierināti kā varēja šķist. Grūti ir, bet ko lai dara. Izķepurosimies!

Mūsu armija mūs sargā

Liepājas zemessargu mašīnas 2003. gada vasarā

2003. gadā Latvija jau bija NATO jūtīs, taču par savu armijas mugurkaulu- Zemessardzi, valsts aizmirsa. Nevienam nezināmu iemeslu dēļ, zemessargu karaspēka daļas bija nožēlojamā stāvoklī vai atrdās armijas vajadzībām absolūti nepiemērotās vietās- bijušos kultūras namos, bērnudārzos utt. Zemessargu transports ne tikai nespētu doties kaujā, tas nespētu aizbraukt līdz tehniskās apskates vietai.

P.S. Vairāk par mūsu militārajām lietām esmu rakstījis te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/10/igaunija-bruojas-latvija-nek.html un te: http://www.aigarsprusis.lv/2008/01/armijai-zirgus.html.

Pārdomas

Soļos, marš!

Jau kopš deviņdesmito gadu paša sākuma cītīgi sekoju mūsu armijas attīstībai. Pēdējos piecus gadus vārdu "attīstība" gan negribētos izmantot. Šādi tādi kuģi uzrodas, mainās un šis tas notiek, taču subjektīvi, paužot domas par mūsu armiju, man šķiet, ka tā nekļūst tāda, kādai tai vajadzētu būt. Vismaz ne Liepājas pusē un vismaz ne tādai, kādi bruņotie spēki varētu izskatīties netraucētas 17 neatkarības gados ar finansējumu, kāds tiem ir.
Piemēram, kad tapa šis attēls bija pavasaris. Skaista diena. Avīzēs izbazūnēts, ka uz Liepāju brauc Aizsardzības ministrs ar svītu. Pēc labākās padomju "pakazuhas" kritiski caurumaino ielu pie ostas noklāj ar grants segumu un izlīdzina. Kulminācijas brīdī pa apli nosoļo pussimts jūrnieku, orķestra maršu pavadīti. Ministrs apmierināts čāpstina, ducis augstu militāristu gozējas pavasara saulītē. Pasākums beidzas, tā īsti nesācies. Pasākuma sāls: atskaitēs ielikts krustiņš. Kas mūsu jūras spēkos ar to kļuvis labāks? Vai uz 2008. gadu tie kļuvuši kaujas spējīgāki? Lūdzu, pasakiet, ka es kļūdos.

Armija soļo

Viena no nedaudzajām Liepājas garnizona parādēm, kad liepājniekus priecēja lielgabali. Sīkums, bet patīkami.

Mazliet no konteksta un laikā atkal izrauts. Bet gribējās šo bildi ielikt. Proti, 11. novembra parāde Liepājā. Aizmirsies, bet visticamāk, ka tas ir 2000. gads. Interesanta šī parāde ir tādēļ, ka pēdējoreizi armija soļoja šajā maršrutā- no Kuršu laukuma, pa Kungu ielu uz Lielo ielu un tālāk uz Tirdzniecības kanālmalu. Paskaidrošu. Jo līdz tam visas parādes sākās Kuršu laukumā pie Sv. Annas dievnama, kad beidzās tradicionālias dievkalpojums, bet pēc gaidītās rekonstrukcijas, laukums praktiski beidza eksistēt, jo to pārdalīja vairākās joslās: stāvvietā, puķu podu vietiņai un brauktuvei. Tad nu līdz pat šīm dieniņām karaspēka parādi vērojam Lielā ielā, iepretīm Pedagoģijas akadēmijai. Un nemaz tik slikti nav!

Latviešu aviācijas pioniera Herberta Cukura piemiņai

Herberts Cukurs- visu apjūsmots nacionālais varonis, kas ar saviem lidojumiem ierakstījis neizdzēšamu lappusi Latvijas un visas pasaules aviācijas vēsturē. Līdz padomju okupācijai izskatīgā un staltā H. Cukura fotoattēls bija gandrīz vai katra latvieša mājā. Jaunu meiteņu elks, piemērs, kam vēlējās līdzināties praktiski ikviens jauneklis Latvijā. Šis tumšmatainais liepājnieks ar īsti kurzemnieciskajiem sejas vaibstiem, drosmi un prātam neaptveramu izveicību bija leģenda, kuru tagad nomelno cilvēki, kam nekas nav svēts. Pēc Otrā pasaules kara pret Herbertu Cukuru vairākkārt izvirzīja apsūdzības par līdzdalību ebreju slepkavošanā, taču pierādījumus neatrada un lietas izbeidza. Neskatoties uz to, ebreju teroristi, Izraēlas valsts atbalstīti, izcilo latviešu aviatoru un lidmašīnu konstruktoru Herbertu Cukuru 1965. gada 24. februārī Urugvajas galvaspilsētā Montevideo zvērīgi nogalināja. Vainīgie nav notiesāti līdz pat šai dienai, kaut slepkavas ir zināmi...

Drosmīgais liepājnieks
Sirmie liepājnieki savās atmiņās Herbertu Cukuru vispirms atcerējušies no tālajiem divdesmitajiem gadiem kā drošsirdīgu, pat pārgalvīgu debesu triku meistaru, kas Liepājas debesīs ar savu lidmašīnu veicis acīm neticamus paraugdemonstrējumus. Tie, kurus Herberts Cukurs izvizināja, otro reizi viņa lidmašīnā vairs neriskēja kāpt. Cukura iemīļotais teiciens bija: "Gaisā vēl neviens nav nosities, nosisties var tikai uz zemes." Bez tam vēl ilgi pa Liepāju klīda sarunas, kā Cukurs ar savu lidmašīnu, kurai bija nomontēti spārni, no Karostas mēģināja nokļūt pilsētas centrā. Cukura savādais brauciens pa Kalpaka un Raiņa ielām beidzās, kad iejaucās Liepājas prefektūras kārtībnieki.

Kurš gan nebija dzirdējis par Herberta Cukura lidojumu pa Karostas (tagad Kalpaka) tilta apakšu, kad viņa lidmašīnu no ūdens virsmas šķīra burtiski metrs. Diemžēl, šādu pārgalvību dēļ H. Cukuram bija jāatstāj dienests armijā. Bet tikai uz neilgu laiku.

Neskatoties uz Herberta Cukura pārgalvīgajiem piedzīvojumiem, savā būtībā viņš bija ārkārtīgi gudrs un erudīts cilvēks. Neviens nenoliegs, ka lidmašīnu konstruēšana nebūtu pa spēkam jebkuram. Cukurs to varēja. Pat vēl vairāk. Viņa lidaparāti bija tik labi, ka pirmās Latvijas Republikas laikā valdība pat plānoja uzsākt Herberta Cukura konstruētos bumbvedētājus C-6 būvēt Latvijā gan pašu armijas, gan eksporta vajadzībām.

Aviatora biogrāfija
Izcilais latviešu aviācijas pionieris Herberts Cukurs dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā, mehāniskās darbnīcas īpašnieka un amatnieka Jāņa Cukura ģimenē. Herberta Cukura māte bija Anna Cukurs, jaunavas uzvārdā Skudra. Mazais Herberts savu bērnību pavadīja Liepājā, kura toreiz vēl bija Cariskās Krievijas impērijas galvenā ostas pilsēta Eiropas daļā. Kopā ar savu brāli Herberts ļoti bieži un ilgi, līdz vēlam vakaram pavada tēva mehāniskajās darbnīcās uz tagadējās Brīvības ielas. Visticamāk, ka iespaidi šajā darbnīcā arī ir iemesls H. Cukura interesei un talantam tehniskajos darbos. Jau agrā bērnībā un vēlāk jaunībā vecāki ievērojuši Herberta tieksmi uz dažādu mehānismu meistarošanu.

Herberts Cukurs Brazīlijā pilotējot paša būvēto hidroplānu
(Foto: H.Cukura dēla Ričarda Cukura īpašums)

Herberta Cukura vārdu ir mēģināts notraipīt ar melu dubļiem ne vien reiz vien. Tā latviešu sociāldemokrātu līderis, kolaborants un tautas nodevējs Bruno Kalniņš, savā atmiņu sējumā „Vēl cīņa nav galā!”, kas iznāca apgādā «Memento» 1983. gadā, piemin kādu jaunieti– Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā tika izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru K. Pētersonu. Ja zinām, ka tieši sociāldemokrāti bija ārkārtīgi naidīgi pret jauno Latvijas valsti un vēl 1919. gada smagajos mēnešos, kad Latvijas Pagaidu valdība cīnījās par savas tautas un valsts izglābšanu no divām naidīgām varām, virs Liepājas domes nama, kurā valdīja sociāldemokrāti, plīvoja sarkanais karogs, jo sarkanbaltisarkanais karogs sociāldemokrātiem bija svešs līdz pat divdesmito gadu otrai pusei. Jāsecina, ka Bruno Kalniņš pamatīgi liekuļo. Un B. Kalniņa sadarbība ar PSRS okupācijas spēkiem 1940. gadā apstiprina šo secinājumu.

1919. gadā Herberts Cukurs pabeidza Liepājas četrgadīgo skolu un 1919. gada 22. martā brīvprātīgi iestājas jaundibinātās Latvijas valsts armijā. Uz to brīdi Herbertam ir tikai 18 gadu. H. Cukurs ticis iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulka Cēsu bataljona leģendārajā 7. rotā, kura tika nosaukta par „Urrā!” rotu. H. Cukurs karoja pret boļševiku okupācijas karaspēku Latgales frontē ložmetējnieku vadā. Par izrādīto drosmi un varonību Herberts Cukurs tika paaugstināts dienesta pakāpē par seržantu. Pēc Brīvības cīņām Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kur ieguva savu pirmo virsnieka pakāpi- Latvijas armijas leitnanta zīmotnes. 1921. gada 7. septembrī Cukurs pārcelts uz Aviācijas divizionu, kur sāk apmācības Aviācijas skolas lidotāju kursos. Līdz 1922. gada 22. septembrim H. Cukurs ir nolidojis gandrīz 12 lidstundas. Pēc tam Cukurs uzsāk savus pirmos patstāvīgos lidojumus. Līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veica lidotāja pārbaudes lidojumus un ieguva lidotāja- novērotāja statusu.

Viņa vārds neizdzēšami ierakstīts vēsturē ne tikai ar savu drosmīgo dalību Brīvības cīņu laikā un dienestu Latvijas aviācijas spēkos, bet arī ar lidojumiem vienatnē pāri kontinentiem un arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. Tieši ar šo, it kā neredzamo darbu, Herberts Cukurs arī sāka savu ceļu aviācijā, 23 gadu vecumā uzbūvējot pirmo lidmašīnu C-1. Dienot Aviācijas divizionā, H. Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāka savas pirmās personiskās vieglmotora lidmašīnas C-1 būvi.

Jau 1923. gada 13. janvārī Herberts Cukurs tiek paaugstināts par virsleitnantu un viņš tika iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju lidotājs. H. Cukuram jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām „Fokker” DVII un Itālijas ražojuma „Balila”. Dienesta laikā Herberts Cukurs dzīvoja Rīgā, Baltās muižas ielā 18- 2.

Tradicionālo Latvijas aviācijas svētku laikā 1924. gada 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu ir gandrīz pabeidzis un izstāda to publiskai apskatei ar nosaukumu „Auseklītis”. Tā bija pirmā brīvi nesošā zemplākšņa lidmašīna Latvijas aviācijā vispār. Lidmašīnai bija tikai 12 ZS motors. Patiesībā šo lidmašīnu varēja arī nodēvēt par motoplanieri. Pilnībā lidaparāts tika nobeigts 1924. gada 15. jūlijā, kad pirmo reizi Cukurs ar to arī izlidoja. Uz lidmašīnas konstrukciju lielu iespaidu bija atstājis vācu aviokonstruktors Dr.ing. Verners fon Langsdorfs. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Flugoche” 1925. gada marta numurā. C-1 bija izgatavots no koka un aviācijas finiera, kuru toreiz ražoja tepat Latvijā un eksportēja pat uz Vāciju. Lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs, ko plaši izmantoja arī citu valstu aviatori- tai skaitā ASV) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējiem un pacelšanās manevram. Kaut Latvijas aviatori un lidotāji pret šo Cukura lidmašīnu izturējās skeptiski un rezervēti, vēlākā avioindustrijas attīstība pierādīja, ka tieši šāda tipa lidmašīnām ir lemts nomainīt tradicionālos divplākšņus. Tieši Latvijas vadošo aviatoru un lidotāju stagnātisko uzskatu dēļ, ka divplākšņi ir stabilāki un drošāki, Latvijas armijas un civilās aviācijas vajadzībām tika iepriktas šādu tipu lidmašīnas, ieskaitot Latvijas tālaika modernākās kaujas lidmašīnas- angļu iznīcinātājus "Gloster Gladiator".

Savu C-1 „Auseklīti” Cukurs velāk pārdod savam kolēģim Kārlim Konstantam, kurš jauniegādātajam „Auseklītim” uzmontēja jaudīgāku dzinēju- 25 ZS Itālijas ražojuma„Anzani”. 1932. gada 15. aprīlī ar šo pārtaisīto lidmašīnu iet bojā students Jānis Feizaks. H. Cukurs gan J. Feizaku bija apmācījis lidot ar jauno C-3, taču patstāvīgi lidot ar šo lidmašīnu viņš vēl neuzticēja. Tomēr tas nav traucējis J. Feizaku pārgalvīgi doties patstāvīgā lidojumā ar pārbūvēto „Auseklīti”. Sekas tam, protams bija traģiskas, jo nepieredzējušais Feizaks netika galā ar vadību. Pēc katastrofas K. Konstants sadauzīto „Auseklīti” atjaunoja, uzstādot tajā vēl jaudīgāku dzinēju un pārdēvējot par „Peka-Peka”. Savu lielisko lidspēju dēļ, lidmašīna tika ekspluatēta līdz pat 1937. gadam.

1924. gada 20. novembrī Herberts Cukurs atvaļinājās no Latvijas armijas un atgriezā savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Atvaļināšanās notiek it kā uz paša gribas un tā arī publiski tika ziņots, taču patiesībā pamats tam bija pieminētā Cukura pārgalvīgā lidošana zem Kalpaka tilta un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu bez spārniem. Bez visa tā Cukuram esot bijušas problēmas ar redzi, kas lidotājiem ir vitāli svarīga.

Liepājā viņš intensīvi turpināja lidojumus ar savu C- 1 pilsētas pludmalē. Līdz 1926. gadam Cukurs veica vairāk nekā 100 lidojumu. Ar savu entuziasmu un aktīvo darbību aviācijas lauciņā Cukurs izraisa ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi. Jaunieši sāk pulcēties jaunizveidotajā aeroklubā kapteiņa Freimeņa vadībā, Ventspils 2. kājnieku pulkā. Tikmēr pats Cukurs bija atsācis militāro dienestu.

1925. gada 12. janvārī Herberts Cukurs tiek norīkots dienestam uz Liepāju, kur bāzējās mūsu valsts Jūras aviācija. Te Herberts Cukurs kalpo līdz 1927. gada 14. novembrim. Dienot Jūras aviācijā, Herberts Cukurs sāk domāt un strādāt pie savas nākamās lidmašīnas C-3 radīšanas, kas vēlāk pārtop par leģendāro „Kurzemes hercogieni”, ar ko viņs aizceļoja uz bijušo Kurzemes koloniju Gambiju. Lai uzsāktu jaunās lidmašīnas būvi, Cukuram bija nepieciešami diezgan lieli līdzekļi. Šī vajadzība pēcāk kalpo par iemeslu Cukura aiziešanai no armijas otro reizi.

Dienot Jūras aviācijā, 1925. gada decembrī Herberts Cukurs uzsāka priekšdarbus pie savas jaunās C-3 lidmašīnas radīšanas. Visus savus aprēķinus un pašu būves gaitu Herberts Cukurs aprakstījis pirmskara Latvijas superpopulārajā grāmatā „Mans lidojums uz Gambiju”. Cukurs C-3 bija iecerējis kā divvietīgu lidmašīnu ar ārkārtīgi augstām prasībām un lidspējām, lai ar to spētu veikt augstākās pilotāžas elementus. Tālie lidojumi H. Cukuram vēl nebija padomā. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmonēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja.

Būvdarbi pie jaunās c-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkaptālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas tepat Liepājā. Par palīgiem pieteicās flotes instruktoru skolas kaprāļi- Limbahs, kas gatavoja lidmašīnas apkalumus, Lediņš un Spole, kas bija galdnieki. Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietu Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz H. Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, un stūres iekārta, par palīgu pieteicās arī jaunmatrozis Plēsums. Bet dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru. Darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad likās, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļu darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un aviācijas biedrības palīdzību. Alkstot beigt sava lolojuma C-3 būvi, Cukurs atvadās no dienesta Jūras aviācijā un ar uzņēmēja Iknera palīdzību viņš kļūst par šoferi Glūdas dzelzsceļa jaunbūvē. Nomainot prestižo, bet diemžēl ne tik labi apmaksāto dienestu armijā, Cukurs kā kravas automašīnas šoferis vadā akmeņus, granti, dzelzceļa gulšņus. Vēlāk Cukurs iegādājas kravas automašīnu savā īpašumā un turpina smagi strādāt, līdz tas atnes augļus- Cukurs kļūst par ekspeditoru un transoprta daļas vadītāju. Labais atalgojums ir pamats tam, lai varētu atsākties C-3 lidmašīnas būve. Tomēr vairāku apsvērumu dēļ darbi pēc neilga laika atkal ir jāpārtrauc. Cukurs nolemj pārcelties uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas nākotnē kļūst par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu. Tālākā C-3 būve turpinājās visu 1929. un 1930. gadu, līdz 28. aprīlī C-3 tika ielidota.

Šajā pašā laikā arī tika nodibināta Latvijas Aviācijas biedrība, kas palīdzēja Cukuram būvēt savu lidmašīnu.

Uz Gambiju!
Herberts Cukurs arī bija otrais cilvēks neatkarīgās Latvijas vēsturē, kurš pēc neveiksmīgā studenta- lidotāja Upmaļa lidojuma, kas 1923. gadā avarēja Kolkas apkaimē, sāka nodarboties ar bezmotora lidaparātu problēmu risināšanu. Pē C-1 un C-3 uzbūvēšanas, Cukurs Rīgā uzbūvē pirmo Latvijas planieri C-4. Planieris ir būvēts pēc vācu „Zoglin” tipa planiera parauga. Planiera būvei Cukurs izmantoja norakstīto kara lidmašīnu detaļas. H. Cukura konstruētais un būvētais iesācēja tipa planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē Esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.

Kad pazīstamais latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieta neveiksmi brauciena laikā uz Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti pārlidojumam uz Gambiju. Bez liekas ažiotāžas (kaut visas Latvijas avīzes togad izplatīja dažnedažādas baumas un puspatiesības par Cukuru) viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogieni”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta, izlidoja uz tālo Gambiju. Diemžēl vecais C-3 „Renault” dzinējs bija sācis nestabili strādāt, jo bija pamatīgi izdilis. Pēcāk šis dzinējs Cukuram sagādāja nevienu vien problēmu un avārijas, taču Herberts Cukurs, būdams arī teicams mehāniķis, spēja mašīnu tik labi salabot, ka ar to bija iespējams turpināt ceļu. Cukurs uzskatīja, ka viņa lidojums ir ne tikai milzīga avantūra un pašmērķis, bet arī visas Latvijas aviācijas gods un prestižs, tāpēc jebkādu atgriešanos Latvijā viņš izslēdza. Pārlidojums uz Gambiju bija svarīgs arī tādēļ, ka tas bija simbolisks akts kurzemnieku lepnumam par savu hercogisti un tās hercogu Jēkabu, kas valdīja hercogistē no 1642 līdz 1682. gadam. Tā kā Cukurs bija kurzemnieks, viņa romantiski patriotiskās jūtas bija saprotamas. Pēc 282 gadiem un 14 dienām, kopš Holande atkaroja no Kurzemes šo koloniju, 1933. gada 3. novembrī viens no visdižākajiem kurzemniekiem visā tās vēsturē- Herberts Cukurs, nolaidās Gambijā ar savu pašbūvēto C-3 lidmašīnu. Par šo smago un briesmu pilno ceļojumu uz bijušo Kurzemes koloniju var lasīt Herberta Cukura 1934. gadā izdotajā grāmatā „Mans lidojums uz Gambiju”.

Ceļš uz mājām Cukuram bija smags un grūts. 1934. gada 17. maijā Cukurs izlidoja finiša taisnē- no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatījās ziņa, ka H. Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas Liepājai. Ap pulksten 19.oo Liepājas Kara ostas lidlaukā sapulcēās vairāk nekā 7000 liepājnieku. Blakus skrejceļam bija sakurināti trīs lieli ugunskuri, lai atvieglotu C-3 nosēšanos. Drīzumā Liepājas debesīs, liepājnieku saucienu pavadīts, parādijās leģendārais Herberta Cukura C-3, par kuru ik dienas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju lasīja „Jaunākajās ziņās”. Cukura lidmašīna apmeta ap Liepāju vairākus goda apļus un tad nolaidās ļaužu pārpilnajā lidlaukā. Herbertu Cukuru sveica ģimene- tēvs Jānis Cukurs, sieva Milda Cukurs (jaunavas vārdā Bērzupe), dēlēns Gunārs Cukurs, Latvijas Aviācijas biedrības vadītājs un aviācijas veterāns Nikolajs Sudmalis, Cukura draugs un viņa darbības atbalstītājs Liepājas Aerokluba vadītājs kapteinis Freimanis, bijušie biedri no Jūras aviācijas diviziona Liepājā. Pēc jūsmīgas sagaidīšanas Herbertu Cukuru uz rokām aiznesa līdz automašīnai, ar kuru tas devās apraudzīt savu slimo māti Annu Cukurs un jaundzimušo meitiņu Antineaju Cukurs, kura mūsdienās mīt tālajā Brazīlijā un godam nes sava tēva uzvārdu.

Aigars Prūsis

Armijai zirgus?

Kad teju, teju sabiedrība nomierinājusies, ka tās valsts aizsardzības resoru vada bijušais veterinārā dienesta vadītājs, kurš pats atzinies "neesam pārāk zinošs militārajos jautājumos", cilvēku prātiem atkal tika sagādātas jaunas vētras. Un šoreiz pie vainas pats Vinets Veldre, kurš deva vienu no savām pirmajām pavēlēm: uzsākt darbu pie zirgu goda gvardes izveides! Pats ministrs laikrakstam "Latvijas Avīze" gan pauda, ka viņam neesot doma atjaunot kavalēriju un to 21. gadsimtā sūtīt pret tankiem. Esot vien ideja izveidot zirgu goda gvardi, kas sagaidītu prominentas ārzemju personas.

Kamēr ministrs Veldre gara acīm jūsmo par Latvijas armijas kavalēriju, pašu armijai trūkst elementārākās vajadzības (autora foto)

Starp citu, pēc jaunā ministra pieteikšanas daudzi jau sāka jokot, ka Veldre, kura profesija ir veterinārārsts un kurš esot tik liels zirgu mīļotājs, ka nopircis desmit zirgus, taisīšot Latvijas armijai savu kavalēriju. Taču nepagāja ne mēnesis, kopš cienītais veterinārs sācis saimniekot Krišjāņa Valdemāra ielas namā un savu zirgmīlestību Veldres kungs cenšas iedzīvināt armijā.

Militāristi par Veldres ieceri dusmīgi
Kāds augsts Latvijas armijas apvienotā štāba virsnieks laikraksta "Latvijas Avīze" žurnālistam 2008. gada janvārī pat atklāja, reizē neslēpjot dusmas, ka armijas štābs esot saņēmis aizsardzības ministra pavēli sākt darbu pie "zirgu goda gvardes" izveides, neskatoties uz to, ka aizsardzības budžetam trūkstot vairāku miljonu latu jau iesāktiem nopietniem projektiem. Joprojām neesot izveidota trešā kājnieku bataljona, neesot bruņumašīnu, štāba bataljonā nav izremontētas kazarmas. Virsnieks pat pieminēja, ka Latvijas kontingentam Afganistānā nav apbruņotu džipu, jo tie aizsardzības ministrijai neesot pa kabatai...

Vai Latvijas armijai ir vajadzīga kavalērija?
Ja arī runa ietu tikai pat godasardzes rotu vai vadu, ir skaidrs, ka mūsu valsts nevar atļauties šādu greznību. Nenoliedzami, šāds goda sardzes elements būtu skaits un ļoti prestižs. Par to mēs būtu ļoti lepni katru 11. un 18. novembri. Atsevišķas goda sardzes jātnieku nodaļas ir vairākās Eiropas valstīs, tostarp Francijai, Lielbritānijai un Vācijai. Sava militārā kavalērija ir arī Krievijai. Taču Veldres kungs nav pamanījis kādu atšķirību, proti, Latvijas armija nav pieminēto valstu svara kategorijā. Jāatgādina, ka visām pieminētajām valstīm ir lielākās armijas Eiropā un vienas no vislabāk finansētajām, izņemot, varbūt tikai Krievijas, kuras miljonu lielajam un izsalkušajam karaspēkam naudas nekad nebūs gana.
Latvijas armija labākajā gadījumā varētu meklēt līdzības ar nelielo Maķedoniju vai kādu citu nelielu Eiropas valsti, taču mūžīgās reformas un daudziem nesaprotamās iepirkumu procedūras, un piedevām nesenā armijas profesionalizācija armija padarījusi par kaut ko līdzīgu Vatikāna gvardei. Svētkos mūsu armija izskatās vareni: pa gaisu traucas četri lidaparāti, Daugavā noenkurojušies abi divi lielie karakuģi, kurus apsargā daži mazāki kuģīši, bet labi izkoptā parādes solī braši soļo dažādu vienību kareivji. Kulminācijas brīdī pār Rīgu skan divdesmit viena lielgabalu zalve, liekot ļaudīm patiesi lepoties, ka mūsu armijai ir ko parādīt. Bet ar to mūsu armijas līdzība ar citu valstu armijām arī beidzas. Diemžēl.

Kāda no malas izskatās mūsu armija?
Nevēlos būt bargs kritizētājs, tomēr gribas izdarīt dažus secinājumus, kas radušies pēc cītīgas sekošanas mūsu armijas matamarfozēm pēdējā desmitgadē.
No 4894 cilvēku "lielās" Latvijas armijas (pēc 2007. gada Aizsardzības ministrijas datiem), teju trešdaļa ir civilkalpotāji. Otra puse ir dažnedažādi štābi (NBS Apvienotajā štābā viens ir 8 departamenti), nodrošinājuma pavēlniecība, kuras sastāvā 2005. gadā bija divas Atbalsta bāzes, Militārās medicīnas centrs, Transporta bataljons un Nodrošinājuma bataljons, sporta klubi, kuri protams ir vajadzīgi, vismaz trīs militārie orķestri, kas arī ir vajadzīgi un muzicē vareni, nesdami Latvijas vārdu pasaulē. Aizsardzības ministrijas paspārnē ir arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests (ko nezināmu iemeslu dēļ nevarēja vai negribēja apvienot ar līdzīgu institūciju- Militāro policiju), Mācību pavēlniecība, kurā ietilpst Rekrutēšanas un atlases centrs un ducis mācību centru: NBS Instruktoru skola Cēsīs, NBS Sakaru skola un Valodu skola Rīgā, Nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas skola Kadagā, NBS Kājnieku skola Alūksnē, kas izveidota uz bijušā Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona bāzes, Jūras spēku mācību centrs Liepājā, kurā ietilpst veselas divas skolas- Jūrniecības un taktikas skola, kā arī Ūdenslīdēju skola. Bez visām šīm mācību iestādēm pastāv arī Nacionālā Aizsardzības akadēmija. Vēl ir krietns skaits savdabīgu veidojumu, kā militāro atašeju dienests, Latvijas Kara muzejs, Latvijas Ģeotelpiskā informācijas Aģentūra, Valsts aģentūra "Tēvijas Sargs" un Aizsardzības īpašuma valsts aģentūra, kurā vien strādājot 450 cilvēki (gandrīz vesels bataljons!). Arī tas ir vajadzīgs, tikai sanāk, ka atlikušajos dažos tūkstošos ietilpst lepni skanošs Štāba bataljons, kurā (pēc militārā žurnāla "Tēvijas Sargs" datiem), karavīru trūkuma dēļ dien aptuveni divi simti vīru. Agrāk to bija vismaz reizes trīs vairāk. Vēl mūsu bruņotajos spēkos ir nepilni seši simti jūrnieku (precīzi uz 2007. gadu- 558 cilvēku), ieskaitot krasta apsardzi, kuru tagad dublē iekšlietu ministrijai pakļautā Robežsardze ar saviem kuģiem, nelieli Gaisa spēki ar četriem vairāk vai mazāk mūsdienīgiem helikopteriem Mi- 17 un vienu čehu dāvāto lidmašīnu L- 410 (pārējie daži lidaparāti ir morāli novecojušie An- 2 un Mi- 2), kuros kalpo vien daži simti vīru un sievu (uz 2007. gadu 292 cilvēki). Starp citu, par attieksmi pret Gaisa spēkiem varēja noprast no vairāku Aizsardzības ministru izteikumiem presē. Piemēram 2001. gada septembrī laikrakstā "Kurzemes Vārds" bija lasāma intervija ar ministru Kristovski, kurš darīja zināmus dažus faktus: "­ Cilvēki skatās filmas un redz, kādas modernas lidmašīnas ir citu valstu rīcībā. Taču Gaisa spēku un dažādu aizsardzības sistēmu iegāde un uzturēšana izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc mums ir precīzi jāapzinās, kādus vēlamies Gaisa spēkus nākotnē, un arī tas, kādus varam atļauties. ASV mums gandrīz par velti piedāvāja helikopterus "Cobra". Izrēķinājām, cik maksās to uzturēšana, apsvērām savas prioritātes un atteicāmies. Turklāt paši helikopteri mums neko īpaši būtisku nebūtu devuši, jo ar tiem kopā nepieciešamas ar citas Gaisa spēku atbalsta vienības. Piemēram, reaktīvās lidmašīnas, raķešu kompleksi un cita veida bruņojums. Jāskatās reāli, mēs to pagaidām nevaram atļauties... " Pagājuši septiņi gadi un attieksme mainījusies maz.

Latvijas armijas mugurkauls ir Ādažu bāze, kurā mitinās teju vienīgās kaujasspējīgās latvju armijas vienības. Divi puslīdz nokomplektēti kājnieku bataljoni un dažas nelielas specializētas vienības kā atmīnētāji, militārie ķīmiķi utt., kuriem jāgādā par mieru Afganistānā, Irākā un vēl sazin kur, tikai ne pašu zemē. Pēc 2007. gada datiem kopumā mūsu armijas Sauszemes spēkos ietilpst 971 cilvēks (Igaunijas sauszemes spēkos ir aptuveni 3000 karavīru). Cik zināms, tad Sauszemes spēkiem praktiski nekāda bruņutransporta, izņemot trīs Čehijas dāvātos tankus T- 55, no kuriem viens vairs neesot braucams, un divas bijušo Sužu izlūkdesanta bataljona BRDM-2 bruņumašīnu, nav. Kas noticis ar duci deviņdesmito gadu sākumā dāvātajām ''Scania'' bruņumašīnām SKP m/42, nav. Tās mēģināja modernizēt, bet iespējams tās vairs nespēj izkustēties no vietas, jo Zviedrijas armijas vajadzībām tās tika ražotas no 1943. līdz 1947. gadam. Vien zināms, ka viena tāda ir Robežsardzei. Tikmēr mūsu Ziemeļu kaimiņu igauņu armijas rīcībā ir apskaužams bruņutehnikas autoparks: 60 moderni Somijas XA- 180 bruņutransportieri, 32 padomju ražojuma BTR- 30, 7 padomju BRDM-2 un 9 Dienvidāfrikas ražojuma Mamba APC.

Liepājas zemessargu transports- tā sauktie Kristovska un Eihmaņa sagādātie nekam nederīgie Land Roveri, un dažas citas sarūsējušas grabažas (autora foto)

Citviet esmu lasījis, ka mūsu bruņotajos spēkos ietilpst arī Zemessardze, kas ''esot mūsu drošības stūrakmens''. Agrāt tā tiešām bija iespaidīga brīvprātīgo armija- teju 17 000 vīru. Tomēr zinot pēdējo piecu gadu notikumus, kuru laikā Zemessardzi- patriotisku un drosmīgu vīru kopumu sāka reformēt, izformēt un restrukturizēt, tāds čiks vien sanāca. 2007. gadā Zemessardzes rindās bija vien 10 385 cilvēku. Sava taisnība visticamāk bijusi tiem, kas centās Zemessardzei radīt tādu kā regulārās armijas apveidus, dažus tās bataljonus specializējot. Piemēram, tagad Daugavpilī bāzējas mūsu bruņoto spēku artilēristi- 34. zemessardzes artilērijas bataljons, savukārt varen garu un reizē gaužām neveiklu nosaukumu tagad nes 31. zemessardzes bataljons. Tas tagad ir Aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem bataljons. 17. zemessardzes bataljons kļuvis par pretgaisa aizsardzības bataljonu. Tiešī šīs vienības zemessargi ir tie, kas pēdējos gadus katru 18. novembri ar saviem zviedru pretgaisa aizsardzības lielgabaliem drebina Rīgu. Taču šo nebeidzamo reformu rezultātā kādas iespaidīgas izmaiņas ierindas zemessargi nav sajutuši. Krietns skaits bataljonu likvidēti, piedēvējot tam apvienošanās mirāžu, lai itkā optimizētu tehniskos līdzekļus, bruņojumu un nekustamos īpašumus, kuros apvienotajiem bataljoniem mājot. Bet ikviens var pārliecināties, ka Zemessardze no šīm izmaiņām praktiski neko nav guvusi. Daudzviet bataljoni mitinās tādās pašās nepiemērotās telpās. Piemēram Liepājā zemessargu mājvieta jau vismaz desmit gadus ir bijušajā bērnu dārzā. Jauni vai vismaz labāki transportlīdzekļi, nerunājot par kaujas tehniku, zemessargu rīcībā nav nodoti (vai tas tiek tā slēpts, ka visus neatkarības gadus par to nekas nav zināms). Kardinālu uzlabojumu formastērpu sakarā arī nav kopš deviņdesmito gadu vidus. Kā zemessargi, tā viņu jaunā maiņa jaunsargi izskatās gaužām žēlīgi. 2008. gada janvārī jaunsargu mājas lapā gan beidzot bija lasāms, ka izveidotas pirmās skices jaunajam jaunsarga formas tērpam. Taču cauri jaunsardzei jau izgājusi vesela paaudze, kura mīlēt Latviju mācījās vecās drānās...
Par bruņojumu, kas pietiktu visiem brīvprātīgajiem gan mācībām, gan, nedod Dievs, kara gadījumā, nav dzirdēts. Sekojošs vienkāršā cilvēka secinājums: kamdēļ bija vajadzīga šī Zemessardzes "restrukturizācija", ja līdz 2008. gadam NATO valsts bruņoto spēku sastāvdaļai nav notikušas kaut cik jaušamas izmaiņas lielāku kaujasspēju virzienā?

"Lindau" klases mīnu meklētājs "Namejs" ir 1960. gadā Rietumvācijā būvēts kuģis, kas mūsu flotes rīcībā nonāca tikai 1999. gada rudenī. To pamatoti varēja uzskatīt par vecu, tomēr labu kuģi, jo tika pamatīgi saremontēts un kopts. Nezināmu iemeslu dēļ jūrniekiem ar to lika veikt tālus pārgājienus ļoti sarežģītos metereoloģiskos apstākļos gan Ziemeļjūrā, gan citos ūdeņos, kaut kuģa pamatuzdevumi ir mīnu meklēšana piekrastes ūdeņos. (autora foto)

Kādai vajadzētu būt Latvijas armijai?
Cik ziņojuši paši militāristi, to rīcībā 2007. gadā bija budžets 508,08 miljonu ASV dolāru lielumā. Zināms, ka no šīs naudas tiekot uzturēta Latvijas Bankas Aizsardzības pārvalde, daļēji Drošības policija. Tiek celtas jaunas sporta halles, kuras līdzfinansē Aizsardzības ministrija. Tāpēc liels kumoss militāristiem iet secen.
Nav saprotams, kādēļ valstij, kurai ir stratēģiska nozīme visa reģiona mērogā, joprojām nav vismaz vienas kaujas spējīgas brigādes, kuras rīcībā būtu vismaz minimālais skaits bruņutehnikas, kas nepieciešama gan dalībai ārvalstu misijās, gan lokālajām vajadzībām, piemēram, mācībām vai dabas stihiju laikā. Kā tas var būt, ka Latvijas armija karo Afganistānā un Irākā, bet tās karavīriem pat nav atbilstoša ekipējuma? Kā tas var būt, ka Jūras spēku vajadzībām pērk karakuģus, kuri pēc tam bāzējas bez maz vai Liepājas centrā, kamēr Aizsardzības ministrijai piederošās piestātnes Karostā stāv tukšas vai tiek izmantotas citiem mērķiem? Kā tas var būt, ka koka mīnu traleris ''Namejs'', kurš paredzēts piekrastes ūdeņu attīrīšanai no mīnām (būvēts turpat pusgadsimtu atpakaļ, tomēr pienācīgi remontēts un modernizēts), tiek dzīts uz Ziemeļjūru pa 6 metrus augstiem viļņiem tā, ka tas izļodzas pa visām šuvēm, lai pēcāk par šo "varoņdarbu" dižotos vai visās avīžu slejās? Kā lai nesmejas par Gaisa spēkiem, no kuru rīcībā esošiem četriem helikopteriem MI- 17, viens tika aprīkots ar salonu augstu amatpersonu pārvadāšanai? To par pārvietošanās līdzekli bija iecienījusi bijusī valsts prezidente. Un te jau arī ir atbilde, kādai būtu jābūt mūsu armijai. Vismaz tādai, lai par to nesmietos. Tādēļ zirgu goda sardzi mūsu armijai nevajag.

Aigars Prūsis