Dievs pasauli radīja skaistu un perfektu. Tajā nebija vietas naidam, konfliktiem, meliem un ciešanām. Radītājs cilvēkus tik ļoti mīlēja, ka tam tika dota absolūta autonomija. Taču, zinot izvēles brīvības cenu, cilvēkam dots ierobežots eksistences cikls pasaules telpā un laikā. Katram skaidrs, ka dzīvība reiz pārtrūks ikvienā no mums.
Zinot vēsturi, par kuru runājot jau no liela tāluma vēdī biedējoša nāves dvesma, nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, cik gudrs bijis lēmums neļaut cilvēkam dzīvot uz zemes mūžīgi. Bail iedomāties, kāda būtu šodienas pasaule, kuru par humānu, taisnu un brīnišķu nosaukt jau ir grūti. Cik cilvēku ciešanu vēl nestu baisā Romas impērijas valdnieka Nērona plānprātīgās iegribas, cik netaisnības nestu visādi ļeņini, staļini, naftaliji un berijas, nav pat aprakstāms.
Tik pat baisi apzināties, ka ik reiz, kad vēstures rats šķiet netaisni sācis malt pēdējos patiesības graudus, kāds spēks krasi izmainīja šķietami nemainīgo. Kāda būtu šodienas pasaule, ja vīri baltos apmetņos pirms daudziem gadu simteņiem nebūtu atbrīvojuši Spāniju, kāda būtu šodiena, ja būtu piepildījies bariņa apsēsto ieceres par vispasaules revolūciju, kāda būtu šodienas Latvija, ja Otrā pasaules kara laikā 200 000 karavīru nebūtu ielenkti Kurzemes pussalā? Skaidrs, ka vīri, kuru sievas satērptas parandžās ar saviem līkiem zobeniem būtu sakapājuši ikvienu, kurš sadomātu apstrīdēt pusmēneša valstības kārtību.
Tik pat skaidrs, ka Šveices kalnu gaisu baudījušie darbaļaužu aizstāvji, savas mūžīgās eksistences gadījumā vai pusi zemeslodes noslīcinātu proletariāta diktatūras radītos asins plūdos. Savukārt Kurzemē padomju zemes sauli reiz baudījušie un pēcākās trimdas ''mokas'' izdzīvojušie, visai drīz pēc nīstā brūnā režīma karakalpu sakaušanas, stindzinošā Sibīrijas aukstumā slavētu labāko bērnu draugu Staļinu, kura precīzais cilvēkslepkavošanas mehānisms viņus visai žigli sastrādātu trūdējošos kaulos. Un nenāktos vairs spēlēt badmintonu vai golfu zaļās buržuāzijas pļavās, un nenāktos vairs pulcināt čalojošu arāju tautas jauno paaudzi daiļu dainu lasījumam Garjezera krastos, miklām acīm lūkojoties sārtajā saulē.
Vēl tik nesen bijām pie ticības, ka mūs visus ilgi sildīs taisnības šķidrauts. Dziedājām dziesmas, jūsmojām par brīnišķajiem ulmaņlaikiem, raudājām pēc Daugavas dzelmē nogremdētā Staburaga un cieši sēdējām uz dievnamu soliem, lūdzoties brīvību Tēvzemei. Debesis sadzirdēja mūsu lūgsnas. Tā kā esam saimnieki savā dievzemītē. 18. novembrī baudām mūsu karavīru brašās ierindas un stingro soli, svētkos pie saviem namiem varam brīvi pacelt savas valsts karogu, neviens vairs neliedz skaļi dziedāt līgo dziesmas. Bet vairāk laikam vairs nevajadzētu. Nevajadzētu skaļi runāt par genocīdu pret latviešu tautu. Ja arī par to runājam, labāk kontekstā ar citu genocīdu, piemēram holokaustu. Pieminekļus latviešu tautas mocekļiem celt nebūtu prātīgi. Ja nu ļoti vajag, atkal labāk kontekstā ar citiem mocekļiem. Arī latviešu vīrus, kuri izmisīgi stāvēja ierakumos, lai vismaz daļa tautas izrautos no nezvēra nagiem, cildināt nevajag. Ja tomēr bez tā nevar, labāk to darīt klusu. Ja var, tad bez ziediem un kaut kur tāļu, tāļu prom! Un tās latviešu tautasmeitas Nīcas tautas tērpos un zeltainām bizēm, liksim mierā. Arī senlatviešu karavīram- pastalniekam laiks palikt kā vienam no tautasdziesmu brīnumiem. Tagad citi laiki. Mēs esam pārāk muļķi, mēs esam pārāk naivi un vecmodīgi, jo nesaprotam, ka homoseksuālisms ir brīnišķīgs. Esam tik nevērīgi, jo neredzam, ka homoseksuālisms ir tik izplatīts dzīvnieku pasaulē. Re, tur divi delfīnu tēviņi, bet te divi pērtiķi zooloģiskā dārza krātiņā priecē apmeklētājus. Mēs esam nožēlojami, jo labāk izvēlamies, lai mūsu bāreņi dzīvo bērnu namos, nevis nonāk gādīgu Rietumu puses onkuļu apskāvienos. Mēs esam neicietīgi, jo neļaujam tantēm darīt vienu otru laimīgu un precēties dievnamos. Un visi šie šausminošie protesti pret miermīlīgo gājienu! Kā lai to visu saprot Eiropas ļaudis, kuru acīs bakurētains gruzīnu sadists ir tikai mīlīgs tēvocītis Džo, kurš pielika punktu fašismam. Galu galā, saulainajā Itālijā pat valda labsirdīgs večuks, kurš pārdesmit gadus atpakaļ pozēja pie sirpja un āmura, saucot gaužām taisnīgas prasības.
Nav jābūt pārāk apveltītam ar deduktīvām spējām, lai redzētu, kas notiek. 21. gadsimts sācies ar jaunu un baisu politisku reliģiju, kurai ir jāsamīda gan Bībele gan eiropiešu tradīcijas. Viss, kas stāsies ceļā, moderni, atbilstoši šodienas konjunktūrai, nonāks zem Briseles pamācību vai nosodījuma pātagas.
Viduslaiku inkvizījas ugunskuri jau sen apdzisuši, pēdējās totalitāro režīmu koncentrācijas nometnes jau sen ieaugušas sūnās, bet cīņa par mieru un tautu draudzību pagaisusi kā nebijusi. Pasaule it kā beidzot brīva. Kuba cukurojas savā sulā, Āzijas maoisti vairs nepļaukā ārzemniekus ar sarkanām komunisma gudrības burtnīcām un Eiropas robežas jau labu laiciņu vairs neapdraud zēni kerzādas zābakos ar balalaikām. Kas tad vainas šim laikam?
Palapojot pēdējo mēnešu laikrakstus, atrodam sekojošas ziņas: Krievijas skūtgalvji Maskavā piekāvuši kārtējo tadžiku celtnieku, Sanktpēterburgā jaunieši šņorzābakos sadūruši kādu azerbadžānu meloņu tirgoni, pie Patrika Lumubes tautu draudzību institūta nošauts kāds Etiopijas students. Līdzīgas ziņas pienāk no Vācijas. Tur kādi jaunieši, izkliedzot rasistiskus saukļus, pielaiduši sarkano gaili kādam turka veikaliņam, savukārt Rīgā kāds gados jauns Ļeņina mācības piekritējs iedzīvojies saplēstos lūpu kaktiņos, bet kāds rabīns ticis pie pazemojošiem skatieniem. Tur pie vainas pašmāju labās rokas cilātāji, bet Tallinā bronzas zaldāts Aļoša apliets ar sarkanu krāsu. Aina tiešām biedējoša. Vieni vienīgi varasdarbi. Ja nav pie vainas ļautiņi ar skūtām galvām, sliktie noteikti būs vīri ar melnām bārdām. Tad tie noteikti būs ļaundari no Bin Ladena spridzinātāju sekcijas, kuri kāro iznīcināt ASV. Tādēļ mums nevajadzētu šaubīties, ja kāds vīrs ar marmorkrāsas seju apgalvos, ka Irāka kopā ar Al Kaīdu gatavojās uzbrukt Rietumu kultūrai, tādēļ nevajadzētu šaubīties, ja vīrs ar dikti izbrīnītu acu skatienu apgalvos, ka 16. martā radikāļi gatavojot provokācijas. Tas nekas, ka tieši tajā pat laikā kādā slepenā CIP cietumā bez nagiem paliek kāds Alibaba vai kādā Gazas ciematiņā zem tanka kāpurķēdēm iet bojā kāds palestīniešu bērnelis. Tas nekas, ka Holandē bars izdzimteņu pilnīgi atklāti pieprasa legalizēt dzimumattiecības ar bērniem un dzīvniekiem. Runāt par to vajag uzmanīgi, jo šodienas pasaules morālei palikusi tikai viena monētas puse. Piemēram vajag ievērot to, ka piekauts vai nogalināts latvietis ir pārpratums, aizvainots ebrejs noziegums, bet izbrīns par publiskām dzimumattiecībām starp viena dzimuma personām- diskriminācija. Arī sadzīvē to vajag iemācīties: cilvēks ar zīda šallīti un dārgā uzvalkā nekad nesēdēs cietumā par to pašu, ko paveicis kāds mirstīgais lētās džinsu biksēs.
Nevajadzētu arī šaubīties par lēmumu pareizību, ja lēmumi liekas gaužām idiotiski. Piemēram latviešiem nevajadzētu pārāk uztraukties un krist depresijā, ja 4. maijs vai 18. novembris paiet klusu bez liekas izrādīšanās, bet 9. maijā viena otra pašvaldība policijai izdod nerakstītus rīkojumus- ''varoņus'' neaizskart. Sekojoši, beidzot ir jāsaprot, ka leģionārus varam pieminēt 11. novembrī vai 8. maijā, nevis tai ''sasodītajā'' 16. martā! Bet Latvijas Republikas proklamēšanas dienu un 4. maiju varam unificēt vienā universālā dienā, lai izbrīvētu vienu brīvdienu 8. martam. Galu galā, ja vajag, var izbrīvēt kādu svinamu dienu arī Smoļenskas atbrīvošanai par godu. Varam ierādīt kādu brīvdienu arī Bastīlijas ieņemšanas dienai. Galvenais, lai Briselē un Maskavā būtu apmierināti. Tas, ko domā smirdi no perifērijām, ir pakārtoti.
Un mums nevajadzētu rādīt izbrīnītas sejas, ja līdzīgi kā igauņus, Holande mūs ''aplaimos'' ar vēstnieku, kuram dzīvesbiedres vietā ieradīsies dūšīgs melnādains dzīvesbiedrs. Mums ir jākaunās, ka Latvija ir pirmā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā viendzimuma laulību aizliegums ierakstīts konstitūcijā!
Kādēļ cilvēks kā dzīvības kronis šai pasaulē nav mūžīgs? Iespējams, skanēs tik pamācoši, taču aizvien mazāk paliek to iemeslu, kas mums beigās liks teikt, ka labo darbu bijis gana. Cilvēki paši ir darījuši visu tik pamatīgi, tik centīgi, ka pašam nelabajam atliek sēdēt bezdarbībā un priecāties, kā cilvēce, meklējot evolūcijas trūkstošo posmu, pati sevi dzen kroplā bezdibenī. Cik žēl, cik žēl...
Aigars Prūsis
