Krusta ceļš

Pat, ejot līdzi Krusta gājienam pa Liepājas ielām un fotografējot, sirds gavilēja, dzirdot Liepājas kristiešu lūgšanas, slavas dziesmas un himnas mūsu Glābējam. Bija tik aizkustinoši redzēt, ka jauni zēni no vietējās futbola komandas autobusu pieturā noņem cepures, kad pīpmanis ielas krustojumā steidz dzēst savu smēķi, lai mirkli pakavētos lūdzēju gājienam, bet likteņa pabērni aizmirst rakņāšanos pa gružu kastēm, lai gājiena noslēgumā tam pievienotos. Visticamāk, ar cerību uz skaistāku rītdienu. Jēzus ir dzīvs!

Visu reportāžu var apskatīt te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623631668865/

Bīstamā māņticība

Beigta balle.

Tā kā vairākus gadus atpakaļ cītīgi centos nepieļaut mormoņu sektas tempļa uzcelšanu Liepājā, gribu darīt zināmu, ka visas pūles izrādījušās veltas. Izmantojot likumdošanas spraugas un sabiedrības vieglprātību, sektanti savu lepno templi atver. Tas atradīsies ne tikai pilsētas centrā, bet pie tam, tieši blakus skolai, kurā mācās mani bērni. Bet neba par to runa.
Lasot ziņu par sektantu brutālo ielaušanos pilsētvidē un vērojot apkārt notiekošo, gribēju mazliet padalīties savā pārliecībā. Šoreiz apiešu ar līkumu tiem izteikumiem, ka krustneši ar zobenu atnesa savu mācību, ka Vatikāns slēpjot patiesību, ka globālā un amorfā kristiešu kopiena nebūt nav labs piemērs, utt. Šoreiz par citu.
Allaž, kad komentēju savu viedokli mormonisma sakarā, nākas saskarties ar apgalvojumiem, ka mormoņi patiesībā esot tie paši kristieši. Noteikti neesmu teoloģijas zinātnēs pārlieku erudīts, taču zināmu iemeslu dēļ par ''Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcu'' šo to zinu. Tiem, kas apzinās, ka ir karojoši ateisti vai cenšas revidēt lietu kārtību, iesaku tālāk nemaz nelasīt. Bet tiem, kas tomēr izlasīs, paskaidrošu, kādēļ esmu savos uzskatos.
Kāds bija pirmais iemesls, kas man lika saprast, ka ir jāuzticas tam, ko sludina kristietība nevis mormoņi vai kāda cita organizācija? Veselīgas kristietības pamatos nav ticība misticismam un pārdabiskām parādībām. Tā savos pamatos ir balstīta uz lietām, kuras ar zinātni nekonfliktē, ir izskaidrojamas un balstītas vēsturiskos faktos. Lai nevajadzētu lieki skaidroties, noliksim pie malas Jaunavas Marijas attēla parādīšanās uz tostermaizītes un citus tumsonības aktus.
Esmu absolūts pragmatiķis un pasaciņām par cilvēka smadzenēm, kuras mēs izmantojam tikai daļēji, neticu. Katra cilvēka smadzenes strādā ar to jaudu, kas tam dota. Es reālists un ticu zinātnei. Avīzes, kurās publicē horoskopus nepērku. Jo astroloģija ir pseidozinātne, kuru par zinātni sludina paši astrologi, lai ar to pelnītu naudu. Es guļu uz āderēm, jo rīkstnieki ir ampelmaņi, neiekārtoju mājas pēc fenšuj principiem, jo nekāda fenšuj nav. Nepērku homeopātiskos pulverīšus, jo vibrācijas neko nedod. Smaidu, kad klausos cilvēkus, kuri dzenas pēc laimes uz līķiem bagāto Gangu Indijā vai atsaucas uz kāda varena mūka līķi Tibetā, kas burvīgi smaržojot simts gadus pēc apbedīšanas.
Var izlasīt simtiem grāmatu, kas viscītīgākajam lasītājam var likt domāt, ka viņa zināšanas ir tik pietiekamas, ka var izdarīt pietiekamus secinājumus. Bet katrai medaļai ir arī otrā puse. Apzināti vai neapzināti var pieslieties izlasītās literatūras iztirzāšanai, kas dāvā šķietamu izpratni, bet patiesībā tas indivīdu ieved totālā purvā. Palūkojaties, kādas grāmatas daudzās grāmatnīcās ir plašā klāstā. Desmitiem grāmatu, kas sola iepazīstināt ar burvīgām un sensacionālām diētām, lai iegūtu perfektu veselību un skaistumu. Taču pēc statistikas šo grāmatu vidusmēra autors visticamāk ir tukls un mazkustīgs cilvēks, kura veselībai līdz pilnībai vēl tālu. Grāmatnīcās ir simtiem grāmatu, kurās sola dot unikālus padomus kā kļūt par miljonāru, taču šo grāmatu autori par miljonāriem labākajā gadījumā kļuvuši pārdodot savu grāmatu daudziem lētticīgajiem. Grāmatu veikalos ir simtiem grāmatu, kurās tiek solīts visīsākais ceļš uz sevis pilnveidošanu, visuma izzināšanu, enerģētisko spēju attīstīšanu, zemapziņas noslēpumu risināšanu utt. Un ziniet, kas šajā literatūrā ir kopējs? Rodas sajūta, ka šo grāmatu autori burtiski cenšas izplēst caurumu plīvurā, aiz kura kaut kam esot jābūt. Bagātam supercilvēkam, hipnotizētājam, gaišreģim, mūžīgajai laimei, pārdabiskām spējām vai cilvēka prātam apslēptiem spēkiem.
Ir skaidri zināms, ka arī mormonisms cēlies no pagalam apšaubāmu ļautiņu izdarībām, kas balstās uz absolūtu māņticību un misticismu. Proti, mormoņi apgalvo, ka 1827. gadā ASV iedzīvotājs Džozefs Smits Kumoras kalnā esot atradis zelta plāksnes uz kurām mītiskas rases pēdējais pārstāvis- eņģelis Moronijs esot aprakstījis savas izmirušās tautas vēsturi. Interesanta bijusi arī uz zelta plāksnēm rakstītā tulkošana, kas veikta tālāk no citu acīm. Slepenā teksta tulkošanai no jaunēģiptiešu valodas Smits esot izmantojis divus "burvju" akmeņus- Urim un Tummin. Pats interesantākais, ka šis "zelta plāksnes" neviens cits nav redzējis un pēc pašu mormoņu pārliecības arī neredzēs, jo tās pēc iztulkošanas esot savācis citas dimensijas "vēstnieks".
1830. gadā ar pārliecināšanas spējām apdāvinātais Smits noturēja savu pirmo uzrunu. Pēc tās Smits sevi pasludināja par pēdējo dienu pravieti. Ilgi Smitam un viņa līdzgaitniekiem miera nebija, jo vietējie mormoņus vienkārši padzinuši. Tālāk sekojis ceļš uz Misūri štatu, bet tad uz Ilinoisas štatu. Te mormoņi nodibināja savu pilsētu- Novu. ''Apustulis'' Smits nodibināja savu mormoņu "paraugģimeni", apņemot 27 sievas vienlaikus. Pēc astoņiem gadiem, neesot mierā ar mormoņu pieaugošo ietekmi, sākās konflikts, kura laikā Smits apbruņoja mormoņu kopienu. Apbruņojās ar ilionoisieši. Sekoja notikumi, kuru laikā satrakotie ļaudis Džozefu Smitu un viņa brāli nogalināja. Taču mormoņi nebija savas ticības upuri. Pēc divu gadu klejošanas pa prērijām, mormoņi sava jaunā līdera Braiema Janga vadībā nonāca pie slavenā Sāls ezera, kur nodibināja Dezeretas pilsētu- patreizējo mormoņu sektas galvaspilsētu Soltleiksitiju. Arī te mormoņiem nācās piedzīvot konfliktus. 1857. gadā ASV prezidents Džeims Bjūkinens par Jūtas gubernatoru iecēla Alfrēdu Kammingu, lai nomainītu Braiemu Jangu. Mormoņi jauno gubernatoru noraidīja, tādēļ ASV prezidents uz pavalsti nosūtīja ASV karavīrus. Pēc dažiem mēnešiem sekoja mormoņu un vietējo indiāņu kopīga izrēķināšanās ar pārceļotājiem no Arkanzasas, kas devās uz Kaliforniju. Mormoņu uzbrukumā tika nogalināti vairāk nekā simts cilvēku, tostarp bērni. Šie konflikti aizkavēja Jūtas teritorijas iekļaušanos ASV kā pilntiesīgai pavalstij.
Tikai 19. gadsimta nogalē, pakļaujoties ASV federālo iestāžu spiedienam, mormoņu organizācija atteicās no poligāmijas institūta, taču daļa mormoņu lēmumam nepiekrita un izveidoja savas poligāmās kopienas. Paša mormoņu organizācija gan apgalvo, ka atteikšanās no poligāmijas notikusi, balstoties uz zīmi, kas saņemta no Dieva.
Lai vai kā, mormoņu bukletos tiek teikts, ka, ''pirms nepilniem diviem gadsimtiem Dievs atjaunoja Jēzus Kristus Baznīcu uz zemes caur pravieti Džozefu Smitu''. Tātad, tieši tāpat kā to sludina jebkura sekta vai kults- mormoņuprāt tikai viņi ir īstie un izredzētie.
Mūsdienās mormoņu kustība ir milzīga organizācija. Par mormoņu štatu tiek dēvēta visa Jūtas pavalsts. Jūtas štata galvaspilsētā Soltleiksitijā vairāk nekā 75% iedzīvotāju ir mormoņi. Pirms Otrā pasaules kara pie šīs sektas piederēja nepilns miljons cilvēku, taču mormoņu sektas lēkts bija vēlāk. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados mormoņu jau ir trīs reizes vairāk, bet mūsdienās to jau ir vismaz pieci miljoni.
Rodas jautājums: kādēļ mormoņi ir ieguvuši tādu popularitāti? Ja jau mormoņi ir sekta, kuras vēsturē daudz melnu un neskaidru plankumu, kādēļ ASV šī organizācija ir guvusi tiek lielus panākumus? Pirmkārt, atšķirībā citām sektām un pirmkārt jau no visiem tik zināmās Jehovas liecinieku sektas, mormoņu rindās jūs neredzēsiet psihopātus, kas jūs histēriski baidīs ar drīzu pasaules galu. Mormoņi nekad neapdraudēs savus bērnus ar nāves briesmām, atsakoties no asins pārliešanas. Mormoņu industrija ir spēcīgi strukturēta organizācija, kura darbojas kā liels mehānisms, proponējot spēcīgu ģimenes institūtu. Šīs organizācijas labā pa visu pasauli strādā vairāki desmiti tūkstoši misionāru, kas lielākoties atstāj ļoti labu iespaidu, jo ir vienādi glīti un atturīgi ģērbti, ir patīkami sarunu biedri un gatavi savus nodomus apliecināt pat ar gluži sadzīviskiem darbiem, piemēram, atnesot no veikala pārtiku.
Šodienas ''Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca'' pašiem mormoņiem aicina nelietot vārdu mormonis. Šī organizācija principiāli uzsver, ka ir kristīga konfesija, kas iestājas par stabilām ģimenes vērtībām un konservatīvām morāles vērtībām sabiedrībā. Mormoņi uzsver, ka ir apolitiski. Starp veselībai kaitīgām vielām mormoņu doktrīnās blakus smēķēšanai, alkoholam un narkotikām, ir pievienota kafija un tēja. Viss šķiet lieliski. Taču mormoņi ir un paliks sekta, kurā ir savi rituāli, kam nav nekāda sakara ar kristietību. Sākot no slepenās mormoņu apakšveļas un beidzot ar kristīšanos par mirušajiem, kas savā dzīves laikā nav pieņēmuši mormonismu. Mormoņu organizācija vāji maskē pārliecību, ka reiz ''Dievs'' esot bijis cilvēks, kuram esot bijis gan tēvs, vectēvs utt. Mormoņu bērniem kā skaitāmpatintiņš tiek iemācīts: ''Kāds tagad ir cilvēks, tāds reiz bija Dievs; Kāds tagad ir Dievs, tāds var būt cilvēks.'' Mormoņu organizācija māca, ka dievu ir daudz. Vēl vairāk- mormoņi māca, ka katrs mormonis varot kļūt par dievu vai dievieti.
Galvenā atšķirība starp kristietību un mormonismu: kristietība sludina loģisku un viegli saprotamu pestīšanu, un glābšanu, savukārt mormoņu organizācija- eksaltēšanu (paaugstināšanu). Tātad, pakāpšanos augstākā pakāpē, kļūstot par dievu. Un tas jau ir misticisms un māņticība, neticību kam paudu iesākumā.

Simts reizes piecelties

Tagad, kad šī sasodītā krīze mūs sit pa pašām vārīgākajām lietām, kad šķiet, ka nu ir dimbā, mēs paliekam tik neciešami. Kliedzam pēc jaunas Saeimas, metam logos akmeņus, lamājam visus un par visu ko. Un ne jau tikai. Bet vai pirms tam domājam? Bet te- nāk talkā pavisam negaidīti notikumi. Piemēram, ir iespēja uzzināt par cilvēkiem, kuri spēj palīdzēt, iepriecināt un stiprināt citus cilvēkus. Jautāsiet, kas tur īpašs? Tas ir īpaši, ticiet man. Tādēļ apmeklējiet šo te mājas lapu: http://www.lifewithoutlimbs.org/.
Ārkārtīgi pārsteidzoša ir arī filma par šo cilvēku. Pēc tās atkal esmu guvis pārliecību, ka mēs paši nesaprotam, kas mums ir un kas nē. Dārgs X5, māja jūras krastā, līzingā pirkts televizors pa pusi sienu, silikona pupi vai liels metamais ir pēdējais, par ko vajadzētu lauzīt galvu. Kam mums uzvalks, ērts kabinets un laba alga, ja rīt nomirsim kā kretīni? Kāda jēga no jaunas Saeimas, kāda nozīme meklēt laimi citos politiķos, ja pēc tam atkal būsim kretīni un bāzīsim galvas parādu cilpā?

Ak, šis dabas brīnums- cilvēks!

Dievs pasauli radīja skaistu un perfektu. Tajā nebija vietas naidam, konfliktiem, meliem un ciešanām. Radītājs cilvēkus tik ļoti mīlēja, ka tam tika dota absolūta autonomija. Taču, zinot izvēles brīvības cenu, cilvēkam dots ierobežots eksistences cikls pasaules telpā un laikā. Katram skaidrs, ka dzīvība reiz pārtrūks ikvienā no mums.

Zinot vēsturi, par kuru runājot jau no liela tāluma vēdī biedējoša nāves dvesma, nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, cik gudrs bijis lēmums neļaut cilvēkam dzīvot uz zemes mūžīgi. Bail iedomāties, kāda būtu šodienas pasaule, kuru par humānu, taisnu un brīnišķu nosaukt jau ir grūti. Cik cilvēku ciešanu vēl nestu baisā Romas impērijas valdnieka Nērona plānprātīgās iegribas, cik netaisnības nestu visādi ļeņini, staļini, naftaliji un berijas, nav pat aprakstāms.

Tik pat baisi apzināties, ka ik reiz, kad vēstures rats šķiet netaisni sācis malt pēdējos patiesības graudus, kāds spēks krasi izmainīja šķietami nemainīgo. Kāda būtu šodienas pasaule, ja vīri baltos apmetņos pirms daudziem gadu simteņiem nebūtu atbrīvojuši Spāniju, kāda būtu šodiena, ja būtu piepildījies bariņa apsēsto ieceres par vispasaules revolūciju, kāda būtu šodienas Latvija, ja Otrā pasaules kara laikā 200 000 karavīru nebūtu ielenkti Kurzemes pussalā? Skaidrs, ka vīri, kuru sievas satērptas parandžās ar saviem līkiem zobeniem būtu sakapājuši ikvienu, kurš sadomātu apstrīdēt pusmēneša valstības kārtību.

Tik pat skaidrs, ka Šveices kalnu gaisu baudījušie darbaļaužu aizstāvji, savas mūžīgās eksistences gadījumā vai pusi zemeslodes noslīcinātu proletariāta diktatūras radītos asins plūdos. Savukārt Kurzemē padomju zemes sauli reiz baudījušie un pēcākās trimdas ''mokas'' izdzīvojušie, visai drīz pēc nīstā brūnā režīma karakalpu sakaušanas, stindzinošā Sibīrijas aukstumā slavētu labāko bērnu draugu Staļinu, kura precīzais cilvēkslepkavošanas mehānisms viņus visai žigli sastrādātu trūdējošos kaulos. Un nenāktos vairs spēlēt badmintonu vai golfu zaļās buržuāzijas pļavās, un nenāktos vairs pulcināt čalojošu arāju tautas jauno paaudzi daiļu dainu lasījumam Garjezera krastos, miklām acīm lūkojoties sārtajā saulē.

Vēl tik nesen bijām pie ticības, ka mūs visus ilgi sildīs taisnības šķidrauts. Dziedājām dziesmas, jūsmojām par brīnišķajiem ulmaņlaikiem, raudājām pēc Daugavas dzelmē nogremdētā Staburaga un cieši sēdējām uz dievnamu soliem, lūdzoties brīvību Tēvzemei. Debesis sadzirdēja mūsu lūgsnas. Tā kā esam saimnieki savā dievzemītē. 18. novembrī baudām mūsu karavīru brašās ierindas un stingro soli, svētkos pie saviem namiem varam brīvi pacelt savas valsts karogu, neviens vairs neliedz skaļi dziedāt līgo dziesmas. Bet vairāk laikam vairs nevajadzētu. Nevajadzētu skaļi runāt par genocīdu pret latviešu tautu. Ja arī par to runājam, labāk kontekstā ar citu genocīdu, piemēram holokaustu. Pieminekļus latviešu tautas mocekļiem celt nebūtu prātīgi. Ja nu ļoti vajag, atkal labāk kontekstā ar citiem mocekļiem. Arī latviešu vīrus, kuri izmisīgi stāvēja ierakumos, lai vismaz daļa tautas izrautos no nezvēra nagiem, cildināt nevajag. Ja tomēr bez tā nevar, labāk to darīt klusu. Ja var, tad bez ziediem un kaut kur tāļu, tāļu prom! Un tās latviešu tautasmeitas Nīcas tautas tērpos un zeltainām bizēm, liksim mierā. Arī senlatviešu karavīram- pastalniekam laiks palikt kā vienam no tautasdziesmu brīnumiem. Tagad citi laiki. Mēs esam pārāk muļķi, mēs esam pārāk naivi un vecmodīgi, jo nesaprotam, ka homoseksuālisms ir brīnišķīgs. Esam tik nevērīgi, jo neredzam, ka homoseksuālisms ir tik izplatīts dzīvnieku pasaulē. Re, tur divi delfīnu tēviņi, bet te divi pērtiķi zooloģiskā dārza krātiņā priecē apmeklētājus. Mēs esam nožēlojami, jo labāk izvēlamies, lai mūsu bāreņi dzīvo bērnu namos, nevis nonāk gādīgu Rietumu puses onkuļu apskāvienos. Mēs esam neicietīgi, jo neļaujam tantēm darīt vienu otru laimīgu un precēties dievnamos. Un visi šie šausminošie protesti pret miermīlīgo gājienu! Kā lai to visu saprot Eiropas ļaudis, kuru acīs bakurētains gruzīnu sadists ir tikai mīlīgs tēvocītis Džo, kurš pielika punktu fašismam. Galu galā, saulainajā Itālijā pat valda labsirdīgs večuks, kurš pārdesmit gadus atpakaļ pozēja pie sirpja un āmura, saucot gaužām taisnīgas prasības.

Nav jābūt pārāk apveltītam ar deduktīvām spējām, lai redzētu, kas notiek. 21. gadsimts sācies ar jaunu un baisu politisku reliģiju, kurai ir jāsamīda gan Bībele gan eiropiešu tradīcijas. Viss, kas stāsies ceļā, moderni, atbilstoši šodienas konjunktūrai, nonāks zem Briseles pamācību vai nosodījuma pātagas.

Viduslaiku inkvizījas ugunskuri jau sen apdzisuši, pēdējās totalitāro režīmu koncentrācijas nometnes jau sen ieaugušas sūnās, bet cīņa par mieru un tautu draudzību pagaisusi kā nebijusi. Pasaule it kā beidzot brīva. Kuba cukurojas savā sulā, Āzijas maoisti vairs nepļaukā ārzemniekus ar sarkanām komunisma gudrības burtnīcām un Eiropas robežas jau labu laiciņu vairs neapdraud zēni kerzādas zābakos ar balalaikām. Kas tad vainas šim laikam?

Palapojot pēdējo mēnešu laikrakstus, atrodam sekojošas ziņas: Krievijas skūtgalvji Maskavā piekāvuši kārtējo tadžiku celtnieku, Sanktpēterburgā jaunieši šņorzābakos sadūruši kādu azerbadžānu meloņu tirgoni, pie Patrika Lumubes tautu draudzību institūta nošauts kāds Etiopijas students. Līdzīgas ziņas pienāk no Vācijas. Tur kādi jaunieši, izkliedzot rasistiskus saukļus, pielaiduši sarkano gaili kādam turka veikaliņam, savukārt Rīgā kāds gados jauns Ļeņina mācības piekritējs iedzīvojies saplēstos lūpu kaktiņos, bet kāds rabīns ticis pie pazemojošiem skatieniem. Tur pie vainas pašmāju labās rokas cilātāji, bet Tallinā bronzas zaldāts Aļoša apliets ar sarkanu krāsu. Aina tiešām biedējoša. Vieni vienīgi varasdarbi. Ja nav pie vainas ļautiņi ar skūtām galvām, sliktie noteikti būs vīri ar melnām bārdām. Tad tie noteikti būs ļaundari no Bin Ladena spridzinātāju sekcijas, kuri kāro iznīcināt ASV. Tādēļ mums nevajadzētu šaubīties, ja kāds vīrs ar marmorkrāsas seju apgalvos, ka Irāka kopā ar Al Kaīdu gatavojās uzbrukt Rietumu kultūrai, tādēļ nevajadzētu šaubīties, ja vīrs ar dikti izbrīnītu acu skatienu apgalvos, ka 16. martā radikāļi gatavojot provokācijas. Tas nekas, ka tieši tajā pat laikā kādā slepenā CIP cietumā bez nagiem paliek kāds Alibaba vai kādā Gazas ciematiņā zem tanka kāpurķēdēm iet bojā kāds palestīniešu bērnelis. Tas nekas, ka Holandē bars izdzimteņu pilnīgi atklāti pieprasa legalizēt dzimumattiecības ar bērniem un dzīvniekiem. Runāt par to vajag uzmanīgi, jo šodienas pasaules morālei palikusi tikai viena monētas puse. Piemēram vajag ievērot to, ka piekauts vai nogalināts latvietis ir pārpratums, aizvainots ebrejs noziegums, bet izbrīns par publiskām dzimumattiecībām starp viena dzimuma personām- diskriminācija. Arī sadzīvē to vajag iemācīties: cilvēks ar zīda šallīti un dārgā uzvalkā nekad nesēdēs cietumā par to pašu, ko paveicis kāds mirstīgais lētās džinsu biksēs.

Nevajadzētu arī šaubīties par lēmumu pareizību, ja lēmumi liekas gaužām idiotiski. Piemēram latviešiem nevajadzētu pārāk uztraukties un krist depresijā, ja 4. maijs vai 18. novembris paiet klusu bez liekas izrādīšanās, bet 9. maijā viena otra pašvaldība policijai izdod nerakstītus rīkojumus- ''varoņus'' neaizskart. Sekojoši, beidzot ir jāsaprot, ka leģionārus varam pieminēt 11. novembrī vai 8. maijā, nevis tai ''sasodītajā'' 16. martā! Bet Latvijas Republikas proklamēšanas dienu un 4. maiju varam unificēt vienā universālā dienā, lai izbrīvētu vienu brīvdienu 8. martam. Galu galā, ja vajag, var izbrīvēt kādu svinamu dienu arī Smoļenskas atbrīvošanai par godu. Varam ierādīt kādu brīvdienu arī Bastīlijas ieņemšanas dienai. Galvenais, lai Briselē un Maskavā būtu apmierināti. Tas, ko domā smirdi no perifērijām, ir pakārtoti.

Un mums nevajadzētu rādīt izbrīnītas sejas, ja līdzīgi kā igauņus, Holande mūs ''aplaimos'' ar vēstnieku, kuram dzīvesbiedres vietā ieradīsies dūšīgs melnādains dzīvesbiedrs. Mums ir jākaunās, ka Latvija ir pirmā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā viendzimuma laulību aizliegums ierakstīts konstitūcijā!

Kādēļ cilvēks kā dzīvības kronis šai pasaulē nav mūžīgs? Iespējams, skanēs tik pamācoši, taču aizvien mazāk paliek to iemeslu, kas mums beigās liks teikt, ka labo darbu bijis gana. Cilvēki paši ir darījuši visu tik pamatīgi, tik centīgi, ka pašam nelabajam atliek sēdēt bezdarbībā un priecāties, kā cilvēce, meklējot evolūcijas trūkstošo posmu, pati sevi dzen kroplā bezdibenī. Cik žēl, cik žēl...

Aigars Prūsis