2006. gada 27. augustā Liepājas ostā bija apskatāmi daudzu Eiropas valstu karakuģi.Aizvien biežāk izskan runas par Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā (ES). Iemesls visiem zināms: Eiropa novecojot, Eiropai esot vajadzīgas turku "čaklās" darbarokas.
Jāmin, ka Eiropas sabiedrībā pret Turcijas iespējamo dalību ES valda izteikti negatīvs noskaņojums, savukārt turki domā savādāk. ''Eurobarometer'' dati 2006. gadā liecināja, ka vairāk nekā 71 % turku atbalsta šīs valsts iestāju ES. Daļa eiropiešu pauž atklātu atbalstu tam, sakot, ka Turcija tuvāko desmit gadu laikā nemaz nebūs ES locekle, ja arī sarunas tiks uzsāktas, un tas pārējo Eiropu apdraudēt nespēšot tik un tā.
Pretēji Eiropas valstu politiķu tradicionālajiem apgalvojumiem, ka PRET ir mazizglītoti, islamofobijas nomāktie vai citi vērā neņemami kritiķi, šoreiz izskan arī neapgāžama statistika. Turcija ir valsts, kurā pēdējā gadsimta laikā ne tikai pieaudzis iedzīvotāju skaits. Tās iedzīvotāju skaits ir dubultojies. Vietā ir jautājums: Vai Turcija ir drauds Eiropas tradicionālajām vērtībām?
Statistiķi aprēķinājuši, ka līdz 2015. gadam, kad Turcija varētu pabeigt iestāšanās sarunas, tās iedzīvotāju skaits, turpinot straujo dzimstības līkni, būs jau sasniedzis vismaz 100 miljonus. Tas nozīmē, ka Turcijai varētu būt ne tikai lielākais iedzīvotāju skaits ES. Tas nozīmēs arī to, ka tai būs milzīgs balsu svars ES institūcijās un maksimālais deputātu skaits (95) Eiropas Parlamentā.
Eiropas Komisija prognozē, ka līdz pat 5 miljoniem turku varētu pārcelties uz dzīvi Eiropas valstīs, kurās tagad jau dzīvo vairāk nekā 4 miljoni viņu tautiešu, par kuru klātbūtni var pārliecināties ikviens Vācijas apmeklētājs.
Nevar noliegt, ka Turcija ir gan ekonomiski, gan militāri spēcīga musulmaņu valsts, kura pēdējo divu gadsimtu laikā atklāti demonstrējusi savu hegemonisko politiku visā Tuvo Austrumu reģionā. Atliek tikai pieminēt turku invāziju mazajā Kipras salā (ES dalībvalsts), Turcijas armijas nekaunīgos iebrukumus toreiz vēl neatkarīgajā Irākā ar mērķi iznīcināt Kurdu pretošanās kustību. Ja cīņa ar kurdu komunistiem nav izpelnījusies pārāk plašu pasaules sabiedrības nosodījumu, tad par Turcijas sarīkoto armēņu holokaustu runāts ir pietiekami. Genocīda rezultātā gāja bojā vairāk nekā 1,5 miljonu Osmaņu impērijas teritorijā dzīvojošo armēņu. Turcija- NATO dalībvalsts, kura ļoti nepacietīgi, brīžam ar šantāžas palīdzību pieprasa savu iekļaušanu ES, genocīdu pret armēņiem joprojām noliedz. Un, baidoties turku lobiju dusmu, runāt par genocīdu vairās arī daudzi Eiropas politiķi. Turpretī Vācija ir jau nezcik reizes atklāti nožēlojusi un joprojām turpina maksāt iespaidīgas kompensācijas par administratīvajām represijām pret ebrejiem, kuru kulminācija bija daudzu ebreju ciešanas Otrā pasaules kara laikā. Daudzi turki ar osmaņu impērijas vēstures asiņaino posmu pat lepojas, bet tie, kas nenoliedz, cenšas mazināt šī baisā genocīda apmērus. Vai valsts, kura ir realizējusi vienu no lielākajām etniskajām iznīcināšanām cilvēces vēsturē, ir tiesīga kļūt par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti? Ja jā, tad kādas ir šīs jaunās Eiropas cilvēciskās vērtības?
Jāatgādina, ka turki mērķtiecīgi iznīdēja armēņus kā kristiešus, savukār ES vairāk vai mazāk ir bijusi kristīgu nāciju izveidots politisks veidojums, ar tās tradīcijām, vēsturi un politisko redzējumu. Cik mūsdienās no šīm vērtībām ir palicis, ir cits jautājums, taču kontinentālā Eiropa šķiet ir aizmirsusi, kā Turcijas "demokrātijai" radniecīga "demokrātija" bija ieperinājusies viņpus Pirinejiem un pasludināja daļu Spānijas par savu kalifātu. Tas pats notika ar Dienviditāliju un Sicīliju. ES politikāņu solītā islama un kristietības vērtību simbioze drīzāk draud pārvērst visu Eiropu par vienu lielu kalifātu. Jo kā gan 80 miljonu lielas musulmaņu valsts integrācija 400 miljonu Eiropā var radīt simbiozi, ja pat viena Kosova ir radījusi neciešamas galvassāpes visā kontinentā. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka Dienvidslāvijas etniskās problēmas kā tādas ir Osmaņu (turku) impērijas baisais mantojums. Arī austrieši, kuri, diemžēl, izrādījušies drosmīgākie Turcijas iestājas pretinieki, ļoti labi atceras šīs Eiropai "draudzīgās" tautas iebrukumu savā zemē 16. gadsimtā.
Eiropas lielvalstī Vācijā ir liela turku kopiena, kura jau tagad ir sagādājusi valstij milzīgas problēmas. Bordeļu tīkli, masveida automašīnu zādzības, narkokarteļi un islama radikāļu grupas ir tikai daži no noziedzības veidiem, kas deformē Eiropas lielāko valsti. Kas notiks, ja šajā valstī mītošajiem turkiem pievienosies vēl lielāks skaits erdoganu un alibabu, nav grūti prognozēt. Kas notiks ar mazākām Eiropas valstīm, ja tur izveidosies tādas pašas ietekmīgas musulmaņu kopienas, kā Lielbritānijā, Vācijā vai Zviedrijā, vispār ir prātam neaptveramas perspektīvas visdrūmākajās krāsās.
Ir dzirdēts krietns skaits vietējo apgalvojumu, ka Turcija Eiropas Savienībā esot jāuzņem, jo tā būšot pretstats mūsu tradicionālajam ienaidniekam- Krievijai. Ir saprotams daudzu latviešu izmisums un bailes, taču Krievija jau sen vairs nav globāla lielvara. Vēl vairāk. Tās loma Eiropas kontinentā jau sen ir mazāk nozīmīga nekā Itālijai vai Francijai. Krievijas armija, neskatoties uz 9. maija dramaturģiskiem lieluzvedumiem Sarkanajā laukumā, vairs nav tas iespaidīgais spēks, kas spēja iebrukt Austrumeiropā vai Afganistānā. Šodien tā ir tehniski novecojušas tehnikas un korumpētu, un uzblīdušus ģenerāļu masa, kuras uzskatos karadarbība 21. gadsimtā nav mainījusies kopš laikiem, kad Elbu forsēja uz bērzu plostiem ar kaujas saucieniem par Staļinu. Tādēļ apgalvojumi, ka 80 miljonu lielā Turcija mūs sargās no strauji izmirstošās Krievijas, ir smieklīgi. Tieši otrādi, Turcijai Krievija ir vajadzīgi tieši spēcīga, nevis vāja. Turcija meklē savu kūrortu un izklaides vietu maksātspējīgus apmeklētājus, bet savām precēm noieta tirgu. Krievija ir Turcijas viens no stratēģiskajiem partneriem šajā ziņā. Visbeidzot jau sen vajadzētu aizmirst laikus, kad visas pasaules uzmanība bija piesaistīta turku- krievu karam. Šie laiki ir pagātne. Turcijas premjers vizītes laikā Maskavā atklāti apstiprināja, ka Krievija ar tās modernajiem cariem ir tās stratēģiskais partneris arī dabas resursu sakarā.
Nobeigumā vien jāizsaka līdzjūtība tiem naivajiem, kas priecājas kā bērni, ka mūsu turku "draugi" tagad gādās par Latvijas debešu drošību. Arī mūsu krievu "draugi" gādāja par mūsu debesīm. Tikai labāk no tā nekļuva...
Aigars Prūsis
