Šķiet nebūs ilgi jāgaida, kad Tuvo Austrumu karš aiznesīs pirmo tūkstošu dzīvības, jo bojāgājušo libāniešu skaits jau pārsniedzis 600 civilo iedzīvotāju. Pats šausmīgākais, ka liela daļa no bojāgājušiem ir bērni, kuriem ar šo dīvaino un bezjēdzīgo karu nav absolūti nekāda sakara. Savukārt ANO misija Libānā jau pārliecinoši apgalvo, ka bojāgājušio skaits krietni pārspēj sešus simtus, jo daudzi ievainotie un bojāgājušie atrodas zem daudzstāvu namu drupām Beirutā. ANO humānās palīdzības koordinators Jāns Egelands ANO Drošības padomes sanāksmē jau darījis zināmu, ka no visiem Izraēlas nogalinātiem libāniešiem vismaz trešdaļa ir sievietes un bērni. Egelands savos izteikumos bija gaužām tiešs: "šajā karā kaut kas ir dziļi nepareizi, ja nogalināto vidū bērnu ir daudz vairāk, nekā bruņotu vīru".
Tas, ka šis nav karš, kādu varētu nodēvēt divu valstu konfliktu, skaidrs jau ir sen. Jo bēgot no karadarbības, savas mājas pametuši aptuveni 800 000 libānieši, kamēr Izraēlas pretinieki no militarizētās kustības "Hezbollah", kuri esot šīs "pretterorisma operācijas" mērķis, nesuši izteikti nelielus zaudējumus, neskatoties uz to, ka ik dienas Libānas teritoriju bombardē desmitiem lidmašīnu un apšauda simtiem lielgabalu, tanku un raķešu. Tai pat laikā pretēji 1982. gadam, kad Izraēla atklāti okupēja Libānu un līdz pamatiem nolīdzināja šo Tuvo Austrumu pērli, lai apkarotu Jasifa Arafata palestīniešu brīvības cīnītājus, 2006. gadā "Hezbollah" izrāda spēcīgu pretestību, raidot savas raķetes pret Izraēlas karaspēku un Izraēlas pilsētām. Vēl vairāk, pēdējo dienu laikā "Hezbollah" karavīri ir spējuši veikt efektīvu pretuzbrukumu un padzīt Izraēlas karaspēku no vairākiem ieņemtiem ciemiem Libānas pierobežā un Bintdžbeilas pilsētas.
Kā sākās konflikti Libānā?
Šodienas konflikta un organizācijas sākums ''Hezbollah" meklējams jau kopš 1968. gada, kad pēc visiem zināmā Izraēlas- arābu kara konfliktu virpulī tika ierauta arī salīdzinoši neitrālā Libāna, kas attīstijās pēc relatīva miera perioda kopš 1958. gada. Jau kopš sešdesmito gadu beigām izraēlieši nemitīgi iebruka Libānas pierobežā, vajājot palestīniešus, kuri nespēja samierināties, ka 1948. gadā viņiem vairs nebija dzimtenes. Palestīniešu un izraēliešu konflikts pašiem libāniešiem nav nesis neko citu, kā vien ciešanas. Libānai regulārie Izraēlas iebrukumi nesa sociālās krīzes, ekonomikas kritumu un infrastruktūras postījumus. Pakāpeniski Libāna sadalījās divās nometnēs. Daļa libāniešu, kuri pieslējās tradicionālajai kristietībai vēlējās Libānas tuvināšanos Rietumiem, līdz ar to maldīgi uzskatīdama, ka palestīnieši- musulmaņi, kurus regulāri apkaroja ebreji, bija destabilizācijas un nelaimju cēlonis. Izraēlas panākumi cīņā ar Ēgipti un Sīriju kalpoja kā katalizators libāniešu kristiešu eiforijai, ka arābu politika cieš fisasko un ir vāji pēc savas būtības. Tādēļ trīs lielākās Libānas kristīgās daļas partijas- Falangistu partija, Nacionāli liberālā partija un Nacionālais bloks paziņoja par trīspusējā bloka- "Helf" izveidi. "Helf" aktīvi iestājās par Libānas rietumnieciskošanu, savukārt pret "Helf" bija Libānas musulmaņu daļa, kura atklāti simpatizēja palestīniešiem, kas bija ļoti neapskaužamā stāvoklī, jo savas mājas viņiem nebija.
Libānas fenomens bija tāds, ka labējie nosacīti bija kristieši, bet kreisie musulmaņi, kuri izveidoja bloku no Libānas Komunistiskās partijas un Arābu nacionālistu partijas. Patiesībā polarizācija notika uz izteikti konfesionāliem principiem, liekot pamatus reliģiskajai neiecietībai, kura vēlāk uzliesmoja gan Eiropā- bijušajā Dienvidslāvijā, gan pašos tuvajos Austrumos. Tagad to redzam pat Irākā, kura pēc Ģirta- Valda Kristovska vārdiem ir "veiksmīgi demokratizēta", kur musulmaņi sākuši slepkavot musulmaņus dēļ nelielu reliģisku atšķirību dēļ.
Izraēlas iejaukšanos Libānas iekšējās lietās sekmēja to, ka Libānas labējie politiķi ar Izraēlas atbalstu vēlējās musulmaņu ietekmes mazināšanos. Kad 1972. gadā Izraēla iebruka Libānā, Libānas armijā valdīja izteikti labējais- pankristietisks noskaņojums, jo valsti vadīja proizraēliskais prezidents Suleimans Franze. Mēģinot panākt daudzskaitlīgo palestīniešu organizāciju darbības aizliegumu, Libānas labējā spārna politiķi sāka bezjēdzīgu konfliktu- armijai pavēlēja sākt uzbrukumu palestīniešu bēgļu nometnēm. Valstī saasinājās situācija un sākās asinsizliešana. Kaut pēc dažām dienām Libānas prezidents izsludināja uguns pārtraukšanu, miera nebija. Tieši otrādi. Libānas kreisais spārns, pamatā musulmaņi, guva lielāku sabiedrības atbalstu. Viņi iestājās par to, lai Libānā izbeigtu politiski- reliģisko dalījumu, kas jau bija nonācis krīzes situācijā. Taču konfliktu apturēt neizdevās. 1975. gadā palestīnieši un Libānas musulmaņi no vienas puses nostājās pret Libānas armiju un libāniešu kristiešu kopienas paramilitāristiem no otras puses. Sākās pilsoņu karš, kurā labējiem spēkiem atbalstu sniedza ASV un Izraēla, savukārt kreisajiem, pamatā musulmaņiem, arābu zemes.
Libānas valdība pakāpeniski bija zaudējusi kontroli pār Libānas valsts dienvidiem, kurā bija ienākuši un nobāzējušies no Jordānijas padzītie Jasifa Arafata vadītie Palestīnas Atbrīvošanas kustības aktīvisti. Uzreiz jāvērš uzmanība uz to, ka 1970.- 1975. gados notika tā saucamais lūzums, kad izplēnēja mīts par visu arābu vienotību (dēļ Jordājijas valsts un palestīniešu karadarbības). Uz to brīdi Libānā mitinājās aptuveni pusmiljons palestīniešu bēgļu, kurus Izraēla bija padzinusi no savām mājām.
Libānas valdība lūdza Izraēlas palīdzību, kas ilgi negaidot okupēja daļu Libānas un tur izveidoja proizraēlisku Libānas miliciju, kurā pamatā, kauns pat teikt kristiešu nāciju vārdā, bija libāniešu kristiešu daļas pārstāvji, kas vēlāk kopā ar ebreju militāristiem izcēlās ar neredzētām zvērībām. Pilsoņu karš gan nebeidzās, pat pastiprinājās. Atbildot uz ebreju iespējamo hegemoniju, Sīrija, tradicionālā Izraēlas pretiniece, 1976. gada 1. septembrī Libānā ieveda savas armijas kontingentu- vairāk nekā 5000 karavīru. Tiesa, Libānas musulmaņiem tas nedeva nekādu lielu labumu, jo Sīrija izvietojās tikai savos stingri kontrolētos apgabalos, atklāti ar Izraēlu nekarojot. Konflikti turpinājās un dzīvību bija zaudējuši vairāk nekā 35 000 libāniešu. Pēcāk, pēc 1976. gada 21. oktobra "Arābu miera uzturēšanas spēku" sastāvā Sīrija Libānā ieveda vēl 30 000 karavīru (Sīrijas spēki Libānā palika līdz pat 2005. gadam, kad tās armijas izvešanu pieprasīja paši libānieši ar ASV un Izraēlas atbastu pēc premjera Rafika Hariri nogalināšanas). Par mierīgu noregulējumu Libānā iestājās arī Jasifa Arafata PAO.
Miers Libānā joprojām nenāca. Izraēla kopā ar marionešu Dienvidlibānas armiju turpināja veikt militārās operācijas, okupējot daļu Libānas Litānijas apgabala. Izraēlas militāristu saimniekošanu Libānā izdevās samazināt tikai 1978. gadā pēc ANO Drošības padomes prasības. Un arī tad Izraēla saglabāja kontroli pār Libānas daļu- 80 km garu un 10 km platu zemes strēli, kuras kontroli uzņēmās proizraēliskā Dienvidlibānas armija. Visi vēlākie Libānas valdības politiskie centieni atjaunot savu kontroli par šo joslu bija neveiksmīgi. Paralēli tam valstī turpinājās labējo un kreiso politisko spēku paramilitāristu sadursmes. Pat neskatoties uz to, ka 1981. gada 24. jūlijā tika noslēgta vienošanās par uguns pārtraukšanu Libānas pierobežā, Izraēla turpināja apšaudīt palestīniešu bēgļu nometnes Libānas dienvidos, sagādājot ciešanas jau tā nomocītiem civilistiem.
Libānu centās padarīt par civilizāciju konflikta kaujas lauku
1982. gadā Izraēla sāka plašu uzbrukumu Libānai, kam tika dots nosaukums "Miers Galilejā". Iebrukuma formālais iemesls bija miera nostiprināšana Izraēlas valsts Ziemeļu teritorijās, ko nereti apšaudīja musulmaņi no Libānas puses. Faktiski Izraēla iebruka Libānā, lai satriektu no Jordānijas izdzītos palestīniešu neatkarības cīnītājus un sagrautu viņu galveno vadību un centrus, kas uzturējās Beirutā. Plāni bija vēl tālejošāki, proti, Izraēlas aizsardzības ministrs Ariels Šarons (dz. 1928. g.), kuru vecāki bija audzinājusi sociālistisko dogmu garā, ar šo operācija vēlējās panākt proizraēliska Libānas prezidenta iecelšanu, kurš parakstītu miera līgumu ar Izraēlu Ēgiptes- Izraēlas vienošanās sakarā. Iebrukuma laikā Izraēla apšaudīja arī Sīrijas karaspēku. Izraēlas armijai kopā ar kristiešu partiju paramilitāristiem izdevās pilnībā ielenkt Rietumu Beirutu, kuru kontrolēja Libānas musulmaņi. Ielenkumā nonāca pusmiljons beirutiešu un aptuveni 200 Sīrijas karavīru. Ebreju militāristi sāka ielenktās Beirutas bombardēšanu.
Daudzi militārie eksperti atzinuši, ka Izraēlas iebrukuma laiks Libānā netika izvēlēts nejauši. Izraēlai, līdzīgi kā tagad, tas bija ļoti izdevīgs periods. Pirmkārt musulmaņu valstis, kuras uz to laiku bija spēcīgas, jo daļa (Irāka un Sīrija) baudīja PSRS atbalstu, savukārt Irāna ASV militāri politisko atbalstu. Tāpat kopš 1980. gada notika bezjēdzīgais karš starp Irāku un Irānu. Visbeidzot musulmaniskā Ēģipte bija arābu valstu izolēta, jo bija noslēgusi vienošanos ar Izraēlu.
Kā ieganstu 1982. gada iebrukumam Libānā Izraēla izmantoja ļoti līdzīgus motīvus, kādus šogad. 1982. gada 3. aprīlī Parīzē tika nogalināts ebreju diplomāts (noziegumam ar Libānu gan neesot bijis sakars), savukārt 21. aprīlī uz kājnieku mīnas okupētajā Libānā gāja bojā kāds Izraēlas virsnieks. Pēc tā Izraēlas gaisa spēki sāka plašu Libānas galvaspilsētas Beirutas bombardēšanu. Atšķirībā no mūsdienām, kad ''Hezbollah" rīcībā ir raķetes, palestīniešu brīvības cīnītājiem tādu nebija. Tādēļ momentālas atbildes reakcijas no palestīniešu puses nesekoja. Paši palestīnieši izrādīt bruņotu pretošanos arī vairījās, jo tad pēc viņu domām Izraēla sāktu plašus pretpalestīniešu akcijas. Taču karu tas aizturēja vien uz dažiem mēnešiem, kad Londonā tika nogalināts Izraēlas vēstnieks. Neskatoties uz to, ka Jasifa Arafata vadītā Palestīnas Atbrīvošanas organizācija (PAO), kas bija spēcīgākā palestīniešu kustība Libānā un ārpus tās, atklāti noliedza savu vainu diplomāta slepkavībā, kauliņi jau bija mesti. Ar iespaidīgu artilērijas uzbrukumu Izraēlas militāristi nolīdzināja ceļu sauszemes karaspēkam, kurš trīs kolonnās šķērsoja neatkarīgās Libānas robežu. Pēc deviņām dienām Izraēlas tanki ielenca un sāka apšaudīt Libānas galvaspilsētu, izraisot katastrofālus postījumus. 1982. gada 4. augustā ANO aicināja Izraēlu pārtraukt karadarbību Libānā, taču tai pat dienā izraēlieši, ignorējot ANO, ieņēma Beirutas lidostu. Izraēlas uzbrukumi turpinājās līdz pat 19. augustam, kamēr ebreju politiķi piekrita PAO evakuācijai no Beirutas, lai neciestu libāniešu civiliedzīvotāji.
1982. gada 23. augustā par Libānas jauno prezidentu ievēlēja proizraēlisko Baširu Zmailu, taču viņš tiek nogalināts 14. septembrī. Par atmaksu 18. septembrī Izraēla iebrūk Rietumu Beirutā, kur ar izraēliešu atbalstu vietēj0 libāniešu "kristiešu milicija" majora Saada Hadana vadībā sarīko īstu asinspirti un noslepkavo vairāk nekā 1000 neapbruņotus palestīniešu bēgļus, tostarp daudz sieviešu un bērnus. Par šo noziegumu atbildību būtu jānes patreiz komā guļošajam Izraēlas armijas ģenerālim un bijušajam Izraēlas premjerministram Arielam Šaronam, kurš Izraēlas armijai lika apsargāt Šatilas un Sabras bēgļu nometnes, neļaujot palestīniešiem bēgt.
21. septembrī praktiski bez nekādas cīņas par Libānas jauno prezidentu kļuva nogalinātā Bašira Zmaila brālis Amins Zmails. Septembra nogalē izpostīto Beirutu pameta Izraēlas karaspēks un pilsētā atgriezās NATO spēki, kuri to nesaprotamu iiemslu dēļ pameta pirms karadarbības sākuma.
Izraēla ar iebrukumu Libānā konfliktus saasināja
Karadarbības rezultātā Izraēlas izdevās no Libānas izspiest palestīniešus un APO kapitulēja, taču tai pat laikā Izraēla panāca pretēju efektu- lielākā daļa libāniešu atklāti nostājās pret ebrejiem, kurus agrāk Libānā par saviem pretiniekiem atklāti neuzskatīja. Nācās ciest arī Izraēlas sabiedrotajiem ASV karavīriem, kuri toreiz ka vidutāji uzturējās Libānā. Daudzo un asiņaino uzbrukumu dēļ ASV armija 1984. gadā Libānu atstāja. Vairāki noslēgtie līgumi tā arī netika realizēti, savukārt Libānas armija atklāti sadalījās musulmaņu un kristiešu karaspēka daļās.
Izraēla savus spēkus no Libānas sāka izvest tikai 1985. gadā, taču saglabāja savu klātbūtni, īpaši Libānas dienvidos.
1982. gada Izraēlas iebrukums Libānā nenesa mieru. Tieši otrādi. Salīdzinoši mērenā Jasifa Arafata Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas izdzīšana no Libānas tikai saduļķoja Libānu un visu Tuvo Austrumu reģionu kopumā. PAO vietā radās citas, daudz agresīvākas islamiskas kustības. Viena no tām- ''Hezbollah". Līdz ar ''Hezbollah" izveidi uzbrukumi Izraēlai kļuva nežēlīgāki, daudz labāk koordinēti un izplānoti. Vēl vairāk. Šiītu militāriski pat uzbruka palestīniešu bēgļu nometnēm Sabrā un Šatilā. Pasaulē pat ieviesās tāds konfliktu apzīmējums kā "libanizācija"- konflikta noregulējuma bezcerīgums.
''Hezbollah"
Šiītu musulmaņu kustība ''Hezbollah" izveidojās 1982. gadā ar Irānas aktīvu atbalstu, kad Izraēla pirmo reizi iebruka Libānā. ''Hezbollah" tiešā tulkojumā no arābu valodas nozīmē "Allaha (Dieva) partija", kas kalpoja kā antonīms "sātana partijai"- neticīgajiem. ''Hezbollah" pamatos ir iedvesmojusies no irāņu reliģiskā vadītāja ajatollas Homeinī. Sākumā ''Hezbollah" pamatmērķi bija Libānas un Palestīnas (Palestīnas autonomija un visa patreizējā Izraēlas teritorija) atbrīvošana no cionistu okupācijas. 1982. gadā ''Hezbollah" nostiprināja Irāna, nosūtot uz Libānu kā instruktorus savus militāros speciālistus no Irānas Revolucionārās gvardes. Loģiski, ka šodien ''Hezbollah" ir izteikti "irāniska" kustība.
Laika gaitā ''Hezbollah" kļuva par iespaidīgu un sazarotu organizāciju, kurai bija sava augsti motivēta un disciplinēta armija, politiskais spārns un populārām palīdzības struktūrām, kas sniedza milzu atbalstu palestīniešu bēgļiem. Politiski ''Hezbollah" pamatmērķis bija izveidot Libānā islama valsti. Paralēli politiskajai darbībai ''Hezbollah" militāristi rīkoja uzbrukumus Izraēlas armijai, kura atradās Libānā, un citiem objektiem, tostarp tradicionālajam Izraēlas sabiedrotajam-ASV. Vieni no pirmajiem plašākajiem un zināmajiem bija uzbrukumi ASV un Francijas militārā kontingenta kazarmām Libānā. Visnežēlīgākais uzbrukums notika 1983. gada 23. oktobrī, kad bumbas sprādzienā tika nogalināti 241 amerikāņu desantnieki un 56 franču karavīri. Uzbrukumus bija sarīkojuši spridzinātāji- pašnāvieki. "Hezbollah" rīkoja arī uzbrukums Izraēlas iestādēm. 1982. gadā "Hezbollah" organizēja Izraēlas vēstniecības uzspridzināšanau Argentīnā, Bueinosairesā. Pēc diviem gadiem, 1984. gadā, turpat "Hezbollah" uzspridzināja Bueinosairesas Ebreju kultūras centru.
Patreiz ''Hezbollah" militarizētajos formējumos ir vairāk nekā 5000 labi apmācītu karavīru. ''Hezbollah" ir savi biroji, kazarmas, skolas, medicīnas un labdarības iestādes utt. Tas iespējams, jo kustībai Irāna vairāk nekā desmit gadus sniedz diezgan iespaidīgu finansiālu atbalstu. Tai pat laikā katru gadu ''Hezbollah" sniedz plašu atbalstu bēgļiem un trūkumcietējiem gan Libānā, gan Palestīnas autonomijā, gan citās valstīs, tostarp Āfrikā, gūstot plašu popularitāti Islama pasaulē. Kustībai ir daudzas ārvalstu filiāles Āfrikā, Eiropā un pat Dienvidu un Ziemeļamerikā. Speciālisti aprēķinājuši, ka dažādas valstis un musulmaņu organizācijas ik gadu ''Hezbollah" piešķir vismaz 100 miljonu ASV dolāru. Lai kā arī negribētos krāsot velnu melnu, musulmaņu radikāļi reāli dara to, ko ANO un citas organziācijas nespēj, savukārt pasaules ietekmīgākās valstis nevēlas.
"Hezbollah" kā politiska partija ir pārstāvēta arī Libānas parlamentā, kur ieņem 23 vietas no 128. Kopš 2005. gada "Hezbollah" ir divi ministru amati Libānas valdībā. Pēc otrā Izraēlas iebrukuma Libānā "Hezbollah" sāka gūt ļoti plašu popularitāti, jo atšķirībā no Libānas armijas, kura līdzīgi kā Latvijas armija ir neliela un mazefektīva, turklāt diezgan sašķelta, "Hezbollah" aktīvi iesaistās kaujās ar daudz spēcīgāko un ASV uzturēto Izraēlas armiju. Kad Izraēlas kaujas lidmašīnas bombardēja Beirutu, "Hezbollah" pretgaisa aizsardzības ložmetēji sargāja Libānas debesis, savukārt "Hezbollah" tuvās darbības raķetes novirzot uz Izraēlu, spēja samazināt uzbrukumu intensivitāti visai Libānai. Pat augstprātīgie izraēliešu ģenerāļi atzinuši: redz, negaidījām tik labi sagatvotus pretiniekus...
Visa kara laikā Libānas armija karadarbībā praktiski nav iesaistījusies, tomēr pēc Izraēlas ieceres rīkot Libānā plašu sauszemes iebrukumu, notika negaidītais- Libānas premjers paziņoja, ka Libānas armija kopā ar "Hezbollah" pretosies Izraēlas intervencei.
Šodien Izraēla par mieru domā vismazāk
2006. gada vasarā Izraēlas iebrukums Libānā, protams, nav nekāda specoperācija, lai panāktu divu izraēliešu karavīru atbrīvošana. Kāds vācu laikraksts pat citēja kādu anonīmu Izraēlas virsnieku, kurš izteicās, ka divi izraēliešu karavīri nemaz netika nolaupīti un nogādāti Libānā.
Līdzīgi, kā tas bija astoņdesmito gadu sākumā, arī šoreiz Izraēla veica viltīgu priekšspēli, lai panāktu pilnīgu hegemoniju reģionā. Pirmkārt ar aktīvu Izraēlas un ASV presingu Libānu pēc 20 gadu klātbūtnes pilnībā pameta sīriešu karavīri. Tāpat kā toreiz, Sīrijai ir "sasietas rokas", jo ASV to atklāti pieskaitījusi pie tā saucamās "ļaunuma ass". Zīmīgi arī tas, ka Sīrija nekad nav atbalstījusi Libānas pārveidošanu par Islāma republiku. Arī pati Sīrija nav klerikāla valsts. Kaut islams tur ir valdošā reliģija, islama noliegšana vai musulmaņu dzīvesveida nepiekopšana Sīrija netiks uzskatīts par kriminālnoziegumu, atšķirībā no valstīm, kurās valda Šariata tiesu sistēma.
Bez tam ASV atklāti un nepārpotami ir bloķējusi praktiski visus ANO Drošības padomes mēģinājumus nosodīt Izraēlas agresiju. ASV prezidents Džordžs Bušs konflikta sākuma pat netieši deva mājienu, ka Izraēlai tiks dota nedēļa, lai atrisināti "Hezbollah" problēmu...
Tomēr šķiet, ka Izraēla un ASV kārtējo reizi ir pamatīgi kļūdījušās. Šoreiz no Izraēlas ieročiem cieš ne vien Libānas musulmaņi, bet arī Izraēlas tradicionālie sabiedrotie- kristieši. Bumbas un lodes vairs nešķiro labējos un kreisos politisko oponentus. Zem Izraēlas kara mašinērijas ir pakļuvuši gan palestīnieši, gan libānieši, gan paši ebreji, kuriem tagad nākas ciest no "Hezbollah" raķešu uzbrukumiem. Libānas valdība pat pilnīgi atklāti deklarējusi, ka armija kopā ar "Hezbollah" vēl vienu Libānas okupāciju nepieļaus. Daudzi libānieši pat atklāti atzinuši, ka Sīrijas armijas izdzīšana ar svilpieniem, lāstiem un apvainojumiem, kura pēdējo gadu laikā nenoliedzami kalpoja kā līdzsvara elements reģionā, bijusi kļūda.
Karš Tuvajos Austrumos, kaut arī gaužām acīmredzami, ka par to Rietumu mediji un politiķi runā ļoti klusos toņos, ir nekrietns cilvēcības un vispārpieņemto tiesību normu pārkāpums. Izraēla, izmantojot savu aizbildņa impērijas un pasaules lielvaras statusu, atklāti dara to pašu, ko Staļins vai nacistiskā Vācija Eiropā pagājušā gadsimta sākumā. Atšķirība tikai tā, ka atklātu un nepamatotu vardarbību, brutālu spēku un necieņu pret citiem demonstrē cilvēki, kuri tik ļot mīl apelēt pie savām ciešanām. Rodas sajūta, ka viss, kas nepārsniedz skaitli 6 000 000, ir nenozīmīgs.
Eiropas homoseksuālistu labsajūta svarīgāka par cilvēku tiesībām dzīvot!
Bēdīgi un kauns, ka mūsu valsts ārlietu resors Arta Pabrika personā, kuram gādāšana par mieru ''šodien būtu primārais uzdevums, rod laiku vien izplatīt nožēlojamu paziņojumu, ka "Izraēlai ir tiesības uz pašaizsardzību", ne vārda neminot par teju miljons no mājām izdzītiem bērniem, sievietēm un sirmgalvjiem. Rodas arī sajūta, ka Latvijas valdošo politiķu galvās ir vairāk homoseksuālās problēmas, nevis cilvēku dzīvība un diplomātijas pamatprincipi. Ak jā, šo nenormālību labi atainoja savā vēstulē organizācijas "Mozaīka" aktīvists, pazīstamā politiķa Ulda Gravas brāļa dēls Lāris Grava, izplatot Lielbritānijas medijos, ziņu ka "ārlietu ministrs, mūsu mīļais draugs Artis Pabriks noorganizēja tikšanos slēgtā telpā ar premjera pienākumu izpildītāju Aigaru Štokenbergu"...
Redziet, cik labi!
Aigars Prūsis
2006. gadā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru