Nu jau kuro dienu par katra Latvijas drukātā medija svētu pienākumu kļuvis tiesas lēmuma apspriešana par kāda cilvēka iespējamo sadarbību ar VDK. Viss jau būtu skaisti un lieliski, ja tik tiešām Latvijā būtu notikusi vai vismaz sāktos čekas un citu padomju specdienestu štata un ārštata darbinieku apzināšana. Diemžēl, Latvijas valsts sistēma nespēj pārliecināt, ka tās interesēs būtu ar VDK saistīto personu objektīva apzināšana. Zīmīgi, ka pirmo reizi šis čekistu lietas bums sākās tad, kad bija nepieciešams liegt bijušajam VDK darbiniekam Jurim Bojāram tiesības balotēties parlamenta vēlēšanās. Tagad, kad vēlēšanas nav aiz kalniem, tiesa demonstrē apbrīnojamu "izcilību" un atzīst N. Lakuča sadarbību ar čeku. Tai pat laikā joprojām mūsu valsts nevar apliecināt savu tiesībspēju un iekustināt jautājumu par čekas maisu atvēršanu.
Čekas maisi!
Raiz "Jaunā laika" deputāts Edgars Jaunups apgalvoja, ka VDK dokumentu publicēšana sašķelšot sabiedrību, sēšot naidu un galu galā došot vairāk ļaunuma nekā labuma. Kādēļ šis jaunais cilvēks tik ļoti baidās no šiem maisiem, nezinu, taču piemēra pēc jāatgādina, ka bijušo Austrumvācijas un Rumānijas slepeno dienestu arhīvu publicēšana sabiedrībā neizraisīja īpašus satricinājumus. Tieši otrādi. Zuda bezjēdzīgais aizdomu slogs. Savukārt Lietuvā tika sekmīgi veikta lustrācija, ļaujot bijušajiem VDK darbiniekiem pašiem pieteikties valsts iestādēs un sniegt visas to rīcībā esošās ziņas par savu darbību. Latvijā kā vienmēr neatrisinātais komunistiskās pagātnes mantojums un neatrisinātās okupācijas sekas tikai tracina, šķeļ un sanaido sabiedrību. Vieni saka, ka maisos palikuši tikai tie, kuru nomelnošana būtu izdevīga Krievijai un Latvijai naidīgajiem politiskajiem spēkiem, otri, ka tur iekšā esot daudzi sabiedrībā pārāk labi pazīstami cilvēki, kuru karjerai maisu atvēršana pārvilks treknu svītru. Ja reiz tas tā, tad atļaušos jautāt, kādēļ tāda selekcija, izvēloties personas, kuras tiek atzītas par personām, kas bijušas VDK aģenti vai ar VDK sadarbojušās? Ir vērts ieklausīties tanī, ko savulaik laikrakstam "Neatkarīgā cīņa" teicis bijušais LPSR VDK pretizlūkošanas daļas priekšnieks Bruno Šteinbriks, kurš savas domas joprojām neesot mainījis: ''Kas tad tajā maisā ir? Tie, kas aizstāvēja Padomju Latviju– pret šo iekārtu taču viņi necīnījās. Par ko tad viņus tiesāt?''
Ja jau čekas maisu un citādu bijušās LPSR VDK arhīvu saturs, kas atstāts Latvijas teritorijā, ir gluži nekam nederīgs un tā satura publiskošana kalpos tikai Krievijas interesēs, gribētos zināt, kur tiek ņemtas ziņas un pierādījumi par kādas personas sadarbību ar VDK struktūrām? Vai tiek meklēti liecinieki? Un ja liecinieks pats ir VDK ziņotājs? Ja liecinieks ir bijusī VDK amatpersona (ja nemaldos, katram VDK virsniekam bija jābūt komunistiskās partijas biedram)? Un kas tad galu galā ir paši čekisti, kuriem var uzticēties, kuriem nevar? Kādēļ Bojāra dēļ mainīja likumdošanu, bet citi bijušie čekisti joprojām strādā drošības iestādēs?
Ne jau visi čekisti kāroja izvarot māmiņu Latviju
Reiz man nācās sarunāties ar kāda Latvijas valsts specdienesta darbinieku, kurš pilnīgi atklāti pateica, ka tas, ka gandrīz visi VDK darbinieki neatkarības laikā tika atstumti no valsts darba, bija viena no veiksmīgākajām Krievijas specdienestu operācijām. Jo nav noslēpums, ka VDK par izmeklētāju, speciālistu, galu galā jebkuru operatīvo darbinieku virsnieka pakāpē nevarēja veikt kurš katrs idiots (pamatā potenciālos jaunos darbiniekus VDK meklēja starp jauniešiem, kuri tikko bija ieguvuši jurista vai ekonomista diplomu). Deviņdesmito gadu sākumā un vidū daļa bijušo VDK darbinieku pilnīgi atklāti bija gatavi strādāt policijā un citos dienestos, piedāvājot savas zināšanas un informatoru tīklus. Darbu Latvijas iekšlietu sistēmā turpināja gan tikai kāds ducis VDK speciālistu (Igaunijas drošības dienestos strādā daudz vairāk bijušo VDK darbinieku). Klīda pat runas, ka viens otrs LPSR VDK virsnieks, būdams gatavs sniegt Latvijas valstij svarīgas ziņas, mīklaini gāja bojā. Interesanti, ka Rīgā apmēram 30 % VDK darbinieku bijuši latvieši, bet Latvijas perifērijās latvieši bija aptuveni puse.
Varbūt nevietā piemērs, bet vēlos atgādināt, ka pēc Trešā reiha sabrukuma Austrumvācijas STASI (Ministerium für Staatssicherheit) palīdzēja veidot tieši bijušie Gestapo- Geheime Staatspolizei speciālisti. Un ne jau viņu politisko uzskatu dēļ austrumvācu komunisti meklēja gestapo speciālistu palīdzību. Proti, bijušā režīma palieku draudus visefektīvāk bija novērst ar bijušā režīma zinošajiem, nevis ar austrumvācu komunistu fanātiķiem. Ko Latvijai nozīmētu apjomīga VDK informācijas apguvi, nav pat jāskaidro. Pietiek atgādināt, ka ne jau tikai latviešu patriotu politiskās vajāšanas bija VDK pamatuzdevumi. 1986. gadā tika izveidota VDK 6. daļa, kuras uzdevums bija cīnīties pret organizēto noziedzību (ar pašas milicijas darbieku uzraudzību nodarbojās 3. daļa). Darbam 6. daļā visā Latvijā atlasīja pašus labākos kadrus. Daudzas šodienas Latvijas policijas amatpersonas nenoliedz, ka LPSR VDK ieguldījums noziedzības apkarošanā bijis visai liels, jo čekisti bijuši disciplinēti un profesionāli. VDK uzdevums pat bijis pārraudzīt Iekšlietu ministrijas aparātu, kurā sākusi strauji izplatīties korupcija. Starp citu, zīmīgi, ka lielākā daļa LPSR Iekšlietu ministrijas kadru savus amatus saglabāja, neskatoties uz to, ka uz 1991. gada janvāri vairāk nekā 65% Rīgas milicijas bija nelatvieši, kas nemaz nekautrējās izrādīt pretlatvisku nostāju (vai atgādināt Rīgas milicijas izrēķināšanos ar latviešu patriotiem pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā?). Nav arī nekāds noslēpums, ka VDK savāktās informācijas trūkums esot palaidis vaļā noziedzības grožus Latvijā.
Vai Latvijai vajadzēja izmantot VDK darbiniekus vēl vairāk, lai iznīdētu noziedzību?
Iespējams, to varēja paveikt, izmantojot PSRS laikā izveidojušos situāciju, kad starp VDK un Iekšlietu ministriju valdījusi nerakstīta konkurence par ietekmi. Pirmie, kā zināms, bija sava veida elite, kamēr otrie bijuši tie, kas VDK nav iekļuvuši. Ak jā, neatkarīgās Latvijas iekšlietu ministriju joprojām vada pietiekams skaits LPSR iekšlietu ministrijas amatpersonu...
Netrūkst nacionālās sedziņas tamborētāju- nodevēju un čekas iztapoņu
Runājot par nacionālā gara apspiešanu okupācijas laikā un VDK lomu, un metodēm, nevar nepieminēt, ka to jau nedarīja tikai ar ziņošanu vai represijām. Lielumlielo lomu veica tie paši mediji, dzejnieki, rakstnieki un kultūras darbinieki. Viens no sekmīgas PSRS politikas realizācijas svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija latviešu emigrācijas centru darbības neitralizēšana.
Daudzi, varbūt nemaz nezina tādu cilvēku kā Imants Lešinskis. Viņš bija agrākais LPSR Sadraudzības komitejas ar tautiešiem ārzemēs priekšsēdētājs (tā sauktā kultūras komiteja- kultkoms). I. Lešinska darbības objekts bija trimdas latvieši. 1978.gadā, būdams PSRS pārstāvniecības ANO darbinieks, I. Lešinskis pieprasīja politisko patvērumu ASV un vēlāk atklāti atmaskoja padomju valsts nostādnes un VDK patiesos nolūkus un rīcības metodes attiecībā pret latviešu emigrāciju. Tieši viņš savā grāmatā "Kalpības gadi" droši atmaskoja LPSR būtību. Grāmata, starp citu, joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti, jo daļa tajā pieminēto, joprojām lepni ieņem dažādus amatus mūsu valstī...
VDK paspārnē tika izdots laikraksts “Dzimtenes Balss”, kas Latvijā ilgu laiku bija pat slepens. Tik slepens, ka "Dzimtenes Balss" redakcijas darbinieki skaitījās Latvijas Komunistiskās partijas laikraksta “Cīņa” algu sarakstā. Tajā publicējās Latvijā joprojām pazīstami dzejnieki, mākslinieki, laikrakstu redaktori un publicisti.
Padomju okupācijas laikā uz Latviju atbraukt trimdas letiņiem viegli nebija. Bet bija tādi, kas te ceļoja pilnīgi netraucēti. Tostarp daudzu mīļotā Vaira Vīķe Freiberga. Kā viņai ar ģimeni izdevās apceļot Padomju Latviju, joprojām paliek noslēpums. Pirmoreiz okupēto Latviju viņa apmeklēja 1969. gadā, savukārt jau 1973. gadā viņa viesojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un Literatūras institūtā. Arī pēc tam V.V. Freiberga vairākkārt bijusi Latvijā. Šīs regulārās vizītes uz PSRS izraisīja asu kritiku trimdas latviešu vidū. Trimdā joprojām klīst baumas par zinātnieces sadarbību ar padomju specdienestiem. 1999. gada jūlijā V.V. Freiberga pieprasījusi arī izziņu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) pēc tam, kad LPSR laikos ietekmīgais "vēsturnieks", PSRS varonis, akadēmiķis Vilis Samsons apgalvoja, ka Vīķe-Freiberga savulaik noraidoši izturējusies pret LPSR Kultūras sakaru komitejas aicinājumiem. TSDC tomēr ziņoja, ka tam nav ziņu par Vīķes Freibergas vai viņas ģimenes locekļu tiešu sadarbību ar VDK. Te atkal runga ar diviem galiem, jo pašas amatpersonas ne reizi vien taču apgalvoja, ka jebkādus nopietnus dokumentus VDK izveda uz Krieviju jau 1989. gadā...
Paliek arī neskaidrs, kādēļ prokuroru Aivaru Zaķi vajadzēja ieteikt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju, jo 80. gados viņš bijis VDK lietu uzraugs. Vairāki bijušie politieslodzītie par to nosūtīja prezidentei protesta vēstuli, taču prezidente varen aizdomīgi šo cilvēku aizstāvēja. Kādā intervijā V.V. Freiberga pat izteica priekšlikumu, ka ''jātiek galā ar pagātni, taču tas jādara konsekventi, izvēloties kritērijus, pēc kuriem piedot un pēc kuriem – ne.'' Savu nostāju viņa pauda sekojoši: "tad jau jebkuram tiesnesim, jebkuram policijas (milicijas) darbiniekam, kas tajā laikā strādāja, var pārmest, nerunājot nemaz par ideologiem, komjaunatnes aktīvistiem, kas tagad ir partiju un frakciju vadītāji, politaģitatoriem, marksisma pasniedzējiem un ateisma sludinātājiem, – kur ir morālā atbildība viņiem kā šīs sistēmas atbalstītājiem".
It kā jau taisnība, tikai gribas pieminēt, ka "nevainīgie" atesima sludinātāji vai kolektīvu poļitruki, vai vienkārši līdzcilvēku stukači bieži vien izrādījušies daudz bīstamāki nelieši, nekā viens otrs VDK spečuks. Vēl vairāk- šamie tagad salīduši visās iespējamās spraugās un baksta ar birksu uz visiem, kas šķietami apdraud viņu labklājību un drošību. Šie "nevainīgie" vada lielas avīzes, strādā policijā, sēž parlamentā un pelna miljonus. Būtu vismaz tik daudz tā goda, lai atzītos. Bet nē. Izdevīgāk atsākt jaunu lezgingu ierastajā taktī. Vienīgā starpība, ka centrālais stabulētājs vairs nav tik senils un neprasa slavas dziesmas sarkanajam mērim. Tagad urravu vietā vajag lamāt, iemīdīt dubļos, apzagt. Bet scenārija autors sēž tur pat- Kremlī...
Aigars Prūsis
Čekas maisi!
Raiz "Jaunā laika" deputāts Edgars Jaunups apgalvoja, ka VDK dokumentu publicēšana sašķelšot sabiedrību, sēšot naidu un galu galā došot vairāk ļaunuma nekā labuma. Kādēļ šis jaunais cilvēks tik ļoti baidās no šiem maisiem, nezinu, taču piemēra pēc jāatgādina, ka bijušo Austrumvācijas un Rumānijas slepeno dienestu arhīvu publicēšana sabiedrībā neizraisīja īpašus satricinājumus. Tieši otrādi. Zuda bezjēdzīgais aizdomu slogs. Savukārt Lietuvā tika sekmīgi veikta lustrācija, ļaujot bijušajiem VDK darbiniekiem pašiem pieteikties valsts iestādēs un sniegt visas to rīcībā esošās ziņas par savu darbību. Latvijā kā vienmēr neatrisinātais komunistiskās pagātnes mantojums un neatrisinātās okupācijas sekas tikai tracina, šķeļ un sanaido sabiedrību. Vieni saka, ka maisos palikuši tikai tie, kuru nomelnošana būtu izdevīga Krievijai un Latvijai naidīgajiem politiskajiem spēkiem, otri, ka tur iekšā esot daudzi sabiedrībā pārāk labi pazīstami cilvēki, kuru karjerai maisu atvēršana pārvilks treknu svītru. Ja reiz tas tā, tad atļaušos jautāt, kādēļ tāda selekcija, izvēloties personas, kuras tiek atzītas par personām, kas bijušas VDK aģenti vai ar VDK sadarbojušās? Ir vērts ieklausīties tanī, ko savulaik laikrakstam "Neatkarīgā cīņa" teicis bijušais LPSR VDK pretizlūkošanas daļas priekšnieks Bruno Šteinbriks, kurš savas domas joprojām neesot mainījis: ''Kas tad tajā maisā ir? Tie, kas aizstāvēja Padomju Latviju– pret šo iekārtu taču viņi necīnījās. Par ko tad viņus tiesāt?''
Ja jau čekas maisu un citādu bijušās LPSR VDK arhīvu saturs, kas atstāts Latvijas teritorijā, ir gluži nekam nederīgs un tā satura publiskošana kalpos tikai Krievijas interesēs, gribētos zināt, kur tiek ņemtas ziņas un pierādījumi par kādas personas sadarbību ar VDK struktūrām? Vai tiek meklēti liecinieki? Un ja liecinieks pats ir VDK ziņotājs? Ja liecinieks ir bijusī VDK amatpersona (ja nemaldos, katram VDK virsniekam bija jābūt komunistiskās partijas biedram)? Un kas tad galu galā ir paši čekisti, kuriem var uzticēties, kuriem nevar? Kādēļ Bojāra dēļ mainīja likumdošanu, bet citi bijušie čekisti joprojām strādā drošības iestādēs?
Ne jau visi čekisti kāroja izvarot māmiņu Latviju
Reiz man nācās sarunāties ar kāda Latvijas valsts specdienesta darbinieku, kurš pilnīgi atklāti pateica, ka tas, ka gandrīz visi VDK darbinieki neatkarības laikā tika atstumti no valsts darba, bija viena no veiksmīgākajām Krievijas specdienestu operācijām. Jo nav noslēpums, ka VDK par izmeklētāju, speciālistu, galu galā jebkuru operatīvo darbinieku virsnieka pakāpē nevarēja veikt kurš katrs idiots (pamatā potenciālos jaunos darbiniekus VDK meklēja starp jauniešiem, kuri tikko bija ieguvuši jurista vai ekonomista diplomu). Deviņdesmito gadu sākumā un vidū daļa bijušo VDK darbinieku pilnīgi atklāti bija gatavi strādāt policijā un citos dienestos, piedāvājot savas zināšanas un informatoru tīklus. Darbu Latvijas iekšlietu sistēmā turpināja gan tikai kāds ducis VDK speciālistu (Igaunijas drošības dienestos strādā daudz vairāk bijušo VDK darbinieku). Klīda pat runas, ka viens otrs LPSR VDK virsnieks, būdams gatavs sniegt Latvijas valstij svarīgas ziņas, mīklaini gāja bojā. Interesanti, ka Rīgā apmēram 30 % VDK darbinieku bijuši latvieši, bet Latvijas perifērijās latvieši bija aptuveni puse.
Varbūt nevietā piemērs, bet vēlos atgādināt, ka pēc Trešā reiha sabrukuma Austrumvācijas STASI (Ministerium für Staatssicherheit) palīdzēja veidot tieši bijušie Gestapo- Geheime Staatspolizei speciālisti. Un ne jau viņu politisko uzskatu dēļ austrumvācu komunisti meklēja gestapo speciālistu palīdzību. Proti, bijušā režīma palieku draudus visefektīvāk bija novērst ar bijušā režīma zinošajiem, nevis ar austrumvācu komunistu fanātiķiem. Ko Latvijai nozīmētu apjomīga VDK informācijas apguvi, nav pat jāskaidro. Pietiek atgādināt, ka ne jau tikai latviešu patriotu politiskās vajāšanas bija VDK pamatuzdevumi. 1986. gadā tika izveidota VDK 6. daļa, kuras uzdevums bija cīnīties pret organizēto noziedzību (ar pašas milicijas darbieku uzraudzību nodarbojās 3. daļa). Darbam 6. daļā visā Latvijā atlasīja pašus labākos kadrus. Daudzas šodienas Latvijas policijas amatpersonas nenoliedz, ka LPSR VDK ieguldījums noziedzības apkarošanā bijis visai liels, jo čekisti bijuši disciplinēti un profesionāli. VDK uzdevums pat bijis pārraudzīt Iekšlietu ministrijas aparātu, kurā sākusi strauji izplatīties korupcija. Starp citu, zīmīgi, ka lielākā daļa LPSR Iekšlietu ministrijas kadru savus amatus saglabāja, neskatoties uz to, ka uz 1991. gada janvāri vairāk nekā 65% Rīgas milicijas bija nelatvieši, kas nemaz nekautrējās izrādīt pretlatvisku nostāju (vai atgādināt Rīgas milicijas izrēķināšanos ar latviešu patriotiem pie Brīvības pieminekļa 1987. gadā?). Nav arī nekāds noslēpums, ka VDK savāktās informācijas trūkums esot palaidis vaļā noziedzības grožus Latvijā.
Vai Latvijai vajadzēja izmantot VDK darbiniekus vēl vairāk, lai iznīdētu noziedzību?
Iespējams, to varēja paveikt, izmantojot PSRS laikā izveidojušos situāciju, kad starp VDK un Iekšlietu ministriju valdījusi nerakstīta konkurence par ietekmi. Pirmie, kā zināms, bija sava veida elite, kamēr otrie bijuši tie, kas VDK nav iekļuvuši. Ak jā, neatkarīgās Latvijas iekšlietu ministriju joprojām vada pietiekams skaits LPSR iekšlietu ministrijas amatpersonu...
Netrūkst nacionālās sedziņas tamborētāju- nodevēju un čekas iztapoņu
Runājot par nacionālā gara apspiešanu okupācijas laikā un VDK lomu, un metodēm, nevar nepieminēt, ka to jau nedarīja tikai ar ziņošanu vai represijām. Lielumlielo lomu veica tie paši mediji, dzejnieki, rakstnieki un kultūras darbinieki. Viens no sekmīgas PSRS politikas realizācijas svarīgākajiem priekšnoteikumiem bija latviešu emigrācijas centru darbības neitralizēšana.
Daudzi, varbūt nemaz nezina tādu cilvēku kā Imants Lešinskis. Viņš bija agrākais LPSR Sadraudzības komitejas ar tautiešiem ārzemēs priekšsēdētājs (tā sauktā kultūras komiteja- kultkoms). I. Lešinska darbības objekts bija trimdas latvieši. 1978.gadā, būdams PSRS pārstāvniecības ANO darbinieks, I. Lešinskis pieprasīja politisko patvērumu ASV un vēlāk atklāti atmaskoja padomju valsts nostādnes un VDK patiesos nolūkus un rīcības metodes attiecībā pret latviešu emigrāciju. Tieši viņš savā grāmatā "Kalpības gadi" droši atmaskoja LPSR būtību. Grāmata, starp citu, joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti, jo daļa tajā pieminēto, joprojām lepni ieņem dažādus amatus mūsu valstī...
VDK paspārnē tika izdots laikraksts “Dzimtenes Balss”, kas Latvijā ilgu laiku bija pat slepens. Tik slepens, ka "Dzimtenes Balss" redakcijas darbinieki skaitījās Latvijas Komunistiskās partijas laikraksta “Cīņa” algu sarakstā. Tajā publicējās Latvijā joprojām pazīstami dzejnieki, mākslinieki, laikrakstu redaktori un publicisti.
Padomju okupācijas laikā uz Latviju atbraukt trimdas letiņiem viegli nebija. Bet bija tādi, kas te ceļoja pilnīgi netraucēti. Tostarp daudzu mīļotā Vaira Vīķe Freiberga. Kā viņai ar ģimeni izdevās apceļot Padomju Latviju, joprojām paliek noslēpums. Pirmoreiz okupēto Latviju viņa apmeklēja 1969. gadā, savukārt jau 1973. gadā viņa viesojās Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un Literatūras institūtā. Arī pēc tam V.V. Freiberga vairākkārt bijusi Latvijā. Šīs regulārās vizītes uz PSRS izraisīja asu kritiku trimdas latviešu vidū. Trimdā joprojām klīst baumas par zinātnieces sadarbību ar padomju specdienestiem. 1999. gada jūlijā V.V. Freiberga pieprasījusi arī izziņu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) pēc tam, kad LPSR laikos ietekmīgais "vēsturnieks", PSRS varonis, akadēmiķis Vilis Samsons apgalvoja, ka Vīķe-Freiberga savulaik noraidoši izturējusies pret LPSR Kultūras sakaru komitejas aicinājumiem. TSDC tomēr ziņoja, ka tam nav ziņu par Vīķes Freibergas vai viņas ģimenes locekļu tiešu sadarbību ar VDK. Te atkal runga ar diviem galiem, jo pašas amatpersonas ne reizi vien taču apgalvoja, ka jebkādus nopietnus dokumentus VDK izveda uz Krieviju jau 1989. gadā...
Paliek arī neskaidrs, kādēļ prokuroru Aivaru Zaķi vajadzēja ieteikt par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju, jo 80. gados viņš bijis VDK lietu uzraugs. Vairāki bijušie politieslodzītie par to nosūtīja prezidentei protesta vēstuli, taču prezidente varen aizdomīgi šo cilvēku aizstāvēja. Kādā intervijā V.V. Freiberga pat izteica priekšlikumu, ka ''jātiek galā ar pagātni, taču tas jādara konsekventi, izvēloties kritērijus, pēc kuriem piedot un pēc kuriem – ne.'' Savu nostāju viņa pauda sekojoši: "tad jau jebkuram tiesnesim, jebkuram policijas (milicijas) darbiniekam, kas tajā laikā strādāja, var pārmest, nerunājot nemaz par ideologiem, komjaunatnes aktīvistiem, kas tagad ir partiju un frakciju vadītāji, politaģitatoriem, marksisma pasniedzējiem un ateisma sludinātājiem, – kur ir morālā atbildība viņiem kā šīs sistēmas atbalstītājiem".
It kā jau taisnība, tikai gribas pieminēt, ka "nevainīgie" atesima sludinātāji vai kolektīvu poļitruki, vai vienkārši līdzcilvēku stukači bieži vien izrādījušies daudz bīstamāki nelieši, nekā viens otrs VDK spečuks. Vēl vairāk- šamie tagad salīduši visās iespējamās spraugās un baksta ar birksu uz visiem, kas šķietami apdraud viņu labklājību un drošību. Šie "nevainīgie" vada lielas avīzes, strādā policijā, sēž parlamentā un pelna miljonus. Būtu vismaz tik daudz tā goda, lai atzītos. Bet nē. Izdevīgāk atsākt jaunu lezgingu ierastajā taktī. Vienīgā starpība, ka centrālais stabulētājs vairs nav tik senils un neprasa slavas dziesmas sarkanajam mērim. Tagad urravu vietā vajag lamāt, iemīdīt dubļos, apzagt. Bet scenārija autors sēž tur pat- Kremlī...
Aigars Prūsis
1 komentārs:
Par kalpibas gadiem - ludzu noradiet konkretak kuri gramata minetie cilveki vel tagad aktivi ietekme Latvijas politiku?
Ierakstīt komentāru