Pēc tam, kad Vācijā pēdējo gadu laikā ievērojamus panākumus vēlēšanās sāka gūt Vācijas nacionāldemokrātu partija (Nationaldemokratische Partei Deutschlands- NPD), sākās plaši liberālai Eiropai nesaprotamā fenomena pētījumi. Jo kā gan ne, ja Vācija, kura joprojām tā īsti nav spējusi sadzīvot ar savu traģisko vēsturi, paradusi iztapīgi darīt visu, lai tikai nepieļautu jebkādus nacionālos iedīgļus, to pieļāvusi?
Uzreiz jāsāk ar to, ka vācu nacionāldemokrātu ceļš nav bijis rozēm kaisīts. Šī ir viena no nedaudzām vācu tradīcijām bagātām partija, kuru pēdējos desmit gadus veiksmīgi vada Udo Foigts (Udo Voigt), kurš ieguvis politisko zinātņu grādu. Atšķirībā no iepriekšējiem partijas līderiem, Foigts spējis konsolidēt daudzus vāciešus, piedāvājot jaunu skatījumu uz nacionālo politiku.
NPD vēsture
NDP izveidota 1964. gadā. Sešdesmito gadu nogalē partija piedzīvoja savu politisko apogeju, teju iekļūstot Rietumvācijas parlamentā. Taču gaidāmā progresa vietā, partija piedzīvoja pamatīgu kritumu no politiskās skatuves. 1969. gadā, nākot pie varas sociāldemokrātiem ar Viliju Brantu priekšgalā, NPD sākās grūti laiki. Vecie kanaki nespēja pielāgoties jaunās Vācijas stāvoklim, citi zaudēja cerības, trešiem trūka politiskā brieduma.
Līdz pat sadalītās Vācijas apvienošanas procesa sākumam, NPD lielākoties palika par mazietekmību labēju partiju, kuras daudzi biedri un atbalstītāji, ko tur slēpt, bija senili Otrā pasaules kara Vācijas armijas veterāni. Šodien plaši proponēto birku, ka NPD esot bijusi skinhedu- skūtgalvju partija, nosaukt par īsti korektu gan nebūtu iespējams. Dažādu strāvojumu jaunieši, dažādu sociālu un politisku motīvu vadīti tuvinājās NPD tikai divdesmitā gadsimta nodalē. Nereti NPD pasākumos tiešām bija redzami krietns skaits tā saukto vācu skūtgalvju. Izskaidrojums tam bija gaužām vienkāršs: pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR), milzīgs skaits cilvēku nesaņēma cerētos Rietumu brīnumus, bet piedzīvoja gaužām bēdīgu vilšanos. Bezdarbs, sociālās problēmas, noziedzība, sadzīviska rietumvāciešu augstprātība, Vācijas valdības atklāti diskriminējošā politika, nosakot dubultus standartus sociāli ekonomiskajiem modeļiem vienas Vācijas divās daļās utt. Sekoja loģiska austrumvācu iedzīvotāju mobilizēšanās, tostarp balsojot par gan par bijušajiem VDR komunistiem, gan par viņu oponentiem- nacionāldemokrātiem, kuru vadībā nu bija stājušies labi izglītoti un visnotaļ veiksmīgi politiķi. Jūsmīgos atmiņu vakarus par ķeizarisko Vāciju bija nomainījušas modernas politiskās nodarbības, sanāksmes ar jauniešiem tīkamiem mūzikas pavadījumiem, sirmgalvju atpūtas vakari ar kopīgām interesēm.
Līdz ar Udo Foigta ievēlēšanu par NPD vadītāju, partijā tika ieviestas krietns skaits korekciju. Demonstrācijās aizvien mazāk bija redzami kaujinieciska izskata jaunieši. Nacionālismu klasiskajā izpratnē nomainīja pragmatisks vācu konservatīvisms ar izteiktu pretimigrācijas noskaņojumu un īpašu vērību sociālām problēmām.
Patreiz partijas rindās ir vairāk nekā 6 000 aktīvu biedru. Tiesa, relatīvi nelielais biedru skaits gan neizgaismo patieso ainu, jo visiem zināmu vēsturisko notikumu un šodienas konjunktūras dēļ, partijas rindās oficiāli vairās stāties krietns skaits NPD simpatizējošu vāciešu. Politoloģi netieši secinājuši, ka patiesais partijas aktīvo atbalstītāju un neoficiālo biedru skaits ir turpat piecas reizes lielāks, neskaitot tos, kuri savu JĀ partijas nostādnēm teikuši vairākās Vācijas pavalstīs. Vislielākais biedru īpatsvars NPD ir Berlīnē un Brandenburgas pavalstī. Statistika liecina, ka 62% partijas aktīvo biedru ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem.
Vai taisnība, ka vācu nacionāldemokrāti ir neonacisti?
Jebkurā sabiedrībā vai organizācijā ir cilvēki, kuri vienmēr būs radikālāki par citiem. Līdzīgi ir ar NPD. Arī šajā organizācijā gadās pa darvas pilienam medus mucā. Tomēr Latvijā bieži vien proponētais, ka NPD biedri dedzinot sinagogas un slepkavo turku viesstrādniekus, patiesībai gan neatbilst. Nils Muižnieks, saucot NPD par neonacistiem, nevajadzīgi izrāda savas gaužām seklās un klišejiskās zināšanas.
Jāsāk ar to, ka Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs jau apliecinājis, ka nekādu pavedienu, kas ļautu vainot NPD jebkādu nekārtību un kriminālnoziegumu rīkošanā (vēl jo vairāk plānošanā un organizēšanā), nav atrasti. Turpretī gūts liels skaits pierādījumu un pat tiesāti pietiekams skaits dažādu kreisi radikālo grupējumu biedru, kuru „varoņdarbu” sarakstā minami gan automašīnu dedzināšanas, gan jaunu cilvēku piekaušanas, kuri viņuprāt esot izskatījušies pēc skinhediem, nacistiem utt. To mūsu „eksperti” cenšas neievērot. Zīmīgi, ka Vācijas politiskās smailes dubultmorāli varēja redzēt Vladimira Putina sirdsdrauga Gerharda Šrēdera valdīšanas laikā, kad ārlietu ministra amatu ieņēma kreisi noskaņotais ekstrēmists Joške Fišers, kurš jaunībā tika vainots kāda policista brutālā sakropļošanā masu nekārtību laikā.
Pašā Vācijā NPD līdz pat gadsimta mijai mediji un valdošie politiķi pieminēja maz. Pamatā tas saistāms ar to, ka sabiedrības uzmanība bija pievērsta labējiem ekstrēmistiem, kuri tik tiešām gan apgānīja kapus, gan zīmēja uz sienām svastikas. Netrūka arī imigrantu mitekļu demolēšanas. Bet tas nebija Vācijas radikāļu fenomens. Tieši tas pats joprojām notiek Lielbritānijā, Krievijā, Skandināvijā un citās valstīs. Parādā nepaliek arī pretējā nometne. Degmaisījumu pudeles postījušas gan imigrantu kopmītnes, gan labējo kafejnīcas un klubus.
Ja viennozīmīgi būtu jāmeklē paralēles vai līdzības, kas ļautu salīdzināt NPD ar Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, nāktos vairāk nekā nopūlēties. Pirmkārt, salīdzinājumu prakse ir nepareiza, jo meklēt analoģijas ir viegli, taču tik pat viegli tās izmantot, sniedzot nepatiesu informāciju. Tik labi, kas nēsā bikses, runā vāciski un mīl vilku sugas suņus, varētu salīdzināt ar Hitleru, jo tieši tādas pašas pazīmes varēja atrast pie šī cilvēka. Piedēvēt neonacismu mūsdienās ir vēl vieglāk. Atliek vien publiski izteikties, ka esat pret masveida imigrāciju, homoseksuālistu prasībām laulāties vai jums nepatīk Izraēlas uzbrukums Libānai. Latvijas gadījumā ir ļoti, ļoti līdzīgi. Ja teiksiet, ka Abreni atdot Krievijai nevajag, ka Rīgas centrs nav domāts, lai izrādītu kailus vīriešu dzimumorgānus vai vēlēsieties doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus 16. martā, esiet droši, kāds jūs noteikti nosauks par neonacistu.
NPD spēks pieaug
NPD savu varēšanu pulcēt masas pirmo reizi uzskatāmi nodemonstrēja vairākus gadus atpakaļ, mobilizējot vairāk nekā četrus tūkstošus savu biedru un atbalstītājus no Austrumvācijas masu gājienam cauri Berlīnei, lai atgādinātu, ka Vācijas Vērmahta karavīriem nebija nekādas sakars ar Otrā pasaules kara zvērībām. Savukārt 2006. gada oktobrī, aizstāvot rokmūziķi, kurš izpildījis nacionālistiska rakstura dziesmas, NPD Berlīnes ielās izveda vairākus tūkstošus savu biedru. Demonstrācijā pret to izgāja gan radikālie komunisti, gan Berlīnes homoseksuālisti, gan sociāldemokrāti. Visbeidzot 2006. gada novembrī Berlīnē notika NPD kongress. Pirmo reizi partijas vēsturē.
Arī NPD popularitāte strauji pieaug
Pēc tam, kad ducis ar NPD nesaistītu radikāļu vāciešu jaunieši sarīkoja uzbrukumus vairākiem imigrantiem, tika sacelta vesela sašutuma vētra, kuru steidza izmantot arī toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņš aicināja NPD slēgt, taču sekoja negaidītais: tiesa atzina, ka tam nav iemeslu, savukārt veiktā socioloģiskā aptaujā aptuveni 45% no aptaujātajiem respondentiem kategoriski iestājās pret NDP darbības apturēšanu. Tiesībsargājošo iestāžu eksperti arī atzinuši, ka NPD ir vienīgais Vācijas labējo savaldīšanas mehānisms, jo paša partijas vadība stingri kontrolē, lai tās biedri rīkotos likumīgi, savukārt pašu partiju saskaņā ar likumdošanu, stingri kontrolē valsts. Atšķirībā no NPD, amorfas radikāļu grupas praktiski nav iespējams prognozēt.
Savus topošos biedrus NPD atrod arī starp daudzām vācu nacionālistu biedrībām, kuras pēc policijas statistikas esot vismaz 150. Dažās biedru skauts pat esot krietni virs simta. Dažas esot pagalam radikālas, savukārt citas ir balstītas uz seno tradīciju izkopšanu un esot gluži nevainīgas. Uzņemot dalībniekus no daudzām biedrībām, NPD viņus atlašē, lai tas netraucētu partijas izvēlētajam virzienam. Pēdējos gados sabiedrības interese par NPD ir pamatīgi pieaugusi, līdz daudzi uzdeva jautājumus: kāpēc pieaugusi sabiedrības interese par nacionāldemokrātiem? Analītiķi to skaidro ar valdošo politiķu vēršanos pret NPD. Netrūka tādu, kas iestājās NPD tieši tādēļ, ka to apkaroja atklāti komunisti, karojošu homoseksuālistu organizācijas un citi „citādāk” domājošie.
Nacionāldemokrātu rindas tādēļ pieaug samērā lēni, bet stabili, kamēr daudzo kreisi radikālo grupējumu biedru skaits samazinās iespaidīgā ātrumā. Novērotāji to skaidro ar vāciešu nogurumu no ilgās un neskaidrās Vācijas nacionālās politikas. Jaunai paaudzei neesot saprotama pusgadsimtu ilgā sevis paššaustīšana par Otrā pasaules kara notikumiem. Liela sabiedrības daļa tagad arī izrāda atklātu nepatiku pret daudzmiljonu turku kopienu un krievu- ebreju kopienu, kuras aizvien izteiktāk veido savas hermētiskās interešu grupas, izspiežot no ekonomikas un sociālo attiecību lauka. Nav jau arī noslēpums, ka liela daļa no šīm kopienām joprojām atsakās strādāt un dzīvo no sociālo pabalstu sistēmas. NPD šim kultūru konfliktam pievērš īpašu uzmanību un vienkāršiem vāciešiem tagad tas ir ļoti svarīgi. Vācijas pamatiedzīvotāju nostāju spilgti apliecina Leipcigas universitātes pētījums, kurā 40% respondentu deva skaidru atbildi, ka Vācijā imigrantu ir par daudz, 18% aptaujāto atklāti atzina, ka ebreju un musulmaņu ietekme Vācijā viņus nopietni satrauc. 15% aptaujāto arī atzina, ka pret „stingrās rokas” politiku viņiem noteikti nebūtu pretenzijas.
Ko lai mācāmies no NPD?
Laiks skaļiem lozungiem, laiks darbam: to nepārprotami apliecinājuši vācu nacionāldemokrāti. NPD vairs nav neliela Vācijas labējo nacionālistu grupiņa ar sapņiem par sen aizgājušo laiku patosu. Tā ir vairāku Vācijas pavalstu parlamentos ievēlēta partija, kura visticamāk iekļūs arī Vācijas Federālajā parlamentā. Kad tas notiks, ir tikai laika jautājums. NPD arī rādīja svarīgu precedentu politikā, noslēdzot ciešu sadarbību ar citu labēja virziena partiju Vācu Tautas vienotība (DVU). Pašvaldību vēlēšanās abas partijas startēja šķirti, taču sadalīja spēkus, savstarpēji nekonkurējot. Rezultātā pie deputātu vietām tika gan nacionāldemokrāti, gan uz vācu pensionāriem orientētā DVU. Diemžēl, šādu praksi dzīvē līdz šim nav spējuši izvest Latvijas nacionālisti. Vieni, cenšoties par katru varu iekļūt varas gaiteņos, bailēs nosmērēt mundieri ar valdošiem politiķiem netīkamu nokrāsu, sabiedrotos labāk meklē ideoloģiski atšķirīgos kompanjonos, otri nespēdami pierunāt pirmos, cīnās ar vējdzirnavām. Neatkarīgi no tā, kas uz kādu laika sprīdi gūs lielāku ietekmi, rezultāts viens: Latvijas nacionālisti nav ievērības cienīgs spēks.
Jāmeklē draugus arī ārzemēs?
Sadarbība ar ārvalstu politiskajiem spēkiem ir svarīga. Diemžēl, smagā pagātnes nasta vācu patriotiem joprojām liedz pilnvērtīgi piedalīties politikas procesā, tostarp starpvalstu attiecībās arī ar Latviju. Nav šaubu, ka nākotnē ar Vāciju Latvijas valstij izveidosies ciešas attiecības, tai skaitā kopīgu nacionālo interešu vārdā, lai apturētu Eiropas Savienības federalizāciju un nelegālo imigrāciju, kura agri vai vēlu skars arī mūs. Vācija, neskatoties uz savu impērisko pagātni, joprojām vēlas mainīties un tapt par valsti, kurā valdīs visiem vāciešiem labvēlīga politika. Un tikai tad arī latviešiem nenāksies bīties, ka tiek slēgti jauni pakti, slepeni protokoli un dalītas ietekmes. Latvijai ir jābūt neatkarīgai un ietekmīgai valstij, bet vieni paši mēs nespēsim nostāvēt. Kas būs mūsu draugs vai plantators, izvēle nav pārāk liela. Pat uzdāvinot Krievijai visu Latgali, Latvijai drošība nebūs dāvāta. Nav jau svarīgi, kādā valodā runā draugs, svarīgi, lai viņš būtu labs draugs! Varbūt pēdējais laiks atjaunot satrupējušo Baltijas vienotību un kopīgi doties citu lielāku valstu virzienā meklēt sapratni un neļaut nekrietnajam Austrumu kaimiņam mūs terorizēt?
Aigars Prūsis
Uzreiz jāsāk ar to, ka vācu nacionāldemokrātu ceļš nav bijis rozēm kaisīts. Šī ir viena no nedaudzām vācu tradīcijām bagātām partija, kuru pēdējos desmit gadus veiksmīgi vada Udo Foigts (Udo Voigt), kurš ieguvis politisko zinātņu grādu. Atšķirībā no iepriekšējiem partijas līderiem, Foigts spējis konsolidēt daudzus vāciešus, piedāvājot jaunu skatījumu uz nacionālo politiku.
NPD vēsture
NDP izveidota 1964. gadā. Sešdesmito gadu nogalē partija piedzīvoja savu politisko apogeju, teju iekļūstot Rietumvācijas parlamentā. Taču gaidāmā progresa vietā, partija piedzīvoja pamatīgu kritumu no politiskās skatuves. 1969. gadā, nākot pie varas sociāldemokrātiem ar Viliju Brantu priekšgalā, NPD sākās grūti laiki. Vecie kanaki nespēja pielāgoties jaunās Vācijas stāvoklim, citi zaudēja cerības, trešiem trūka politiskā brieduma.
Līdz pat sadalītās Vācijas apvienošanas procesa sākumam, NPD lielākoties palika par mazietekmību labēju partiju, kuras daudzi biedri un atbalstītāji, ko tur slēpt, bija senili Otrā pasaules kara Vācijas armijas veterāni. Šodien plaši proponēto birku, ka NPD esot bijusi skinhedu- skūtgalvju partija, nosaukt par īsti korektu gan nebūtu iespējams. Dažādu strāvojumu jaunieši, dažādu sociālu un politisku motīvu vadīti tuvinājās NPD tikai divdesmitā gadsimta nodalē. Nereti NPD pasākumos tiešām bija redzami krietns skaits tā saukto vācu skūtgalvju. Izskaidrojums tam bija gaužām vienkāršs: pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR), milzīgs skaits cilvēku nesaņēma cerētos Rietumu brīnumus, bet piedzīvoja gaužām bēdīgu vilšanos. Bezdarbs, sociālās problēmas, noziedzība, sadzīviska rietumvāciešu augstprātība, Vācijas valdības atklāti diskriminējošā politika, nosakot dubultus standartus sociāli ekonomiskajiem modeļiem vienas Vācijas divās daļās utt. Sekoja loģiska austrumvācu iedzīvotāju mobilizēšanās, tostarp balsojot par gan par bijušajiem VDR komunistiem, gan par viņu oponentiem- nacionāldemokrātiem, kuru vadībā nu bija stājušies labi izglītoti un visnotaļ veiksmīgi politiķi. Jūsmīgos atmiņu vakarus par ķeizarisko Vāciju bija nomainījušas modernas politiskās nodarbības, sanāksmes ar jauniešiem tīkamiem mūzikas pavadījumiem, sirmgalvju atpūtas vakari ar kopīgām interesēm.
Līdz ar Udo Foigta ievēlēšanu par NPD vadītāju, partijā tika ieviestas krietns skaits korekciju. Demonstrācijās aizvien mazāk bija redzami kaujinieciska izskata jaunieši. Nacionālismu klasiskajā izpratnē nomainīja pragmatisks vācu konservatīvisms ar izteiktu pretimigrācijas noskaņojumu un īpašu vērību sociālām problēmām.
Patreiz partijas rindās ir vairāk nekā 6 000 aktīvu biedru. Tiesa, relatīvi nelielais biedru skaits gan neizgaismo patieso ainu, jo visiem zināmu vēsturisko notikumu un šodienas konjunktūras dēļ, partijas rindās oficiāli vairās stāties krietns skaits NPD simpatizējošu vāciešu. Politoloģi netieši secinājuši, ka patiesais partijas aktīvo atbalstītāju un neoficiālo biedru skaits ir turpat piecas reizes lielāks, neskaitot tos, kuri savu JĀ partijas nostādnēm teikuši vairākās Vācijas pavalstīs. Vislielākais biedru īpatsvars NPD ir Berlīnē un Brandenburgas pavalstī. Statistika liecina, ka 62% partijas aktīvo biedru ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem.
Vai taisnība, ka vācu nacionāldemokrāti ir neonacisti?
Jebkurā sabiedrībā vai organizācijā ir cilvēki, kuri vienmēr būs radikālāki par citiem. Līdzīgi ir ar NPD. Arī šajā organizācijā gadās pa darvas pilienam medus mucā. Tomēr Latvijā bieži vien proponētais, ka NPD biedri dedzinot sinagogas un slepkavo turku viesstrādniekus, patiesībai gan neatbilst. Nils Muižnieks, saucot NPD par neonacistiem, nevajadzīgi izrāda savas gaužām seklās un klišejiskās zināšanas.
Jāsāk ar to, ka Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs jau apliecinājis, ka nekādu pavedienu, kas ļautu vainot NPD jebkādu nekārtību un kriminālnoziegumu rīkošanā (vēl jo vairāk plānošanā un organizēšanā), nav atrasti. Turpretī gūts liels skaits pierādījumu un pat tiesāti pietiekams skaits dažādu kreisi radikālo grupējumu biedru, kuru „varoņdarbu” sarakstā minami gan automašīnu dedzināšanas, gan jaunu cilvēku piekaušanas, kuri viņuprāt esot izskatījušies pēc skinhediem, nacistiem utt. To mūsu „eksperti” cenšas neievērot. Zīmīgi, ka Vācijas politiskās smailes dubultmorāli varēja redzēt Vladimira Putina sirdsdrauga Gerharda Šrēdera valdīšanas laikā, kad ārlietu ministra amatu ieņēma kreisi noskaņotais ekstrēmists Joške Fišers, kurš jaunībā tika vainots kāda policista brutālā sakropļošanā masu nekārtību laikā.
Pašā Vācijā NPD līdz pat gadsimta mijai mediji un valdošie politiķi pieminēja maz. Pamatā tas saistāms ar to, ka sabiedrības uzmanība bija pievērsta labējiem ekstrēmistiem, kuri tik tiešām gan apgānīja kapus, gan zīmēja uz sienām svastikas. Netrūka arī imigrantu mitekļu demolēšanas. Bet tas nebija Vācijas radikāļu fenomens. Tieši tas pats joprojām notiek Lielbritānijā, Krievijā, Skandināvijā un citās valstīs. Parādā nepaliek arī pretējā nometne. Degmaisījumu pudeles postījušas gan imigrantu kopmītnes, gan labējo kafejnīcas un klubus.
Ja viennozīmīgi būtu jāmeklē paralēles vai līdzības, kas ļautu salīdzināt NPD ar Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, nāktos vairāk nekā nopūlēties. Pirmkārt, salīdzinājumu prakse ir nepareiza, jo meklēt analoģijas ir viegli, taču tik pat viegli tās izmantot, sniedzot nepatiesu informāciju. Tik labi, kas nēsā bikses, runā vāciski un mīl vilku sugas suņus, varētu salīdzināt ar Hitleru, jo tieši tādas pašas pazīmes varēja atrast pie šī cilvēka. Piedēvēt neonacismu mūsdienās ir vēl vieglāk. Atliek vien publiski izteikties, ka esat pret masveida imigrāciju, homoseksuālistu prasībām laulāties vai jums nepatīk Izraēlas uzbrukums Libānai. Latvijas gadījumā ir ļoti, ļoti līdzīgi. Ja teiksiet, ka Abreni atdot Krievijai nevajag, ka Rīgas centrs nav domāts, lai izrādītu kailus vīriešu dzimumorgānus vai vēlēsieties doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus 16. martā, esiet droši, kāds jūs noteikti nosauks par neonacistu.
NPD spēks pieaug
NPD savu varēšanu pulcēt masas pirmo reizi uzskatāmi nodemonstrēja vairākus gadus atpakaļ, mobilizējot vairāk nekā četrus tūkstošus savu biedru un atbalstītājus no Austrumvācijas masu gājienam cauri Berlīnei, lai atgādinātu, ka Vācijas Vērmahta karavīriem nebija nekādas sakars ar Otrā pasaules kara zvērībām. Savukārt 2006. gada oktobrī, aizstāvot rokmūziķi, kurš izpildījis nacionālistiska rakstura dziesmas, NPD Berlīnes ielās izveda vairākus tūkstošus savu biedru. Demonstrācijā pret to izgāja gan radikālie komunisti, gan Berlīnes homoseksuālisti, gan sociāldemokrāti. Visbeidzot 2006. gada novembrī Berlīnē notika NPD kongress. Pirmo reizi partijas vēsturē.
Arī NPD popularitāte strauji pieaug
Pēc tam, kad ducis ar NPD nesaistītu radikāļu vāciešu jaunieši sarīkoja uzbrukumus vairākiem imigrantiem, tika sacelta vesela sašutuma vētra, kuru steidza izmantot arī toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņš aicināja NPD slēgt, taču sekoja negaidītais: tiesa atzina, ka tam nav iemeslu, savukārt veiktā socioloģiskā aptaujā aptuveni 45% no aptaujātajiem respondentiem kategoriski iestājās pret NDP darbības apturēšanu. Tiesībsargājošo iestāžu eksperti arī atzinuši, ka NPD ir vienīgais Vācijas labējo savaldīšanas mehānisms, jo paša partijas vadība stingri kontrolē, lai tās biedri rīkotos likumīgi, savukārt pašu partiju saskaņā ar likumdošanu, stingri kontrolē valsts. Atšķirībā no NPD, amorfas radikāļu grupas praktiski nav iespējams prognozēt.
Savus topošos biedrus NPD atrod arī starp daudzām vācu nacionālistu biedrībām, kuras pēc policijas statistikas esot vismaz 150. Dažās biedru skauts pat esot krietni virs simta. Dažas esot pagalam radikālas, savukārt citas ir balstītas uz seno tradīciju izkopšanu un esot gluži nevainīgas. Uzņemot dalībniekus no daudzām biedrībām, NPD viņus atlašē, lai tas netraucētu partijas izvēlētajam virzienam. Pēdējos gados sabiedrības interese par NPD ir pamatīgi pieaugusi, līdz daudzi uzdeva jautājumus: kāpēc pieaugusi sabiedrības interese par nacionāldemokrātiem? Analītiķi to skaidro ar valdošo politiķu vēršanos pret NPD. Netrūka tādu, kas iestājās NPD tieši tādēļ, ka to apkaroja atklāti komunisti, karojošu homoseksuālistu organizācijas un citi „citādāk” domājošie.
Nacionāldemokrātu rindas tādēļ pieaug samērā lēni, bet stabili, kamēr daudzo kreisi radikālo grupējumu biedru skaits samazinās iespaidīgā ātrumā. Novērotāji to skaidro ar vāciešu nogurumu no ilgās un neskaidrās Vācijas nacionālās politikas. Jaunai paaudzei neesot saprotama pusgadsimtu ilgā sevis paššaustīšana par Otrā pasaules kara notikumiem. Liela sabiedrības daļa tagad arī izrāda atklātu nepatiku pret daudzmiljonu turku kopienu un krievu- ebreju kopienu, kuras aizvien izteiktāk veido savas hermētiskās interešu grupas, izspiežot no ekonomikas un sociālo attiecību lauka. Nav jau arī noslēpums, ka liela daļa no šīm kopienām joprojām atsakās strādāt un dzīvo no sociālo pabalstu sistēmas. NPD šim kultūru konfliktam pievērš īpašu uzmanību un vienkāršiem vāciešiem tagad tas ir ļoti svarīgi. Vācijas pamatiedzīvotāju nostāju spilgti apliecina Leipcigas universitātes pētījums, kurā 40% respondentu deva skaidru atbildi, ka Vācijā imigrantu ir par daudz, 18% aptaujāto atklāti atzina, ka ebreju un musulmaņu ietekme Vācijā viņus nopietni satrauc. 15% aptaujāto arī atzina, ka pret „stingrās rokas” politiku viņiem noteikti nebūtu pretenzijas.
Ko lai mācāmies no NPD?
Laiks skaļiem lozungiem, laiks darbam: to nepārprotami apliecinājuši vācu nacionāldemokrāti. NPD vairs nav neliela Vācijas labējo nacionālistu grupiņa ar sapņiem par sen aizgājušo laiku patosu. Tā ir vairāku Vācijas pavalstu parlamentos ievēlēta partija, kura visticamāk iekļūs arī Vācijas Federālajā parlamentā. Kad tas notiks, ir tikai laika jautājums. NPD arī rādīja svarīgu precedentu politikā, noslēdzot ciešu sadarbību ar citu labēja virziena partiju Vācu Tautas vienotība (DVU). Pašvaldību vēlēšanās abas partijas startēja šķirti, taču sadalīja spēkus, savstarpēji nekonkurējot. Rezultātā pie deputātu vietām tika gan nacionāldemokrāti, gan uz vācu pensionāriem orientētā DVU. Diemžēl, šādu praksi dzīvē līdz šim nav spējuši izvest Latvijas nacionālisti. Vieni, cenšoties par katru varu iekļūt varas gaiteņos, bailēs nosmērēt mundieri ar valdošiem politiķiem netīkamu nokrāsu, sabiedrotos labāk meklē ideoloģiski atšķirīgos kompanjonos, otri nespēdami pierunāt pirmos, cīnās ar vējdzirnavām. Neatkarīgi no tā, kas uz kādu laika sprīdi gūs lielāku ietekmi, rezultāts viens: Latvijas nacionālisti nav ievērības cienīgs spēks.
Jāmeklē draugus arī ārzemēs?
Sadarbība ar ārvalstu politiskajiem spēkiem ir svarīga. Diemžēl, smagā pagātnes nasta vācu patriotiem joprojām liedz pilnvērtīgi piedalīties politikas procesā, tostarp starpvalstu attiecībās arī ar Latviju. Nav šaubu, ka nākotnē ar Vāciju Latvijas valstij izveidosies ciešas attiecības, tai skaitā kopīgu nacionālo interešu vārdā, lai apturētu Eiropas Savienības federalizāciju un nelegālo imigrāciju, kura agri vai vēlu skars arī mūs. Vācija, neskatoties uz savu impērisko pagātni, joprojām vēlas mainīties un tapt par valsti, kurā valdīs visiem vāciešiem labvēlīga politika. Un tikai tad arī latviešiem nenāksies bīties, ka tiek slēgti jauni pakti, slepeni protokoli un dalītas ietekmes. Latvijai ir jābūt neatkarīgai un ietekmīgai valstij, bet vieni paši mēs nespēsim nostāvēt. Kas būs mūsu draugs vai plantators, izvēle nav pārāk liela. Pat uzdāvinot Krievijai visu Latgali, Latvijai drošība nebūs dāvāta. Nav jau svarīgi, kādā valodā runā draugs, svarīgi, lai viņš būtu labs draugs! Varbūt pēdējais laiks atjaunot satrupējušo Baltijas vienotību un kopīgi doties citu lielāku valstu virzienā meklēt sapratni un neļaut nekrietnajam Austrumu kaimiņam mūs terorizēt?
Aigars Prūsis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru