Labam noskaņojumam nedēļu mijā

Die Flippers - Der Floh in meinem Herzen.

Jauns datums histērijai

Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.

Iz vēstures anālēm

Nejauši ieraudzīju bildes, kas tik tiešām pārsteidza. Uzreiz pat nepieleca, kur tas ir. Noskaidrojās, ka 1941. gada vasara. Harkova, Ukrainā. Pilsētu no padomju režīma spaidiem atbrīvojuši vācu karavīri.

Daudz vairāk attēlu ir te: http://www.militaryphotos.net/forums/showthread.php?t=158341 Tiešām ļoti, ļoti interesanti.

Viena diena Berlīnē

Tā beidzas Polija. Rindas šajā robežpostenī ir bijušas vienmēr.

Tā sākas Vācija.

2007. gada augusta nogalē nolēmām tāpat kā daudzi citi: uz kādu dieniņu aizskriet līdz Berlīnei. Protams, izmantojot iespēju, ieskriet kādā slavenajā Berlīnes supermārketā nopirkt šo to. Kā jau zināms katram braucējams pa Eiropu, vislielākā stūrēšana sanāk pa Poliju. Uzreiz gan jābilst, ka ar katru gadu Polijas ceļu strauji uzlabojas. Ja 2004. gadā Polija biedēja ar atbaidošiem ceļiem un briesmīgiem remontdarbiem, tad 2007. gadā vairs nekur nebija jābrauc pa smilšainiem apvadceļiem vai stundām jāgaida sastrēgumos. Bija nojaušams, ka drīz cauri Polijai varēs izbraukt ātrāk, nekā no Liepājas sasniegt Bausku vai Daugavpili.

Iebraucot Berlīnē gribējās ļoti ēst. Izvēlējāmies kā jau kārtīgi fastfūda nīdēji Makdonaldu. Un pa logu ēstuvē vērojām šos vīrus, kas, uzrāpušies samērā augstu, smaidot čaloja. Un strādāja, protams!

Viens no nomaļākajiem Berlīnes rajoniem- Špandava. Un tomēr, neskatoties, ka te gadu desmitus siroja padomju okupanti, rajons, kaut vietām puspamests, patīkami pārsteidza. Bez tam tik skaistu un līdzenu bruģi vēl nebija nācies redzēt.

Lielveikalā "Havel Park" nespēju atraut acis no alus cenām. Mašīna uz Latviju atgriezās piekrauta...

Un vēl lielveikals pārsteidza ar plašu izstādi, veltītu karalim Elvisam. Tā ir Preslija mašīna.

Kur saimnieks?

Kad nolēmām, ka jāmet pie malas vazāšanās pa veikaliem un ēstuvēm, sapratām: jāsteidz apskatīt Berlīnes pazīstamākās vietas, kuras redzējuši visi un zin kas tās ir. Un tomēr, redzēt taču gribējās savām acīm.
P.S. Ar vienu roku bildējot cauri mašīnas logam, sanāca vareni defektīva bilde, kura man ļoti patīk.

Sāku domāt, kur ērti un droši nolikt mīļo mašīnu. Un te par laimi, pie Brandenburgas vārtiem bija ierobežota visa satiksme. Viss iežogots. VIVAs tusiņš! Kā ķēniņš noliku mašīnu nepilnus 100 metrus no Brandenburgas vārtiem! Bet pie tumša jo tumša parka, kur noliku mašīnu, šāda zīme, ka grillēt aizliegts!

Un pirmais kultūras šoks: lepnā vācu tauta, kas ar jums? Pašā Berlīnes centrā stāv sarūsējis okupācijas simbols- komunistu simbols T- 34. Pieņemot, ka pieminekļus vajag saglabāt (kaut vai kulturāli pārvietojot uz citu vietu), tomēr jāmanās ar mērenībām. Kādēļ šādu monumentu, kas slavē miljonu sieviešu izvarotājus sakautajā Vācijā, jāpatur pašā pilsētas sirdī? Netieku gudrs.

Un te turpinājums. Totalitārās lielvaras simboli, kuri daudzviet atzīti par absolūti nepieņemamiem, pašā Berlīnes viducī un tīri spodri! Tumsā nesaredzēju, tomēr vēsturiskās objektivitātes labad jājautā: vai tam bronzas kareivim uz rokas ir redzami daži rokaspulksteņi?

Pastaigas patīkamā daļa. Prātam neaptverama iespēja- pa Berlīnes ielas visu vakaru iet neviena netraucētam. Satiksme slēgta. Vareni!

Parīzes laukums otrpus Brandenburgas vārtiem. Še nekas neliecina par baiso padomju barbaru iebrukumu un pusgadsimta Berlīnes okupāciju. Nevienas marmora mai metāla idiomas. Laukumā miers, vien dzirdamas strūklaku šlakatas, ļaužu čalošana. Brīnišķa vieta. Pieņemu, ka pa dienu te gana skaļāk.

Visiem labi zināmais Prūsijas varas simbols uz Brandenburgas vārtiem.

Nekad netiku redzējis ka tik milzīgā pilsētā tik daudz insektu vienkopus. Un re, pie modernizētā Reihstāga izgaismotās stikla sienas pieplok miljoniem knaušu un mušu. Ar kurām steidz mieloties vācu zirnekļi.

Ķeizariskās Vācijas simboli dzīvo!

Un dzīvos vācu tauta!

Un tomēr vēl kāds šoks. Bagātās Vācijas galvaspilsēta ir ļoti, ļoti tumša. Ja neskaita reklāmas pie namiem un mašīnu gaismas, apgaismojums ir žēlīgs. Ne tikai gaužām skopi izgaismota, bet arī ielu apgaimsojumu laternas ir ļoti, ļoti zemas. Parks pašā pilsētas centrā vispār ir tumšs bez mazākās lampiņas. Paradīze čurāšanai. Pat mūsu Liepājā nav tik tumši parki.

Nākamreiz uz Berlīni brauksim vismaz uz trīs dienām. Mēs mīlam Vāciju!

2007. gada 30. augustā.

Vai uzvara Otrā pasaules karā ir krievu tautas nopelns?

Viens no visizplatītākajiem komunistu ideoloģijas meliem pēdējā pusgadsimta garumā bija, ka uzvara pār nacionālsociālistisko Vāciju pamatā bija krievu tautas nopelns. Nenoliedzot, ka krievu tauta tiešām Otrā pasaules kara laikā cieta nesamērojami lielus zaudējumus un krievu tauta patiesi izcieta šausmas, taisnības labad nāktos atgādināt, ka ne jau Vācijas uzbrukums PSRS robežām 1941. gada jūnijā bija iemesls daudzo miljonu bojāejai visa Otrā pasaules kara laikā.

Otro pasaules karu uzvarēja Rietumvalstu un PSRS koalīcija, nevis krievu tauta
Jau sen zināms fakts: ja Vācija būtu karojusi ar PSRS bez industriāli attīstīto valstu atbalsta, Padomju savienība protams būtu cietusi sakāvi, vai labākajā gadījumā, pēc daudzu vēsturnieku domām, būtu noslēgts PSRS neizdevīgs pamiers, kas atņemtu lauvas tiesu PSRS Eiropas centrālo daļu: Ukrainu, Baltkrieviju un daļu Kaukāza. Vēl 1943. gadā Josifs Staļins pieļāva pamiera iespēja ar Vāciju, lai izbeigtu karadarbību, jo Rietumvalstis vilcinājās ar otrās frontes atklāšanau.
Tāpat ir skaidrs, ka Staļina politikas rezultātā no PSRS armija kopš trīsdesmito gadu sākuma maršala Tuhačevska vadībā apzināti tika konstruēta kā uzbrukuma armija ar milzīgu dzīvā spēka pārsvaru pār visām to laiku pasaules armijām. 1941. gada jūnija haotiskā bēgšana no uzbrūkošā vērmahta bija uzskatāms piemērs sarkanarmijas nespējai pat minimāli organizēt aizsardzības pasākumus. Sarkanā armija sākotnēji nespēja pildīt savas pamatfunkcijas, jo armija bija radīta kā okupācijas realizācijas spēks.

Karu neuzvarēja PSRS neizsmeļamie resursi
Maldīgs arī ir priekšstats, ka PSRS bija neierobežoti materiālie un dabas resursi, tādēļ tā uzvarēja Vāciju. Tas, ka Jakutijas dzīlēs ir daudz dimantu un Tālajos austrumos milzīgi dzelsrūdas krājumi un nafta, nenozīmē, ka PSRS spēja organizēt savu nacionālo dabas bagatību lietderīgu apsaimniekošanu. Kaut vai dēļ tā, ka lielākā daļa padomju industrijas balstijās uz mazkvalificētu ieslodzīto darbu, no kuriem lielākā daļa bija politiski represētie.

Otrais pasaules karš. Padomju armija ar ASV ražotiem tankiem M3, kas lielā skaitā nonāca PSRS rīcībā pēc Lend-Lease Operations vienošanās.

Savukārt saskaņā ar Lendlīzes vienošanos vien (Lend-Lease Operations), PSRS no ASV saņēma milzīgu skaitu tanku, lidmašīnu, apvidus automašīnu, ieroču, smērvielas, veselas rūpnīcas un pat pārtiku. Piemēram Staļins 1942. gada 3. septembrī izmisīgi lūdza ASV ar britu premjera Čērčila starpniecību katru mēnesi PSRS piegādāt 400 lidmašīnas, 500 tankus un vismaz 30 000 tonnu alumīnija. Staļina lūgums tika uzklausīts un 1. oktobrī ASV ar Lielbritāniju nolēma deviņu mēnešu laikā PSRS piegādāt 3600 lidmašīnas, 4500 tankus, 12 700 lielgabalus un vairākus simtus tūkstošus tonnu izejvielu. Bez tam līdz 1945. gadam PSRS no sabiedrotajām Rietumvalstīm ieguva 120 lielos kravas kuģus. Visi sūtījumi tika uzskatīti par bezprocenta kredītu, ko jāatdot desmit gadus pēc kara (uzvaras) beigām. Pēc kara PSRS kārtējo reizi demonstrēja sava laupītāja garu. Piemēram, Staļins paziņoja, ka PSRS no Rietumiem esot saņēmusi tikai 13 kuģus un par pārējiem maksāt atteicās, kaut patiesībā kuģu bija simtiem. Komunisti tradicionāli apgalvoja, ka palīdzības apjoms bijis nenozīmīgs. Piemēra pēc var minēt, ka Lendlīzes palīdzības ietvaros PSRS saņēma aptuveni 20% no kopējās tehnikas un resursu daudzuma, kas bija nepieciešams karadarbībai, kaut padomju politskie "vēsturnieki" tiecās pamatīgi samazināt šīs palīdzības lielumu, apelējot ar vienkāršās tautas varonību, Staļina gudrību, Žukova militāro talantu utt.

Tāpat jāatgādina, ka Otrā pasaules kara lūzuma punkts bija nevis bezjēdzīgā Staļingradas kauja, bet gan 1944. gads, kad Rietumvalstis atklāja otro fronti. Koalīcijā pret Vāciju karoja pasaules spēcīgākās valstis, kamēr Vācijas sabiedrotie Eiropas kontinentā bija militāri impotentā Itālija, Rumānija, Bulgārija utt.

Lielie zaudējumi sarkanarmijā bieži vien nebija kauju rezultāts
Neskatoties uz to, krievu tauta Otrā pasaules kara laikā tik tiešām cieta milzu zaudējumus un liels skaits krievu patiešām bija varoņi, 9. maijs kā "padomju tautas uzvaras diena" ir padomju propogandas triks. Uzvara pār Vāciju bija iespējama tikai pateicoties sabiedrotajiem un Vācijas ierobežoto resursu dēļ. Pie tam liela daļa bojāgājušo krievu nemaz nemira frontē. Piemēram pazīstamais krievu politiķis Aleksandrs Jakovļevs nesen apzinājis faktus, kas liecina, ka vairāk nekā miljons krievu karavīru bija politisko komisāru apšauti vai arī tie nošauti it kā par gļēvumu vai dezertēšanu. Runājot par personīgo pieredzi, Jakovļevs sacījis, ka tā bijusi ikdienas parādība, kad NKVD masveidā apšauj pašu karavīrus. Tiek arī uzskatīts, ka milzīgs skaits padomju karavīru mira no bada vai nemākulīgas medicīniskās palīdzības pēc ievainojumiem frontē. Padomju karavīri, kuri nokļuva gūstā, pēc atbrīvošanas vairumā gadījumu tika uzskatīti par ienaidniekiem un bija lemti ciešanām.

Subjektīvie secinājumi
Otrā pasaules karu uzvarēja iespaidīga lielvalstu koalīcija un Rietumvalstu, pamatā ASV tehniskā palīdzība, nevis PSRS militārā varenība un tās daudzo tautu (no kurām dažas, piemēram čečeņi tika barbariski represēti vēl 1944. gadā) entuziasms. Otrā pasaules kara patiesais uzvarētājs nav jāmeklē 9. maijā uz Sarkanā laukuma, kad tiek demonstrētas vēsturisku batāliju ainas. Tie, kas vērsa uzvaras ratu noteiktā virzienā, uzvaras augļus bauda joprojām, kontrolējot pasaules globālo ekonomiku.

Aigars Prūsis

Vai PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem?

Pasaulē un Latvijā tai skaitā izplatīts mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju Otrā pasaules karā bija mazākais no ļaunumiem, kas varēja notikt ar daudzām tautām, tai skaitā latviešiem. Jo vācieši esot gribējuši pārvāciskot latviešus. Viņi pat esot uzskatījuši latviešus par zemcilvēkiem. To pierādot 700 gadu ilgā vācu uzkundzēšanās latviešu tautai. Šī polemika īpaši neērta kā karsts kartupelis mutē, kad tuvojas 9. maijs, ko zināma daļa vietējās sabiedrības proponē kā jauna "atbrīvošanas" posma sākumu.

Krievu filozofs N. Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un iracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.

Latviešu sabiedrībā nekad nav pastāvējusi germanofobiska tiekšanās demonizēt vāciešu pāridarījumus. Tiesa, kā raksta Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ''pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti".

Īss atskats vēsturē
Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, bija Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai (Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā). Līdz ar to jebkādas atsauces uz 700 gadu ilgu dzimtbūšanu, kas reducētos uz Vācijas tīkojumiem Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, nebūt nav pārlieku objektīvi un korekti.

PSRS bija asiņaina tirānija, nevija cīnītāja ar vācu iebrucējiem
Ir netaisni salīdzināt upuru skaitu jebkādos apstākļos un svērt to ciešanu nastu. Tomēr patiesības labad, izmantojot kailu aritmētiku, zināms, ka PSRS noziedzīgās politikas dēļ gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistiskās Vācijas militāri politiskās rīcības dēļ. Pietiek atgādināt, ka Staļina un Kaganoviča vadībā Ukrainā tika izraisīts bads, kurā mokpilnā nāvē mira miljoniem ukraiņu. Pietiek arī atgādināt, ko padomju okupācijas režīms darīja ar Latvijas iedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā pirms Vācijas iebrukuma PSRS. Līdzīga rakstura represijas ar masveida izsūtīšanu norisinājās 1949. gadā. Bez tam jāpatur prātā, ka represijas un izsūtīšanas nebija spontāns vardarbības akts. Piespiedu pārvietošanas un aresti norisinājās visu laiku, līdz tā sauktajam atkusnim, kad pie varas nāca bijušais Staļina sabiedrotais, ukraiņu golodomora liecinieks Ņikita Hruščovs.

Okupēto teritoriju kolonizēšana
Ostlandes reihskomisārs H. Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940. gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis Trešā reiha rīcībā.

Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings pauda, ka iekarotās teritorijas uzvaras labad vajag ekspluatēt. 1941. gada 8. novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Vai PSRS pēc okupācijas nerīkojās tieši tāpat? Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. Turpretī Alfrēda Rozenberga vadītā Austrumzemju ministrija uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu.

Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes (Antonijs Zunda, grāmatā "Latvijas Vēsture. XX gadsimts").

Vācija, nenoliedzami okupēja Latvijas valsti, taču tādēļ baltiešus neuzskatīja par okupēto teritoriju otrās šķiras iedzīvotājiem vai zemcilvēkiem. Tas ir padomju propogandas triks, ko lietoja Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kaut Vācijas plānos nebija neatkarīgas Baltijas valstis un visticamāk, ka Latvija tiktu pilnībā kolonizēta, tomēr nav atrasts neviens oficiāls Vācijas valsts dokuments, kurā būtu definēts Baltijas valstu iedzīvotāju "zemcilvēka" statuss. Tāpat nav atrastas liecības, ka uz Latviju bija plānots pārvietot Vācijas iedzīvotājus, savukārt latviešus padarīts par cilvēkiem ar mazākām tiesībām.

Secinājums
Tas noteikti ir mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem. Visticamāk, ka ierobežojumus un zināmas represijas notiktu arī tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi, tomēr nav pamata uzskatīt, ka Latvija zaudētu tik daudz cilvēku, kā tas notika PSRS okupācijas laikā. Ja Latvijai kā valstij vairs nebija iespēju uz valstiskumu, tas nenozīmē, ka nonākšana uzvarētājvalsts okupācijā uzreiz bija "mazākais no ļaunumiem". Mazākais no ļaunumiem būtu bijusi Latvijas valstiskās suverenitātes vismaz daļēja atjaunošana vai kļūšana par Rietumu sabiedroto pārvaldītu teritoriju, nevis PSRS okupācija pusgadsimta garumā.

Aigars Prūsis

Valsts iekārta, tiesu sistēma un konstitucionālā kārtība Vācijā 1933.-1945. gadā

Vācijas tiesību sistēma nacionālsociālistu valdīšanas laikā bija savā veidā unikāla. Neskatoties uz to, ka mūsdienās daudzi cenšas salīdzināt divas lielvaras- PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) un Lielvāciju (Großdeutsches Reich) kā vienādus tirāniskus režīmus, jāatzīst, ka pirmās sistēma bija radīta kā brutāla indivīda personības iznīcināšanas gaļas mašīna, kas personu tiesībspējas samazināja līdz neiedomājamam minimumam. PSRS ideoloģiskā un politiskā vadība šīs valsts iekārtu definēja kā proletariāta diktatūru, ko pēcāk pārsauca par sociālistisku demokrātiju. Vācijā tikmēr bija sistēma, kura radīja pilnīgi jauna veida birokrātisko aparātu, tieslietu principus un indivīda tiesībspējas. Nenoliedzami, abas šīs varas bija nežēlīgas un stingras pret pavalstniekiem. Tomēr Vācijā nepraktizēja principu, kuru par obligātu ieviesa Josifa Staļina līdzgaitnieks Sergo Ordženikidze: “Katrai kļūdai ir vārds un uzvārds”. Vācijā nesprieda tiesas tādā izpratnē, kādas itin bieži notika PSRS un kurās tika izvirzītas sekojošas apsūdzības: dziedājis pretvalstiskas dziesmas, budzis, pretojies iestāties kolhozā, slēpis labību, ar izkarinātu veļu signalizējis ienaidnieka aviācijai utt”. Vācijā šādas nenormālības pat neienāca prātā, kamēr utopiski un precīzi tika izstrādātas rasu teorijas uz kuru pamata cilvēkus klasificēja labākos vai sliktākos, līdz ar to pieļaujot pilnīgi nevajadzīgas un traģiskas kļūdas visas valsts mērogā.

Līdz ar Ādolfa Hitlera un viņa vadītās Vācu Nacionālsociālistiskās Strādnieku partijas (NSDAP) nākšanas pie varas, sākās Veimāras republikas konstitucionālās iekārtas reorganizācija. Pretēji šodienas paustajam uzskatam, ka Hitlera režīms bija neliģitīms, būtu jāatgādina, ka Ā. Hitlers nāca pie varas pilnīgi likumīgā vēlēšanu ceļā. Ādolfu Hitleru par savas valsts vadītāju vēlējās redzēt valsts balstiesīgais pilsoņu vairākums. Tas ir pretējs piemērs tam, kad nacionālsociālistisko Vāciju varas iegūšanas procesā salīdzina ar Padomju Savienību, kurā valsts vara tika iegūta bruņota apvērsuma ceļā, kam sekas bija postošs pilsoņu karš un tālāko šķiru iznīcināšana. Krievijā šī apvērsuma rezultātā sevišķi cietsirdīgā veidā fiziski tika likvidētas veselas personu grupas: lielzemnieki, rūpnieki, inteliģence, armijas virsnieki, aristokrātija, garīdzniecība, policisti utt. Par sociālo taisnīgumu vai cilvēktiesībām te runas būt nevarēja vispār. Ā. Hitlera nākšana pie varas bija pilnīgi pretēja. Paradoksāli, bet tieši demokrātija bija Hitlera uzvaras pamatelements. Ikviens balstiesīgais Vācijas pilsonis bija spējīgs ievēlēt tādu parlamentu, kādu viņš gribēja.

Politiskās īpatnības
Lai izprastu vācu tiesības Ādolfa Hitlera valdīšanas periodā, vajadzētu atskatīties uz 19. gadsimtu, kad izveidojās Eiropas tautu izpratne par politiku un sabiedrību. Vācu tiekšanās uzskatīt, ka laba pazīme un goda etalons- patriotisms ir paklausīga pašupurēšanās varas institūcijām, ir iemesls sistēmai, kas izveidojās Vācijā pēc 1933. gada. Pēc savas būtības nacionālsociālistiskā Vācija bija Ķeizariskās Vācijas, kas tika veidota uz Prūsijas militārisma pamatiem, turpinājums. Pēckara masu atsvešināšanās no varas bija iemesls naidam pret parlamentu, kurš lielā daļā sabiedrības bija vainīgs pie bezdarba un inflācijas, bet galvenais- vainojams valsts goda zaudēšanā. Vācijā, kur valsts saskaņā ar likumu stāvēja pāri partijām, partiju līderiem bija jāatsakās no uzticības savai partijai tajā brīdī, kad viņi kļuva par ministriem vai uzņēmās augstu valsts amatu pienākumus. Nelojalitāte savai partijai bija katra vācu valsts ierēdņa svēts pienākums, kas mūsdienu Rietumu pasaulē ir kas neiedomājams. Taču šī sistēma: cēlu mērķu vārdā kalpot 100% valstij nevis savas partijas interesēm, pēc būtības degradēja partijas būtību. Politikas teorētiķe Hanna Ārente, kas viena no pirmājām sāka salīdzināt PSRS ar nacionālsociālistisko Vāciju, to nodēvēja trāpīgi: "Vācijas valsts izkastrēja partijas”. Līdz ar to, kopš paša 20. gadsimta sākuma, konstitucionālā parlamenta un partiju reputācija bija pastāvīgi kritusies. Tauta parlamentu un partijas uzskatīja par dārgām un nevajadzīgām institūcijām.

Izmaiņas
Jaunas vēsmas un pašu izpratni par politisko procesu Eiropā ieviesa revolucionāro sindikālistu radītā fascionistu kustība (Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista), kurai vēlāk pievienojās Benito Musolīnī (Benito Amilcare Andrea Mussolini), pirms gājiena uz Romu nodēvējot to par tautas kustību. Partijas vārda neizmantošana tautai šķita simpātiskāka un tas viesa uzticību. Līdzīgi rīkojās arī Ādolfa Hitlera vadītā nacionālsociālistu partija. Nacionālsociālisti nāca kā tautas kustība, kā nacionāla iedvesma un kā abrīvotāji. Likumi, kas pēcāk tika radīti, it kā bija šīs kustības inerces turpinājums, bija mēģinājums īstenot procesus, kuri tika uzskatīti par nāciju glābjošiem. Pakļauties šiem likumiem, nozīmēja kalpot valstij un nācijai, tātad tas tika pasniegts par pilnībā leģitīmu. Populārs kļuva Hitlera sauklis: “likumīgs ir viss, kas nāk par labu vāciešiem”. Otrs populārākais sauklis, ko nereti varēja dzirdēt Vācijā, bija Heinriha Himlera vadītā SS (Die Schutzstaffel der NSDAP) biedru lozungs: “Mans gods ir mana lojalitāte (Meine Ehre heißt Treue)”.
Cilvēku masas, kuras par savām izvēlējās nacionālsociālisti, bija tās, no kurām bija atteikušās citas partijas, izņemot komunistus. Tās bija masas, kuras jaunos likumus pieņēma ar sajūsmu. Šīs masas ļāva izmantot pilnīgi jaunus propagandas paņēmienus. Šīs grupas arī bija dedzīgas jaunās nacionālsociālisma varas gribas realizētājas.

Tiesību un likumu nacionālsocializēšana
Atskatoties uz Vācijas valsts konstitucionālo kārtību, jāpiemin, ka Ādolfs Hitlers bija tikai kārtējais- piecpadsmitais republikas kanclers (valdības vadītājs), kurš 1933. gada 30. janvārī, Vācijas prezidenta Paula Hindenburga nominēts, kļuva par valsts kancleru. Uzreiz pēc savas stāšanās amatā Ā. Hitlers panāca opozīcijas tiesību ierobežošanu un uzsāka valsts pārvaldes reorganizēciju pēc nacionālsociālisma principiem. Arī fakts, ka Ā. Hitlers nemaz nelikvidēja Veimāras republikas konstitūciju, ir pretējs piemērs tam, kad nacionālsoiālistisko Vāciju salīdzina ar Padomju Savienību, kurā Cariskās Krievijas konstitūcija tikai aizvietota ar boļševiku traktējumiem un savu izpratni par valsti un sabiedrību. Pēc 1933. gada tika radīti precedenti, kas bieži vien ļāva daļu jaunās valdības izdotos likumus vērtēt augstāk par valsts konstitūciju. Tika uzskatīts, ka ja likums labāk atbilst vācu tautas interesēm, tas tikai pilnveido konstitūciju un labo tās nepilnības.

Pēc neilga laika, kad Vācijā varu ieguva nacionālsociālistiskā partija, notika kāds ārkārtējs notikums, kuru daudzi propagandisti un pat vēsturnieki steidza padarīt par sevišķu lūzuma punktu Vācijas vēsturē. Patiesībā tas tā nebija. 1933. gada 28. februārī kāda personu grupa aizdedzināja Reihstāga namu Berlīnē. Aizdomās par šā nozieguma izdarīšanu tika aizturēts Gerogijs Dimitrovs, bulgāru tautības komunists kopā ar dažiem saviem politiskajiem līdzdomātājiem. 1933. gada septembrī Leipcigā notika tiesas process, kurā, pretēji plaši izplatītajam viedoklim, ka Vācijas tiesu sistēma bija monstroza un asociāla, notika pretējs fakts- aizturētās personas tika attaisnotas. Tas bija viens no spilgtākajiem piemēriem, ka likumi Vācijā joprojām tika ievēroti, tiesu sistēma darbojās. Pēc tam par vainīgu gan tika atzīts kāds holandes komunists Marinuss van der Lube, kam piesprieda un izpildīja nāves sodu, jo policija noskaidroja, ka Lube tik tiešām ieradies Berlīnē uz dedzinājis parlamenta ēku vismaz vairākās vietās. Pierādījumi, ka tas darīts tieši ar komunistiskās partijas ziņu, gan netika atrasti. Bez tam būtu jāatgādina, ka pretēji kultivētajam uzskatam par Hitlera saistību ar šo procesu, nacionālsociālistu vaina Reihstāga dedzināšanā nebija atrasta. Pirmo reizi nacionālsociālistu vainu šajā noziegumā oficiāli izvirzīja tikai Nirnbergas tribunāla laikā, kurā apsūdzētāji bija tādi apmelošanas pratēji kā Andrejs Višinskis, agrākais Latvijas okupācijas politiskais vadītājs. Tomēr nenoliedzami, ka Reihstāga ugunsgrēku Hitlers veiksmīgi izmantoja diviem mērķiem:

1) lai panāktu no reihsprezidenta P. Hindenburga pilnvaras atcelt Veimāras republikas likumus par neierobežoto partiju brīvību;

2) lai izvērstu agresīvu priekšvēlēšanu cīņu, kuras pamatā bija cīņa pret pieaugošo komunistu ietekmi Vācijā. Lieki atgādināt, ka Ernsta Tēlmaņa komunisti Vācijā itin bieži nebija likumpaklausīgi pilsoņi. Vairumā gadījumu tie patiešām bija margināli elementi un visai regulāri sarīkoja asiņainas izrēķināšanās ar politiskajiem pretiniekiem. Tāpat nevar nepieminēt, ka Vācijas komunistiskās kustības redzamajā priekšgalā tradicionāli bija daļa ebreju politiķu (atcerēsimies notikumus ap pašpasludināto Bavārijas Sociālistisko republiku), un tas nevarēja neatstāt pēdas vēlākajos gados, kad Vācijā valdīja ideoloģiski pretējs spēks.

Varas savienība ar lielrūpniecību
Lai strauji panāktu valsts ekonomisko augšupeju un iegūtu finansējumu savai valdībai, Ā. Hitlers vienojās ar vācu lielrūpniekiem par viņu atbalstu. Un muļķīgs bija uzskats, ka Hitlers bija bagāto Vācijas lielrūpnieku aģents.

Atšķirībā no PSRS, Vācijā nebija sociālisma valsts vispārpieņemtajos uzskatos. Ekonomiskā sistēma Vācijā bija nodēvējama par valsts kontrolētu kapitālismu: privātkapitāls palika privātīpašnieku rokās. Pat stratēģiskās nozares kā kara rūpniecība netika nacionalizētas. Ā. Hitlers uzskatīja, ka šāda sistēma ir optimāla un neizraisīs masu neapmierinātību. Valsts iejaucās privātsektora darbībā tikai tad, kad tas nekalpoja valsts interesēs. Rūpnieki ar šo sistēmu bija apmierināti, jo tādējādi guva atbalstu savu interešu aizstāvībai, savukārt Hitleram bija radies jauns spēcīgs sabiedrotais un finances savu politisko plānu realizēšanai. Laika gaitā likumisku spēku ieguva tāda parādība kā darba spēks no okupētajiem apgabaliem, kurš tika izmantots vācu rūpnīcās (piemēram, Krupp, Volkswagen utt.). Tomēr šis darba spēks līdz pat Otrā pasaules kara beigu posmam pārsvarā nebija verdzisks tādā izpratnē, kāds tas bija PSRS. Ja Padomju Savienībā vergu darbs pastāvēja līdz pat tirāna Staļina nāvei un pat pēcāk, tad Vācija savas doktrīnas attiecībā pret piespiedu darbaspēku no okupētajiem apgabaliem spēji pārskatīja jau 1942. gadā. Par to liecina H. Himlera pavēle, kas uzlika par pienākumu gādāt, lai uzlabotos gūstekņu stāvoklis un lai tie neietu bojā vēl nesasniedzot rūpnieciskos objektus. Šie piemēri bija liecības tam, ka cilvēku likumiskās tiesības Vācijā tomēr vismaz mēģināja ievērot tik, cik tas skāra valsts intereses.

Tiesību principu apiešana
Būtu vērts pieminēt, ka viens no Vācijas “jaunievedumiem”, ko ieviesa, bija izolācijas nometnes- Dahavā un Oranienburgā, kurās izvietoja sabiedrībai bīstamas personas- komunistiskās partijas biedrus, homoseksuālistus, čigānus un citus, kuri tika turēti aizdomās par zādzībām un klaiņošanu, un citas personas, kurām deva apzīmējumu “padibenes” vai “deģenerāti”. Ja nacionālsociālistu valdīšanas sākumposmā šīs nometnes maz atšķīrās no tradicionālām darba un labošanas iestādēm, tad Otrā pasaules kara sākumā tajās jau valdīja ārkārtīgi liela nežēlība un tas jau nebija izskaidrojams ne ar kādiem Vācijas likumdošanas aktiem (ir liecības, ka vismaz daļa nometņu komandantu pildīja savus pienākumus bez liekām atkāpēm no pamattiesību principiem un nekādas eksekūcijas tajās netika pieļautas). Kara beigu posmā sīvās sabiedroto bombardēšanas dēļ sarežģījās nometņu apgāde tiktāl, ka visā pasaulē šo nometņu ieslodzītie asociējās ar novārgušiem cilvēkiem, kas cietuši vai miruši no bada un sakrauti baisās kaudzēs. Kā skaidro vairums vēsturnieku, tai skaitā ebreju publiciste H. Ārente, tad uzskats, ka nacionālsociālistiskās Vācijas sistēma apzināti mērdēja badā ieslodzītos, ir maldīgs. Vācijai pirmkārt bija nepieciešams darbspēks. Bez šaubām, tas neattaisnoja cilvēku bojāeju.

Tiesību atņemšanas prakse un sekas
Liela Vācijas problēma bija tās nevāciskie iedzīvotāji. Līdzīgi, kā tas bija praktiski visās Eiropas valstīs pēc Pirmā pasaules kara, bezpilsoņi, bēgļi un denaturalizētās personas kļuva par jaunu destabilizējošu spēku. Tāpat kā kaimiņvalstīs, arī Vācijā praktizēja pilsoņtiesību atņemšanu. Taču nacionālsociālistu valdība denaturalizācijas institūtu leģitimēja arī ārpus ierastiem gadījumiem. Nevar noliegt, ka daudzos gadījumos šis pasākums bija pareizs, piemēram, liedzot pilsoņtiesības notiesātajiem par smagiem kriminālnoziegumiem, taču bieži vien bez pilsoņtiesībām atstāja politisku motīvu dēļ.

Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa personu, kas tika atstātas bez pilsoņtiesībām, atbildēja par savu tautiešu noziegumiem 1919. gadā. Likumiskus apveidus šis process ieguva 1938. gadā. Tā izrīkojās ar amorfo Vācijas ebreju kopienas daļu. Nevar noliegt, ka pirms Hitlera nākšanas pie varas Vācijā tik tiešām pastāvēja diezgan liela un spēcīga ebreju kopiena, taču laikā, kad nacionālsociālistu partija guva vērā ņemamus rezultātus parlamenta vēlēšanās, to politiskā ietekme bija krietni vien kritusies, neskatoties uz to, ka kredītiestādes, bankas, virkne tirdzniecības uzņēmumu un izklaides vietu joprojām lielā skaitā bija ebreju tautības personu īpašumā. Vēl ilgi pirms Hitlera nākšanas pie varas, ebrejs lielā sabiedrības daļā Vācijā asociējās ar nelietīgu izmantotāju, spekulantu vai boļševiku. Iemesls neiecietībai īpaši meklējams gan pašu ebreju kopienā, gan nacionālsociālistu partijas dinamiskajā ideoloģijā, gan arī apstākļos, kādi izveidojās pēc Pirmā pasaules kara. Pirmkārt jāmin pārnacionālo kompāniju un organizāciju darbība, kuras atradās ebreju kontrolē. To darbība principiāli tika vērsta pret Vācijas interesēm. Tās ekonomika jau reiz bija sabrukusi sakarā ar kara sekām un milzīgo kontribūciju (tik pat lielu atlīdzību par zaudējumiem no sakautajiem visticamāk prasītu arī Vācija).
Vietā būtu pieminēt pretvācisku rīcību ASV. Tur ar pazīstamo ASV lielrūpnieku Henrihu Fordu, kurš bija aktīvs nacionālsociālistu partijas sludinātā piekritējs un atbalstīja gan Vācijas, gan ASV ekonomikas mazāku atkarību no ebreju finansistu ekonomiskās un politiskās ietekmes. Sekas rūpniekam bija graujošas: pret Fordu vērsās citas ietekmīgas lielrūpnieku un banķieru pārnacionālās struktūras, kuru pamatkapitāls piederēja ebrejiem. Malā nepalika arī ASV rabināts, kas bargi kritizēja H. Forda sarakstītās grāmatas. Pret Fordu un viņa korporāciju organizētais boikots sasniedza iespaidīgus apmērus. Agri vai vēlu Ford korporācijas blokāde būtu novedusi pie viņa impērijas sabrukuma, tādēļ H. Fords izskatīja iespēju atteikties no savas publiskās politiskās darbības. Tiesa, nekādas atvainošanās no Henrija Forda, kurš, starp citu, kļuva par Lielvācijas ordeņa kavalieri, līdz pat viņa nāvei ebreju kopiena nesagidīja. Publisku atvainošanās vēstuli izplatīja Forda tuvākais palīgs (Fords šo iemeslu dēļ necentās protestēt).

Likumdošanas pielīdzināšana morāles normām
1933. gada 24. februārī Vācijas kanclers praktiski likvidēja komunistu partijas darbību, pieļaujot vardarbīgu šīs organizācijas mītnes ieņemšanu un izdemolēšanu. Līdzīgi tika likvidēts viens no Veimāras seksuālās uzdzīves simboliem- Berlīnes homoseksuālistu un hemofrodītu klubs “Eldorado”. Ieņemto klubu SA izrotāja ar partijas karogiem, bet perversāļi šajā namā nekad vairs neatgriezās. Kaut sabiedrības absolūtais vairākums neiebilda un pat atbalstīja sociālo normu izlīdzināšanu, tomēr formāli tiesību normu ignorēšana radīja bīstamu precedentu, kas izpaudās Vācijā popularizētajā tēzē, ka ikviens godīgs un īsts vācietis var radīt tiesību normas, lai tās kalpotu nācijas un valsts labā.

Ja apskata Vācijas likumdošanu, tad nevar nepieminēt, ka līdz pat 1945. gada kapitulācijai Vācijā bija spēkā Ķeizariskās Vācijas 1871. gada Krimināllikums un 1900. gada Civillikums. Pēc 1933. gada Civillikums tika papildināts un labots. Nevar neievērot 1933. gada likumu “Par laulību un laulību noslēgšanu”. Mūsdienās šo likumu daudzi steidz nosaukt par neiecietības simbolu un paraugu, tomēr tas tāds nebija. Likuma jēga bija, lai dažādu antagonisku sociālo slāņu personas, piemēram, sociāli nelabvēlīgās vides pārstāvji- hroniski alkoholiķi, bezpajumtnieki vai kriminālnoziedznieki nejauktos ar sabiedrības veselo daļu, piemēram, virsniecību un nestātos likumiskā laulībā, tā graujot vācu tautas morāli. Bez šaubām, ne vienmēr likums tika izmantots objektīvi. Diskriminācija bija, bet vai tas bija tādos apmēros, kā to aprakstīja padomju publicisti, ir apšaubāms. Pretēji, pat drakoniski noteikumi pastāvēja tikai SS biedriem.

Pārspīlējumu tendences sastopamas aī mūsdienu literatūrā: tiek pārspīlēts tas, ka šī likuma norma radīta, lai maksimāli pazemotu ebrejus. Tik pat, kā tas attiecās uz čigāniem un ebrejiem, tas attiecās uz jebkuru citu tautību. Izteiktas diskriminācijas pazīmes var atrast 1935. gada likumā “Par vācu goda aizsardzību”, kurā tika aizliegtas vāciešu laulības ar citu rasu personām. Likums tika stingri piemērots starp ebreju un neebreju laulībām, taču arī tas tika attiecināts uz visu rasu personām. Savā būtībā, centieni saglabāt nacionālo viendabīgumu ar administratīvām metodēm, tie cieta fiasko. Tika veidotas sarežģītas shēmas, pēc kurām noteikt pilnvērtīgu atbilstību tautai, kamēr pašas tautas zieds vēlāk tika nelietderīgi iedzīts bojāejā.

1937. gadā bija mēģinājums radīt jaunu Civillikumu, taču smagās kara sekas jau 1941. gadā, pārvilka svītru iecerei. Pašā kara vidū likuma izstrāde, saprotamu iemeslu dēļ, tika neatgriezeniski pārtraukta.

Ja apskata Vācijas likumdošanu pēc 1933. gada, tad nevar nepieminēt likumu “Par slimīgas iedzimtības novēršanu”. Likums uzskaitīja gadījumus un personas, kuras brīvprātīgi vai piespiedu kārtā sterilizējamas. Šis likums joprojām tiek demonizēts, taču šis likums nebija nekas ārkārtējs arī citās valstīs. Tas paredzēja, ka personas, kurām bija nedziedināmas psihiskās slimības, trieka, neārstējama šizofrēnija, Dauna slimība utt., tika sterilizētas, lai nespētu radīt slimus pēcnācējus. Šī likuma normas retos gadījumos piemēroja arī praktizējošiem homoseksuālistiem vai sociāli aktīvām transpersonām.
Likums pēc savas būtības nebija humāns, tomēr ne jau Vācija pirmā ieviesa šo likumdošanas normu. Vēl samērā nesen, tika publiskots fakts, ka septiņdesmito gadu nogalē daļa Zviedrijas mediķi sistemātiski sterilizēja zviedru sievietes, kuras tika atzītas par psihiski slimām.

Nopietns kauna traips Vācijai bija likuma “Par slimīgas iedzimtības novēršanu” patvaļīga interpretācija polititskos nolūkos, pakļaujot pazemojumiem, piemēram, tuberkulozes slimniekus.
Jāsecina, ka likums “Par slimīgas iedzimtības novēršanu” pierādīja, ka tiesiskā veidā nav iespējams cīnīties pret sabiedrības deģenerāciju. Medicīniskie termini tika jaukti ar filozofiskajiem aspektiem un katra indivīda, tostarp politiskas amatpersonas izpratni par “labo” un “ļauno”.

Politisko dienestu tiesību prakse
Zināmas tiesiskās funkcijas nacionālsociālistiskajā Vācijā sāka pildīt īpaši partijas dienesti. Oficiāli neviena no nacionālsociālistu partijas uniformētajām vienībām netika dibināta specifiskiem agresijas vai aizsardzības mērķiem. Vieni no pazīstamākajiem bija SS (Schutzstaffel)- iekšēja paramilitāra struktūra. Sākotnēji izveidota kā partijas vadības apsardzes dienests, pēc tam tā daļēji pārņēma likumizpildes funkcijas. Bez SS bija arī partijas ideoloģiskais izlūkdienests, kā arī Rasu un nometināšanas jautājumu birojs. >Tā bija unikāla situācija un pasaulē vēl nepieredzēta prakse, kad kādas politiskās organizācijas iekšējās struktūras atklāti pārņēma valsts dienestu pienākumus. Fenomenāls bija arī fakts, ka nacionālsociālistu partijas daļa- SA vēl pirms faktiskas valsts pārvaldes kontroles, uzsāka policejisko funkciju pildīšanu kopā ar policiju (bieži pat pilnīgi autonomi). Šo īpatnējo situāciju raksturoja Vācijas iekšlietu ministra Frika memorands, kurā viņš pauda neizpratni par to, ka nacionālsociālistu partijas struktūras- SS vadītājam Heinriham Himleram pieder augstāka vara, nekā viņam. Iemesls tam bija meklējams tanī, ka Vācijā bija radusies situācija, kad notika amatu un struktūru dublēšanās. Tas ir- nacionālsociālistu partijas iekšienē bija radītas apakšorganizācijas, kas pēc varas iegūšanas operatīvi spēja pārņemt analoģiskas valsts struktūras funkcijas un sekmīgi tās pildīt, saskaņā ar nacionālsociālisma principiem un Hitlera direktīvām.

Līdzīgi kā PSRS, arī Vācijā pastāvēja Sevišķās tiesas. Savu darbību tās uzsāka pēc 1933. gada 21. marta, kad tika izdots rīkojums “Par Sevišķo tiesu dibināšanu”. Šo iestādījumu kompetence bija visai plaša- teorētiski tās varēja iztiesāt gan nepaklausīgos par ārvalstu radio raidījumu klausīšanos, gan par nopietnākiem nodarījumiem, līdz pat nāves soda piespriešanai.

Secinājumi
Tiesību normas un to uzraugošās institūcijas nacionālsociālistu vadītajā Vācijā noteikti nebija pilnīgas. Ja līdz Ķeizara valsts sabrukumam vācu tiesību normas balstījās uz tradīcijām un lielu praksi, tad pēc 1933. gada pavasara ar katru gadu lielāku ietekmi tiesībsargājošajās iestādēs ieguva tieši politiskās institūcijas. Nav patiesība, ka Hitlera valdīšanas laikā speciālie dienesti vairs neveica savus pamatuzdevumus, ka cietumos smaka politiskie pretinieki, bet kriminālnoziedznieki baudīja brīvdienas (kā lielā daļā gadījumu PSRS arī bija). Policejiskās struktūras strādāja sekmīgi, operatīvi un noziedzība dažu gadu laikā samazinājās ģeometriskā progresijā. Taču vēlāk SS kā universāla un sarežģīti strukturizēta organizācija sāka iegūt aizvien lielāku ietekmi visās instancēs, mazinot gan tiesu, gan prokuratūras, gan policijas lomu. Iznākums bija tāds, ka vainu un sodu bieži vien noteica nevis tiesiskuma pamatprincipi, balstoties un likumdošanu, bet gan politiskās vadības un bieži vien individuālā izpratne par nodarījumu. Taču nevar izcelt tikai Vācijas tiesību normu nepilnības nacionālsociālistu valdīšanas laikā, kā unkālu tiesību ignorances paraugu. Šīs nepilnības, bieži vien brutalitāte un politiskais konjunktūrisms, bija visas Eiropas notikumu un laikmeta sekas.

Aigars Prūsis

Demokrātija var būt tikai šķietama

2003. gadā gadā visai mīklainos apstākļos, drausmīgā nāvē gāja bojā Vācijā pazīstamais politiķis Jurgens Mellemans (Jürgen Wilhelm Möllemann). Oficiālie ziņu avoti ziņoja, ka 57 gadus vecais Jurgena Mellemana izpletnis nav atvēries, tādēļ politiķis arī gājis bojā. Var jau būt, ka viss tik tiešām tā arī bija, kā to steidza skaidrot vairums Vācijas ziņu mediju, bet ir pārāk daudz faktu, kas norāda uz ko citu, kas rada jautājumus.

Ilggadējs vācu politiķis izvēlas mirt šaubīga finansu skandāla dēļ?
Pirmkārt Jurgens Mellemans bija bijušais desantnieks, kurš pēc dienesta speciālajos spēkos aktīvi turpināja nodarboties ar izpletņlēkšanas sportu. Visai neticami, ka tik augstas klases sportists un izpletņlēkšanas speciālists varētu kaut ko sajaukt, kārtojot savu izpletni un nokrist. Tātad nejaušība vai nelaimes gadījums ir vismazāk ticams no visām versijām. Kaut vai tā'dēl, ka jebkurš profesionālis cītīgi pārbauda savu izpletni. Pie tam- tikai retais uzticēs sava izpletņa salikšanu kādai svešai personai.

Otrkārt ir kāda "nejaušība", kuru grūti nepamanīt: Jurgens Mellemans neilgi pirms savas bojāejas klaji nostājās pret Vācijas telemagnātu Mihaelu Frīdmanu, kas reizē arī ir Vācijas Centrālās Ebreju padomes viceprezidents. M. Frīdmans Vācijā ir pazīstams ar savu klaji radikālo nostāju Izraēlas- Palestīnas konflikta jautājumā. M. Frīdmans ir viens no Eiropas ietekmīgākajiem cionistiem. Lieki būtu atgādināt, ka viņš ir pret jebkādiem miera līgumiem un karadarbības pārtraukšanu Tuvajos Austrumos. Bez tam, tieši Jurgens Mellemans aktīvi nosodīja Izraēlas rasistisko politiku attiecībā pret palestīniešiem. Varbūt atkal nejaušība, bet tieši šī vēršanās pret Izraēlu iesāka Jurgena Mellemana karjeras un arī pašas dzīves lejupslīdi...

Vai Izraēlas kritika bija antisemītisms un radikālisms?
Jurgens Mellemans nebija klaji radikāls neonacistu grupējumu līderis un pat ne radikālis, kā to steidza apgalvot daži amatieržurnālisti tepat Latvijā un citur pasaulē. Tieši otrādi Jurgens Mellemans pirmo reiz Vācijas parlamentā iekļuva jau 1972. gadā. Viņš ir bijis Vācijas Izglītības ministrs, pēcāk arī Ekonomikas ministrs. J. Mellemana vietnieks pat bija sīriešu izcelsmes Vācijas politiķis Džamals Kārslijs, ka nu nekādi neliecina, ka Jurgens Mellemans ir neprognozējams rasists vai ekstrēmists. Jurgens Mellemans nebija politiskais marginālis, kura darbību varētu aizēnot kādi skandāli vai populisms. Pēdējos savus dzīves gadus Jurgens Mellemans aktīvi vadīja Brīvo demokrātu partiju (FDP). Šī partija bija mēreni liberāla un visai bieži bija valdību veidojošo koalīciju dalībniece. Brīvie demokrāti ar Jurgenu Mellemanu priekšgalā sadarbojās gan ar sociāldemokrātiem, gan ar kristīgajiem demokrātiem. J. Mellemans bija Vācijas Ministru kabineta loceklis līdz pat 1993. gadam. Un arī tad darbu valdībā viņš pameta divdomīga skandāla dēļ- J. Mellemans esot protekcionējis savu paziņu intereses.

Faktiski Jurgens Mellemans un viņa partija bija izņēmums laikā pēc Otrā pasaules kara, kad tik augsta līmeņa politiķis Vācijā (arī Eiropas Savienībā tam nebija precedentu) atļāvās publiski kritizēt Izraēlas piekopto politiku un tās lobijus Vācijā. Zinot, ka Vācijā Izraēlas kritika ir īpaši uzmanīta un arī reāli sodāma, šī rīcība ir vairāk nekā drosmīga. Nav arī ko slēpt- Jurgens Mellemans pārvērtēja savus spēkus, ietekmi un atbalstu savai partijai. Pirms vēlēšanām Brīvo demokrātu partijas darbību un tās redzamākos biedrus asi kritizēja TV kanāli, laikraksti un citi mediji. Vācijas telemagnāts Mihaels Frīdmans ne tikai bija šīs nomelnošanas kampaņas atbalstītājs, bet viņš arī to finansēja. Pret Brīvo demokrātu partiju īsi pirms vēlēšanām protestēja vairākas spontānas demonstrācijas, kurās brīvos demokrātus lamāja par fašistiem, ebreju slepkavām utt. Šī metode- politisko pretinieku demagoģiska nosaukšana dažādos šaubīgos apzīmējumos kā "nacists, radikālis, antisemīts" utt. kā vienmēr efektīvi nostrādāja. Neviens taču negrib, lai viņu sauc par ebreju bērnu slepkavu. Arī daļa brīvo demokrātu bija tuvu izmisumam un tas tikai tuvināja partijas iekšējo krīzi.

Brīvo demokrātu partijas krīze
Pēdējās Vācijas parlamenta (Bundestāga) vēlēšanas Brīvo demokrātu partijai bija graujošas- brīvie demokrāti neguva prognozētos rezultātus. Pēc šīs neveiksmes Jurgena Mellemana ienaidnieki varēja gavilēt, bet ar to nepietika. Jurgens Mellemans bija jāiznīcina kā politiķis galīgi! Sekoja partijas biedru šķelšanās it kā partijas līderu antisemītiskās nostājas dēļ. D. Kārslijs un pats J. Mellemans martā atstāja visus vadošos amatus partijā. Pazemojumu bija vēl par maz! Jurgenam Mellemanam pat tika pieprasīts publiski atvainoties Izraēlas valstij un ebrejiem! Daļa partijas vadības, cenšoties atbrīvoties no "antisemītiskas" partijas birkas, steidza apmeklēt dažnedažādus pasākumus holokausta piemiņai, rīkot preses konferences par J. Mellemana aiziešanu no amata utt. Uzreiz pēc šo pazemojumu sērijas sekoja apvainojums korupcijā- Jurgens Mellemans tika apvainots partiju finansēšanas noteikumu pārkāpšanā. M. Frīdmanam labvēlīgie mediji pat "prognozēja", ka Jurgenam Mellemanam būs jādodas uz cietumu, kamēr citas partijas- Vācijas Kristīgo Demokrātu partijas līderim Helmūtam Kolam par identisku pārkāpumu nedraudēja nekā tamlīdzīga. Vēl vairāk- daļa nelikumīgi ziedoto līdzekļu viņš atmaksāja un viss praktiski noklusa. Tikmēr Jurgena Mellemana un viņa tuvinieku īpašumi Vācijā, Luksemburgā un Lihtenšteinā tika centīgi pārmeklēti. Jurgena Mellemana māju Minsterē liels skaits policistu TV kameru klātbūtnē pārmeklēja līdz pēdējam kaktam. Vai Jurgena Mellemana nodarījums bija tāds, lai piedzīvotu tādu attieksmi? Diez vai. Arī Latvijā redzam tādu pašu- duālu attieksmi. Tikmēr apvainojumi korupcijā lēni sāka grīļoties. Visa korupcijas lieta un no tās izrietošais skandāls burtiski ira pa šuvēm. Nebija ne pierādījumu, ne kādu nopietnu faktu. Brīvo demokrātu partijas nodarījumi bija salīdzinoši mazsvarīgi. Tikmēr Vācijas Bundestāgs, kāda spēka musināts, jau gatavojās atņemt Jurgenam Mellemanam deputāta imunitāti. Praktiski tai pašā dienā sekoja traģiskais kritiens no lidmašīnas...

Kas tad īsti bija noticis? Pašnāvība, slepkavība vai nelaimes gadījums?
Liktenīgajā dienā Jurgens Mellemans debesīs pacēlās kopā ar deviņiem citiem izpletņlēcējiem. Visi bija labi Jurgena Mellemana draugi un kolēģi. Visi, ieskaitot Jurgenu Mellemanu- teicami sportisti. Nekas neliecināja, ka Mellemans gatavojas darīt pašnāvību. Pēc liecinieku un pašu izpletņlēcēju teiktā tika secināts, ka Jurgena Mellemana izpletnis atvērās laicīgi- 4000 metru augstumā, tieši tā, kā bija paredzēts, bet pēc neilga laika Jurgens Mellemans no izpletņa atdalījās. Dīvainākais, ka šādos gadījumos bija jānostrādā automātiskai drošības sistēmai, kas atvērtu rezerves izpletni bez jebkādas Jurgena Mellemana dalības. Izpletnis nostrādātu arī tad, ja Jurgens Mellemans būtu bijis bezsamaņā. Tātad- vai bija pamats uzskatam, ka Jurgens Mellemans izdarījis šādu biedējošu pašnāvību?

Vācu prokurori, kas izmeklēja notikušo, tūlīt pat steidza skaidrot, ka notikušais visticamāk esot pašnāvība. Ja tas tiktu paziņots pēc pamatīgas izmeklēšanas, nepūtu pamats liekām aizdomām, bet nekādas izmeklēšanas vēl nebija. Tā vietā desmitiem TV kanālu kameru jau filmēja sakropļoto Jurgena Mellemana ķermeni, kas gulēja skaisti koptā zālienā... Par to, ka šī Vācijas politiķa bojāeja ir vairāk nekā mīklaina un neizprotama, atzina pat Lielbritānijas TV kompānija BBC.

Var jau protams aizmirst notikušo, palikt pie uzskata, ka J. Mellemans izdarījis pašnāvību. Un visticamāk, ka šī traģēdija tā arī paliks līdz galam neatminēta un nesaprasta. Paliks jautājumi: Kāpēc ietekmīgs vācu politiķis izvēlas mirt, ja viņam paliek gan sieva, un trīs meitas? Kāpēc pēc Vācijas ebreja- miljardiera Mihaela Frīdmana kritikas, J. Mellemanu sāka vajāt? Kādēļ visi korupcijas skandāli nāca gaismā tieši pēc J. Mellemana izteikumiem Izraēlas politikas sakarā? Vai tiešām Mellemans aizskāra ko tādu, kas nav aizskarams?

Un neviļus apstiprinājumu šai versijai dod nesen Vācijas Bundestāgā notikušais, kad kāds deputāts no Kristīgo Demokrātu partijas tika pamatīgi izblamēts (analoģiski kā J. Mellemans medijos nosaukts par fašistu, ebreju bērnu asinīm notašķītu briesmoni utt.) un izslēgts no paša partijas, kad tas bija publiski atgādinājis, ka ebrejiem arī vajadzētu atcerēties par genocīdu, ko tie sarīkoja pret citām tautām 1917. gadā Krievijā. Atgādināšu tiem, kas aizmirsa, ka pat seši miljoni pēc boļševiku nākšanas pie varas toreiz bija piliens jūrā...

Aigars Prūsis

Vācu nacionāldemokrāti nāk

Pēc tam, kad Vācijā pēdējo gadu laikā ievērojamus panākumus vēlēšanās sāka gūt Vācijas nacionāldemokrātu partija (Nationaldemokratische Partei Deutschlands- NPD), sākās plaši liberālai Eiropai nesaprotamā fenomena pētījumi. Jo kā gan ne, ja Vācija, kura joprojām tā īsti nav spējusi sadzīvot ar savu traģisko vēsturi, paradusi iztapīgi darīt visu, lai tikai nepieļautu jebkādus nacionālos iedīgļus, to pieļāvusi?

Uzreiz jāsāk ar to, ka vācu nacionāldemokrātu ceļš nav bijis rozēm kaisīts. Šī ir viena no nedaudzām vācu tradīcijām bagātām partija, kuru pēdējos desmit gadus veiksmīgi vada Udo Foigts (Udo Voigt), kurš ieguvis politisko zinātņu grādu. Atšķirībā no iepriekšējiem partijas līderiem, Foigts spējis konsolidēt daudzus vāciešus, piedāvājot jaunu skatījumu uz nacionālo politiku.

NPD vēsture
NDP izveidota 1964. gadā. Sešdesmito gadu nogalē partija piedzīvoja savu politisko apogeju, teju iekļūstot Rietumvācijas parlamentā. Taču gaidāmā progresa vietā, partija piedzīvoja pamatīgu kritumu no politiskās skatuves. 1969. gadā, nākot pie varas sociāldemokrātiem ar Viliju Brantu priekšgalā, NPD sākās grūti laiki. Vecie kanaki nespēja pielāgoties jaunās Vācijas stāvoklim, citi zaudēja cerības, trešiem trūka politiskā brieduma.

Līdz pat sadalītās Vācijas apvienošanas procesa sākumam, NPD lielākoties palika par mazietekmību labēju partiju, kuras daudzi biedri un atbalstītāji, ko tur slēpt, bija senili Otrā pasaules kara Vācijas armijas veterāni. Šodien plaši proponēto birku, ka NPD esot bijusi skinhedu- skūtgalvju partija, nosaukt par īsti korektu gan nebūtu iespējams. Dažādu strāvojumu jaunieši, dažādu sociālu un politisku motīvu vadīti tuvinājās NPD tikai divdesmitā gadsimta nodalē. Nereti NPD pasākumos tiešām bija redzami krietns skaits tā saukto vācu skūtgalvju. Izskaidrojums tam bija gaužām vienkāršs: pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai (VFR), milzīgs skaits cilvēku nesaņēma cerētos Rietumu brīnumus, bet piedzīvoja gaužām bēdīgu vilšanos. Bezdarbs, sociālās problēmas, noziedzība, sadzīviska rietumvāciešu augstprātība, Vācijas valdības atklāti diskriminējošā politika, nosakot dubultus standartus sociāli ekonomiskajiem modeļiem vienas Vācijas divās daļās utt. Sekoja loģiska austrumvācu iedzīvotāju mobilizēšanās, tostarp balsojot par gan par bijušajiem VDR komunistiem, gan par viņu oponentiem- nacionāldemokrātiem, kuru vadībā nu bija stājušies labi izglītoti un visnotaļ veiksmīgi politiķi. Jūsmīgos atmiņu vakarus par ķeizarisko Vāciju bija nomainījušas modernas politiskās nodarbības, sanāksmes ar jauniešiem tīkamiem mūzikas pavadījumiem, sirmgalvju atpūtas vakari ar kopīgām interesēm.

Līdz ar Udo Foigta ievēlēšanu par NPD vadītāju, partijā tika ieviestas krietns skaits korekciju. Demonstrācijās aizvien mazāk bija redzami kaujinieciska izskata jaunieši. Nacionālismu klasiskajā izpratnē nomainīja pragmatisks vācu konservatīvisms ar izteiktu pretimigrācijas noskaņojumu un īpašu vērību sociālām problēmām.

Patreiz partijas rindās ir vairāk nekā 6 000 aktīvu biedru. Tiesa, relatīvi nelielais biedru skaits gan neizgaismo patieso ainu, jo visiem zināmu vēsturisko notikumu un šodienas konjunktūras dēļ, partijas rindās oficiāli vairās stāties krietns skaits NPD simpatizējošu vāciešu. Politoloģi netieši secinājuši, ka patiesais partijas aktīvo atbalstītāju un neoficiālo biedru skaits ir turpat piecas reizes lielāks, neskaitot tos, kuri savu JĀ partijas nostādnēm teikuši vairākās Vācijas pavalstīs. Vislielākais biedru īpatsvars NPD ir Berlīnē un Brandenburgas pavalstī. Statistika liecina, ka 62% partijas aktīvo biedru ir jaunieši vecumā līdz 25 gadiem.

Vai taisnība, ka vācu nacionāldemokrāti ir neonacisti?
Jebkurā sabiedrībā vai organizācijā ir cilvēki, kuri vienmēr būs radikālāki par citiem. Līdzīgi ir ar NPD. Arī šajā organizācijā gadās pa darvas pilienam medus mucā. Tomēr Latvijā bieži vien proponētais, ka NPD biedri dedzinot sinagogas un slepkavo turku viesstrādniekus, patiesībai gan neatbilst. Nils Muižnieks, saucot NPD par neonacistiem, nevajadzīgi izrāda savas gaužām seklās un klišejiskās zināšanas.

Jāsāk ar to, ka Vācijas Konstitūcijas aizsardzības birojs jau apliecinājis, ka nekādu pavedienu, kas ļautu vainot NPD jebkādu nekārtību un kriminālnoziegumu rīkošanā (vēl jo vairāk plānošanā un organizēšanā), nav atrasti. Turpretī gūts liels skaits pierādījumu un pat tiesāti pietiekams skaits dažādu kreisi radikālo grupējumu biedru, kuru „varoņdarbu” sarakstā minami gan automašīnu dedzināšanas, gan jaunu cilvēku piekaušanas, kuri viņuprāt esot izskatījušies pēc skinhediem, nacistiem utt. To mūsu „eksperti” cenšas neievērot. Zīmīgi, ka Vācijas politiskās smailes dubultmorāli varēja redzēt Vladimira Putina sirdsdrauga Gerharda Šrēdera valdīšanas laikā, kad ārlietu ministra amatu ieņēma kreisi noskaņotais ekstrēmists Joške Fišers, kurš jaunībā tika vainots kāda policista brutālā sakropļošanā masu nekārtību laikā.

Pašā Vācijā NPD līdz pat gadsimta mijai mediji un valdošie politiķi pieminēja maz. Pamatā tas saistāms ar to, ka sabiedrības uzmanība bija pievērsta labējiem ekstrēmistiem, kuri tik tiešām gan apgānīja kapus, gan zīmēja uz sienām svastikas. Netrūka arī imigrantu mitekļu demolēšanas. Bet tas nebija Vācijas radikāļu fenomens. Tieši tas pats joprojām notiek Lielbritānijā, Krievijā, Skandināvijā un citās valstīs. Parādā nepaliek arī pretējā nometne. Degmaisījumu pudeles postījušas gan imigrantu kopmītnes, gan labējo kafejnīcas un klubus.

Ja viennozīmīgi būtu jāmeklē paralēles vai līdzības, kas ļautu salīdzināt NPD ar Ādolfa Hitlera Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, nāktos vairāk nekā nopūlēties. Pirmkārt, salīdzinājumu prakse ir nepareiza, jo meklēt analoģijas ir viegli, taču tik pat viegli tās izmantot, sniedzot nepatiesu informāciju. Tik labi, kas nēsā bikses, runā vāciski un mīl vilku sugas suņus, varētu salīdzināt ar Hitleru, jo tieši tādas pašas pazīmes varēja atrast pie šī cilvēka. Piedēvēt neonacismu mūsdienās ir vēl vieglāk. Atliek vien publiski izteikties, ka esat pret masveida imigrāciju, homoseksuālistu prasībām laulāties vai jums nepatīk Izraēlas uzbrukums Libānai. Latvijas gadījumā ir ļoti, ļoti līdzīgi. Ja teiksiet, ka Abreni atdot Krievijai nevajag, ka Rīgas centrs nav domāts, lai izrādītu kailus vīriešu dzimumorgānus vai vēlēsieties doties pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus 16. martā, esiet droši, kāds jūs noteikti nosauks par neonacistu.

NPD spēks pieaug
NPD savu varēšanu pulcēt masas pirmo reizi uzskatāmi nodemonstrēja vairākus gadus atpakaļ, mobilizējot vairāk nekā četrus tūkstošus savu biedru un atbalstītājus no Austrumvācijas masu gājienam cauri Berlīnei, lai atgādinātu, ka Vācijas Vērmahta karavīriem nebija nekādas sakars ar Otrā pasaules kara zvērībām. Savukārt 2006. gada oktobrī, aizstāvot rokmūziķi, kurš izpildījis nacionālistiska rakstura dziesmas, NPD Berlīnes ielās izveda vairākus tūkstošus savu biedru. Demonstrācijā pret to izgāja gan radikālie komunisti, gan Berlīnes homoseksuālisti, gan sociāldemokrāti. Visbeidzot 2006. gada novembrī Berlīnē notika NPD kongress. Pirmo reizi partijas vēsturē.

Arī NPD popularitāte strauji pieaug
Pēc tam, kad ducis ar NPD nesaistītu radikāļu vāciešu jaunieši sarīkoja uzbrukumus vairākiem imigrantiem, tika sacelta vesela sašutuma vētra, kuru steidza izmantot arī toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. Viņš aicināja NPD slēgt, taču sekoja negaidītais: tiesa atzina, ka tam nav iemeslu, savukārt veiktā socioloģiskā aptaujā aptuveni 45% no aptaujātajiem respondentiem kategoriski iestājās pret NDP darbības apturēšanu. Tiesībsargājošo iestāžu eksperti arī atzinuši, ka NPD ir vienīgais Vācijas labējo savaldīšanas mehānisms, jo paša partijas vadība stingri kontrolē, lai tās biedri rīkotos likumīgi, savukārt pašu partiju saskaņā ar likumdošanu, stingri kontrolē valsts. Atšķirībā no NPD, amorfas radikāļu grupas praktiski nav iespējams prognozēt.

Savus topošos biedrus NPD atrod arī starp daudzām vācu nacionālistu biedrībām, kuras pēc policijas statistikas esot vismaz 150. Dažās biedru skauts pat esot krietni virs simta. Dažas esot pagalam radikālas, savukārt citas ir balstītas uz seno tradīciju izkopšanu un esot gluži nevainīgas. Uzņemot dalībniekus no daudzām biedrībām, NPD viņus atlašē, lai tas netraucētu partijas izvēlētajam virzienam. Pēdējos gados sabiedrības interese par NPD ir pamatīgi pieaugusi, līdz daudzi uzdeva jautājumus: kāpēc pieaugusi sabiedrības interese par nacionāldemokrātiem? Analītiķi to skaidro ar valdošo politiķu vēršanos pret NPD. Netrūka tādu, kas iestājās NPD tieši tādēļ, ka to apkaroja atklāti komunisti, karojošu homoseksuālistu organizācijas un citi „citādāk” domājošie.

Nacionāldemokrātu rindas tādēļ pieaug samērā lēni, bet stabili, kamēr daudzo kreisi radikālo grupējumu biedru skaits samazinās iespaidīgā ātrumā. Novērotāji to skaidro ar vāciešu nogurumu no ilgās un neskaidrās Vācijas nacionālās politikas. Jaunai paaudzei neesot saprotama pusgadsimtu ilgā sevis paššaustīšana par Otrā pasaules kara notikumiem. Liela sabiedrības daļa tagad arī izrāda atklātu nepatiku pret daudzmiljonu turku kopienu un krievu- ebreju kopienu, kuras aizvien izteiktāk veido savas hermētiskās interešu grupas, izspiežot no ekonomikas un sociālo attiecību lauka. Nav jau arī noslēpums, ka liela daļa no šīm kopienām joprojām atsakās strādāt un dzīvo no sociālo pabalstu sistēmas. NPD šim kultūru konfliktam pievērš īpašu uzmanību un vienkāršiem vāciešiem tagad tas ir ļoti svarīgi. Vācijas pamatiedzīvotāju nostāju spilgti apliecina Leipcigas universitātes pētījums, kurā 40% respondentu deva skaidru atbildi, ka Vācijā imigrantu ir par daudz, 18% aptaujāto atklāti atzina, ka ebreju un musulmaņu ietekme Vācijā viņus nopietni satrauc. 15% aptaujāto arī atzina, ka pret „stingrās rokas” politiku viņiem noteikti nebūtu pretenzijas.

Ko lai mācāmies no NPD?
Laiks skaļiem lozungiem, laiks darbam: to nepārprotami apliecinājuši vācu nacionāldemokrāti. NPD vairs nav neliela Vācijas labējo nacionālistu grupiņa ar sapņiem par sen aizgājušo laiku patosu. Tā ir vairāku Vācijas pavalstu parlamentos ievēlēta partija, kura visticamāk iekļūs arī Vācijas Federālajā parlamentā. Kad tas notiks, ir tikai laika jautājums. NPD arī rādīja svarīgu precedentu politikā, noslēdzot ciešu sadarbību ar citu labēja virziena partiju Vācu Tautas vienotība (DVU). Pašvaldību vēlēšanās abas partijas startēja šķirti, taču sadalīja spēkus, savstarpēji nekonkurējot. Rezultātā pie deputātu vietām tika gan nacionāldemokrāti, gan uz vācu pensionāriem orientētā DVU. Diemžēl, šādu praksi dzīvē līdz šim nav spējuši izvest Latvijas nacionālisti. Vieni, cenšoties par katru varu iekļūt varas gaiteņos, bailēs nosmērēt mundieri ar valdošiem politiķiem netīkamu nokrāsu, sabiedrotos labāk meklē ideoloģiski atšķirīgos kompanjonos, otri nespēdami pierunāt pirmos, cīnās ar vējdzirnavām. Neatkarīgi no tā, kas uz kādu laika sprīdi gūs lielāku ietekmi, rezultāts viens: Latvijas nacionālisti nav ievērības cienīgs spēks.

Jāmeklē draugus arī ārzemēs?
Sadarbība ar ārvalstu politiskajiem spēkiem ir svarīga. Diemžēl, smagā pagātnes nasta vācu patriotiem joprojām liedz pilnvērtīgi piedalīties politikas procesā, tostarp starpvalstu attiecībās arī ar Latviju. Nav šaubu, ka nākotnē ar Vāciju Latvijas valstij izveidosies ciešas attiecības, tai skaitā kopīgu nacionālo interešu vārdā, lai apturētu Eiropas Savienības federalizāciju un nelegālo imigrāciju, kura agri vai vēlu skars arī mūs. Vācija, neskatoties uz savu impērisko pagātni, joprojām vēlas mainīties un tapt par valsti, kurā valdīs visiem vāciešiem labvēlīga politika. Un tikai tad arī latviešiem nenāksies bīties, ka tiek slēgti jauni pakti, slepeni protokoli un dalītas ietekmes. Latvijai ir jābūt neatkarīgai un ietekmīgai valstij, bet vieni paši mēs nespēsim nostāvēt. Kas būs mūsu draugs vai plantators, izvēle nav pārāk liela. Pat uzdāvinot Krievijai visu Latgali, Latvijai drošība nebūs dāvāta. Nav jau svarīgi, kādā valodā runā draugs, svarīgi, lai viņš būtu labs draugs! Varbūt pēdējais laiks atjaunot satrupējušo Baltijas vienotību un kopīgi doties citu lielāku valstu virzienā meklēt sapratni un neļaut nekrietnajam Austrumu kaimiņam mūs terorizēt?

Aigars Prūsis