Vācijas tiesību sistēma nacionālsociālistu valdīšanas laikā bija savā veidā unikāla. Neskatoties uz to, ka mūsdienās daudzi cenšas salīdzināt divas lielvaras- PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) un Lielvāciju (Großdeutsches Reich) kā vienādus tirāniskus režīmus, jāatzīst, ka pirmās sistēma bija radīta kā brutāla indivīda personības iznīcināšanas gaļas mašīna, kas personu tiesībspējas samazināja līdz neiedomājamam minimumam. PSRS ideoloģiskā un politiskā vadība šīs valsts iekārtu definēja kā proletariāta diktatūru, ko pēcāk pārsauca par sociālistisku demokrātiju. Vācijā tikmēr bija sistēma, kura radīja pilnīgi jauna veida birokrātisko aparātu, tieslietu principus un indivīda tiesībspējas. Nenoliedzami, abas šīs varas bija nežēlīgas un stingras pret pavalstniekiem. Tomēr Vācijā nepraktizēja principu, kuru par obligātu ieviesa Josifa Staļina līdzgaitnieks Sergo Ordženikidze: “Katrai kļūdai ir vārds un uzvārds”. Vācijā nesprieda tiesas tādā izpratnē, kādas itin bieži notika PSRS un kurās tika izvirzītas sekojošas apsūdzības: dziedājis pretvalstiskas dziesmas, budzis, pretojies iestāties kolhozā, slēpis labību, ar izkarinātu veļu signalizējis ienaidnieka aviācijai utt”. Vācijā šādas nenormālības pat neienāca prātā, kamēr utopiski un precīzi tika izstrādātas rasu teorijas uz kuru pamata cilvēkus klasificēja labākos vai sliktākos, līdz ar to pieļaujot pilnīgi nevajadzīgas un traģiskas kļūdas visas valsts mērogā.
Līdz ar Ādolfa Hitlera un viņa vadītās Vācu Nacionālsociālistiskās Strādnieku partijas (NSDAP) nākšanas pie varas, sākās Veimāras republikas konstitucionālās iekārtas reorganizācija. Pretēji šodienas paustajam uzskatam, ka Hitlera režīms bija neliģitīms, būtu jāatgādina, ka Ā. Hitlers nāca pie varas pilnīgi likumīgā vēlēšanu ceļā. Ādolfu Hitleru par savas valsts vadītāju vēlējās redzēt valsts balstiesīgais pilsoņu vairākums. Tas ir pretējs piemērs tam, kad nacionālsociālistisko Vāciju varas iegūšanas procesā salīdzina ar Padomju Savienību, kurā valsts vara tika iegūta bruņota apvērsuma ceļā, kam sekas bija postošs pilsoņu karš un tālāko šķiru iznīcināšana. Krievijā šī apvērsuma rezultātā sevišķi cietsirdīgā veidā fiziski tika likvidētas veselas personu grupas: lielzemnieki, rūpnieki, inteliģence, armijas virsnieki, aristokrātija, garīdzniecība, policisti utt. Par sociālo taisnīgumu vai cilvēktiesībām te runas būt nevarēja vispār. Ā. Hitlera nākšana pie varas bija pilnīgi pretēja. Paradoksāli, bet tieši demokrātija bija Hitlera uzvaras pamatelements. Ikviens balstiesīgais Vācijas pilsonis bija spējīgs ievēlēt tādu parlamentu, kādu viņš gribēja.
Politiskās īpatnības
Lai izprastu vācu tiesības Ādolfa Hitlera valdīšanas periodā, vajadzētu atskatīties uz 19. gadsimtu, kad izveidojās Eiropas tautu izpratne par politiku un sabiedrību. Vācu tiekšanās uzskatīt, ka laba pazīme un goda etalons- patriotisms ir paklausīga pašupurēšanās varas institūcijām, ir iemesls sistēmai, kas izveidojās Vācijā pēc 1933. gada. Pēc savas būtības nacionālsociālistiskā Vācija bija Ķeizariskās Vācijas, kas tika veidota uz Prūsijas militārisma pamatiem, turpinājums. Pēckara masu atsvešināšanās no varas bija iemesls naidam pret parlamentu, kurš lielā daļā sabiedrības bija vainīgs pie bezdarba un inflācijas, bet galvenais- vainojams valsts goda zaudēšanā. Vācijā, kur valsts saskaņā ar likumu stāvēja pāri partijām, partiju līderiem bija jāatsakās no uzticības savai partijai tajā brīdī, kad viņi kļuva par ministriem vai uzņēmās augstu valsts amatu pienākumus. Nelojalitāte savai partijai bija katra vācu valsts ierēdņa svēts pienākums, kas mūsdienu Rietumu pasaulē ir kas neiedomājams. Taču šī sistēma: cēlu mērķu vārdā kalpot 100% valstij nevis savas partijas interesēm, pēc būtības degradēja partijas būtību. Politikas teorētiķe Hanna Ārente, kas viena no pirmājām sāka salīdzināt PSRS ar nacionālsociālistisko Vāciju, to nodēvēja trāpīgi: "Vācijas valsts izkastrēja partijas”. Līdz ar to, kopš paša 20. gadsimta sākuma, konstitucionālā parlamenta un partiju reputācija bija pastāvīgi kritusies. Tauta parlamentu un partijas uzskatīja par dārgām un nevajadzīgām institūcijām.
Izmaiņas
Jaunas vēsmas un pašu izpratni par politisko procesu Eiropā ieviesa revolucionāro sindikālistu radītā fascionistu kustība (Fasci d'azione rivoluzionaria internazionalista), kurai vēlāk pievienojās Benito Musolīnī (Benito Amilcare Andrea Mussolini), pirms gājiena uz Romu nodēvējot to par tautas kustību. Partijas vārda neizmantošana tautai šķita simpātiskāka un tas viesa uzticību. Līdzīgi rīkojās arī Ādolfa Hitlera vadītā nacionālsociālistu partija. Nacionālsociālisti nāca kā tautas kustība, kā nacionāla iedvesma un kā abrīvotāji. Likumi, kas pēcāk tika radīti, it kā bija šīs kustības inerces turpinājums, bija mēģinājums īstenot procesus, kuri tika uzskatīti par nāciju glābjošiem. Pakļauties šiem likumiem, nozīmēja kalpot valstij un nācijai, tātad tas tika pasniegts par pilnībā leģitīmu. Populārs kļuva Hitlera sauklis: “likumīgs ir viss, kas nāk par labu vāciešiem”. Otrs populārākais sauklis, ko nereti varēja dzirdēt Vācijā, bija Heinriha Himlera vadītā SS (Die Schutzstaffel der NSDAP) biedru lozungs: “Mans gods ir mana lojalitāte (Meine Ehre heißt Treue)”.
Cilvēku masas, kuras par savām izvēlējās nacionālsociālisti, bija tās, no kurām bija atteikušās citas partijas, izņemot komunistus. Tās bija masas, kuras jaunos likumus pieņēma ar sajūsmu. Šīs masas ļāva izmantot pilnīgi jaunus propagandas paņēmienus. Šīs grupas arī bija dedzīgas jaunās nacionālsociālisma varas gribas realizētājas.
Tiesību un likumu nacionālsocializēšana
Atskatoties uz Vācijas valsts konstitucionālo kārtību, jāpiemin, ka Ādolfs Hitlers bija tikai kārtējais- piecpadsmitais republikas kanclers (valdības vadītājs), kurš 1933. gada 30. janvārī, Vācijas prezidenta Paula Hindenburga nominēts, kļuva par valsts kancleru. Uzreiz pēc savas stāšanās amatā Ā. Hitlers panāca opozīcijas tiesību ierobežošanu un uzsāka valsts pārvaldes reorganizēciju pēc nacionālsociālisma principiem. Arī fakts, ka Ā. Hitlers nemaz nelikvidēja Veimāras republikas konstitūciju, ir pretējs piemērs tam, kad nacionālsoiālistisko Vāciju salīdzina ar Padomju Savienību, kurā Cariskās Krievijas konstitūcija tikai aizvietota ar boļševiku traktējumiem un savu izpratni par valsti un sabiedrību. Pēc 1933. gada tika radīti precedenti, kas bieži vien ļāva daļu jaunās valdības izdotos likumus vērtēt augstāk par valsts konstitūciju. Tika uzskatīts, ka ja likums labāk atbilst vācu tautas interesēm, tas tikai pilnveido konstitūciju un labo tās nepilnības.
Pēc neilga laika, kad Vācijā varu ieguva nacionālsociālistiskā partija, notika kāds ārkārtējs notikums, kuru daudzi propagandisti un pat vēsturnieki steidza padarīt par sevišķu lūzuma punktu Vācijas vēsturē. Patiesībā tas tā nebija. 1933. gada 28. februārī kāda personu grupa aizdedzināja Reihstāga namu Berlīnē. Aizdomās par šā nozieguma izdarīšanu tika aizturēts Gerogijs Dimitrovs, bulgāru tautības komunists kopā ar dažiem saviem politiskajiem līdzdomātājiem. 1933. gada septembrī Leipcigā notika tiesas process, kurā, pretēji plaši izplatītajam viedoklim, ka Vācijas tiesu sistēma bija monstroza un asociāla, notika pretējs fakts- aizturētās personas tika attaisnotas. Tas bija viens no spilgtākajiem piemēriem, ka likumi Vācijā joprojām tika ievēroti, tiesu sistēma darbojās. Pēc tam par vainīgu gan tika atzīts kāds holandes komunists Marinuss van der Lube, kam piesprieda un izpildīja nāves sodu, jo policija noskaidroja, ka Lube tik tiešām ieradies Berlīnē uz dedzinājis parlamenta ēku vismaz vairākās vietās. Pierādījumi, ka tas darīts tieši ar komunistiskās partijas ziņu, gan netika atrasti. Bez tam būtu jāatgādina, ka pretēji kultivētajam uzskatam par Hitlera saistību ar šo procesu, nacionālsociālistu vaina Reihstāga dedzināšanā nebija atrasta. Pirmo reizi nacionālsociālistu vainu šajā noziegumā oficiāli izvirzīja tikai Nirnbergas tribunāla laikā, kurā apsūdzētāji bija tādi apmelošanas pratēji kā Andrejs Višinskis, agrākais Latvijas okupācijas politiskais vadītājs. Tomēr nenoliedzami, ka Reihstāga ugunsgrēku Hitlers veiksmīgi izmantoja diviem mērķiem:
1) lai panāktu no reihsprezidenta P. Hindenburga pilnvaras atcelt Veimāras republikas likumus par neierobežoto partiju brīvību;
2) lai izvērstu agresīvu priekšvēlēšanu cīņu, kuras pamatā bija cīņa pret pieaugošo komunistu ietekmi Vācijā. Lieki atgādināt, ka Ernsta Tēlmaņa komunisti Vācijā itin bieži nebija likumpaklausīgi pilsoņi. Vairumā gadījumu tie patiešām bija margināli elementi un visai regulāri sarīkoja asiņainas izrēķināšanās ar politiskajiem pretiniekiem. Tāpat nevar nepieminēt, ka Vācijas komunistiskās kustības redzamajā priekšgalā tradicionāli bija daļa ebreju politiķu (atcerēsimies notikumus ap pašpasludināto Bavārijas Sociālistisko republiku), un tas nevarēja neatstāt pēdas vēlākajos gados, kad Vācijā valdīja ideoloģiski pretējs spēks.
Varas savienība ar lielrūpniecību
Lai strauji panāktu valsts ekonomisko augšupeju un iegūtu finansējumu savai valdībai, Ā. Hitlers vienojās ar vācu lielrūpniekiem par viņu atbalstu. Un muļķīgs bija uzskats, ka Hitlers bija bagāto Vācijas lielrūpnieku aģents.
Atšķirībā no PSRS, Vācijā nebija sociālisma valsts vispārpieņemtajos uzskatos. Ekonomiskā sistēma Vācijā bija nodēvējama par valsts kontrolētu kapitālismu: privātkapitāls palika privātīpašnieku rokās. Pat stratēģiskās nozares kā kara rūpniecība netika nacionalizētas. Ā. Hitlers uzskatīja, ka šāda sistēma ir optimāla un neizraisīs masu neapmierinātību. Valsts iejaucās privātsektora darbībā tikai tad, kad tas nekalpoja valsts interesēs. Rūpnieki ar šo sistēmu bija apmierināti, jo tādējādi guva atbalstu savu interešu aizstāvībai, savukārt Hitleram bija radies jauns spēcīgs sabiedrotais un finances savu politisko plānu realizēšanai. Laika gaitā likumisku spēku ieguva tāda parādība kā darba spēks no okupētajiem apgabaliem, kurš tika izmantots vācu rūpnīcās (piemēram, Krupp, Volkswagen utt.). Tomēr šis darba spēks līdz pat Otrā pasaules kara beigu posmam pārsvarā nebija verdzisks tādā izpratnē, kāds tas bija PSRS. Ja Padomju Savienībā vergu darbs pastāvēja līdz pat tirāna Staļina nāvei un pat pēcāk, tad Vācija savas doktrīnas attiecībā pret piespiedu darbaspēku no okupētajiem apgabaliem spēji pārskatīja jau 1942. gadā. Par to liecina H. Himlera pavēle, kas uzlika par pienākumu gādāt, lai uzlabotos gūstekņu stāvoklis un lai tie neietu bojā vēl nesasniedzot rūpnieciskos objektus. Šie piemēri bija liecības tam, ka cilvēku likumiskās tiesības Vācijā tomēr vismaz mēģināja ievērot tik, cik tas skāra valsts intereses.
Tiesību principu apiešana
Būtu vērts pieminēt, ka viens no Vācijas “jaunievedumiem”, ko ieviesa, bija izolācijas nometnes- Dahavā un Oranienburgā, kurās izvietoja sabiedrībai bīstamas personas- komunistiskās partijas biedrus, homoseksuālistus, čigānus un citus, kuri tika turēti aizdomās par zādzībām un klaiņošanu, un citas personas, kurām deva apzīmējumu “padibenes” vai “deģenerāti”. Ja nacionālsociālistu valdīšanas sākumposmā šīs nometnes maz atšķīrās no tradicionālām darba un labošanas iestādēm, tad Otrā pasaules kara sākumā tajās jau valdīja ārkārtīgi liela nežēlība un tas jau nebija izskaidrojams ne ar kādiem Vācijas likumdošanas aktiem (ir liecības, ka vismaz daļa nometņu komandantu pildīja savus pienākumus bez liekām atkāpēm no pamattiesību principiem un nekādas eksekūcijas tajās netika pieļautas). Kara beigu posmā sīvās sabiedroto bombardēšanas dēļ sarežģījās nometņu apgāde tiktāl, ka visā pasaulē šo nometņu ieslodzītie asociējās ar novārgušiem cilvēkiem, kas cietuši vai miruši no bada un sakrauti baisās kaudzēs. Kā skaidro vairums vēsturnieku, tai skaitā ebreju publiciste H. Ārente, tad uzskats, ka nacionālsociālistiskās Vācijas sistēma apzināti mērdēja badā ieslodzītos, ir maldīgs. Vācijai pirmkārt bija nepieciešams darbspēks. Bez šaubām, tas neattaisnoja cilvēku bojāeju.
Tiesību atņemšanas prakse un sekas
Liela Vācijas problēma bija tās nevāciskie iedzīvotāji. Līdzīgi, kā tas bija praktiski visās Eiropas valstīs pēc Pirmā pasaules kara, bezpilsoņi, bēgļi un denaturalizētās personas kļuva par jaunu destabilizējošu spēku. Tāpat kā kaimiņvalstīs, arī Vācijā praktizēja pilsoņtiesību atņemšanu. Taču nacionālsociālistu valdība denaturalizācijas institūtu leģitimēja arī ārpus ierastiem gadījumiem. Nevar noliegt, ka daudzos gadījumos šis pasākums bija pareizs, piemēram, liedzot pilsoņtiesības notiesātajiem par smagiem kriminālnoziegumiem, taču bieži vien bez pilsoņtiesībām atstāja politisku motīvu dēļ.
Nevienam nav noslēpums, ka liela daļa personu, kas tika atstātas bez pilsoņtiesībām, atbildēja par savu tautiešu noziegumiem 1919. gadā. Likumiskus apveidus šis process ieguva 1938. gadā. Tā izrīkojās ar amorfo Vācijas ebreju kopienas daļu. Nevar noliegt, ka pirms Hitlera nākšanas pie varas Vācijā tik tiešām pastāvēja diezgan liela un spēcīga ebreju kopiena, taču laikā, kad nacionālsociālistu partija guva vērā ņemamus rezultātus parlamenta vēlēšanās, to politiskā ietekme bija krietni vien kritusies, neskatoties uz to, ka kredītiestādes, bankas, virkne tirdzniecības uzņēmumu un izklaides vietu joprojām lielā skaitā bija ebreju tautības personu īpašumā. Vēl ilgi pirms Hitlera nākšanas pie varas, ebrejs lielā sabiedrības daļā Vācijā asociējās ar nelietīgu izmantotāju, spekulantu vai boļševiku. Iemesls neiecietībai īpaši meklējams gan pašu ebreju kopienā, gan nacionālsociālistu partijas dinamiskajā ideoloģijā, gan arī apstākļos, kādi izveidojās pēc Pirmā pasaules kara. Pirmkārt jāmin pārnacionālo kompāniju un organizāciju darbība, kuras atradās ebreju kontrolē. To darbība principiāli tika vērsta pret Vācijas interesēm. Tās ekonomika jau reiz bija sabrukusi sakarā ar kara sekām un milzīgo kontribūciju (tik pat lielu atlīdzību par zaudējumiem no sakautajiem visticamāk prasītu arī Vācija).
Vietā būtu pieminēt pretvācisku rīcību ASV. Tur ar pazīstamo ASV lielrūpnieku Henrihu Fordu, kurš bija aktīvs nacionālsociālistu partijas sludinātā piekritējs un atbalstīja gan Vācijas, gan ASV ekonomikas mazāku atkarību no ebreju finansistu ekonomiskās un politiskās ietekmes. Sekas rūpniekam bija graujošas: pret Fordu vērsās citas ietekmīgas lielrūpnieku un banķieru pārnacionālās struktūras, kuru pamatkapitāls piederēja ebrejiem. Malā nepalika arī ASV rabināts, kas bargi kritizēja H. Forda sarakstītās grāmatas. Pret Fordu un viņa korporāciju organizētais boikots sasniedza iespaidīgus apmērus. Agri vai vēlu Ford korporācijas blokāde būtu novedusi pie viņa impērijas sabrukuma, tādēļ H. Fords izskatīja iespēju atteikties no savas publiskās politiskās darbības. Tiesa, nekādas atvainošanās no Henrija Forda, kurš, starp citu, kļuva par Lielvācijas ordeņa kavalieri, līdz pat viņa nāvei ebreju kopiena nesagidīja. Publisku atvainošanās vēstuli izplatīja Forda tuvākais palīgs (Fords šo iemeslu dēļ necentās protestēt).
Likumdošanas pielīdzināšana morāles normām
1933. gada 24. februārī Vācijas kanclers praktiski likvidēja komunistu partijas darbību, pieļaujot vardarbīgu šīs organizācijas mītnes ieņemšanu un izdemolēšanu. Līdzīgi tika likvidēts viens no Veimāras seksuālās uzdzīves simboliem- Berlīnes homoseksuālistu un hemofrodītu klubs “Eldorado”. Ieņemto klubu SA izrotāja ar partijas karogiem, bet perversāļi šajā namā nekad vairs neatgriezās. Kaut sabiedrības absolūtais vairākums neiebilda un pat atbalstīja sociālo normu izlīdzināšanu, tomēr formāli tiesību normu ignorēšana radīja bīstamu precedentu, kas izpaudās Vācijā popularizētajā tēzē, ka ikviens godīgs un īsts vācietis var radīt tiesību normas, lai tās kalpotu nācijas un valsts labā.
Ja apskata Vācijas likumdošanu, tad nevar nepieminēt, ka līdz pat 1945. gada kapitulācijai Vācijā bija spēkā Ķeizariskās Vācijas 1871. gada Krimināllikums un 1900. gada Civillikums. Pēc 1933. gada Civillikums tika papildināts un labots. Nevar neievērot 1933. gada likumu “Par laulību un laulību noslēgšanu”. Mūsdienās šo likumu daudzi steidz nosaukt par neiecietības simbolu un paraugu, tomēr tas tāds nebija. Likuma jēga bija, lai dažādu antagonisku sociālo slāņu personas, piemēram, sociāli nelabvēlīgās vides pārstāvji- hroniski alkoholiķi, bezpajumtnieki vai kriminālnoziedznieki nejauktos ar sabiedrības veselo daļu, piemēram, virsniecību un nestātos likumiskā laulībā, tā graujot vācu tautas morāli. Bez šaubām, ne vienmēr likums tika izmantots objektīvi. Diskriminācija bija, bet vai tas bija tādos apmēros, kā to aprakstīja padomju publicisti, ir apšaubāms. Pretēji, pat drakoniski noteikumi pastāvēja tikai SS biedriem.
Pārspīlējumu tendences sastopamas aī mūsdienu literatūrā: tiek pārspīlēts tas, ka šī likuma norma radīta, lai maksimāli pazemotu ebrejus. Tik pat, kā tas attiecās uz čigāniem un ebrejiem, tas attiecās uz jebkuru citu tautību. Izteiktas diskriminācijas pazīmes var atrast 1935. gada likumā “Par vācu goda aizsardzību”, kurā tika aizliegtas vāciešu laulības ar citu rasu personām. Likums tika stingri piemērots starp ebreju un neebreju laulībām, taču arī tas tika attiecināts uz visu rasu personām. Savā būtībā, centieni saglabāt nacionālo viendabīgumu ar administratīvām metodēm, tie cieta fiasko. Tika veidotas sarežģītas shēmas, pēc kurām noteikt pilnvērtīgu atbilstību tautai, kamēr pašas tautas zieds vēlāk tika nelietderīgi iedzīts bojāejā.
1937. gadā bija mēģinājums radīt jaunu Civillikumu, taču smagās kara sekas jau 1941. gadā, pārvilka svītru iecerei. Pašā kara vidū likuma izstrāde, saprotamu iemeslu dēļ, tika neatgriezeniski pārtraukta.
Ja apskata Vācijas likumdošanu pēc 1933. gada, tad nevar nepieminēt likumu “Par slimīgas iedzimtības novēršanu”. Likums uzskaitīja gadījumus un personas, kuras brīvprātīgi vai piespiedu kārtā sterilizējamas. Šis likums joprojām tiek demonizēts, taču šis likums nebija nekas ārkārtējs arī citās valstīs. Tas paredzēja, ka personas, kurām bija nedziedināmas psihiskās slimības, trieka, neārstējama šizofrēnija, Dauna slimība utt., tika sterilizētas, lai nespētu radīt slimus pēcnācējus. Šī likuma normas retos gadījumos piemēroja arī praktizējošiem homoseksuālistiem vai sociāli aktīvām transpersonām.
Likums pēc savas būtības nebija humāns, tomēr ne jau Vācija pirmā ieviesa šo likumdošanas normu. Vēl samērā nesen, tika publiskots fakts, ka septiņdesmito gadu nogalē daļa Zviedrijas mediķi sistemātiski sterilizēja zviedru sievietes, kuras tika atzītas par psihiski slimām.
Nopietns kauna traips Vācijai bija likuma “Par slimīgas iedzimtības novēršanu” patvaļīga interpretācija polititskos nolūkos, pakļaujot pazemojumiem, piemēram, tuberkulozes slimniekus.
Jāsecina, ka likums “Par slimīgas iedzimtības novēršanu” pierādīja, ka tiesiskā veidā nav iespējams cīnīties pret sabiedrības deģenerāciju. Medicīniskie termini tika jaukti ar filozofiskajiem aspektiem un katra indivīda, tostarp politiskas amatpersonas izpratni par “labo” un “ļauno”.
Politisko dienestu tiesību prakse
Zināmas tiesiskās funkcijas nacionālsociālistiskajā Vācijā sāka pildīt īpaši partijas dienesti. Oficiāli neviena no nacionālsociālistu partijas uniformētajām vienībām netika dibināta specifiskiem agresijas vai aizsardzības mērķiem. Vieni no pazīstamākajiem bija SS (Schutzstaffel)- iekšēja paramilitāra struktūra. Sākotnēji izveidota kā partijas vadības apsardzes dienests, pēc tam tā daļēji pārņēma likumizpildes funkcijas. Bez SS bija arī partijas ideoloģiskais izlūkdienests, kā arī Rasu un nometināšanas jautājumu birojs. >Tā bija unikāla situācija un pasaulē vēl nepieredzēta prakse, kad kādas politiskās organizācijas iekšējās struktūras atklāti pārņēma valsts dienestu pienākumus. Fenomenāls bija arī fakts, ka nacionālsociālistu partijas daļa- SA vēl pirms faktiskas valsts pārvaldes kontroles, uzsāka policejisko funkciju pildīšanu kopā ar policiju (bieži pat pilnīgi autonomi). Šo īpatnējo situāciju raksturoja Vācijas iekšlietu ministra Frika memorands, kurā viņš pauda neizpratni par to, ka nacionālsociālistu partijas struktūras- SS vadītājam Heinriham Himleram pieder augstāka vara, nekā viņam. Iemesls tam bija meklējams tanī, ka Vācijā bija radusies situācija, kad notika amatu un struktūru dublēšanās. Tas ir- nacionālsociālistu partijas iekšienē bija radītas apakšorganizācijas, kas pēc varas iegūšanas operatīvi spēja pārņemt analoģiskas valsts struktūras funkcijas un sekmīgi tās pildīt, saskaņā ar nacionālsociālisma principiem un Hitlera direktīvām.
Līdzīgi kā PSRS, arī Vācijā pastāvēja Sevišķās tiesas. Savu darbību tās uzsāka pēc 1933. gada 21. marta, kad tika izdots rīkojums “Par Sevišķo tiesu dibināšanu”. Šo iestādījumu kompetence bija visai plaša- teorētiski tās varēja iztiesāt gan nepaklausīgos par ārvalstu radio raidījumu klausīšanos, gan par nopietnākiem nodarījumiem, līdz pat nāves soda piespriešanai.
Secinājumi
Tiesību normas un to uzraugošās institūcijas nacionālsociālistu vadītajā Vācijā noteikti nebija pilnīgas. Ja līdz Ķeizara valsts sabrukumam vācu tiesību normas balstījās uz tradīcijām un lielu praksi, tad pēc 1933. gada pavasara ar katru gadu lielāku ietekmi tiesībsargājošajās iestādēs ieguva tieši politiskās institūcijas. Nav patiesība, ka Hitlera valdīšanas laikā speciālie dienesti vairs neveica savus pamatuzdevumus, ka cietumos smaka politiskie pretinieki, bet kriminālnoziedznieki baudīja brīvdienas (kā lielā daļā gadījumu PSRS arī bija). Policejiskās struktūras strādāja sekmīgi, operatīvi un noziedzība dažu gadu laikā samazinājās ģeometriskā progresijā. Taču vēlāk SS kā universāla un sarežģīti strukturizēta organizācija sāka iegūt aizvien lielāku ietekmi visās instancēs, mazinot gan tiesu, gan prokuratūras, gan policijas lomu. Iznākums bija tāds, ka vainu un sodu bieži vien noteica nevis tiesiskuma pamatprincipi, balstoties un likumdošanu, bet gan politiskās vadības un bieži vien individuālā izpratne par nodarījumu. Taču nevar izcelt tikai Vācijas tiesību normu nepilnības nacionālsociālistu valdīšanas laikā, kā unkālu tiesību ignorances paraugu. Šīs nepilnības, bieži vien brutalitāte un politiskais konjunktūrisms, bija visas Eiropas notikumu un laikmeta sekas.
Aigars Prūsis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru