Pasaulē un Latvijā tai skaitā izplatīts mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju Otrā pasaules karā bija mazākais no ļaunumiem, kas varēja notikt ar daudzām tautām, tai skaitā latviešiem. Jo vācieši esot gribējuši pārvāciskot latviešus. Viņi pat esot uzskatījuši latviešus par zemcilvēkiem. To pierādot 700 gadu ilgā vācu uzkundzēšanās latviešu tautai. Šī polemika īpaši neērta kā karsts kartupelis mutē, kad tuvojas 9. maijs, ko zināma daļa vietējās sabiedrības proponē kā jauna "atbrīvošanas" posma sākumu.
Krievu filozofs N. Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un iracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.
Latviešu sabiedrībā nekad nav pastāvējusi germanofobiska tiekšanās demonizēt vāciešu pāridarījumus. Tiesa, kā raksta Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ''pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti".
Īss atskats vēsturē
Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, bija Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai (Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā). Līdz ar to jebkādas atsauces uz 700 gadu ilgu dzimtbūšanu, kas reducētos uz Vācijas tīkojumiem Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, nebūt nav pārlieku objektīvi un korekti.
PSRS bija asiņaina tirānija, nevija cīnītāja ar vācu iebrucējiem
Ir netaisni salīdzināt upuru skaitu jebkādos apstākļos un svērt to ciešanu nastu. Tomēr patiesības labad, izmantojot kailu aritmētiku, zināms, ka PSRS noziedzīgās politikas dēļ gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistiskās Vācijas militāri politiskās rīcības dēļ. Pietiek atgādināt, ka Staļina un Kaganoviča vadībā Ukrainā tika izraisīts bads, kurā mokpilnā nāvē mira miljoniem ukraiņu. Pietiek arī atgādināt, ko padomju okupācijas režīms darīja ar Latvijas iedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā pirms Vācijas iebrukuma PSRS. Līdzīga rakstura represijas ar masveida izsūtīšanu norisinājās 1949. gadā. Bez tam jāpatur prātā, ka represijas un izsūtīšanas nebija spontāns vardarbības akts. Piespiedu pārvietošanas un aresti norisinājās visu laiku, līdz tā sauktajam atkusnim, kad pie varas nāca bijušais Staļina sabiedrotais, ukraiņu golodomora liecinieks Ņikita Hruščovs.
Okupēto teritoriju kolonizēšana
Ostlandes reihskomisārs H. Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940. gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis Trešā reiha rīcībā.
Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings pauda, ka iekarotās teritorijas uzvaras labad vajag ekspluatēt. 1941. gada 8. novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Vai PSRS pēc okupācijas nerīkojās tieši tāpat? Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. Turpretī Alfrēda Rozenberga vadītā Austrumzemju ministrija uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu.
Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes (Antonijs Zunda, grāmatā "Latvijas Vēsture. XX gadsimts").
Vācija, nenoliedzami okupēja Latvijas valsti, taču tādēļ baltiešus neuzskatīja par okupēto teritoriju otrās šķiras iedzīvotājiem vai zemcilvēkiem. Tas ir padomju propogandas triks, ko lietoja Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kaut Vācijas plānos nebija neatkarīgas Baltijas valstis un visticamāk, ka Latvija tiktu pilnībā kolonizēta, tomēr nav atrasts neviens oficiāls Vācijas valsts dokuments, kurā būtu definēts Baltijas valstu iedzīvotāju "zemcilvēka" statuss. Tāpat nav atrastas liecības, ka uz Latviju bija plānots pārvietot Vācijas iedzīvotājus, savukārt latviešus padarīts par cilvēkiem ar mazākām tiesībām.
Secinājums
Tas noteikti ir mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem. Visticamāk, ka ierobežojumus un zināmas represijas notiktu arī tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi, tomēr nav pamata uzskatīt, ka Latvija zaudētu tik daudz cilvēku, kā tas notika PSRS okupācijas laikā. Ja Latvijai kā valstij vairs nebija iespēju uz valstiskumu, tas nenozīmē, ka nonākšana uzvarētājvalsts okupācijā uzreiz bija "mazākais no ļaunumiem". Mazākais no ļaunumiem būtu bijusi Latvijas valstiskās suverenitātes vismaz daļēja atjaunošana vai kļūšana par Rietumu sabiedroto pārvaldītu teritoriju, nevis PSRS okupācija pusgadsimta garumā.
Aigars Prūsis
Krievu filozofs N. Berdjajevs rakstīja, ka vēsture nav objektīvu empīrisko faktu kopums; vēsture ir mīts, citādi sakot, mīts ir vienkāršota un iracionāla vēstures izpratne, kas valda cilvēku prātos. Mīts nav izdoma, bet realitāte, kas dzīvo tautas vēsturiskajā apziņā. Mītu par mītu nepadara patiesību vai nepatiesību paušana, bet gan tā veicamie uzdevumi. Jebkuru nepatiesu pieņēmumu vai aizspriedumu nevar saukt par mītu, ja tas nepilda jau minētās mīta funkcijas.
Latviešu sabiedrībā nekad nav pastāvējusi germanofobiska tiekšanās demonizēt vāciešu pāridarījumus. Tiesa, kā raksta Kaspars Kļaviņš, Dr. hist., ''pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti".
Īss atskats vēsturē
Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, bija Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai (Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā). Līdz ar to jebkādas atsauces uz 700 gadu ilgu dzimtbūšanu, kas reducētos uz Vācijas tīkojumiem Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā, nebūt nav pārlieku objektīvi un korekti.
PSRS bija asiņaina tirānija, nevija cīnītāja ar vācu iebrucējiem
Ir netaisni salīdzināt upuru skaitu jebkādos apstākļos un svērt to ciešanu nastu. Tomēr patiesības labad, izmantojot kailu aritmētiku, zināms, ka PSRS noziedzīgās politikas dēļ gāja bojā daudz vairāk cilvēku, nekā nacistiskās Vācijas militāri politiskās rīcības dēļ. Pietiek atgādināt, ka Staļina un Kaganoviča vadībā Ukrainā tika izraisīts bads, kurā mokpilnā nāvē mira miljoniem ukraiņu. Pietiek arī atgādināt, ko padomju okupācijas režīms darīja ar Latvijas iedzīvotājiem 1940. un 1941. gadā pirms Vācijas iebrukuma PSRS. Līdzīga rakstura represijas ar masveida izsūtīšanu norisinājās 1949. gadā. Bez tam jāpatur prātā, ka represijas un izsūtīšanas nebija spontāns vardarbības akts. Piespiedu pārvietošanas un aresti norisinājās visu laiku, līdz tā sauktajam atkusnim, kad pie varas nāca bijušais Staļina sabiedrotais, ukraiņu golodomora liecinieks Ņikita Hruščovs.
Okupēto teritoriju kolonizēšana
Ostlandes reihskomisārs H. Loze, skaidrojot Vācijas saimnieciskās politikas būtību, uzsvēra, ka boļševiki 1940. gadā ieņēma Latviju un nacionalizēja visus īpašumus: namus, bankas, fabrikas, tirdzniecības uzņēmumus, lauku mājas, kustamo un nekustamo mantu. Viss tika pasludināts par Padomju Savienības īpašumu. Padzenot boļševikus no Latvijas, tagad šis PSRS īpašums kā kara laupījums pārgājis Trešā reiha rīcībā.
Vācijas četru gadu saimnieciskā plāna vadītājs reihsmaršals Hermanis Gērings pauda, ka iekarotās teritorijas uzvaras labad vajag ekspluatēt. 1941. gada 8. novembrī viņš deva norādījumus okupētos austrumu apgabalus izmantot galvenokārt kā kolonijas pēc koloniju pārvaldīšanas metodēm. Vai PSRS pēc okupācijas nerīkojās tieši tāpat? Izpildot šādus norādījumus, tika izveidotas lielas monopolistiskas apvienības, kuru uzdevums bija izvest no okupētajām valstīm pēc iespējas vairāk pārtikas produktu un izejvielu. Turpretī Alfrēda Rozenberga vadītā Austrumzemju ministrija uzskatīja, ka okupētie apgabali nav vienkārši izlaupāmi, ka vajag pēc iespējas efektīvāk izmantot to ražošanas potenciālu. A. Rozenbergs bija pārliecināts, ka Ostlande atrodas tuvāk frontei un tāpēc tās rūpniecība var ātrāk apgādāt armiju nekā Vācijas uzņēmumi. Viņš arī aicināja uz vietām attīstīt racionālu ražošanu.
Vācu okupācijas iestāžu ekonomiskajā politikā Latvijā bija vērojamas it kā divas iezīmes. Pirmā saistījās ar Latvijas tālākiem kolonizācijas plāniem un paredzēja tās ekonomisko resursu maksimālu izpumpēšanu. Otra paredzēja saglabāt vietējo ekonomisko potenciālu vēlākam laikam un domāt par tā efektīvu izmantošanu tūlītējo kara vajadzību apmierināšanai. Latvijā bija vērojamas abu šo tendenču izpausmes (Antonijs Zunda, grāmatā "Latvijas Vēsture. XX gadsimts").
Vācija, nenoliedzami okupēja Latvijas valsti, taču tādēļ baltiešus neuzskatīja par okupēto teritoriju otrās šķiras iedzīvotājiem vai zemcilvēkiem. Tas ir padomju propogandas triks, ko lietoja Otrā pasaules kara laikā un arī pēc tam. Kaut Vācijas plānos nebija neatkarīgas Baltijas valstis un visticamāk, ka Latvija tiktu pilnībā kolonizēta, tomēr nav atrasts neviens oficiāls Vācijas valsts dokuments, kurā būtu definēts Baltijas valstu iedzīvotāju "zemcilvēka" statuss. Tāpat nav atrastas liecības, ka uz Latviju bija plānots pārvietot Vācijas iedzīvotājus, savukārt latviešus padarīts par cilvēkiem ar mazākām tiesībām.
Secinājums
Tas noteikti ir mīts, ka PSRS uzvara pār Vāciju bija mazākais no ļaunumiem. Visticamāk, ka ierobežojumus un zināmas represijas notiktu arī tad, ja Vācija karā būtu uzvarējusi, tomēr nav pamata uzskatīt, ka Latvija zaudētu tik daudz cilvēku, kā tas notika PSRS okupācijas laikā. Ja Latvijai kā valstij vairs nebija iespēju uz valstiskumu, tas nenozīmē, ka nonākšana uzvarētājvalsts okupācijā uzreiz bija "mazākais no ļaunumiem". Mazākais no ļaunumiem būtu bijusi Latvijas valstiskās suverenitātes vismaz daļēja atjaunošana vai kļūšana par Rietumu sabiedroto pārvaldītu teritoriju, nevis PSRS okupācija pusgadsimta garumā.
Aigars Prūsis
1 komentārs:
Galīgās muļķības - sliktie krievi un ļoti labie vācieši, poļi un zviedri. Visu šo verdzinātāju rezultāts - Latvijas valsts pastāvēt nespējīga. Mēs esam atraduši paši par sevi pastāvēt un veikt normālu saimniecisko dzīvi savā valstī.
Ierakstīt komentāru