Šodien otro reizi esmu spiests rakstīt par medijem. Proti, atkal ziņa Nr.1, kas tiek copy/paste stilā manifestēta pilnīgi visur, redz, kaut kādi sliktie, gribot godināt nacistus. Nemaz neiedziļināos šajā grupveida paskvilā, vien uzdošu jautājumu: vai kāds maz zin, kas patiesībā notika 1941. gada 1. jūlijā? Labi, es saprotu, žurnālistiem ir jādara copy/paste, viņiem nav laika lasīt grāmatas. Labi, 9. maija brīnumpuika Nils Ušakovs visu redz cauri Staļina pīpes dūmiem, bet ar kuru galu domā tāds politiķis kā Artis Pabriks, sakot, ka 1. jūlijā Rīgā ienāca nacistu armija. Vai Pabrikam nekas nav zināms par to, ka Vācijas regulārajā karaspēkā zvērēšana politiskai ideoloģijai un politiskie komisāri atšķirībā no Pabrika kvēli mīlētās sarkanarmijas nepastāvēja?
Pabriks arī skaidro, ka nacistiskās okupācijas rezultātā jau pirmajos mēnešos tikai nogalināti vairāki tūkstoši Latvijas pilsoņu, tai skaitā arī Pabrika vectēvs. Protams, Vācija nekad negrasījās atjaunot Latviju, kāda tā bija līdz 1940. gada jūnijam. Protams, Vācijas okupācijas režīms nesaudzīgi izrēķinājās ar komunistiem, politiskajiem komisāriem un visiem pretiniekiem. Arī ebrejiem, kam normālā miera stāvoklī nav nekāda attaisnojuma. Bet vai Pabrikam nekas nav zināms par notikumiem, kas risinājās no 1940. gada 17. jūnija līdz 1941. gada 14. jūnijam? Vai Pabriks nav dzirdējis, ka šajā laika posmā risinājās notikumi, kas ieguva nosaukumu Baigais gads? Vai Pabriks neko nav dzirdējis, ka 1941. gada 14. jūnijs bija tikai prelūdija baisām masu represijām, kuru mērķis bija plašas genocīda operācijas ne tikai pret latviešiem, bet arī pret Latvijas krieviem, ebrejiem un visiem citiem, kuru eksistence nebija paredzēta sarkanajā komunisma ellē ar nosaukumu PSRS? Vai tiešām Pabriks sirdsšķīsti tic, ja Vācijas karaspēks 1941. gada 1. jūlija neienāktu Rīgā, nesekotu jaunas izsūtīšanas un nošaušanas?
Šodien Pabriks lieliski atgādināja, ka nelietības seja paliek nelietības seja, neskatoties uz to, kāds pūderis uz tās uzklāts. Manu patreizējo noskaņojumu par labu "Vienotībai" gaidāmajās vēlēšanās tāds kā Pabriks diez vai ietekmētu, jo manās acīs Pabriks ir tas pats, kas bija pirms un pēc 13. janvāra notikumiem. Taču to, ka iekšlietu ministre rīkosies tik... histēriski, negaidīju. Un tas jau sāk nomākt.
Rāda ziņas ar etiķeti ušakovs. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti ušakovs. Rādīt visas ziņas
2010. gada 30. jūnijs
2010. gada 3. janvāris
Par Jauno gadu bez stresa!
Sagaidot Jauno gadu Rožu laukumā, Liepājā.
Pienācis Jaunais gads. Premjers pārliecināts, ka dziļākais recesijas punkts jau ir aiz muguras. Tik pārliecināts varbūt arī neesmu (jo kaut kādu gaismu tai tuneļa galā jau gribas redzēt), taču neredzu iemeslu, kādēļ neviens to Ventspils Smirnovu nav ielicis trako mājā. Šo ārprātīgo histēriķi klausās simtiem citu morāli nestabilu ļautiņu, kas par svētu pienākumu uzskata Smirnova murgu manifestēšanu tālāk. Teju gadu atpakaļ jau rakstīju, cik bīstami ir šodienas krīzes laikā ļaut vaļu šādiem cilvēkiem. Pēc būtības tā ir histēriska kliegšana cilvēku pārpilnā telpā par indīgo gāzu uzbrukumu pēc kāda palaidņa palaista pirdiena. Cilvēki sāk trakot, viens otru sabradā, pārbīstas un nekā laba rezultātā nav. Bet būtu pieticis vienkārši atvērt logu un telpu izvēdināt. Taču nē: Smirnovs ne tikai kliedz pilnā balsī, līdz nervu sabrukumam pārbaidot apkārtējos pensionārus, bet šai telpā pats vēl turpina savu bioloģisko izdalījumu brīvlaišanu, padarot visu citu cilvēku stāvokli neapskaužamu.
Pēc būtības ikvienam ir skaidrs, ka šodienas stāvokli nevar uzlabot ar nenopietniem solījumiem un pārspīlējumiem, ka viss jau iet mazumā. Cilvēki nav muļķi un reti kurais, kas palicis bez darba, lolo lielas cerības uz vismaz kaut kādu darbu 2010. gada laikā. Pārāk lielas ticības nav praktiski nekam, jo neviena paša valdība vai politikāņu kopa līdz šim nemaz necenšas radīt stabilitātes sajūtas sabiedrībai. Medijos skan sarežģītu teikumu virknējumi, dominē neko nepateikšana, tai pat laikā cilvēkiem bieži vien pietiktu ar elementāru vadlīniju izskaidrošanu: kāda aptuveni ir 2010. gada izdzīvošanas stratēģija un uz ko vērst skatus. Nav taču jēgas nemitīgi runāt par Latvijas eksportspēju pieaugšanu, ja cilvēkiem nav ne mazākās sajēgas, ko tas nozīmē viņu personīgajā dzīvē. Ir bezcerīgi runāt par bezdarbnieku pārtapšanu par mikrouzņēmējiem, ja cilvēkiem pat netiek izklāstīts, kas jādara, lai par tādu taptu. Bez tam ko tur liekuļot, pat tad, ja cilvēks visas likumu un noteikumu nianses saprastu, ir skaidrs, ka lielas cerības nopelnīt naudu iztikai ar pīrādziņu cepšanu vai māla krūzīšu ražošanu nav. Valdībai nav pienākums visiem dot darbu (vēl tik nesen šis princips bija pārprasts, apaudzējot valsts aparātu ar milzīgu skaitu dublējošām institūcijām un aģentūrām). Taču valdībai ir svēts pienākums gādāt, lai cilvēki būtu ieinteresēti strādāt, nevis gaidīt palīdzību, bet uzņēmējiem būtu izdevīgi darba vietas radīt, nevis meklēt labumu ārpus valsts. Piemērus var atrast daudzviet. Valsts iespējās ir atvieglot jaunu un nelielu ģimenes uzņēmumu izveidošanu, kuru pašpietiekamība ir relatīvi neliela. Piemēram, ikvienam ir zināms, cik grūti Latvijā atvērt jaunu sabiedriskās ēdināšanas iestādi. Pat gaužām nelielu, kurā iedzert kafiju. Ar ilgām birokrātiskām nastām daudzu gadu garumā no Latvijas pilsētām burtiski ir pazudušas mazās piparbodītes, darbnīciņas un pakalpojumu sniegšanas vietas. Piemēram, ja kāds cilvēks savā privātnamiņā pilsētas nomalē gribētu atvērt paša šūdināto apģērbu veikaliņu, frizētavu, apavu vai velosipēdu remonta darbnīciņu, sekotu virkne birokrātisko šķēršļu. Viena no tām- reklāmas saskaņošana. Ir taču iespējams saistošajos noteikumos skaidri definēt pilsētas daļas, kurās reklāma ir stingri jāsaskaņo, bet kur jāvadās no vienkāršiem standartiem krāsās, izmēros un saturā. Tieši to pašu varētu minēt par kases aparātiem mazajiem komersantiem. Samazinot šos šķēršļus līdz minimumam, pašvaldība un valsts iekasētajās nodevās varbūt arī zaudētu nelielus ienākumus, taču valsts iegūtu ko citu: veselu slāni sabiedrības, kas turpmāk vairs nebūtu nasta kā bezdarbnieki.
Manuprāt bieži vien pietiktu ar valdības un parlamentā sēdošo politikāņu mazliet lielāku uzmanības pievēršanu lokālām problēmām, atvēlot tam vismaz vienu dienu darba nedēļā. Nav taču jēgas imitēt, ka valdība un parlaments patiesi spriež par SVF aizdevumiem vai citādām lietām, jo vairumam ministriem un visu līmeņu deputātiem nav ne mazākās sajēgas par likuma normām, kas viņiem ar savu balsojumu ir jāatbalsta vai jānoraida. Skatoties uz raibo deputātu pulku, rodas jautājums: vai vismaz puse no Saeimas zin, ko nozīmē progresīvo likmju būtība? Maz ticams, ka stāvoklis atšķiras pašvaldībās, kur pēc neveiksmīgās teritoriālās reformas saimniekotgribētāji un reģionālās mesijas vispārējā bezdarba apstākļos saradušās kā blusas suņa kažokā. Atgādināšu vēl nesen plaši izskanējušo Rīgas domes translāciju, kurā bija vizuāli redzama divu galveno rīdzinieku- Šlesera un Ušakova saldā pārīša kompetence, lemjot par lietām, par kurām viņiem nebija ne mazākās sajēgas.
Latvieši varbūt nav spekulantu un tirgotāju tauta. Iespējams, neesam labākie naudas pelnītāji. Taču varturu spēkos ir padarīt 2010. gada pārlaišanu vieglāku, ļaujot cilvēkiem vismaz mēģināt darīt kaut ko savā labā. Tādēļ uz Jauno gadu jāraugās kā uz izšķiršanās gadu. Vara apstiprinās savu politisko impotenci vai tomēr pirmsvēlēšanu laikā spēs adekvāti strādāt. Visbeidzot šis gads ir pēdējā sabiedrības brieduma apliecinājuma laiks. Vai ievēlēsim, piedodiet, idiotus, kas turpinās varot nāciju, vai ievēlēsim daudzmaz spējīgu parlamenta kolektīvu, atkarīgs no mums- balstiesīgajiem. Protams, daudz atkarīgs arī no tā, kam tiks dotas tiesības ņemt dalību vēlēšanās. Tādēļ vairumam, kas gara acīm nekristiski sevi redz par nākamo deputātu vai tautas mīlētu vadoni, iesaku, izmantojot pašvērtējuma virkni izvērtēt savu praktisko lietderību tautas labā: konkurētspējīga izglītība (vai parlamentā jābūt cilvēkam bez augstākās, nerunājot par vidējo izglītību?)> lielai daļai sabiedrības noderīga pieredze (cik noderīgs parlamentārajā darbā ir cilvēks, kurš nekad nav strādājis algotu darbu?) > spējas izprast un nesavtīgi pildīt parlamenta dalībnieka pienākumus (vai svarcēlājs Ščerbatihs pirms ievēlēšanas Saeimā apzinājās, ka nespēs pildīt pienākumus sporta aktivitāšu dēļ?)> šodienas sociālais stāvoklis un vecums (cik darbspējījs parlamentā ir cilvēks, kurš ir ilgstošs bezdarbnieks vai cilvēks, kuram ir vairāk nekā 80 gadu?). Ar to es nevienu nenoniecinu, taču jāsaprot, ka Saeima nav kāds mazpisānu pagasts, kur par deputātu var kļūt vietējais censonis, salasot pārdesmit balsis ar radnieku vai dažādu dāvanu palīdzību. Pa lielam jau nav starpības- vienam pietiek ar kuiļa pautiem pēc medībām, otram vajag daudzmiljonu reklāmu televīzijā ar salkaniem solījumiem. Un tiem, kas to nav sapratuši, arī ir jāuzņemas vaina par valsti, kuru līdz šim vadījušas apaļas nulles.
Tādēļ izdzīvosim Jauno gadu bez stresa ar savaldību!
2009. gada 10. jūlijs
Piektdiena un jautājumi
Mūsu pusē ir saulaina piektdiena. Labs noskaņojums. Pat negribas klausīties un lasīt mūžīgi čīkstošos skribentus, ka viss esot slikti un pagalam bezcerīgi. Taču kā lai nesatraucas, ja ar katru dienu atklājas aizvien jaunas nejēdzības? Nu piemēram kā tas nākas, ka Rīgas mērs neuzspējis vēl iesildīt savu jauno amata krēslu, jau kravā koferus, lai dotos uz Maskavu? Atskaitīties? Saņemt norādījumus? Var jau domāt par roku skūpstīšanu, bet ne jau tik strauji. Gluži kā kolaborants Arvīds Pelše, kurš pēc Gagarina lidojuma kosmosā ierosināja pārsaukt Rīgu par Gagarinu.Lūk, vēl kāds piemērs pārdomām: šā gada valsts budžeta grozījumus vajadzēja virzīt jau pavasarī. Kā tas nākas, ka Dombrovskis to sapratis tikai tagad? Labi, Dombrovskis to atzinis par kļūdu, taču rodas jautājums: ko tai laikā godātais premjers uzskatīja par svarīgāku? Ne tās strukturālās reformas notiekot tā kā vajadzētu, ne tās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu viss notiek gludi. Kā muļļājamies, tā muļļājamies.
Šis tas interesants noticis arī man tik iecienītajā lauciņā par militārajiem jautājumiem. Proti, aizsardzības ministrs Lieģis svinīgi darījis zināmu, ka esot paredzētas lielākās strukturālās izmaiņas Nacionālo Bruņoto spēku pastāvēšanas laikā. Bruņoto spēku struktūra būšot optimāla un pārdomāta, tāda, kas nodrošina efektīvu plānošanas procesu, kvalitatīvāku uzdevumu izpildi un funkciju dublēšanās novēršanu starp Aizsardzības ministriju un bruņotajiem spēkiem. Apsveicami. Protams, varētu gan kāds paskaidrot, kādēļ skaitliski nelielajos NBS ir bijusi funkciju dublēšanās un nav bijusi nodrošināts efektīvs plānošanas process. Bet pieņemot, ka labāk vēlāk nekā nekad, tomēr nav saprotams, kādēļ izmaiņas tiek ieviestas tikai tagad, ja par to runā vismaz kopš 2008. gada vidus (pats rakstīju par to aī aprīlī)? Ko tad darīja līdz šim brīdim? Domāja un trīsreiz nomērīja, pirms saprast, ka NBS nepieciešamas izmaiņas? Man jau sāk likties, ka būs novilkts par ilgu. Ne NBS apbruņošana būs atrisināta, ne kaujas spējīgu vienību izveide notikusi. Par to rakstīju te: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/latvijas-un-lietuvas-brunoto-speku.html.
Visbeidzot turpinu brīnīties par policijas darbinieku gaušanos. Likvidē Policijas akadēmiju. Esot nolemts, ka 28 reģionālo policijas pārvalžu vietā būšot piecas un tiek likvidēta arī veco laiku arhaisms Dzelzsceļa policijas pārvalde (arī par to esmu rakstījis krietni agrāk). Bez darba palikšot ap 1000 policistu. Izskan satraukums, ka pieaugs bezdarbs, noziedzība augšot, policistiem nebūšot par ko maksāt kredītus utt.
Tīri cilvēciski man šo cilvēku protams ir žēl. Taču palūkosimies uz to no malas. Kā zināms Latvijas Valsts policija skaitliski ir vislielākā starp Baltijas valstīm. Lietuvā par kārtību rūpējas mazāka policija, bet Igaunijā policija ir vairāk nekā divas reizes mazāka par Latvijas policiju. Pie tam paralēli Valsts policijai Latvijā ir pašvaldības policijas institūts.
Varētu pieņemt, ka vispārzināmu iemeslu dēļ Latvijā ir lielāka noziedzība. Pat bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis bija spiests atzīt, ka starp noziedzniekiem un ieslodzītajiem, ko mēs visi kopīgi barojam cietumos, esot liels cittautiešu īpatsvars. Taču katrai monētai ir divas puses: kaut kā nešķiet, ka mūsu skaitliski lielā policija būtu liels drošības garants. Bez tam tikai tagad notiek reformas, kuras padomju milicijas klonā- valsts policijā burtiski jau ir pārrūgušas. Kādēļ tikai tagad? Tad jau sanāk, ja ne tagad notiekošais, noprotams, ka Latvija vēl ilgi būtu barojusi milzīgu policiju, kura ir mazefektīva un burtiski pārslogota ar daudziem priekšniekiem.
Šis tas interesants noticis arī man tik iecienītajā lauciņā par militārajiem jautājumiem. Proti, aizsardzības ministrs Lieģis svinīgi darījis zināmu, ka esot paredzētas lielākās strukturālās izmaiņas Nacionālo Bruņoto spēku pastāvēšanas laikā. Bruņoto spēku struktūra būšot optimāla un pārdomāta, tāda, kas nodrošina efektīvu plānošanas procesu, kvalitatīvāku uzdevumu izpildi un funkciju dublēšanās novēršanu starp Aizsardzības ministriju un bruņotajiem spēkiem. Apsveicami. Protams, varētu gan kāds paskaidrot, kādēļ skaitliski nelielajos NBS ir bijusi funkciju dublēšanās un nav bijusi nodrošināts efektīvs plānošanas process. Bet pieņemot, ka labāk vēlāk nekā nekad, tomēr nav saprotams, kādēļ izmaiņas tiek ieviestas tikai tagad, ja par to runā vismaz kopš 2008. gada vidus (pats rakstīju par to aī aprīlī)? Ko tad darīja līdz šim brīdim? Domāja un trīsreiz nomērīja, pirms saprast, ka NBS nepieciešamas izmaiņas? Man jau sāk likties, ka būs novilkts par ilgu. Ne NBS apbruņošana būs atrisināta, ne kaujas spējīgu vienību izveide notikusi. Par to rakstīju te: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/latvijas-un-lietuvas-brunoto-speku.html.
Visbeidzot turpinu brīnīties par policijas darbinieku gaušanos. Likvidē Policijas akadēmiju. Esot nolemts, ka 28 reģionālo policijas pārvalžu vietā būšot piecas un tiek likvidēta arī veco laiku arhaisms Dzelzsceļa policijas pārvalde (arī par to esmu rakstījis krietni agrāk). Bez darba palikšot ap 1000 policistu. Izskan satraukums, ka pieaugs bezdarbs, noziedzība augšot, policistiem nebūšot par ko maksāt kredītus utt.
Tīri cilvēciski man šo cilvēku protams ir žēl. Taču palūkosimies uz to no malas. Kā zināms Latvijas Valsts policija skaitliski ir vislielākā starp Baltijas valstīm. Lietuvā par kārtību rūpējas mazāka policija, bet Igaunijā policija ir vairāk nekā divas reizes mazāka par Latvijas policiju. Pie tam paralēli Valsts policijai Latvijā ir pašvaldības policijas institūts.
Varētu pieņemt, ka vispārzināmu iemeslu dēļ Latvijā ir lielāka noziedzība. Pat bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis bija spiests atzīt, ka starp noziedzniekiem un ieslodzītajiem, ko mēs visi kopīgi barojam cietumos, esot liels cittautiešu īpatsvars. Taču katrai monētai ir divas puses: kaut kā nešķiet, ka mūsu skaitliski lielā policija būtu liels drošības garants. Bez tam tikai tagad notiek reformas, kuras padomju milicijas klonā- valsts policijā burtiski jau ir pārrūgušas. Kādēļ tikai tagad? Tad jau sanāk, ja ne tagad notiekošais, noprotams, ka Latvija vēl ilgi būtu barojusi milzīgu policiju, kura ir mazefektīva un burtiski pārslogota ar daudziem priekšniekiem.
2009. gada 4. jūnijs
4. jūnija satraucošie novērojumi
''E-paraksts pašreizējā tā veidolā Latvijā nedarbojas, un valdībai būs jālemj ko darīt tālāk,'' laikrakstam "Dienas Bizness" atzinis Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns. Nu super, kamdēļ vispār pastāvēja tā nožēlojamā E- lietu ministrija, ja šī paraksta ieviešana bija tās pamatuzdevums? Nepietiek, ka ministri šajā lauciņā bija neprašas un pēcāk nozari likvidēja vispār, nu izrādās miljoniem latu vienkārši nomesti zemē.
Izrādās Latvija esot varen agresīva valsts, ziņo portāls "Apollo". Par Latviju miermīlīgākas esot ne tikai kaimiņvalsts Lietuva un Igaunija, bet arī Omāna, Singapūra, Dienvidkoreja pat Lībija. Arī Rietumeiropas valstis Beļģija, Portugāle, Luksemburga, Austrija un Vācija. Es tikai kavējos domās, kāds tam iemesls? Vai pie vainas nav bēdīgi slavenās izglītības reformu pretinieku nemieru akcijas, kam vislielākie nopelni ir PCTVL radikāļiem un "Saskaņas centra" klaigātājiem? Vai par iemeslu šiem reitingiem nekalpo 9. maija trakošana, ko kultivē Rīgas mēra amatu pielaikojošais Nils Ušakovs? Vai Latvijas tēlu apzināti nebendē nemitīgās provokācijas ar draudiem par pilsoņu karu 16. martā un bezjēdzīgās leģionāru lamāšanas? Visbeidzot ''labu'' iespaidu par valsti atstājuši 13. janvāra grautiņi, kurus organizēja Pabriks ar Štokenbergu, bet slepus asistēja Krievijas vēstniecības spiegi.
Cik noprotams, Nila Ušakova ciešākie sabiedrotie atsāks aktīvu vēstures revidēšanu. Kremļa militāristu prāt ''Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera"pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti''. Tas lasāms Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā. Es gan neiedziļināšos vēstures faktos, ka Otro pasaules karu sāka šodienas Krievijas tiesiskā priekštece PSRS, noslēdzot vienošanos ar Vāciju jau 1939. gada augustā, taču redzams, ka tik mierīga dzīvošana Latvijas nebūs viss. Ar katru gadu Krievijas presings pieaugs. Krievija jau panākusi, ka Latvijas krievu kopienas vairākums labprātāk plivina Krievijas karogus, līdzi jūt Krievijas sportistiem un flirtē ar totalitāro simboliku. 6. jūnija vēlēšanās skaidri apliecinās, ka Maskavas ieguldītie līdzekļi Latvijas politikā atmaksāsies ar uzviju.
Nobeigumā pirmsvēlēšanu maratona sīvākais duelis, kurā Šlesers dabūja bietē. Sižets bija skatāms LNT:
Izrādās Latvija esot varen agresīva valsts, ziņo portāls "Apollo". Par Latviju miermīlīgākas esot ne tikai kaimiņvalsts Lietuva un Igaunija, bet arī Omāna, Singapūra, Dienvidkoreja pat Lībija. Arī Rietumeiropas valstis Beļģija, Portugāle, Luksemburga, Austrija un Vācija. Es tikai kavējos domās, kāds tam iemesls? Vai pie vainas nav bēdīgi slavenās izglītības reformu pretinieku nemieru akcijas, kam vislielākie nopelni ir PCTVL radikāļiem un "Saskaņas centra" klaigātājiem? Vai par iemeslu šiem reitingiem nekalpo 9. maija trakošana, ko kultivē Rīgas mēra amatu pielaikojošais Nils Ušakovs? Vai Latvijas tēlu apzināti nebendē nemitīgās provokācijas ar draudiem par pilsoņu karu 16. martā un bezjēdzīgās leģionāru lamāšanas? Visbeidzot ''labu'' iespaidu par valsti atstājuši 13. janvāra grautiņi, kurus organizēja Pabriks ar Štokenbergu, bet slepus asistēja Krievijas vēstniecības spiegi.
Cik noprotams, Nila Ušakova ciešākie sabiedrotie atsāks aktīvu vēstures revidēšanu. Kremļa militāristu prāt ''Otro pasaules karu izraisīja nevis Vācija, bet gan Polija, jo ietiepīgie poļi atteicās izpildīt Hitlera"pamatotās prasības" atdot daļu savas teritorijas un tāpēc tika iekaroti''. Tas lasāms Krievijas Aizsardzības ministrijas mājaslapā publicētā materiālā. Es gan neiedziļināšos vēstures faktos, ka Otro pasaules karu sāka šodienas Krievijas tiesiskā priekštece PSRS, noslēdzot vienošanos ar Vāciju jau 1939. gada augustā, taču redzams, ka tik mierīga dzīvošana Latvijas nebūs viss. Ar katru gadu Krievijas presings pieaugs. Krievija jau panākusi, ka Latvijas krievu kopienas vairākums labprātāk plivina Krievijas karogus, līdzi jūt Krievijas sportistiem un flirtē ar totalitāro simboliku. 6. jūnija vēlēšanās skaidri apliecinās, ka Maskavas ieguldītie līdzekļi Latvijas politikā atmaksāsies ar uzviju.
Nobeigumā pirmsvēlēšanu maratona sīvākais duelis, kurā Šlesers dabūja bietē. Sižets bija skatāms LNT:
2009. gada 17. maijs
Nepieciešama vakcīna pret idiotismu
Nu pat atgriezos no neliela brauciena un pirmais, ko ziņās pamanīju, ir 16. maijā notikušie "Draudzības" dienu pasākumi. Pareizāk sakot, kaut kā pa ausu galam dzirdēju, ka Rīgas domes žuliki to zilo gājienu tomēr neatļāva. Bet nē. Izrādās Administratīvā rajona tiesa domā citādi. Rīgā iet gājienos ir tiesības tikai okupantiem. Un tagad arī homoseksuālistiem.
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.
Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?
Agrākos gados, kad šāda veida publiskās nodarbes nebija pārāk ierastas, zināmu iemeslu dēļ nebiju slinks un braucu uz Rīgu, lai vismaz kaut kā traucētu veidot priekšstatu, ka visi ir gatavi samierināties ar dažu simtu indivīdu seksuālo interešu manifestēšanu visai vulgārā veidā. Šogad Rīgā nebiju. Vainas apziņas mākts nolēmu, ka braukšu protestēt vismaz nākamgad. Bet re, redzējuši, ka ar lielu reklāmu izdevies sapulcināt vien dažus simtus savu nodarbju interesntus, no kuriem vairums atbraukuši no ārzemēm, izskanējusi ziņa, ka nākamgad Rīgā nekādu praidu nebūšot. Starp citu, pārsteidza, ka šogad laikraksts "Diena" ierastās histērijas vietā izvēlējās kaut cik korektāku nostāju. Bet nepatīkami gan pārsteidza kas cits. Proti, par praidu ļoti intensīvi reklāmas skanēja tieši Latvijas Radio 1 un Latvijas Radio 2 ēterā. Pieņemu, ka radio maciņš ir tik plāns, ka reklāmas un sludinājumi tiek pieņemti uz nebēdu. Bet ja reiz šis radio ir sabiedrisks medijs ar valsts finansējumu, tāda satura reklāmas varētu arī netranslēt.
Vēl es nebeidzu brīnīties par tādu ikdienas novērojumu kā netīrība. Par to rakstīt ierosināja kāds atgadījums kaimiņzemē. Izskatās, ka Potjomkina radītais bacilis mūsu Austrumu kaimiņos ir iesēdies par dziļu. Kā raksta mediji, pirms Krievzemes prezidenta Medvedeva vizītes Kirovas pilsētā notikusi liela rosība. Par godu šim apciemojumam pilsēta tikusi posta uz nebēdu. Kā jau ierasts, ticis krāsots, mazgāts un asfaltēts. Un ko tur brīnīties, ka šajā "pokazuhas" steigā dažām mājām fasādes nokrāsotas kopā ar visiem logiem vai lielā centībā noasfaltēta iela tā, ka vilciena sliedes vairs nav izmantojamas, bet kanalizācijas lūkas palikušas zem jaunā asfalta. Paši taču atceramies, kā vēl tikai gadus divdesmit atpakaļ pirms augstu partijas funkcionāru vai ģenerāļu vizitācijām tika krāsots gan zāliens, gan balināti koku stumbri. Mazliet no šīs divkosības un potjomkinisma palicis jau arī mūsu pašu zemē. Atcerēsimies to lielo namu krāsošanu un gružu vākšanu pirms ASV prezidenta Buša vizītes Rīgā. Joprojām īsti nesaprotu, kā tas nākas, ka par apkārtnes satīrīšanu vai sakopšanu sāk domāt tikai tad, kad kāds brauc ciemos vai notiek kāds svarīgs notikums? Nesaprotu, kā var dzīvot tādā vidē, kas neko citu, kā vien destruktīvu un pagalam nomācošu iespaidu uz pašu psihi nevar atstāt?
Ak jā, Māris Zanders pamanījis svarīgu niansi. Atklāti sakot, pat nebiju pamanījis, ka ''Saskaņas centrs'' ir tik pretlavisks. Likās, ka Ušakova grupējums ir gana nelatvisks un Kremlim gana draudzīgs. Bet nu izrādās, ka ''Saskaņas centrs'' deputātu kandidātu sarakstā ir cilvēki, kuri savulaik, būdami deputāti Augstākajā padomē, neatbalstīja Latvijas neatkarību. Tad jau nav ko brīnīties, ka Ušakova rīkotie 9. maija pasākumi bija tik nedabiski Latvijai.
Kā būtu ar tādu vakcīnu, kas izārstētu no stulbuma, idiotisma vai nožēlojama imperiālisma?
2009. gada 11. maijs
Skatījums caur greizo spoguli
Ar moskviču braukt negrib. Tas nekam neder. Krievijā dzīvot negrib. Latvijā taču labāk. Bet Krievija tomēr mīļāka.Joprojām lasu un brīnos, kā cilvēki redz pasauli ap sevi. Portālā "Diena" lasāms politoloģijas studenta Vladimira Koļesņikova raksts ''Tolerances iespējas un aukstā kara rēgi'', kurā jaunais cilvēks raksta sekojošo: "[...]Cilvēki tagad labāk saprot, ka konfrontācija noved tikai pie krīzes, neļauj veidot labas attiecības ar kaimiņiem, veidot izdevīgu biznesu. Kam gan vajadzīgi leģiona gājieni un kāpēc veterāni antifašisti nevar mierīgi svinēt Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā? Kam viņi traucē un kādu neatkarību apdraud? Neko viņi neapdraud un nevajag karot ar veciem cilvēkiem[...]". Nevēlos ieslīgt polemikā, ka nekādu fašisma sagrāvi 9. maijā nesvin, taču ir redzams, ka jaunais cilvēks absolūti sagrozīti uztver notikušo. Pirmkārt, 9. maijā konfrontēja tie tur- pie Pārdaugavas pieminekļa, nevis tie, kuru tur nebija. Jo tieši pie pieminekļa skanēja saucieni "Krievija, Krievija!", tika manifestēti simtiem lozungu, kas nekādi nav savienojami ar savstarpēju toleranci. Otrkārt, tieši tie tur, kuri svin pēc Vladimira Koļesņikova vārdiem ''Lielo uzvaru pār fašismu Tēvijas karā'', lielā skaitā izvēlējās pie savām mašīnām pielikt Krievijas karogus un 9. maijā ar tiem burtiski pārpludināja Rīgu. Nu nezinu, kāda te vēl tolerance, Koļesņikova kungs?
Visbeidzot, jaunais cilvēks aicina nekarot ar veciem cilvēkiem. Piekrītu. Bet tieši to jau tie, kas svin 9. maiju Pārdaugavā, dara. 16. martā, 4. maijā un pat citos datumos. Līdz šim kaut kā nav manīts, ka kāds sarkanarmijas veterāns 9. maijā tiktu pazemots vai citādi padarīts par upuri. Bez tam, paši krievu valodā rakstošie mediji triumfāli rakstīja, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa bijuši teju 20 000 cilvēku (Ušakovs savā mājas lapā pat nosauc desmit reizes lielāku skaitu). Pat pavirši caurlūkojot fotogrāfijas un ziņu sižetus, redzams, ka Vladimira Koļesņikova piesaukto veco cilvēku, kas tik tiešām varētu būt kara veterāni, tur bija ļoti maz. Tātad, apgalvojums, ka sabiedriskā diskusija par 9. maija norises adekvātumu nekādi nav saistāms ar veciem cilvēkiem un viņu tiesību ierobežošanu.
Kā jau ierasts šādās diskusijās, izskan arī komerciālās problēmas, sakot, ka šis un tas traucējot biznesam. Varētu piekrist, taču kādā kontekstā tas ir pieminēts tieši pēc 9. maija, kas nenoliedzami pagājis zem Krievijas karogiem un Staļina bildēm? Rodas neskaidrības: kādēļ kādai pusei ir jāpakļaujas vēstures jautājumos, lai sekmīgi norisinātos biznesa attiecības? Lai desu labāk pirktu, pie veikala ir jāizkarina Krievijas karogs? Otrādi jau jaunais cilvēks nebija domājis, vai ne? Tā to redz politoloģijas students Vladimirs Koļesņikovs?
Visbeidzot, jaunais cilvēks aicina nekarot ar veciem cilvēkiem. Piekrītu. Bet tieši to jau tie, kas svin 9. maiju Pārdaugavā, dara. 16. martā, 4. maijā un pat citos datumos. Līdz šim kaut kā nav manīts, ka kāds sarkanarmijas veterāns 9. maijā tiktu pazemots vai citādi padarīts par upuri. Bez tam, paši krievu valodā rakstošie mediji triumfāli rakstīja, ka Pārdaugavā pie Uzvaras pieminekļa bijuši teju 20 000 cilvēku (Ušakovs savā mājas lapā pat nosauc desmit reizes lielāku skaitu). Pat pavirši caurlūkojot fotogrāfijas un ziņu sižetus, redzams, ka Vladimira Koļesņikova piesaukto veco cilvēku, kas tik tiešām varētu būt kara veterāni, tur bija ļoti maz. Tātad, apgalvojums, ka sabiedriskā diskusija par 9. maija norises adekvātumu nekādi nav saistāms ar veciem cilvēkiem un viņu tiesību ierobežošanu.
Kā jau ierasts šādās diskusijās, izskan arī komerciālās problēmas, sakot, ka šis un tas traucējot biznesam. Varētu piekrist, taču kādā kontekstā tas ir pieminēts tieši pēc 9. maija, kas nenoliedzami pagājis zem Krievijas karogiem un Staļina bildēm? Rodas neskaidrības: kādēļ kādai pusei ir jāpakļaujas vēstures jautājumos, lai sekmīgi norisinātos biznesa attiecības? Lai desu labāk pirktu, pie veikala ir jāizkarina Krievijas karogs? Otrādi jau jaunais cilvēks nebija domājis, vai ne? Tā to redz politoloģijas students Vladimirs Koļesņikovs?
P.S. Nobeigumā par ko tādu, ko dzirdēt viņi negrib: http://www.bbc.co.uk/russian/multimedia/2009/05/090507_russia88_interview.shtml
2009. gada 7. maijs
7. maija reakcija
Joprojām esmu pārdomās par 6. maija raidījumu "Kas notiek Latvijā?". Pirmkārt, Rīgas mēra amatu kārojošā astoņkāja dēļ, kura demoagoģiskās iemaņas aug ar katru dienu. Vēl mazliet un mēs būsim ieguvuši reģionālo Žirinovski. Otrkārt, ciniskā Maskavas spiega Ušakova dēļ, kurš flirtu ar Krievijas karogiem skaidro demagoģisma ābecei atbilstoši- ''ko esat izdarījuši, lai Krievijas karogu nomainītu ar Latvijas karogu?''. Šlesers un Ušakovs būs kā cimds ar roku, gādājot, lai Rīga taptu par Ригу. Un treškārt neesmu sapratis, kādi ir vismaz formālie kritēriji pēc kuriem Jānis Domburs izvēlas tā sauktos politologus savam raidīumam. Vakar pieaicinātie, īpaši jau Sibīrijas zemniekam līdzīgais Juris Rozenvalds un viņa haotiskais viedoklis 9. maija sakarā, bija savāda izvēle, ja neteiktu vairāk.
Otra 7. maija reakcija ir par to, ka joprojām nāk gaismā briesmu lietas, ko sataisījuši Tautas partijas razbainieki. Izrādās, kopš Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu sākšanas 2008. gada jūnijā tās būvniecībai jau izlietoti 21 291 468 lati, ieskaitot 13 miljonus latu avansa maksājumiem. Par to ziņo laikraksts "Neatkarīgā". Sekojoši, joprojām neviens nespēj atbildēt, kad konkrēti sāksies jaunās ēkas izmaksu samazināšana. Varbūt nekad? Vēl Tautas partijas demagogi pirmsvēlēšanu trakumā gājuši tiktāl, ka Daugavpils nepilsoņiem sola līdzvērīgas tiesības lēmumu pieņemšanā. Skan jau skaisti, taču padomāsim loģiski: ko ar tādiem solījumiem Segliņa vanagi panāks? Lielāku līdzdalību pašvaldības darbā? Lielāku lojalitāti pret Latvijas valstiskumu? Drīzāk gan nē, jo tas būs skaidrs signāls, ka bez pilsonības un tātad pat bez minimālām valsts valodas zināšanām var baudīt to pašu sociālo statusu, kādu bauda pilsoņi neatkarīgi no savas sociālā stāvokļa, tautības vai jebkādām pārliecībām. Bez tam, pilsonību ieguvušie bieži vien tik tiešām ir centušies vaigu sviedros, lai pilsonību godam saņemtu. Un secinājums ir tikai viens: zinot etnisko ainu Daugavpilī, visādu politisku un sociālu labumu solīšanu nepilsoņiem ir absurda un pat bīstama.
Visbeidzot mana trešā reakcija- Gruzija, kuru joprojām plosa iekšējie nemieri un nemitīgi cieš no Krievijas uzbrukumiem. To, kas ar to militāristu dumpi, skaidrs vēl nav. Taču tas, ka Krievija ir darījusi visu, lai Gruzijā nebūtu iekšējās stabilitātes, pat nerunājot par okupēto Abhāziju un Chinvali rajonu, ir skaidrs. Bet šoreiz ne par to. Gruzijas problēmām būtu jāveltī vesela publikācija. Tā kā tuvojas arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, mazliet vēlos pievērst uzmanību vienam otram kandidātam uz šo augsto Eiropas Savienības likumdošanas iestādi. Tā kā no Gruzija pienāk gana satraucošas ziņas, savukārt Latvijas nostāja Gruzijas likteņa sakarā ir svarīga, vēlos atcerēties pazīstamā publicista un politiķa Visvalža Lāča izteikumus Gruzijas konflikta sakarā. Kādēļ? Atgādināšu, ka Visvaldis Lācis viennozīmīgi atbalsta Abhāzijas neatkarību no Gruzijas. Lūk, 2008. gada 14. augustā laikrakstā "Latvijas Avīzē" lasāmais: "Latvijai nevajadzētu būt izvairīgai un gļēvai, sekojot iespējamai ES rezolūcijai, kas būtu vērsta pret abhāziem kā agresoriem. Gluži otrādi, mums vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, ka abhāziem pieder starptautisko tiesību jomā noteiktās pašnoteikšanās tiesības". Savā ziņā Visvalža Lāča argumetni ir loģiski, taču no šodienas skatu punkta absolūti nenormāli. Balstoties uz Visvalža Lāča argumentiem, nevajadzētu šaubīties, ka Krievija veikli izmantos iespēju vērst tos pašus argumentus pret Latvijas valstiskumu. Bīstami precedenti jau ir bijuši, tostarp Latgales sakarā. Nav grūti iedomāties, kādu pakalpojumu Latvija izdarīs Gruzijai, kuras zemi joprojām bradā Krievijas armijas militāristi, ja Visvaldis Lācis kā eiroparlamentārietis uzsāks diskusiju par Kremlim simpatizējošu abhāzu pašnoteikšanās tiesībām. Īpaši kurioza būtu situācija, ja Eiropas Parlamentā Tatjanas Ždanokas un Alfrēda Rubika paustais sakristu ar Visvalža Lāča pausto...
Otra 7. maija reakcija ir par to, ka joprojām nāk gaismā briesmu lietas, ko sataisījuši Tautas partijas razbainieki. Izrādās, kopš Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu sākšanas 2008. gada jūnijā tās būvniecībai jau izlietoti 21 291 468 lati, ieskaitot 13 miljonus latu avansa maksājumiem. Par to ziņo laikraksts "Neatkarīgā". Sekojoši, joprojām neviens nespēj atbildēt, kad konkrēti sāksies jaunās ēkas izmaksu samazināšana. Varbūt nekad? Vēl Tautas partijas demagogi pirmsvēlēšanu trakumā gājuši tiktāl, ka Daugavpils nepilsoņiem sola līdzvērīgas tiesības lēmumu pieņemšanā. Skan jau skaisti, taču padomāsim loģiski: ko ar tādiem solījumiem Segliņa vanagi panāks? Lielāku līdzdalību pašvaldības darbā? Lielāku lojalitāti pret Latvijas valstiskumu? Drīzāk gan nē, jo tas būs skaidrs signāls, ka bez pilsonības un tātad pat bez minimālām valsts valodas zināšanām var baudīt to pašu sociālo statusu, kādu bauda pilsoņi neatkarīgi no savas sociālā stāvokļa, tautības vai jebkādām pārliecībām. Bez tam, pilsonību ieguvušie bieži vien tik tiešām ir centušies vaigu sviedros, lai pilsonību godam saņemtu. Un secinājums ir tikai viens: zinot etnisko ainu Daugavpilī, visādu politisku un sociālu labumu solīšanu nepilsoņiem ir absurda un pat bīstama.
Visbeidzot mana trešā reakcija- Gruzija, kuru joprojām plosa iekšējie nemieri un nemitīgi cieš no Krievijas uzbrukumiem. To, kas ar to militāristu dumpi, skaidrs vēl nav. Taču tas, ka Krievija ir darījusi visu, lai Gruzijā nebūtu iekšējās stabilitātes, pat nerunājot par okupēto Abhāziju un Chinvali rajonu, ir skaidrs. Bet šoreiz ne par to. Gruzijas problēmām būtu jāveltī vesela publikācija. Tā kā tuvojas arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, mazliet vēlos pievērst uzmanību vienam otram kandidātam uz šo augsto Eiropas Savienības likumdošanas iestādi. Tā kā no Gruzija pienāk gana satraucošas ziņas, savukārt Latvijas nostāja Gruzijas likteņa sakarā ir svarīga, vēlos atcerēties pazīstamā publicista un politiķa Visvalža Lāča izteikumus Gruzijas konflikta sakarā. Kādēļ? Atgādināšu, ka Visvaldis Lācis viennozīmīgi atbalsta Abhāzijas neatkarību no Gruzijas. Lūk, 2008. gada 14. augustā laikrakstā "Latvijas Avīzē" lasāmais: "Latvijai nevajadzētu būt izvairīgai un gļēvai, sekojot iespējamai ES rezolūcijai, kas būtu vērsta pret abhāziem kā agresoriem. Gluži otrādi, mums vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, ka abhāziem pieder starptautisko tiesību jomā noteiktās pašnoteikšanās tiesības". Savā ziņā Visvalža Lāča argumetni ir loģiski, taču no šodienas skatu punkta absolūti nenormāli. Balstoties uz Visvalža Lāča argumentiem, nevajadzētu šaubīties, ka Krievija veikli izmantos iespēju vērst tos pašus argumentus pret Latvijas valstiskumu. Bīstami precedenti jau ir bijuši, tostarp Latgales sakarā. Nav grūti iedomāties, kādu pakalpojumu Latvija izdarīs Gruzijai, kuras zemi joprojām bradā Krievijas armijas militāristi, ja Visvaldis Lācis kā eiroparlamentārietis uzsāks diskusiju par Kremlim simpatizējošu abhāzu pašnoteikšanās tiesībām. Īpaši kurioza būtu situācija, ja Eiropas Parlamentā Tatjanas Ždanokas un Alfrēda Rubika paustais sakristu ar Visvalža Lāča pausto...
2009. gada 29. aprīlis
Notikumiem pilna diena
29. aprīlis atnācis ar gluži revolucionāriem notikumiem. Un to ir tik, ka līdz vakaram jau aizmirsies, kas notika no rīta. Tādēļ gluži vai ar statistiķa tabulu nolēmu tos pierakstīt.
1) Latvijas hokeja izlase stingri un noteikti apliecinājusi, ka ir ļoti, ļoti, ļoti nopietns spēks. Visas trīs spēles C apakšgrupā bija skatāmas. Vēl vairāk- baudāmas. Par gladiatoru cienīgu cīņu ar Zviedriju nemaz nerunājot. Šodienas Latvijas hokeja izlase ir tāda par kādu sapņojām tik ilgus gadus: jauna un ātra, kura šauj pa pretinieka vārtiem kā ložmetējs. Visbeidzot, kas nebūt nav mazsvarīgi, teju visa komanda kopīgi dzied Latvijas himnu! Viennozīmīgi, ka šajā faken krīzes laikā mūsu hokejpuikas mums dod lielu spēku. Paldies!
a) P.S. Bet te gan liek aizdomāties hokejfani.
b) Zviedrija paveikusi neiespējamo! Domāju, ka pat paglābjot nogurušos letiņu hokejistus no saplosīšanas.
2) Iekšlietu ministre Linda Mūrniece šodien uzdevusi likvidēt padomju milicijas reliktu Valsts policijā- apvienību "Apsardze". Kādēļ ar šo nedabisko veidojumu notika tik ilga auklēšanās, joprojām nesaprotu. Jācer, ka šim solim sekos cits loģisks solis: atteikšanās no vēl viena nedabiska padomju represīvo iestāžu mantojuma- pakāpju sistēmas iekšlietu sistēmā. Šim absurdam jau uzmanību esmu pievērsis vairākkārt.
3) Šodien Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks aicināja neatļaut 9. maija pasākumus pie tā sauktā ''uzvaras'' pieminekļa. Varētu pieļaut, ka tas ir priekšvēlēšanu populisms (kāds tas noteikti arī bija), taču jau pats fakts, ka Rīgas mērs uzdrošinās ko tādu teikt, ir diezgan liels notikums. Pie tam dienu iepriekš Birks atklāja, ka uzraksta ''Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem'' pie pieminekļa nebūšot. Tiesa, viņa vadītā municipalitāte ierosmi gan neatbalstīja pilnībā. Aizliegts tika tikai kāda komunistiskas sīkorganizācijas pieteiktais gājiens. Tādēļ gaužām vulgārais ļembasts un Latvijas nīšanas lielpasākums Pārdaugavā notiks arī šogad. Un galvaris šim balagānam ir neviens cits kā Maskavas stutētais šovmenis Nils Ušakovs.
4) Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics portālam "Diena" atklājis, ka bez darba var palikt vismaz katrs piektais skolotājs. Un tas jau ir krietni, krietni vairāk, nekā dažas dienas iepriekš bija gatava atklāt Izglītības ministre Tatjana Koķe. Ja tā, tad par tiem pēdējiem skolotāju protestiem prātā nāk sakāmvārds: no vilka bēga, lācim uzskrēja...
5) Visbeidzot, pie mums laukos nodedzis kāds pagalam atbaidošs iestādījums, kurš nezināmu iemeslu dēļ joprojām stāvēja nenovākts un biedēja Liepājas tūristus. Bet nu tas tikai liepājnieku prātam...
a) P.S. Bet te gan liek aizdomāties hokejfani.
b) Zviedrija paveikusi neiespējamo! Domāju, ka pat paglābjot nogurušos letiņu hokejistus no saplosīšanas.
2) Iekšlietu ministre Linda Mūrniece šodien uzdevusi likvidēt padomju milicijas reliktu Valsts policijā- apvienību "Apsardze". Kādēļ ar šo nedabisko veidojumu notika tik ilga auklēšanās, joprojām nesaprotu. Jācer, ka šim solim sekos cits loģisks solis: atteikšanās no vēl viena nedabiska padomju represīvo iestāžu mantojuma- pakāpju sistēmas iekšlietu sistēmā. Šim absurdam jau uzmanību esmu pievērsis vairākkārt.
3) Šodien Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks aicināja neatļaut 9. maija pasākumus pie tā sauktā ''uzvaras'' pieminekļa. Varētu pieļaut, ka tas ir priekšvēlēšanu populisms (kāds tas noteikti arī bija), taču jau pats fakts, ka Rīgas mērs uzdrošinās ko tādu teikt, ir diezgan liels notikums. Pie tam dienu iepriekš Birks atklāja, ka uzraksta ''Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem'' pie pieminekļa nebūšot. Tiesa, viņa vadītā municipalitāte ierosmi gan neatbalstīja pilnībā. Aizliegts tika tikai kāda komunistiskas sīkorganizācijas pieteiktais gājiens. Tādēļ gaužām vulgārais ļembasts un Latvijas nīšanas lielpasākums Pārdaugavā notiks arī šogad. Un galvaris šim balagānam ir neviens cits kā Maskavas stutētais šovmenis Nils Ušakovs.
4) Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretārs Mareks Gruškevics portālam "Diena" atklājis, ka bez darba var palikt vismaz katrs piektais skolotājs. Un tas jau ir krietni, krietni vairāk, nekā dažas dienas iepriekš bija gatava atklāt Izglītības ministre Tatjana Koķe. Ja tā, tad par tiem pēdējiem skolotāju protestiem prātā nāk sakāmvārds: no vilka bēga, lācim uzskrēja...
5) Visbeidzot, pie mums laukos nodedzis kāds pagalam atbaidošs iestādījums, kurš nezināmu iemeslu dēļ joprojām stāvēja nenovākts un biedēja Liepājas tūristus. Bet nu tas tikai liepājnieku prātam...
2009. gada 24. aprīlis
Maskavas pamuļķi
Laikraksts "Diena" raksta, ka Krievijas Valsts domē iesniegts likumprojekts ''Par pretdarbību nacisma reabilitācijai bijušās PSRS republikās". Tādēļ Krievijas parlaments jau pirms tā saukto 9. maija svētkiem grasās pieņemt likumu, ar kura palīdzību varēšot bargi sodīt tos, kas mēģina "reabilitēt nacismu" un apšauba Sarkanās armijas lomu nacisma sakaušanā. Likumprojekta autori uzskata, ka vajag bargi sodīt ikvienu, kurš pasludina par noziegumu antihitleriskās koalīcijas valstu rīcību Otrajā pasaules karā. Tiek uzskatīts, ka viens no likuma mērķiem ir iebiedēt Baltijas valstis, kas saniknojušas Staļina laika konjunktūrai simpatizējošos Kremļa politiķus. Tādēļ likuma izmaiņās ir paredzēta īpaša daļa ārzemniekiem. Proti, ja ārvalstu pilsonis (piemēram Latvijas vai Igaunijas) uzdrošināsies kritizēt PSRS lomu nacisma sakāvē, viņam būs liegta iebraukšana Krievijā, bet ieceļošanas gadījumā viņu varēs apcietināt un tiesāt. Un tiesāšanu veikšot īpaši tribunāli. Nu gluži kā pie Staļina, kad lietas "iztiesāja'' tā sauktās "troikas"- NKVD darbinieki, bet faktiski juridiski neizglītoti margināļi.
Starp citu, vēl nav skaidrs, kā Krievija gatavojas realizēt likumu un cīnīties ar PSRS "nopelnu" apšaubītājiem. Vai uz Latviju un citām valstīm tiks sūtītas īpaši sagatavotas grupas, kuras centīsies politiski nevēlamos nolaupīt un nelegāli izvest uz Krieviju, kā to jau praktizē kāda cita valsts, vai tiks izmantotas metodes, kādas Krievijas premjera Putina kolēģi izmantoja ar disidentiem agrākos gados? Piemēram, Ļitviņenko gadījumā talkā ņemot saindētu tēju ar poloniju 210 vai varbūt lietussargus, kuru rotā saindēts uzgalis kā tas notika 1978. gadā, atbrīvojoties no bulgāru disidenta Georgija Markova.
Galu galā, gribētos uzzināt, kā tad īsti būs ar to likuma tulkošanu sadzīvē. Vai saindēts lietussargs pienāksies arī tiem, kuru mašīnas pirms 9. maija nerotā tā sauktā ''georgijevskaja lentočka'' (георгиевская ленточка)? Un kas tad pildīs šīs Kremļa uzraugu funkcijas ārvalstīs? Vai Latvijā tas būs Nils Ušakovs ar "Saskaņas centru", kura aktīvisti izveidojuši komunistu varas darbus sludinošu interneta vietni www.9maja.lv, vai tie būs PCTVL vai gluži vienkārši šos pienākumus uzdos pildīt Jevgeņija Osipova neonacistiem, kuru rindās ir gan bijušais Drošības policijas šefs, gan citi ļautiņi, kuriem ir šādas tādas iemaņas, lai veikli kādu nolaistu no kātiem. Galu galā, Osipova kolēģi Maskavā itin labi tiek galā ar sev nevēlamo "nolikšanu pie vietas", piemēram slepkavojot vjetnamiešus un tadžikus.
Starp citu, vēl nav skaidrs, kā Krievija gatavojas realizēt likumu un cīnīties ar PSRS "nopelnu" apšaubītājiem. Vai uz Latviju un citām valstīm tiks sūtītas īpaši sagatavotas grupas, kuras centīsies politiski nevēlamos nolaupīt un nelegāli izvest uz Krieviju, kā to jau praktizē kāda cita valsts, vai tiks izmantotas metodes, kādas Krievijas premjera Putina kolēģi izmantoja ar disidentiem agrākos gados? Piemēram, Ļitviņenko gadījumā talkā ņemot saindētu tēju ar poloniju 210 vai varbūt lietussargus, kuru rotā saindēts uzgalis kā tas notika 1978. gadā, atbrīvojoties no bulgāru disidenta Georgija Markova.
Galu galā, gribētos uzzināt, kā tad īsti būs ar to likuma tulkošanu sadzīvē. Vai saindēts lietussargs pienāksies arī tiem, kuru mašīnas pirms 9. maija nerotā tā sauktā ''georgijevskaja lentočka'' (георгиевская ленточка)? Un kas tad pildīs šīs Kremļa uzraugu funkcijas ārvalstīs? Vai Latvijā tas būs Nils Ušakovs ar "Saskaņas centru", kura aktīvisti izveidojuši komunistu varas darbus sludinošu interneta vietni www.9maja.lv, vai tie būs PCTVL vai gluži vienkārši šos pienākumus uzdos pildīt Jevgeņija Osipova neonacistiem, kuru rindās ir gan bijušais Drošības policijas šefs, gan citi ļautiņi, kuriem ir šādas tādas iemaņas, lai veikli kādu nolaistu no kātiem. Galu galā, Osipova kolēģi Maskavā itin labi tiek galā ar sev nevēlamo "nolikšanu pie vietas", piemēram slepkavojot vjetnamiešus un tadžikus.
P.S. Labs raksts par šo pašu tēmu: http://www.diena.lv/lat/politics/blog/aigars-kimenis/kremla-vestures-kroplotaji
2009. gada 5. marts
Mīļais 9. maijs
Naša Raša?Laikrakstā "Neatkarīgā" lasāms par sen pārgremoto 9. maija problēmu. Izrādās, ka pērnā gada aprīlī izveidotā sabiedriskā organizācija ''9maja.lv'' aicina 9. maiju, kas Latvijai bija kārtējās okupācijas sākums, svinēt kā lielus svētkus! ''Saskaņas centra'' valdes priekšsēdētājs un Rīgas mēra amata kandidāts Nils Ušakovs aktīvi parādās krievvalodīgajos medijos, tostarp ar šī 9. maija organizācijas palīdzību. Pats Ušakovs sarunā ar ''Neatkarīgo'' gan noliedzis, ka 9maja.lv būtu daļa no priekšvēlēšanu aģitācijas pasākumiem. Viņu mērķis esot vien palīdzēt veterāniem un novirzīt jauniešu enerģiju uz ''kaut ko lietderīgu''. Un tieši šī jauniešu enerģijas novirzīšana uz "kaut ko lietderīgu" man izraisīja pārdomas. Proti, cik zinu, tad pēdējos desmit gadus 9. maijs Latvijā ir visiem acīmredzams sinonīms vārdam dzeršana. 9. maijs ir absolūts antonīms vārdam godpilna kritušo pieminēšana. Ļoti gribētos dzirdēt Nila Ušakova skaidrojumu vai šī enerģijas novirzīšana "uz kaut ko lietderīgu" notika arī 2004. gadā Liepājā, Tallinā 2007. gadā, kad Nilam Ušakovam tīkami jaunieši izlaupīja Tallinas veikalus, liekot igauņiem atcerēties Otrā pasaules kara uzvarētāju nožēlojamās izdarības.
Ja vienkāršam latvietim jautās, ko nozīmē 9. maijs viņa personīgajā dzīvē, liela daļa apgalvos, ka 9. maijs ir skaļa un bravūrīga uzvedība, kuru kāds organizē. Pēdējos gadus viss kļuvis vēl neciešamāk. Sākot no dzeltenmelnām lentītēm pie mašīnām, beidzot ar dažādiem sarīkojumiem, kuru mērķis ir tikai viens: demonstrēt, kurš ir Latvijas īstais saimnieks. Kā lai vēl izskaidro milzīgo troksni un uzbāzīgo tiekšanos par visu varu iebarot 9. maija īpašo nozīmi Latvijas iedzīvotājiem, kuriem šis datums drīzāk izraisa riebumu, jo atņēma godpilna un cilvēka cienīgu dzīvi uz nākamiem četrdesmit gadiem. Tiek kultivēti arī mīti, kuru apšaubīšanu jau sāk pielīdzināt holokausta noliegšanai. Piemēri? Piemēram, par Daugavas forsēšanu un Rīgas ieņemšanu ar ''varonīgām kaujām'' 1944. gada oktobrī. Visi taču zin, ka patiesībā tie ir salti meli. Sarkanā armija ienāca pamestā Rīgā. Vācu karaspēks ar lielu rīdzinieku skaitu bija atkāpies uz Kurzemi. Visa Otrā pasaules kara notikumi ir vieni vienīgi mīti, kurus joprojām proponē kā patiesību. Šo piemēru ir tik daudz, ka uzskaitīt ir praktiski neiespējams. Mīts par sarkanajiem partizāniem Latvijā, kas patiesībā bija gļēvi Latgales grūtnieču slepkavas un marodieri, kuri pat mūža norietā bīstas atzīt savus noziegumus un meklē glābiņu pašu nīstās Eiropas institūcijās. Tiek arī kultivēts mīts, ka 9. maijā tiek svinēta briesmīga režīma sagrāve. Bet patiesībā šīs svinības izvērtušās par nepieklājīgām dzīrēm, lai demonstrētu savu varēšanu aizsoļot līdz Eiropas vidum un vēl tālāk.
Visbeidzot, 9. maijs Latvijā attēlojams pavisam citādi, nekā to vēlas gleznot Nils Ušakovs un viņam līdzīgie. Ušakovs 9. maijā negodina varonīgos kareivjus, kas ar NKVD durkļiem tika dzīti uz vācu armijas ložmetēju ligzdām. Ušakovs negodina tos kareivjus, ko trieca pāri mīnu laukiem, lai saudzētu tankus, kam vēlāk bija lepni jābraukā pa Eiropas ceļiem. Ušakovs godina sarkanos komisārus, Lavrentiju Beriju, Josifu Staļinu, Simonu Šustinu un Alfonu Noviku. Jo tieši šādi cilvēki radīja 9. maiju tādu, kādu to redzēja civilizētā pasaule: jaunas koncentrācijas nometnes, dzeloņdrāšu nožogojumi, represijas, nāves sodi bez tiesas sprieduma, citu valstu okupācija.
Ušakova 9. maijs ir gaužām atbaidošs: diena, kad ar kerzas zābaku sitieniem pa seju cenšas pierādīt, ka 9. maijs nav politisks datums, ka tā nemaz nav politika, bet ir sirsnīga uzvaras svinēšana. 9. maija svinēšana Latvijā vairāk atgādina trokšņainu laupītāju dzīrošanu dažu nelaimīgo dzīvoklī rupju lamu pavadībā, kur paši upuri ir spiesti sēdēt svinību telpas kaktā, ciešot klusu, kamēr svinētāji izārdīsies pēc sirds patikas. 10. maija rīts seko pēc tam, kad svinētāji izgulējušies. Nelaimīgā dzīvokļa saimniekiem ar sāpošiem dibeniem ir jātīra atstātais cūkrakums. Nejēdzīgākais, ka šīs dzīres atkārtojas katru gadu un upuri spiesti pieciest aizvien vairāk. Viņiem ne tikai jāklausās pāridarītāju dziesmās, upuriem dziesmas liek arī dziedāt. Un ja upura acis nav veikli samitrinātas, kas dod ticamību laupītājiem, ka upurim tas patīk, atkal seko sitieni ar kerzas sābaku, sakot, ka upuris ir fašists. Tāds ir 9. maijs Latvijā.
Ja vienkāršam latvietim jautās, ko nozīmē 9. maijs viņa personīgajā dzīvē, liela daļa apgalvos, ka 9. maijs ir skaļa un bravūrīga uzvedība, kuru kāds organizē. Pēdējos gadus viss kļuvis vēl neciešamāk. Sākot no dzeltenmelnām lentītēm pie mašīnām, beidzot ar dažādiem sarīkojumiem, kuru mērķis ir tikai viens: demonstrēt, kurš ir Latvijas īstais saimnieks. Kā lai vēl izskaidro milzīgo troksni un uzbāzīgo tiekšanos par visu varu iebarot 9. maija īpašo nozīmi Latvijas iedzīvotājiem, kuriem šis datums drīzāk izraisa riebumu, jo atņēma godpilna un cilvēka cienīgu dzīvi uz nākamiem četrdesmit gadiem. Tiek kultivēti arī mīti, kuru apšaubīšanu jau sāk pielīdzināt holokausta noliegšanai. Piemēri? Piemēram, par Daugavas forsēšanu un Rīgas ieņemšanu ar ''varonīgām kaujām'' 1944. gada oktobrī. Visi taču zin, ka patiesībā tie ir salti meli. Sarkanā armija ienāca pamestā Rīgā. Vācu karaspēks ar lielu rīdzinieku skaitu bija atkāpies uz Kurzemi. Visa Otrā pasaules kara notikumi ir vieni vienīgi mīti, kurus joprojām proponē kā patiesību. Šo piemēru ir tik daudz, ka uzskaitīt ir praktiski neiespējams. Mīts par sarkanajiem partizāniem Latvijā, kas patiesībā bija gļēvi Latgales grūtnieču slepkavas un marodieri, kuri pat mūža norietā bīstas atzīt savus noziegumus un meklē glābiņu pašu nīstās Eiropas institūcijās. Tiek arī kultivēts mīts, ka 9. maijā tiek svinēta briesmīga režīma sagrāve. Bet patiesībā šīs svinības izvērtušās par nepieklājīgām dzīrēm, lai demonstrētu savu varēšanu aizsoļot līdz Eiropas vidum un vēl tālāk.
Visbeidzot, 9. maijs Latvijā attēlojams pavisam citādi, nekā to vēlas gleznot Nils Ušakovs un viņam līdzīgie. Ušakovs 9. maijā negodina varonīgos kareivjus, kas ar NKVD durkļiem tika dzīti uz vācu armijas ložmetēju ligzdām. Ušakovs negodina tos kareivjus, ko trieca pāri mīnu laukiem, lai saudzētu tankus, kam vēlāk bija lepni jābraukā pa Eiropas ceļiem. Ušakovs godina sarkanos komisārus, Lavrentiju Beriju, Josifu Staļinu, Simonu Šustinu un Alfonu Noviku. Jo tieši šādi cilvēki radīja 9. maiju tādu, kādu to redzēja civilizētā pasaule: jaunas koncentrācijas nometnes, dzeloņdrāšu nožogojumi, represijas, nāves sodi bez tiesas sprieduma, citu valstu okupācija.
Ušakova 9. maijs ir gaužām atbaidošs: diena, kad ar kerzas zābaku sitieniem pa seju cenšas pierādīt, ka 9. maijs nav politisks datums, ka tā nemaz nav politika, bet ir sirsnīga uzvaras svinēšana. 9. maija svinēšana Latvijā vairāk atgādina trokšņainu laupītāju dzīrošanu dažu nelaimīgo dzīvoklī rupju lamu pavadībā, kur paši upuri ir spiesti sēdēt svinību telpas kaktā, ciešot klusu, kamēr svinētāji izārdīsies pēc sirds patikas. 10. maija rīts seko pēc tam, kad svinētāji izgulējušies. Nelaimīgā dzīvokļa saimniekiem ar sāpošiem dibeniem ir jātīra atstātais cūkrakums. Nejēdzīgākais, ka šīs dzīres atkārtojas katru gadu un upuri spiesti pieciest aizvien vairāk. Viņiem ne tikai jāklausās pāridarītāju dziesmās, upuriem dziesmas liek arī dziedāt. Un ja upura acis nav veikli samitrinātas, kas dod ticamību laupītājiem, ka upurim tas patīk, atkal seko sitieni ar kerzas sābaku, sakot, ka upuris ir fašists. Tāds ir 9. maijs Latvijā.
2009. gada 13. janvāris
Krievija ar Štokenberga palīdzību savu panākusi: Rīgā masu nekārtības
Nekārtību aina Vecrīgā. Foto: www.diena.lvNeskatoties uz brīdinājumiem, neskatoties uz to, ka bija skaidrs: tā sauktais Štokenberga mītiņš 13. janvārī Doma laukumā būs katalizators Tallinas scenārijam, vietējie politiskie idioti, kretīni žurnālisti un pseidopolitologi ir panākuši, ka Rīgā notiek masu nekārtības. Štokenbergisti, sabrāļojušies ar krievu radikāļiem, gatavi darīt to pašu, ko tie grieķu komunisti- demolēt, plēst, kauties, dedzināt!
Attaisnojoties ar vieniem politiskiem deģenerātiem, kas pat neprot tekoši runāt dzimtajā valodā, nerunājot par angļu valodu, viņi gatavi izraisīt nelaimes un iedzīt valsti vēl lielākā krīzē. Es ceru, ka šo nekārtību kūdītāji un faktiskie vaininieki: bijušais Ekonomikas ministrs un miljonārs Štokenbergs, bijušais Ārlietu ministrs un Abrenes iztirgotājs Pabriks, Krievijas čekistu draugaļa Ušakovs, kūdītājs Latvijas televīzijā Streips, tā sauktais "arodbiedrību" līderis Krīgers un citi vardarbības tiešie, un netiešie organizētāji nonāks tur, kur ir jānonāk- cietumā! Jo viņi ļoti labi zināja, ka Krievijas specdienesti ar vietējo piekto kolonnu vēlas Igaunijas traģisko notikumu atkārtošanos Rīgā.
Un varu atkārtot vēlreiz: auna pieres, kas apgalvoja, ka latviešu un krievu partijām nav ko dalīt, vai nu ir muļķi, vai provokatori. Ko Kremļa sulaiņiem no Saskaņas centra un PCTVL nozīmē Latvija un tās ekonomiskās nelaimes?
P.S. Ziņas par nekārtībām Rīgā (kā jau bija gaidāms, Krievijas kanāli jau bija sagatavojušies un ziņoja par briesmu lietām pret Latvijas opozīciju):
http://www.vesti.ru/doc.html?id=241621
http://lenta.ru/news/2009/01/13/meeting/
http://www.rian.ru/incidents/20090113/159139208.html
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22908607
http://diena.lv/lat/politics/politika/protesta-akcijas-dalibnieki-megina-ielauzties-saeima
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/146415
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=577280
http://diena.lv/lat/politics/politika/pulis-alejas-pie-finansu-ministrijas-policistus-nemana
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/146428
Attaisnojoties ar vieniem politiskiem deģenerātiem, kas pat neprot tekoši runāt dzimtajā valodā, nerunājot par angļu valodu, viņi gatavi izraisīt nelaimes un iedzīt valsti vēl lielākā krīzē. Es ceru, ka šo nekārtību kūdītāji un faktiskie vaininieki: bijušais Ekonomikas ministrs un miljonārs Štokenbergs, bijušais Ārlietu ministrs un Abrenes iztirgotājs Pabriks, Krievijas čekistu draugaļa Ušakovs, kūdītājs Latvijas televīzijā Streips, tā sauktais "arodbiedrību" līderis Krīgers un citi vardarbības tiešie, un netiešie organizētāji nonāks tur, kur ir jānonāk- cietumā! Jo viņi ļoti labi zināja, ka Krievijas specdienesti ar vietējo piekto kolonnu vēlas Igaunijas traģisko notikumu atkārtošanos Rīgā.
Un varu atkārtot vēlreiz: auna pieres, kas apgalvoja, ka latviešu un krievu partijām nav ko dalīt, vai nu ir muļķi, vai provokatori. Ko Kremļa sulaiņiem no Saskaņas centra un PCTVL nozīmē Latvija un tās ekonomiskās nelaimes?
P.S. Ziņas par nekārtībām Rīgā (kā jau bija gaidāms, Krievijas kanāli jau bija sagatavojušies un ziņoja par briesmu lietām pret Latvijas opozīciju):
http://www.vesti.ru/doc.html?id=241621
http://lenta.ru/news/2009/01/13/meeting/
http://www.rian.ru/incidents/20090113/159139208.html
http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=22908607
http://diena.lv/lat/politics/politika/protesta-akcijas-dalibnieki-megina-ielauzties-saeima
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/146415
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=577280
http://diena.lv/lat/politics/politika/pulis-alejas-pie-finansu-ministrijas-policistus-nemana
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/146428
Abonēt:
Ziņas (Atom)