Politiska, tomēr patiesības pilna filmiņa

Pēdējos gados es tā īpaši nemēdzu manifestēt politiskās lietiņas. Taču jaunā "Vienotības" reklāmas filmiņa uzrunāja. Principā labs darbs. Pēc labākajiem modernas politikas kanoniem- sižets ir PAR, nevis PRET. Vienīgais tā Kanādas ragana šķita lieka, jo tieši viņa jau bija vainojama visās krīzēs un varas untumos.
Patika filmas attēls- kā ar F2.8 tapusi. Varbūt tā ar ir. Par video lietām esmu 0.

Par Jauno gadu bez stresa!

Sagaidot Jauno gadu Rožu laukumā, Liepājā.

Pienācis Jaunais gads. Premjers pārliecināts, ka dziļākais recesijas punkts jau ir aiz muguras. Tik pārliecināts varbūt arī neesmu (jo kaut kādu gaismu tai tuneļa galā jau gribas redzēt), taču neredzu iemeslu, kādēļ neviens to Ventspils Smirnovu nav ielicis trako mājā. Šo ārprātīgo histēriķi klausās simtiem citu morāli nestabilu ļautiņu, kas par svētu pienākumu uzskata Smirnova murgu manifestēšanu tālāk. Teju gadu atpakaļ jau rakstīju, cik bīstami ir šodienas krīzes laikā ļaut vaļu šādiem cilvēkiem. Pēc būtības tā ir histēriska kliegšana cilvēku pārpilnā telpā par indīgo gāzu uzbrukumu pēc kāda palaidņa palaista pirdiena. Cilvēki sāk trakot, viens otru sabradā, pārbīstas un nekā laba rezultātā nav. Bet būtu pieticis vienkārši atvērt logu un telpu izvēdināt. Taču nē: Smirnovs ne tikai kliedz pilnā balsī, līdz nervu sabrukumam pārbaidot apkārtējos pensionārus, bet šai telpā pats vēl turpina savu bioloģisko izdalījumu brīvlaišanu, padarot visu citu cilvēku stāvokli neapskaužamu.

Pēc būtības ikvienam ir skaidrs, ka šodienas stāvokli nevar uzlabot ar nenopietniem solījumiem un pārspīlējumiem, ka viss jau iet mazumā. Cilvēki nav muļķi un reti kurais, kas palicis bez darba, lolo lielas cerības uz vismaz kaut kādu darbu 2010. gada laikā. Pārāk lielas ticības nav praktiski nekam, jo neviena paša valdība vai politikāņu kopa līdz šim nemaz necenšas radīt stabilitātes sajūtas sabiedrībai. Medijos skan sarežģītu teikumu virknējumi, dominē neko nepateikšana, tai pat laikā cilvēkiem bieži vien pietiktu ar elementāru vadlīniju izskaidrošanu: kāda aptuveni ir 2010. gada izdzīvošanas stratēģija un uz ko vērst skatus. Nav taču jēgas nemitīgi runāt par Latvijas eksportspēju pieaugšanu, ja cilvēkiem nav ne mazākās sajēgas, ko tas nozīmē viņu personīgajā dzīvē. Ir bezcerīgi runāt par bezdarbnieku pārtapšanu par mikrouzņēmējiem, ja cilvēkiem pat netiek izklāstīts, kas jādara, lai par tādu taptu. Bez tam ko tur liekuļot, pat tad, ja cilvēks visas likumu un noteikumu nianses saprastu, ir skaidrs, ka lielas cerības nopelnīt naudu iztikai ar pīrādziņu cepšanu vai māla krūzīšu ražošanu nav. Valdībai nav pienākums visiem dot darbu (vēl tik nesen šis princips bija pārprasts, apaudzējot valsts aparātu ar milzīgu skaitu dublējošām institūcijām un aģentūrām). Taču valdībai ir svēts pienākums gādāt, lai cilvēki būtu ieinteresēti strādāt, nevis gaidīt palīdzību, bet uzņēmējiem būtu izdevīgi darba vietas radīt, nevis meklēt labumu ārpus valsts. Piemērus var atrast daudzviet. Valsts iespējās ir atvieglot jaunu un nelielu ģimenes uzņēmumu izveidošanu, kuru pašpietiekamība ir relatīvi neliela. Piemēram, ikvienam ir zināms, cik grūti Latvijā atvērt jaunu sabiedriskās ēdināšanas iestādi. Pat gaužām nelielu, kurā iedzert kafiju. Ar ilgām birokrātiskām nastām daudzu gadu garumā no Latvijas pilsētām burtiski ir pazudušas mazās piparbodītes, darbnīciņas un pakalpojumu sniegšanas vietas. Piemēram, ja kāds cilvēks savā privātnamiņā pilsētas nomalē gribētu atvērt paša šūdināto apģērbu veikaliņu, frizētavu, apavu vai velosipēdu remonta darbnīciņu, sekotu virkne birokrātisko šķēršļu. Viena no tām- reklāmas saskaņošana. Ir taču iespējams saistošajos noteikumos skaidri definēt pilsētas daļas, kurās reklāma ir stingri jāsaskaņo, bet kur jāvadās no vienkāršiem standartiem krāsās, izmēros un saturā. Tieši to pašu varētu minēt par kases aparātiem mazajiem komersantiem. Samazinot šos šķēršļus līdz minimumam, pašvaldība un valsts iekasētajās nodevās varbūt arī zaudētu nelielus ienākumus, taču valsts iegūtu ko citu: veselu slāni sabiedrības, kas turpmāk vairs nebūtu nasta kā bezdarbnieki.

Manuprāt bieži vien pietiktu ar valdības un parlamentā sēdošo politikāņu mazliet lielāku uzmanības pievēršanu lokālām problēmām, atvēlot tam vismaz vienu dienu darba nedēļā. Nav taču jēgas imitēt, ka valdība un parlaments patiesi spriež par SVF aizdevumiem vai citādām lietām, jo vairumam ministriem un visu līmeņu deputātiem nav ne mazākās sajēgas par likuma normām, kas viņiem ar savu balsojumu ir jāatbalsta vai jānoraida. Skatoties uz raibo deputātu pulku, rodas jautājums: vai vismaz puse no Saeimas zin, ko nozīmē progresīvo likmju būtība? Maz ticams, ka stāvoklis atšķiras pašvaldībās, kur pēc neveiksmīgās teritoriālās reformas saimniekotgribētāji un reģionālās mesijas vispārējā bezdarba apstākļos saradušās kā blusas suņa kažokā. Atgādināšu vēl nesen plaši izskanējušo Rīgas domes translāciju, kurā bija vizuāli redzama divu galveno rīdzinieku- Šlesera un Ušakova saldā pārīša kompetence, lemjot par lietām, par kurām viņiem nebija ne mazākās sajēgas.

Latvieši varbūt nav spekulantu un tirgotāju tauta. Iespējams, neesam labākie naudas pelnītāji. Taču varturu spēkos ir padarīt 2010. gada pārlaišanu vieglāku, ļaujot cilvēkiem vismaz mēģināt darīt kaut ko savā labā. Tādēļ uz Jauno gadu jāraugās kā uz izšķiršanās gadu. Vara apstiprinās savu politisko impotenci vai tomēr pirmsvēlēšanu laikā spēs adekvāti strādāt. Visbeidzot šis gads ir pēdējā sabiedrības brieduma apliecinājuma laiks. Vai ievēlēsim, piedodiet, idiotus, kas turpinās varot nāciju, vai ievēlēsim daudzmaz spējīgu parlamenta kolektīvu, atkarīgs no mums- balstiesīgajiem. Protams, daudz atkarīgs arī no tā, kam tiks dotas tiesības ņemt dalību vēlēšanās. Tādēļ vairumam, kas gara acīm nekristiski sevi redz par nākamo deputātu vai tautas mīlētu vadoni, iesaku, izmantojot pašvērtējuma virkni izvērtēt savu praktisko lietderību tautas labā: konkurētspējīga izglītība (vai parlamentā jābūt cilvēkam bez augstākās, nerunājot par vidējo izglītību?)> lielai daļai sabiedrības noderīga pieredze (cik noderīgs parlamentārajā darbā ir cilvēks, kurš nekad nav strādājis algotu darbu?) > spējas izprast un nesavtīgi pildīt parlamenta dalībnieka pienākumus (vai svarcēlājs Ščerbatihs pirms ievēlēšanas Saeimā apzinājās, ka nespēs pildīt pienākumus sporta aktivitāšu dēļ?)> šodienas sociālais stāvoklis un vecums (cik darbspējījs parlamentā ir cilvēks, kurš ir ilgstošs bezdarbnieks vai cilvēks, kuram ir vairāk nekā 80 gadu?). Ar to es nevienu nenoniecinu, taču jāsaprot, ka Saeima nav kāds mazpisānu pagasts, kur par deputātu var kļūt vietējais censonis, salasot pārdesmit balsis ar radnieku vai dažādu dāvanu palīdzību. Pa lielam jau nav starpības- vienam pietiek ar kuiļa pautiem pēc medībām, otram vajag daudzmiljonu reklāmu televīzijā ar salkaniem solījumiem. Un tiem, kas to nav sapratuši, arī ir jāuzņemas vaina par valsti, kuru līdz šim vadījušas apaļas nulles.

Tādēļ izdzīvosim Jauno gadu bez stresa ar savaldību!

Kā pagājusi pirmā septembra nedēļa?

Brauciens beidzies.

Septembra pirmā nedēļa mūsu pusē pagājusi gana jestri. Pirmkārt izdzirdēju, ka Liepājā bezdarbs jau pārlēcis pāri 15% atzīmei. Zinot, ka Liepāja ir viens no Latvijas rūpnieciskajiem centriem, tā ir ļoti bīstama indikācija. Gan pašvaldībai, kura kaut ko nav pamanījusi, gan valstij kopumā. Jau tā praktiski neražojošai ekonomikai pēdējo cehu slāpšana var izrādīties pagalam slikta zīme. Tomēr, nebūdams pesimists, ceru, ka arī šo sociālo spērienu pa dibenu liepājnieki pārcietīs. Iekšas šejieniešiem gana stipras. Jo kā gan ne, ja Liepājas centrā aizdegas tramvajs, bet drosmīga tramvaja vadītāja visupirms glābusi pasažierus, nevis panikā bēgusi prom. Rezultātā visi dzīvi un veseli, izņemot pašu vadītāju, kuras drosmi sabiedrība tā pa īstam novērtē tikai dienu pēc negadījuma. Par šo notikumu esmu uzņēmis fotoreportāžu.
Vēl joprojām brīnos, cik tad ilgi vilksies tā kalibrēšana ar to Kalpaka tiltu. Nu cik var? Kā nav pabeigts, tā nav. Nauda izgājusi branga, bet vēl pastāv jautājumi par tehnisko pusi. Starp citu, ieraudzīju, ka lepnās laternas uz tilta nav gatavas arī. Kalto stabu galos vien piesietas necilas spuldzītes.
Visbeidzot braucot mašīnā izdzirdēju, ka Kamparu Artis grasoties celt PVN līdz 23%. Es protams saprotu, ka ieņēmumi ir sarukuši, bet tik pat labi varu atgādināt vēl nesen publiskajā diskusijā dzirdēto, ka PVN pacelšana no 18 uz 21% nav devusi gaidīto. Arī pats premjers Dombrovskis jūlijā teica ko citu. Nu kur tad ir loģika?