Drūmā laika dažas cerības

Šodien, pārlasot ziņas, pamanīju, ka lēni, tomēr notiek relatīva situācijas stabilizēšanās. Teikšu godīgi, nekādus uzlabojumus subjektīvi neesmu jutis, taču priecē vismaz fakts, ka tas trakais kritiens šķiet ir beidzies. Latvija esot arī izbēgusi no bankrota draudiem. Daudz jau ir tas, ka beidzot skan stingri solījumi skolotājiem, mediķiem un mentiem algas nost negriezt. Tas nav maz, zinot, cik daudz cilvēki jau palikuši bez darba, bet daudzi pat bez elementāriem iztikas līdzekļiem.
Acīs iekrita arī Valda Birkava teiktais, ka mums esot švaks ekonomikas ministrs, bet varen labs finanšu. Iespējams, Valdim taisnība. Viņš jau vīrs no tā gudrā gala. Tikai man personīgi gribētos arī dzirdēt Birkava sprieduma iztirzājumus. Negribētos ticēt, ka tas dēļ Kampara angļu valodas.
Neskatoties uz savu agrāko skepsi Einara Repšes virzienā, grūti nepiekrist viņa kategoriskajiem izteicieniem. Tā ņergāšanās ap budžeta samazinājumiem tiešām bija kaitinoša, zinot, ka nekādas piekāpšanās no SVF puses nebūs. Ja reiz esam pateikuši hop, grāvim pāri jālec.
Daudzi joprojām pūš vecajās stabulēs, ka redz, Latvijas prezidents esot galīgi garām, neskatoties uz Valda Zatlera visai drosmīgiem paziņojumiem. Es gan tam nepiekrītu. Mums ir paveicies ar prezidentu. Iedomāsimies Valda Zatlera vietā kādu no iepriekšējiem prezidentiem. Pilnīgi nespējīgo Gunti Ulmani vai ambiciozo Vairu Vīķi Freibergu, kurai nervi uzdeva pat situācijās, kas šodien izskatās gaužām smieklīgas. Ak jā, tos treknos gadus lieliski atgādināja kāda politiski represētā vēstule.
Starp citu, tik saldi nemaz neiet arī citviet. Bankas brūk arī citur. Lai nu ko tur nemitīgi censtos pierādīt. Gan Islandē, gan Lielbritānijā, gan Holandē. Nu neesam mēs unikāli un kārpainie ieperinājušies visur.
Krievijā ekonomiskais kritiens turpinās. Paralēli tam pēdējās vēlēšanas Krievijā ir sagrāvušas jebkādas ilūzijas par tur valdošo režīmu. Gribīgi vai negribīgi, bet aizvien vairāk Eiropas silto azoti spiests meklēt arī agrākais Eiropas diktators Nr.1. Ir 100% skaidrs, ka teju, teju Baltkrievija tiks pievilkta vēl tuvāk Eiropas Savienībai. Un tas nozīmē, ka sekos ES ekonomiskā intervence arī tur. Ne velti leiši tik naski ataicināja A. Lukašenko uz Klaipēdu. Būtu ļoti žēl, ja mēs šo vareno iespēju un tirgu atdotu mūsu veiklajiem kaimiņiem, kamēr pašiem nāksies burkšķēt par sagrauto ražošanu utt.
Ak jā, nesen izlasīju, ka ASV pret Obamas kursu briest aizvien lielāka neapmierinātība. Un izrādās, ka Vašingtonā jau notikuši mūsu platuma grādiem neredzēti protesti. Ko tas nozīmē mums, ir skaidrs. Cerību, ka Krievijai mūs tik ātri neiztirgos.

Politiskie novērojumi oktobrī

Kā jau ierasts, visapkārt notikumu jūra. Kopainā nekā īpaša, viss pa vecam. Kā vienmēr, grūti man apiet politisko jandāliņu. Iedziļinoties un ķeroties pie iztirzāšanas, šis tas pārsteidz. Piemēram, politikas dārziņā visu uzmanības centrā visiem labi zināmais Andris Šķēle. Šī oligarha atgriešanos politikas druvā Tautas partija cenšas padarīt par teju otro Jēzus Kristus atnākšanu. Nevar noliegt, ka atšķirībā no viena otra Tautas partijas membera, piemēram, Slakteru Ata (kurš joprojām dzīvo savā pasaulītē un esot gatavs atkal tapt par ministru), Šķēle ir ļooooti erudīts, zinošs un spēcīgs līderis. Atšķirībā no patreizējā tautpartejieša Nr.1 Mareka Segliņa, cienītais oligarhs atstāj daudz, daudz pārliecinošāku iespaidu, par kādu Vents Armands Krauklis, Vinets Veldre vai jebkurš cits oranžais roku cēlājs varētu tikai sapņot. Viņus no Saeimas ar godbijīgu piecelšanos un aplausu jūru nepavadīs nekad. Bet ne par to runa. Lai ko tur tautpartijas kvekšķi runā par iekšējo demokrātiju, plurālismu un ierindas biedra stāvēšanu malā, pārsteidz kas cits: kā tas nākas, ka Andra Šķēles partija tik ilgus gadus ir vārījusi visus šos mēslus? Pieņemsim, ierindas biedrs to nezināja un neredzēja. Un ja Andris Šķēle kā bargais tētis nāk satīrīt savu padoto nedarbus, vai nenāktos skaidri un gaiši atzīt, ka Tautas partija ir vairāk nekā ļoti atbildīga par patreiz valstī notiekošo? Visumā piekrītu oranžo skaļākajam kritiķim Kārlis Streipam: "[...]Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātam neaptverama uzpūtība un pašslavināšana?[...]".
Gribas iemest akmeni arī jaunlaicēnu dobītē. Patreizējā pozīcija politikā agrāk tik ļoti ķircinājās un burtiski barojās no latviešu Borata neveiklās intervijas, ka pienākot valdīšanas laikiem aizmirsa tās pašas lamatas. Nu sabiedrībā notiek diskusija par ekonomikas ministra Arta Kampara komunikācijas spējām. Būtu nelāgi ņirgāties par ministra angļu valodas zināšanām. Nu ļoti šaubos vai vairums Latvijas ministri visos laikos un visos politiskajos spēkos ir pārāki savās svešvalodu zināšanās, nerunājot par Ļeņina valodu. Taču es nudien nespēju nobrīnīties par elementāru paškritikas trūkumu. Vai tad Kampars cerēja, ka, esot zem mediju lupas, Latvijā par viņa rosīšanos Zviedrijā neuzzinās?
Toties manās acīs savu reitingu ir pacēlis visiem zināmais dzīvnieku draugs Ingmārs Līdaka. Paldies, Ingmār! Nacionālais lepnums ir jāsargā kā īstam vīram, nevis kā Jurim Dobelim , vāvuļojot.
Visbeidzot nespēju apiet laikrakstu "Diena". Pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?", manas bažas, ka šo laikrakstu pametušajiem ir radies iespaids par savu vienreizīgumu, unikalitāti un īpašo stāvokli pie žurnālistikas debesīm, apstiprinājušās. Bez tam bijušo "dieniešu" nemitīgā sabiedrības dalīšana pareizajos un nepareizajos man jau sāk izraisīt riebumu.

Kā pagājusi pirmā septembra nedēļa?

Brauciens beidzies.

Septembra pirmā nedēļa mūsu pusē pagājusi gana jestri. Pirmkārt izdzirdēju, ka Liepājā bezdarbs jau pārlēcis pāri 15% atzīmei. Zinot, ka Liepāja ir viens no Latvijas rūpnieciskajiem centriem, tā ir ļoti bīstama indikācija. Gan pašvaldībai, kura kaut ko nav pamanījusi, gan valstij kopumā. Jau tā praktiski neražojošai ekonomikai pēdējo cehu slāpšana var izrādīties pagalam slikta zīme. Tomēr, nebūdams pesimists, ceru, ka arī šo sociālo spērienu pa dibenu liepājnieki pārcietīs. Iekšas šejieniešiem gana stipras. Jo kā gan ne, ja Liepājas centrā aizdegas tramvajs, bet drosmīga tramvaja vadītāja visupirms glābusi pasažierus, nevis panikā bēgusi prom. Rezultātā visi dzīvi un veseli, izņemot pašu vadītāju, kuras drosmi sabiedrība tā pa īstam novērtē tikai dienu pēc negadījuma. Par šo notikumu esmu uzņēmis fotoreportāžu.
Vēl joprojām brīnos, cik tad ilgi vilksies tā kalibrēšana ar to Kalpaka tiltu. Nu cik var? Kā nav pabeigts, tā nav. Nauda izgājusi branga, bet vēl pastāv jautājumi par tehnisko pusi. Starp citu, ieraudzīju, ka lepnās laternas uz tilta nav gatavas arī. Kalto stabu galos vien piesietas necilas spuldzītes.
Visbeidzot braucot mašīnā izdzirdēju, ka Kamparu Artis grasoties celt PVN līdz 23%. Es protams saprotu, ka ieņēmumi ir sarukuši, bet tik pat labi varu atgādināt vēl nesen publiskajā diskusijā dzirdēto, ka PVN pacelšana no 18 uz 21% nav devusi gaidīto. Arī pats premjers Dombrovskis jūlijā teica ko citu. Nu kur tad ir loģika?