Tālāk?

Pēdējās dienas tik daudz notikumu, ka atkal šis tas jāieraksta. Par visu nekādi, tāpēc par dažām lietām.
Pirmkārt, noklausījos Andra Šķēles runu, kas izskanēja Tautas partijas kongresā. Subjektīvi es neko sliktu vai ko tādu, kam cilvēks ar veselo saprātu varētu nepiekrist, nedzirdēju. Mazliet politiskās paškritikas, mazliet Šķēlem raksturīgā sarkasma, mazliet tika mēģināts imitēt bargo vadoni, kas atnācis sadot pa mizu līdz šim valdošajiem palaidņiem. Jā, ja pieņemtu, ka universālais Tautas partijas spīdeklis Slakteris, kurš esam gan labs zemkopības, gan aizsardzības, gan finanšu ministrs, kurš spēja uztaisīt pa visu pasauli Latvijas blamāžu, ir nevainīgs palaidnis, tad jau runa vietā. Arī tad, ja nekādas Jūrmalgeitas un lielāko kretīnu lietas nav bijušas, tad runa derēja. Ja aizsardzības ministrs Veldre, kurš armijai bez bruņojuma grasījās dibināt zirgu gvardi, ir sīks un neliels palaidnis, arīdzan tad runa būtu bijusi derīga. Visbeidzot, pēc tam, kad šodien TV3 raidījumā "Nekā personīga" man atgādināja to Meļņika patruļkuģu epopeju (ak vai, es par to jau rakstīju aprīlī!), Andra Šķēles uzstāšanās Tautas partijas kongresā šķita nekaunīga. Gribas nolamāties, piedodiet. Es saprotu, ka Tautas partijā nebūt nestājās un nedarbojas cilvēki, kuri tīko apzagt Latviju, izlaupīt bērnu slimnīcas, slēgt apšaubāmus robežbūves vai kuģu būves līgumus, izdabāt Krievijas gāzes magnātiem utt. Taču to, ka ļooooti daudzās nelaimēs, kas tagad vajā Latviju, ir vainojama tieši Tautas partija un tās absolūti netalantīgie, patmīlīgie un bieži vien nekam nederīgie politiķi, ir fakts, ko noliegt vai no tā izvairīties būtu nekaunība. Piedodama ir viena muļķa ālēšanās un tā steidzama nomaiņa, bet tādu savākšana vienkopus, ir bīstama. Secinājumi jāizdara pašiem. Un labi šai gadījumā ir uzrakstījis Aivars Ozoliņš no "Citas Dienas". Nepārpublicēšu, iesaku izlasīt.

Otrs, ko pamanīju, bija "Parex" bankas dāsni atalgotā prezidenta Nila Melngaiļa paziņojums, ka ''Parex'' bankai no valsts vēl vajadzēs 100 miljonus latu. Piedodiet, bet tā jau ir maucība. Piedodiet. Atvainojiet, bet tad jau labāk ir pieņemt valdības lēmumu uzsākt bezdarbnieku un pensionāru eitanizēšanu turpat pie "Parex" bankas filiālēm, lai šos cilvēkus turpmāk nemānītu, nemocītu un nenolemtu bezjēdzīgai eksistencei bez jebkādām cerībām uz gaišāku nākotni.

Nu un nobeigumā es atkal nonāku pie loģiska jautājuma: kas notiks tālāk? Šķēle taps par premjeru? Iespējams? Iedos "Parex" bankai tos miljonus? Iespējams, jo kā redzams, maz kam uztrauc, ka šai bankā joprojām turpinās naudas sabats. Un ne tikai te. Tādu vietu netrūkst. Un pēc visa tā, noliekot pie malas gadiem ilgi notikušās bezjēdzības, vienkāršais cilvēks var saglabāt vēsu prātu?

Politiskie novērojumi oktobrī

Kā jau ierasts, visapkārt notikumu jūra. Kopainā nekā īpaša, viss pa vecam. Kā vienmēr, grūti man apiet politisko jandāliņu. Iedziļinoties un ķeroties pie iztirzāšanas, šis tas pārsteidz. Piemēram, politikas dārziņā visu uzmanības centrā visiem labi zināmais Andris Šķēle. Šī oligarha atgriešanos politikas druvā Tautas partija cenšas padarīt par teju otro Jēzus Kristus atnākšanu. Nevar noliegt, ka atšķirībā no viena otra Tautas partijas membera, piemēram, Slakteru Ata (kurš joprojām dzīvo savā pasaulītē un esot gatavs atkal tapt par ministru), Šķēle ir ļooooti erudīts, zinošs un spēcīgs līderis. Atšķirībā no patreizējā tautpartejieša Nr.1 Mareka Segliņa, cienītais oligarhs atstāj daudz, daudz pārliecinošāku iespaidu, par kādu Vents Armands Krauklis, Vinets Veldre vai jebkurš cits oranžais roku cēlājs varētu tikai sapņot. Viņus no Saeimas ar godbijīgu piecelšanos un aplausu jūru nepavadīs nekad. Bet ne par to runa. Lai ko tur tautpartijas kvekšķi runā par iekšējo demokrātiju, plurālismu un ierindas biedra stāvēšanu malā, pārsteidz kas cits: kā tas nākas, ka Andra Šķēles partija tik ilgus gadus ir vārījusi visus šos mēslus? Pieņemsim, ierindas biedrs to nezināja un neredzēja. Un ja Andris Šķēle kā bargais tētis nāk satīrīt savu padoto nedarbus, vai nenāktos skaidri un gaiši atzīt, ka Tautas partija ir vairāk nekā ļoti atbildīga par patreiz valstī notiekošo? Visumā piekrītu oranžo skaļākajam kritiķim Kārlis Streipam: "[...]Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātam neaptverama uzpūtība un pašslavināšana?[...]".
Gribas iemest akmeni arī jaunlaicēnu dobītē. Patreizējā pozīcija politikā agrāk tik ļoti ķircinājās un burtiski barojās no latviešu Borata neveiklās intervijas, ka pienākot valdīšanas laikiem aizmirsa tās pašas lamatas. Nu sabiedrībā notiek diskusija par ekonomikas ministra Arta Kampara komunikācijas spējām. Būtu nelāgi ņirgāties par ministra angļu valodas zināšanām. Nu ļoti šaubos vai vairums Latvijas ministri visos laikos un visos politiskajos spēkos ir pārāki savās svešvalodu zināšanās, nerunājot par Ļeņina valodu. Taču es nudien nespēju nobrīnīties par elementāru paškritikas trūkumu. Vai tad Kampars cerēja, ka, esot zem mediju lupas, Latvijā par viņa rosīšanos Zviedrijā neuzzinās?
Toties manās acīs savu reitingu ir pacēlis visiem zināmais dzīvnieku draugs Ingmārs Līdaka. Paldies, Ingmār! Nacionālais lepnums ir jāsargā kā īstam vīram, nevis kā Jurim Dobelim , vāvuļojot.
Visbeidzot nespēju apiet laikrakstu "Diena". Pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?", manas bažas, ka šo laikrakstu pametušajiem ir radies iespaids par savu vienreizīgumu, unikalitāti un īpašo stāvokli pie žurnālistikas debesīm, apstiprinājušās. Bez tam bijušo "dieniešu" nemitīgā sabiedrības dalīšana pareizajos un nepareizajos man jau sāk izraisīt riebumu.

Taisnība jau ir, bet kādēļ pēc kara?

23. marta "Latvijas Avīzē" lasāma saruna ar oligarhu Andri Šķēli. Daudzi nodrebinās, izdzirdot viena no Latvijas ietekmīgākā cilvēka vārdu, taču viņa vārdos vērts ieklausīties. Ar spriešanas spējām šim cilvēkam ir vairāk nekā kārtībā, ko grūti teikt par dažiem citiem politiķiem. Taču tai pat laikā viņa teiktais izskan kā teicienā par karu, tas ir- pēc kara visi ir gudri. Tiek kritizēta PVN celšana, kam lielā mērā absolūts vairākums piekrīt, kaut gan PVN pacēla arī Finanšu ministra vadībā. Un tad ministrs bija tautpartijietis Atis Slakteris. Vēl vairāk, Slakteris ar savu darbību iemantojis starptautiska idiota slavu, kam britu žurnālisti piešķīruši Latvijas Borata vārdu. Kritizēt Latvijas Bankas vadību, kamēr paša partijas biedrs ministrs spēlē klauna lomu, izskatās demagoģiski.
Rakstā arī lasāms, ka Andris Šķēle uzskata, ka steidzami jāpieņem Edgara Zalāna valsts pārvaldes reformēšanas projekts. Jā, šis projekts ir daudz maz sakarīgākais, kas dzirdēts pēdējos desmit gados. Bet atkal jautājums: kādēļ šāds projekts tiek izdomāts un publiskots, kad mutē smeļās kaut kas vairāk nekā ūdens. Mutē jau jūtama pēcpuses produktu garša, kamēr dažus gadus iepriekš skanēja slavenais Kalvīša teiciens par septiņiem treknajiem gadiem. Un kā zināms, Kalvītis arī bija tautpartijietis.
Neesmu ekonomists un nemaz necentīšos līst lauciņā, kas nav manos spēkos. Runājot par racionālo domāšanu un pestīšanas padomiem, jāatgādina arī kas cits no citas operas. Andra Šķēles izauklētais produkts- Tautas partija diezgan krietnu laiku vadīja kādu ārkārtīgi ietekmīgu resoru, proti, aizsardzības ministriju, kurā ar naudas trūkumu tā kā nebija jāsūdzas. Un tieši šai nozarei pievērsīšu mazliet vairāk uzmanības.
Pēdējo piecu gadu laikā Aizsardzības ministrijā notikušo var apzīmēt ar acīmredzot neticamo. Šī ministrija esot zem NATO lietussarga saņēmusi visstraujāk augošo finansējumu. Šī finansējuma straujā pieaguma brīdī notika lielu un varenu pirkumu plānošana. Armija tika pie jauniem kuģiem, jauniem un unikāliem formastērpiem, tapa vesela rinda ar jaunām sporta celtnēm, kurā ar līdzfinansējumu piedalījās Aizsardzības ministrija. Taču šai pirkšanas drudzī ar to plānošanu bija, kā bija. Vēl tikai nepilnus piecus gadus atpakaļ izskanēja ziņa, ka plānots NBS Sauszemes spēku mehanizācijai ieguldīt ap 200 miljonus latu. Galvenokārt bruņutransporta iegādei bez kura jebkādas armijas funkcijas nav iedomājamas. Tika arī lemts par četru jaunu helikopteru iegādi. Starp citu, 2004. gadā Aizsardzības ministrs bija Atis Slakteris. Par Aizsardzības ministru Slakteris bija arī 2006. un 2007. gadā, kamēr tur viņu nomainīja odiozais tautpartijietis Vinets Veldre, kurš plašāku ievērību kā ministrs izpelnījās ar uzmācīgu ieceri izveidot kavalērijas godasardzi.
Gadi gāja, Latvijas karavīri karojas pasaules karstākajos punktos, krita, tika savainoti, bet nekādas armijas mehanizācijas nenotika. Tikmēr šīs ministrijas paspārnē notika daudz kas cits, kam prioritāšu sarakstā galvgalī tomēr nevajadzēja būt. Piemēram, tika ieviesta jaunā pikseļu forma. To vajadzēja, šaubu nav, bet pēc pašas ministrijas 2006. gada plāniem pāreja uz jauniem formastērpiem un pasūtījumu izpilde līdz 2014. gadam valstij izmaksās ap 13 miljonu Ls. Projekta ieviešana uz 2007. gadu izmaksājusi gandrīz 5 miljonus Ls. Pagaidām neesmu precīzi veicis aprēķinus (gan jau to uzspēšu!), taču pat aptuveni apskatot bruņumašīnu cenas, ir redzams, ka par formastērpu nomaiņai paredzētajiem 13 miljoniem Ls bija iespējams mehanizēt vismaz vienu bataljonu. Iespējams ar lietotu, varbūt ne pašu jaunāko, taču kaujasspējīgu kaujas bruņutehniku. Taču notika citādi. Bruņumašīnu iepirkumu sakarā notika nebeidzami konkursi, diskusijas un starpresoru sarakste. Nezināmu iemeslu dēļ, iepirkuma procedūra vedās smagnēji, līdz 2008. gadā situācija krasi mainījās un tā paša gada jūnijā Vinets Veldre telekompānijas LNT raidījumā ''900 sekundes'' sacīja, ka: ''nevar būt valstī situācija, ka armijai nav nevienas bruņu tehnikas vienības. Minimālai drošībai jābūt arī no bruņojuma viedokļa un pakāpeniski jāiegādājas arvien jauna bruņu tehnika. [...] jūrniekiem nepieciešami kuģi, lidotājiem— lidmašīnas, bet kājniekiem bruņu tehnika, tādēļ jādomā par jauna bruņojuma iegādi''. Tai pat laikā ministrs arī norādīja, ka bruņojuma iegāde atkarīga no ekonomiskās situācijas valstī. Tika atlikts arī helikopteru iegādes projekts.
Pienāca 2008. gada nogale un ar to iespēju mehanizēt armiju kļuva pavisam nelāgi. 2008. gada 22. decembrī laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāms raksts "AM taupības režīma dēļ pieļauj iespēju lauzt vairākus starptautiskus līgumus", kurā AM valsts sekretārs Jānis Sārts paziņoja armijai bēdīgu ziņu: ''Nākamgad nekādi jauni iepirkumi vispār netiek plānoti, jo vien varot cerēt, ka AM iepirkumu jomā varēs saglabāt pastāvošās līgumsaistības. Jauni iepirkumi vien varētu attiekties uz starptautiskajās operācijās dienošo karavīru vajadzību apmierināšanas. Viss cits ir ārpus jautājuma". Vēl Sārta kungs skaidroja, ka, ''lai varētu nodrošināt Latvijas saistības NATO Ātrās reaģēšanas spēkos, ir vajadzīgs iepirkums, lai paaugstinātu (NBS) kaujas spējas līdz Lietuvas un Igaunijas līmenim.'' Pie 43 miljonu latu budžeta samazinājuma 2009. gadam esot grūti ieraudzīt, kur atrast naudu šādam iepirkumam. Par vismaz piecus gadus plānoto un atrunāto bruņutransportieru iegādi, Sārts bija lakonisks: "Šobrīd tas ir par dārgu..."
Starp citu, runājot par lietderīgu vai nelietderīgu tehnikas pirkšanu, daudzumu vai laiku, varu atgādināt, ka 2005. gada 24. augustā tika parakstīts līgums par piecu karakuģu iegādi no Nīderlandes Jūras spēkiem. Viena kuģa cena- 8 miljoni Ls. Tātad kopā- 40 miljoni Ls. To, ka kuģi bija vajadzīgi, arī nav šaubu. Taču varbūt Latvijai nevajadzēja piecus vienādas klases un vienādu uzdevumu kuģus? Varbūt Jūras spēkiem būtu pieticis ar četriem kuģiem, jo līdz šim Jūras spēkiem bijuši vien trīs daudz vecāki mīnu meklētāji? Ietaupītos veseli 8 miljoni Ls, kas lieti noderētu citu spēka veida apbruņošanai.

Jāsecina, ka Tautas partijas ministriem bija iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Latvijai būtu armija ar zaļiem formastērpiem, kas nav unikāli, bet kurus lieto vairums pasaules valstu armijas. Tagad redzams, ka nekādas traģēdijas bez jaunā dizaina formastērpiem nebūtu notikušas. Latvijas kara flotē būtu par vienu mīnu meklēšanas kuģi mazāk, bet būtu sauszemes spēki, kas pienācīgi spētu pildīt savus uzdevumus. Un kas zin, varbūt bruņutehnika būtu paglābusi arī tos Latvijas karavīrus, kas krita Irākā. Un kas zin, varbūt lielāka uzmanība Gaisa spēku attīstībai būtu paglābusi viena otra nogrimuša kuģa apkalpi.

Kur atrast glābēju?

16. janvārī, izlasot laikrakstu "Neatkarīgā", iepriecināja intervija, kuru ilgi gaidīju- ar izcilo juristu un labi ieredzēto Andri Grūtupu. Visumā intervija ar labskanīgo nosaukumu ''Nācijai ir vajadzīgs līderis'' nelika vilties. Tostarp daudz drosmīgu vārdu. Daudz tāda, iekš kā vērts tomēr ieklausīties vairumam vēlētāju un vairumam politikā nodarbinātos. Taču pēc intervijas man neatlika nekā cita, kā sēsties un pārdomāt tajā izlasīto. Es nekādā ziņā nespētu sacensties tajā, ko zin advokāts Grūtups, tomēr savā cilvēcībā un emocijās šur tur īsti negribu piekrist. Piemēram, uz jautājumu vai ''Satversmes maiņa, kas nostiprinātu un paplašinātu prezidenta tiesības atlaist parlamentu, nelīdzētu?'', Grūtupa kungs pauž kritisku viedokli prezidenta virzienā. Lūk, daļa viņa atbildes: "[...]Vaira Vīķe-Freiberga atļāvās konfrontēt ar Saeimu otrā termiņa beigās, kad bija pamatīgi uzaudzējusi autoritāti. Bet Zatlers, muļķīgi viņu kopēdams, sāk savu prezidentūru ar konfrontāciju ar parlamentu. Tā ir negudra rīcība, kas liecina, ka viņam pašam nav savu domu – turpina tikai to, ko iesākusi Vaira Vīķe-Freiberga. Visa šī Satversmes grozīšana par tiesībām atlaist Saeimu ir ļoti slikta ideja, kas valsts pārvaldē viesīs tikai jukas. Tas kalpos bļāvēju un destruktīvu personu vairošanai valsts pārvaldē[...]". Iespējams, ka konfrontācija ar Saeimu šodienas kritiskajos apstākļos arī nav tas labākais solis, taču es tiešām īsti nesaprotu, kādēļ gan prezidents, pēc būtības pildīdams valsts morālās autoritātes lomu, nevarētu kritizēt Saeimu un izmantot valsts augstākajā pamatlikumā dotās tiesības? Jā, iespējams Satversme, kura tik tiešām ir novecojusi un mūsu laikam neatbilstoša, nepieļauj datumu nosaukšanu, lai parlaments adekvāti reaģētu uz Valsts prezidenta kritiku. Taču, apsverot šodienas konjunktūru, kaut kādu kompromisu taču ir jāizrāda arī Saeimai, ieskaitot Saeimas priekšsēdētāju Daudzes kungu, kura turēšanās pie likuma burta burtiski daudziem šķiet kaitinoša, taču likumiski pamatota. Tādēļ tik kategorisku spriedumu Zatlera virzienā arī no Grūtupa puses īsti neatbalstu. Lai nu ko par viņu agrāk pauda liberālo radikāļu mediji un šaubīgas reputācijas organizācijas, tomēr Zatlers nav sētmalas ampelmanis, kurš izlīdis nezin no kurienes, atšķirībā no vairuma Latvijas politikāņu, kuru kopējā masa ir bijušās muzeju apkopējas, bijušie komjaunatnes sekretāri, caurkrituši ledus tirgotāji, laimes meklētāji no ārzemēm vai vienkārši cilvēki, kuri politiskajos procesos nokļuvuši vairumam nesaprotamā veidā. Tiesa gan, jāpiekrīt Grūtupa kungam, ka būtu vērtīgi aizdomāties un beidzot sākt faktiskus darbus, lai nākamais prezidents būtu visas tautas vēlēts. Tas noteikti nebūs atrisinājums demokrātijai dabiskiem strīdiem un nevienprātībai. Tās noteikti nebūs brīnumzāles. Jo diez vai, vēlot prezidentu, pēkšņi cilvēki, kas savēlējuši pilnu Saeimu ar tiem, kas tur tagad sēž, ievēlēs kādu šķietami izcilu personību. Un nav noslēpums, ka diez vai tad par prezidentu būtu kļuvis Valdis Zatlers, kura iepriekšējais darbs medicīnā kādām ļautu šaubīties par viņa zināšanām un lēmumu lemšanas kārtību. Visticamāk, ka masu psihozes vadītu, daudzi ļautiņi nobalsotu ne par vienu citu, kā Liepājas pašvaldībai analfabētiskos padomus sniegušo Vairu Vīķi Freibergu. Kādēļ? Domāju, nav tādu, kas tam racionāli spēs rast atbildi. Vieni neslēpj sajūsmu, ka prezidente labi runā vairākās svešvalodās. Otriem joprojām palikuši atmiņā prezidentes klaigāšana Dziesmu svētkos. Trešie viņu uzskata par lielu Latvijas patrioti, neskatoties uz to, ka tieši Vairas Vīķes Freibergas laikā notika vislielākie triecieni nacionālās valsts pamatiem. Piemēram, ar prezidentes gādību drakoniski tika mainīti pilsonības un valodas likumi, pretēji citu valstu lēmumiem, Latvija tomēr labprātīgi atdeva skaisto Abrenes apriņķi Krievijai, kaut Eiropas Savienība un NATO to nemaz neprasīja. To tikai centās iestāstīt šodienas ''opozicionārs'', toreizējais Ārlietu ministrs un bijušās prezidentes labā roka Maskavas apmeklējuma laikā 9. maijā- Artis Pabriks. Arī strīdīgie jautājumi par tā saukto latviešu ''vainu'' holokaustā tieši ar Vairas Vīķes Freibergas regulārajām aktivitātēm nonāca līdz tik kritiskai atzīmei, ka izcēlās pat jautājumi par Otrā pasaules kara zaudējumu atlīdzināšanu no valsts budžeta, bet visiem zināmos vēsturiskajos datumos Brīvības pieminekli ierobežoja ar žogu un policistu rindām. Diemžēl, tā nav tikai Latvijas nelaime, ka tās priekšstāvji neattaisno liktās cerības. Pretēji uzskatam, ka parlamentāri ievēlēts prezidents vienmēr ir slikts vai politiski atkarīgs, neatbilst patiesībai. Lai kā būtu patikusi Vaira Vīķe Freiberga, tieši viņa tika ievēlēta visšaubīgākos apstākļos, izmantojot dažādas viltības un izraisot plašas politiskās batālijas parlamentā vairāku dienu garumā, kamēr Valdi Zatleru pretēji biežiem izsmiekliem neievēlēja zooloģiskajā dārzā, bet gan Saeimā tūkstošu atbalstītāju un noliedzēju klātbūtnē. To, kur politiķi ir tikušies, ko runājuši vai ko ēduši, ir tikai banāli spriedumi, kam nav likumīga pamata.

Tā vai citādi, bet izmaiņām ir jābūt. Kaut vai tādēļ, ka Saeimas vēlēšanas tik tiešām ir pārvērtušās par bagāto un ietekmīgo klubiņa cīņas lauku, aizcērtot parlamentārā panteona vārtus deguna priekšā ikvienam, kam nav bijusi tā laime būt šī klubiņa biedram vai vismaz pietuvinātajam. Tas nenozīmē, ka būtu atceļama 5% barjera, ka vēlētāju loks būtu jāpaplašina vai būtu kardināli jānojauc pastāvošā kārtība. Ierosme pārtraukt tā saukto "lokomotīvju" praksi jau vien būtu liels solis uz pozitīvām pārmaiņām. Latvijas Universitātes Valststiesību zinātņu katedras lektors Arvīds Dravnieks ļoti precīzi nodēvējis šo praksi: ''Šobrīd balsošanas sistēmai pietiek ar dažiem aktieriem, jeb, kā tos profesionālajā slengā sauc, lokomotīvēm. Partijas intelektuāli noplicinās, cilvēki faktiski tiek atgrūsti– sākumā no lēmumu pieņemšanas, vēlāk arī no ievēlēšanas.''*
Šķiet jau sen vajadzēja pārdomāt nelielas izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Bieži aprunātā mažoritārā vēlēšanu sistēma diez vai jebkad Latvijā tiks ieviesta un diez vai tā būtu vajadzīga. Jo arī tad, ja visi simts deputāti tiktu ievēlēti kā bezpartejiski, sabiedrības labā šie ļaudis visticamāk nekādu lielu labumu nedotu un iespējams, parlamentārie kašķi sasniegtu vēl lielākus apmērus. Taču kaut neliela iespēja iekļūt parlamentā cilvēkam, kurš guvis sabiedrības atbalstu, bet nepārstāv kādu partiju, būtu diezgan godīgi. Jautājums: kā gan to izdarīt, nepārkāpjot Satversmi un kardināli nelaužot vēlēšanu kārtību, reizē arī to nesadārdzinot? Subjektīvi es, nepretendējot uz zināšanām likumdošanas būvniecībā, kā vienu no iespējām redzu atvēlēt kādu procentuālu daļu neatkarīgiem deputātiem, piešķirot pa vienam mandātam, piemēram, no katra vēlēšanu apgabala vai lielākajām pilsētām. Paralēli katras partijas listēm katrā vēlēšanu apgabalā būtu saraksts, kurā varētu tikt izvirzīti, piemēram, desmit ārpuspartiju kandidāti. Lai sarakstā iekļūtu tiešām godprātīgi cilvēki, līdzīgi kā tas ir partijām, arī šiem cilvēkiem nāktos iemaksāt drošības naudu, iesniegt obligātas atskaites KNAB un VID par pēdējā gada darbību. Lai izveidotu dabisko barjeru, kandidātam nāktos savākt kādu likumiski limitētu un notariāli apstiprinātu cilvēku parakstu skaitu, kas iesniedzams Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Nobeidzot ar to, ko sāku, atkal gribas pievērst uzmanību Andra Grūtupa paustajam, kurš varētu uzņemties nācijas līdera lomu. Īsti nezinu, tas teikts pa jokam vai nopietni, taču viņa norādītie kandidāti uz šo nācijās līderu lomu mani gaužām apbēdināja. Nenoliedzot, ka Grūtupa nosauktais tautpartijietis Gundars Bērziņš ir gudrs un erudīts cilvēks, nenoliedzot, ka Andris Šķēle ir spēcīgs līderis un nepavisam nenoliedzot, ka ļoti labs saimnieks, drosmīgs cilvēks un ļoti spēcīgs politiķis ir Aivars Lembergs, tomēr nebūtu gatavs viņus pieņemt par savas nācijas līderi. Kādēļ? Pirmkārt, es varu nosaukt vismaz duci citu, kuri manuprāt arī būtu labi nācijas līderi. kam ar valdošām partijām un to lēmumiem nav sakara. Taču ne par to runa. Es baidos, ka izvairīties no turpmākiem satricinājumiem mums neizdosies vēl ilgi, ja nespēsim atrast citus nacionālos līderus, spēcīgus politiķus un valsts virzītājus. Nav jābūt īpaši apdāvinātam spriešanas spējās, lai secinātu, ka nekādas sabiedriskās vienotības šo pieminēto kungu vadībā nebūs. Nebūs tādas ne Repšes vadībā, ne skandālista Štokenberga vadībā. Nebūs kopējā gara arī tad, ja par līderi izvirzīsim jebkuru no patreizējās Saeimas, no patreizējiem ministriem, ministriju parlamentārajiem sekretāriem un daudziem citiem cilvēkiem, kuri faktiski vada valsti. Vienkārši tādēļ, ka sabiedrība ir pamatīgi vīlusies. Varbūt pat vīlusies visā valstī, kas ir nepiedodami un bīstami. Kad rodas tik ierastais jautājums: ko darīt vai kādi ir priekšlikumi, atliek samulst. Jo nav jau tā, ka no diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju neviens negrib būt gudrākais cilvēks valstī. Tas, kurš sniegs atbildi, kā salabot valsti un sabiedrību, arī būs tas nācijas līderis un nācijas glābējs. Taču tieši tad, kad tāds uzrodas, visos laikos un valstīs, sākušās lielas nelaimes. Jo jēdzieni "likt noticēt" un "spēt izdarīt", ir dažādi.

*- http://www.politika.lv/index.php?id=3819
Intervija ar A. Grūtupu: http://www.nra.lv/zinas/15279-grutups-nacijai-ir-vajadzigs-lideris.htm

Andris Šķēle atkal runā

Pēc diezgan ilgiem laikiem, atkal dzirdams un skatāms visu zināmais Andris Šķēle. "Dienas" portāls sniedz to laimi klausīt un skatīt bijušo premjeru Tautas partijas 11. kongresā. Savā runā viņš kritizē valsts budžetu un aicina negraut pensiju sistēmu, pauž gandarījumu par partijas biedru gatavību labot kļūdas un aicina TP atgriezties pie savas programmas. Uzskatot, ka TP “ballīte bija pārāk ieilgusi”, viņš varot tikai lūgt nākamo partijas priekšsēdētāju mobilizēt partijas intelektuālo resursu un disciplinēt partiju. Starp citu, runa jau ir klausāma un diezgan objektīva. Andris Šķēle to prot, mēs zinām. Taču ļoti žēl, ka šādu runu Šķēles kungs saka tikai kongresā, nevis, izsaucot pie sevis uz tepiķi kādu no šīs partijas bonzām. Ja tas tiktu izdarīts un runātais tiktu realizēts, varbūt nebūtu trokšņainā lietussargu dumpja un iespēju ņirgāties par tiem septiņiem treknajiem gadiem, kurus tā arī nesagaidījām...