Tālāk?

Pēdējās dienas tik daudz notikumu, ka atkal šis tas jāieraksta. Par visu nekādi, tāpēc par dažām lietām.
Pirmkārt, noklausījos Andra Šķēles runu, kas izskanēja Tautas partijas kongresā. Subjektīvi es neko sliktu vai ko tādu, kam cilvēks ar veselo saprātu varētu nepiekrist, nedzirdēju. Mazliet politiskās paškritikas, mazliet Šķēlem raksturīgā sarkasma, mazliet tika mēģināts imitēt bargo vadoni, kas atnācis sadot pa mizu līdz šim valdošajiem palaidņiem. Jā, ja pieņemtu, ka universālais Tautas partijas spīdeklis Slakteris, kurš esam gan labs zemkopības, gan aizsardzības, gan finanšu ministrs, kurš spēja uztaisīt pa visu pasauli Latvijas blamāžu, ir nevainīgs palaidnis, tad jau runa vietā. Arī tad, ja nekādas Jūrmalgeitas un lielāko kretīnu lietas nav bijušas, tad runa derēja. Ja aizsardzības ministrs Veldre, kurš armijai bez bruņojuma grasījās dibināt zirgu gvardi, ir sīks un neliels palaidnis, arīdzan tad runa būtu bijusi derīga. Visbeidzot, pēc tam, kad šodien TV3 raidījumā "Nekā personīga" man atgādināja to Meļņika patruļkuģu epopeju (ak vai, es par to jau rakstīju aprīlī!), Andra Šķēles uzstāšanās Tautas partijas kongresā šķita nekaunīga. Gribas nolamāties, piedodiet. Es saprotu, ka Tautas partijā nebūt nestājās un nedarbojas cilvēki, kuri tīko apzagt Latviju, izlaupīt bērnu slimnīcas, slēgt apšaubāmus robežbūves vai kuģu būves līgumus, izdabāt Krievijas gāzes magnātiem utt. Taču to, ka ļooooti daudzās nelaimēs, kas tagad vajā Latviju, ir vainojama tieši Tautas partija un tās absolūti netalantīgie, patmīlīgie un bieži vien nekam nederīgie politiķi, ir fakts, ko noliegt vai no tā izvairīties būtu nekaunība. Piedodama ir viena muļķa ālēšanās un tā steidzama nomaiņa, bet tādu savākšana vienkopus, ir bīstama. Secinājumi jāizdara pašiem. Un labi šai gadījumā ir uzrakstījis Aivars Ozoliņš no "Citas Dienas". Nepārpublicēšu, iesaku izlasīt.

Otrs, ko pamanīju, bija "Parex" bankas dāsni atalgotā prezidenta Nila Melngaiļa paziņojums, ka ''Parex'' bankai no valsts vēl vajadzēs 100 miljonus latu. Piedodiet, bet tā jau ir maucība. Piedodiet. Atvainojiet, bet tad jau labāk ir pieņemt valdības lēmumu uzsākt bezdarbnieku un pensionāru eitanizēšanu turpat pie "Parex" bankas filiālēm, lai šos cilvēkus turpmāk nemānītu, nemocītu un nenolemtu bezjēdzīgai eksistencei bez jebkādām cerībām uz gaišāku nākotni.

Nu un nobeigumā es atkal nonāku pie loģiska jautājuma: kas notiks tālāk? Šķēle taps par premjeru? Iespējams? Iedos "Parex" bankai tos miljonus? Iespējams, jo kā redzams, maz kam uztrauc, ka šai bankā joprojām turpinās naudas sabats. Un ne tikai te. Tādu vietu netrūkst. Un pēc visa tā, noliekot pie malas gadiem ilgi notikušās bezjēdzības, vienkāršais cilvēks var saglabāt vēsu prātu?

Neliels atskats uz militārā diletantisma desmitgadi Gaisa spēkos

Viens no četriem Latvijas Gaisa spēku helikopteriem Mi-17.

Vakar lasīju zinātnisko žurnālu par drošību un aizsardzību „Militārais Apskats”. Izdevumā izlasīju Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātņu pētniecības centra vadītāja, brigādes ģenerāļa Kārļa Krēsliņa publikāciju ''Aizsardzības sistēmas restrukturizācija''. Lasot rakstu, biju patīkami pārsteigts, ka cienītais ģenerālis par pietiekami ticamu uzskatījis manu publikāciju par Latvijas un Lietuvas bruņoto spēku salīdzinājumu, tādēļ atsaucies uz to vairākos faktos. Neslēpšu, ka K. Krēsliņa publikācija man lika turpināt pārdomas par mūsu bruņoto spēku retrospektīvo attīstību. Sākšu ar nelielu atskatu nesenā vēsturē.
Lūk, žurnālista Sandra Metuzāla raksts "Krievu karakuģis pie Latvijas robežām", kas presē bija lasāms 1997. gada 8. oktobrī: "[...]Latvijas Jūras spēki pie valsts ekonomiskās zonas robežas fiksējuši Krievijas Baltijas flotes flagmani – eskadras mīnu kuģi Nastoičivij.[...] Krievu karakuģi priekšpusdienā ievērojusi kāda zvejas kuģa apkalpe apmēram 40 jūras jūdžu (vairāk nekā 70 kilometru) no Ventspils. Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos ziņa par Nastoičivij parādīšanos izraisījusi tādu pašu rosību kā līdzīga atomkreisera Pjotr Veļikij vizīte, kas notika pirms gada. Arī šoreiz krievu kuģi uzraudzīt devās Jūras spēku Dienvidu rajona patruļkuģis, un paredzams, ka tam pievienosies arī Lietuvas fregate Žemaitis. Pagājušajā reizē no gaisa krievu karakuģi uzmanīja zviedru kara lidmašīnas (viena no tām pat nogāzās netālu no Pjotr Veļikij un pilots gāja bojā), bet šoreiz novērošanu no gaisa uzņēmušies Latvijas lidotāji ar transportlidmašīnu L – 410. Pērn tas vēl nebija iespējams, jo L – 410 atradās remontā un Latvijai nebija ko sūtīt tik atbildīgā lidojumā. Tiesa gan, transportlidmašīna novērošanai nav īpaši piemērota, taču nekādas izvēles iespējas Gaisa spēkiem arī nav. Nav gan izslēgts, ka situācija drīzumā varētu mainīties, jo jau šodien uz Zviedriju dodas Gaisa spēku delegācija, un iespējams, ka tur paredzamās pārrunas skars arī zviedru lidmašīnu dāvinājumu Latvijai." Pievērsiet uzmanību tekstam sarkanajā krāsā, kur aprakstīts Gaisa spēku stāvoklis. Bez tam joprojām nav īstas skaidrības, kā tad palika ar to retrospektīvo Zviedrijas atbalstu Latvijas Gaisa spēkiem.
Turpinot iztirzāt Gaisa spēku tēmu, pievērsu uzmanību "Latvijas Avīzes" rakstam "Kas Latvijas gaisa spēkus sagaida NATO?", ko laikrastā varēja lasīt 2004. gada 17. februārī. Tātad, burtiski īsu laiciņu pirms Latvija kļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Tas noteikti bija lielu cerību laiks. Bija pārliecība, ka daudzās nebūšanas no armijas izskaudīs, NATO jau nepieļaus nejēdzības, vai ne? Lūk, ko Arta Drēziņa rakstā varēja izlasīt: "Latvijas Nacionālo bruņoto spēku gaisa spēkos šobrīd dien 278 cilvēki, no kuriem absolūti lielākā daļa ir virsdienesta karavīri un virsnieki, neliela daļa ir civilie speciālisti. Diviem — gaisa spēku štāba priekšnieka pienākuma izpildītājam pulkvežleitnantam Jānim Liepiņam un 1. eskadriļas komandierim pulkvežleitnantam Aivaram Mežoram — ir lidošanas pieredze ar kaujas lidmašīnām vēl no PSRS laikiem. Gaisa spēkos ir 10 lidmašīnas AN-2, no kurām tikai divas ir pilnīgā lidošanas kārtībā, transportlidmašīna L-410, piecas mācību lidmašīnas "Vilga", divi helikopteri Mi-2, divi — Mi-8, tuvākajā laikā tiks nopirkti vēl divi Mi-8MTV1." Bet tagad pievērsiet īpaši, kas saistīts ar lidmašīnu iegādi: "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra. [...]Jau tagad var paredzēt, ka trūks cilvēku. Tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem, bet vai mēs to spēsim?" Īpaši atcerēsimies tekstu sarkanajā krāsā ar pasvītrojumu!

Tagad lasām ziņu, kas laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāma 2004. gada 18. aprīlī. Tās nosaukums ļoooti iespaidīgs- "Līdz 2015. gadam Latvija nepirks iznīcinātājus F-16". Un tur atrodams sekojošais: "aizsardzības ministrs Atis Slakteris pavēstīja, ka kopā ar kolēģi, Lietuvas aizsardzības ministru Linu Linkeviču, savu valstu bruņoto spēku vadībai uzdevuši līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai. Pēc A. Slaktera teiktā, pašreiz Latvijai nav nepieciešams iegādāties šos lidaparātus un tā ir nākotnē pārdomājama ideja."
Un tagad salīdzināsim divu aizsardzības nozares amatpersonu pausto. 2004. gada 17. februārī Gaisa spēku pulkvežleitnants Jānis Liepiņš apgalvo, ka ''Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana''. Savukārt 2004. gada 18. aprīlī Aizsardzības ministrs Atis Slakteris NBS vadībai uzdevis līdz 2015. gadam izvērtēt iespējas un nepieciešamību iegādāties iznīcinātājus F-16 gaisa telpas aizsardzībai.

Bet tagad lidmašīnu jautājuma fināls. 2009. gada septembrī Aizsardzības ministrija ar plašu vērienu manifestē Lielvārdes militārās aviācijas bāzes skrejceļa būvdarbu atklāšanu, kurā "visus būvdarbus un piegādes (izņemot bremzēšanas iekārtu piegādi un uzstādīšanu) veiks vietējie Latvijas uzņēmumi.'' Pievērsiet uzmanību iekavās iekrāsotajam tekstam par bremzēšanas iekārtām. Rodas jautājums: kas tās par bremzēšanas iekārtām? Vai tādas nepieciešamas vienīgajai Latvijas Gaisa spēku lidmašīnai L-410? Vai tādas vajadzīgas četriem Gaisa spēku helikopteriem Mi-17? Cik zināms, tad nē. Tādēļ iesaku vēlreiz pārlasīt Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto laikrakstam "Latvijas Avīze" 2004. gada 17. februārī, ka "Latvija nevar atļauties pati savas militārās kaujas lidmašīnas — tā būtu līdzekļu izšķērdēšana. Viens iznīcinātājs maksā ap 40 000 miljoniem dolāru, turklāt vienu nekad nepērk — parasti veselu eskadriļu (8 —10), nepieciešama arī attiecīga infrastruktūra." Piecus gadus atpakaļ tika spriests, ka ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem'', paralēli apgalvojot, ka Latvijas lidmašīnas nevar atļauties, jo esot nepieciešama attiecīga infrastruktūra. 2009. gada septembrī tiek sākta lidlauka būvniecība un cik noprotams šī attiecīgā infrastruktūra tiek veidota arī. Iespējams, ka ir izlemts, nemaz negaidot Ata Slaktera 2007. gadā uzdoto izvērtēšanas noslēgumu par F-16 iegādes lietderību, ka arī turpmāk mūsu debesis sargās citu NATO valstu lidmašīnas. Taču arī šādam lēmumam ir jābūt skaidri un pilnīgi formulētam, konkretizējot, kādi Gaisa spēki Latvijai ir vajadzīgi un kādi tie būs. Šķiet, ka gan Lietuvai, gan Igaunijai tas ir skaidrs.

Iespējams, manis rakstītais atkal izsauks protestu vētru viena otra Aizsardzības ministrijas klerka izpildījumā, sakot, ka Latvija kā maza valsts ar nepietiekamu finansējumu (kam kategoriski nepiekrītu) nevar atļauties kaujas aviāciju. Prioritāte esot cilvēku glābšanai. Un tieši ar šo glābšanu vēlos turpināt.
2007. gada februārī ar lielu pompozitāti tika izziņots, ka "[...]prioritāšu maiņas dēļ pārskatītais solījums Ventspils lidlaukā pastāvīgām dežūrām novietot glābšanas darbos izmantojamu armijas helikopteru patiesībā slēpj daudz vērienīgākus plānus – pilsētas pievārtē plānots uzbūvēt militārās aviācijas posteni. Pat augstākā līmeņa politiķi par Latvijas Gaisa spēku plāniem pagaidām nav informēti, taču Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs paskaidro – tikai tagad nākotnes ieceres ieguvušas publiski izklāstāmu veidolu. Vairāku gadu pieredze ļāvusi secināt, ka armijas aviācijas darbību tieši saistīt ar civilu lidlauku nav vēlams.[...] Saskaņā ar valdības akceptēto koncepciju Par meklēšanas un glābšanas spēju attīstību un pilnveidošanu, izmantojot helikopterus jau nākamgad vienam helikopteram pastāvīgā 24 stundu dežūrrežīmā būtu jāatrodas Ventspils lidostā." Gaisa spēki neskopojās ar konkrētiem plānu izpildes termiņiem, sakot, ka "līdz 2010. gadam tiks uzbūvēts helikoptera nosēšanās laukums, angārs tā glabāšanai, mītnes vieta, kur uzturēties apkalpojošajam personālam. Prognozējamie celtniecības izdevumi tiek lēsti 500 000 latu, taču šajā aprēķinā neietilpst infrastruktūras (pievedceļu izbūve, elektrības pievilkšana) un jauna radionovērošanas posteņa uzbūvēšana līdzās esošās kāpas galā." To visu varēja izlasīt portālā Apollo. Taču atkal pārsteigumi. Jau 2007. gada 23. aprīlī laikraksts "Neatkarīgā" vēsta, ka Aizsardzības ministrija plānus maina. Imanta Vīksnes rakstā lasāms, ka "lidojumu drošības apsvērumu dēļ meklēšanas un glābšanas darbos Kurzemē izmantojamās militārās aviācijas postenis tomēr netiks veidots jūras piekrastē Vārves pagastā – glābēji bāzēsies Ventspils lidostā, kā jau tas sākotnēji bija paredzēts." Pievērsiet uzmanību iekrāsotajam tekstam! Vēl pirms dažiem mēnešiem Gaisa spēku komandieris Aleksandrs Stepanovs militāro helikopteru uzturēšanos Ventspils lidostā raksturoja kā nevēlamu, jo militārā klātbūtne civilai lidostai uzliek dažādus ierobežojumus. Nepaiet ne divi mēneši un gan Gaisa spēki, gan arī Ventspils lidosta apgalvo, ka militārās aviācijas klātbūtne civilistiem tomēr nekādus apgrūtinājumus neradīs. No malas vērojot, absolūta nekonsekvence. Putrošanās un pilnīgs vīzijas trūkums. Būtu jau labi, ja ar to viss beigtos un Gaisa spēki lietas labā kaut ko būtu darījuši. Taptu postenis kaut Ventspils vai Liepājas tirgus laukumā. Tomēr nē. Pienāca 2008. gada 2. decembris. Trīs jūdzes no Liepājas krastiem Jūras spēku acu priekšā nogrima kuģis "Beverīna". Un izrādījās, ka Ventspilī ne tikai nav sākta posteņa būvēšana, bet Gaisa spēku rīcībā pat nav minimālais pilotu skaits. Dažas dienas pēc nelaimes atklājies, ka Gaisa spēkos esot tikai 3 lidotāji, kas varot lidot nakts laikā virs jūras un kādu glābt. Pie tam neviens no viņiem neesot atradies postenī. Un tagad aicinu vēlreiz pārlasīt 2004. gada publikācijā atrodamo Gaisa spēku pulkvežleitnanta Jāņa Liepiņa teikto: ''tuvākajos trijos četros gados Latvijas gaisa spēkiem jāpalielinās līdz 600 — 800 cilvēkiem''.

Nobeigumā.
Uz 2008. gadu Latvijas Aizsardzības budžets bija 305 miljoni latu. Pirms tam aizsardzības nozarē arī nebūt nebija pabērna lomā. Pat pie krīzes apstākļiem nozarei ir finansējums, par kādu gadus desmit atpakaļ pat sapņot nevarēja. Neskatoties uz to, ir grūti atrast pazīmes, kas liecinātu, ka Latvijas Aizsardzības ministrijai, NBS un pašiem Gaisa spēkiem būtu redzējums vai izpratne par savu vietu valstī un aizsardzības sistēmā. Šo attieksmi spilgti raksturo Gaisa spēku jaunā mājas lapa, kas sākusi darboties pēc tam, kad vairākus gadus šim dienestam tādas nebija vispār. Saistībā ar gaidāmiem svētkiem, kad atceramies varonīgos Latvijas karavīrus (un lidotājus), kas cīnījās par mūsu Tēvijas neatkarību, šodienas Aizsardzības ministrijas un NBS amatpersonu nostāja ir gaužām apkaunojoša. Tādi cilvēki no Bermonta ordām Latviju nosargājuši nebūtu!

Politiskie novērojumi oktobrī

Kā jau ierasts, visapkārt notikumu jūra. Kopainā nekā īpaša, viss pa vecam. Kā vienmēr, grūti man apiet politisko jandāliņu. Iedziļinoties un ķeroties pie iztirzāšanas, šis tas pārsteidz. Piemēram, politikas dārziņā visu uzmanības centrā visiem labi zināmais Andris Šķēle. Šī oligarha atgriešanos politikas druvā Tautas partija cenšas padarīt par teju otro Jēzus Kristus atnākšanu. Nevar noliegt, ka atšķirībā no viena otra Tautas partijas membera, piemēram, Slakteru Ata (kurš joprojām dzīvo savā pasaulītē un esot gatavs atkal tapt par ministru), Šķēle ir ļooooti erudīts, zinošs un spēcīgs līderis. Atšķirībā no patreizējā tautpartejieša Nr.1 Mareka Segliņa, cienītais oligarhs atstāj daudz, daudz pārliecinošāku iespaidu, par kādu Vents Armands Krauklis, Vinets Veldre vai jebkurš cits oranžais roku cēlājs varētu tikai sapņot. Viņus no Saeimas ar godbijīgu piecelšanos un aplausu jūru nepavadīs nekad. Bet ne par to runa. Lai ko tur tautpartijas kvekšķi runā par iekšējo demokrātiju, plurālismu un ierindas biedra stāvēšanu malā, pārsteidz kas cits: kā tas nākas, ka Andra Šķēles partija tik ilgus gadus ir vārījusi visus šos mēslus? Pieņemsim, ierindas biedrs to nezināja un neredzēja. Un ja Andris Šķēle kā bargais tētis nāk satīrīt savu padoto nedarbus, vai nenāktos skaidri un gaiši atzīt, ka Tautas partija ir vairāk nekā ļoti atbildīga par patreiz valstī notiekošo? Visumā piekrītu oranžo skaļākajam kritiķim Kārlis Streipam: "[...]Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātam neaptverama uzpūtība un pašslavināšana?[...]".
Gribas iemest akmeni arī jaunlaicēnu dobītē. Patreizējā pozīcija politikā agrāk tik ļoti ķircinājās un burtiski barojās no latviešu Borata neveiklās intervijas, ka pienākot valdīšanas laikiem aizmirsa tās pašas lamatas. Nu sabiedrībā notiek diskusija par ekonomikas ministra Arta Kampara komunikācijas spējām. Būtu nelāgi ņirgāties par ministra angļu valodas zināšanām. Nu ļoti šaubos vai vairums Latvijas ministri visos laikos un visos politiskajos spēkos ir pārāki savās svešvalodu zināšanās, nerunājot par Ļeņina valodu. Taču es nudien nespēju nobrīnīties par elementāru paškritikas trūkumu. Vai tad Kampars cerēja, ka, esot zem mediju lupas, Latvijā par viņa rosīšanos Zviedrijā neuzzinās?
Toties manās acīs savu reitingu ir pacēlis visiem zināmais dzīvnieku draugs Ingmārs Līdaka. Paldies, Ingmār! Nacionālais lepnums ir jāsargā kā īstam vīram, nevis kā Jurim Dobelim , vāvuļojot.
Visbeidzot nespēju apiet laikrakstu "Diena". Pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?", manas bažas, ka šo laikrakstu pametušajiem ir radies iespaids par savu vienreizīgumu, unikalitāti un īpašo stāvokli pie žurnālistikas debesīm, apstiprinājušās. Bez tam bijušo "dieniešu" nemitīgā sabiedrības dalīšana pareizajos un nepareizajos man jau sāk izraisīt riebumu.

Idioti?

"Dienas biznesā" izlasīju kārtējo Tautas partijas membera Ata Slaktera domu pērli, ''ka Parex bankas glābēji ir jāapbalvo''. Iespējams šis īpatnis gara acīm redz tādu pašu ainu, kāda risinājās pirms pērnajiem Ziemassvētkiem, kad bijušajam aizsardzības ministram, vēl vienam Tautas partijas spīdeklim Vinetam Veldrem par ''fantastiskiem panākumiem'' ministrēšanas laikā pasniedza apbalvojumu- ložmetēju "SPG 43". Nemaz nezinu, ko domāt: tas aiz strauji progresējoša vājprāta vai vienkārši kārtējais Slaktera ''nasing speciāls'', taču brīdī, kad durvju priekšā ziema, bet bezdarbnieku rindas tikai paliek garākas, ierosme jau indicē, ka aiz tās slēpjas diagnoze. Un diez vai bez medicīnas palīdzības novēršama. Bet aiz šī smieklīgā Slaktera paziņojuma presē lasāma kāda cita "labā vēsts". Proti, "Parex" saimniekiem labvēlīgā bankas glābšana notikusi politisko uzstādījumu ēnā. Tam savu pirkstu esot pielicis i cilvēks, kas Latviju aplaimojis ar Eiropā "gludākajiem" ceļiem, i cilvēks, kas slavens ar saviem vērtīgajiem vekseļiem. Un viss kļūst gaužām skaidri. Pat ļoti. Redz, viss jau iepriekš nolemts, sadalīts, bet par šo ''sģelku'' šiem vēl pienāktos kāda uzslava vērtīgas gratulācijas veidā. Nu kaut vai personīgā ieroča vai kāda ordeņa veidā.
Ak jā. Tas, ka šī oranžā kopa pārspēj visu prātam aptveramo un prātam neaptveramo, izkristalizējas ar katru dienu. Tapis zināms, ka trekno gadu fetišs A.Kalvītis Maskavā ticies ar autoritāro Krievijas premjeru Putinu. Ko šie cilvēki runājuši, ir viens. Otrs, ka A.Kalvītis laikrakstam ''Čas'' stāstījis, ka ''ar V.Putinu pārrunājis pašreizējās starpvalstu attiecības un to attīstības iespējas. Puses atzinušas, ka abu valstu attiecības uzlabojas, par ko liecina divpusējā politiskā un ekonomiskā dialoga aktivizēšanās''. Savādi, vai ne?

Pat nezinu, ko tagad domāt...

Mazliet pastaigājot pa blogu ārēm, iekš Pods.lv izlasīju ko gaužām šokējošu: "Dienas Biznesa" krievu versijā lasāms raksts ''Международные кредиторы в шоке от латвийского бюджета'' (Starptautiskie kreditori šokā par Latvija budžetu). Rakstā uzpeld tik tiešām šokējoša informācija. Es tiešām esmu samērā mierīgs par visu, ko redzu apkārt. Mani jau sen nespēj pārsteigt partiju, īpaši jau valdošo, nodarījumi (pat noziegumi). Esmu jau samierinājies, ka mūsu valstī ilgus gadus var būt satiksmes ministrs miljonārs un oligarhs reizē, kamēr ceļi ir sabrukuši, bet tai pat laikā Rīgā tapis pasaulē dārgākais tilts. Nebrīnos, ka politiķis saņem milzu algas par savu esamību un eksistenci. Esmu jau apradis ar domu, ka par Aizsardzības ministru var strādāt gan zemnieks, gan veterinārs, gan arī ārzemju letiņš, kuram ar latviešu valodu tā pašvaki, bet finanšu lietas kārto āpatiņš. Esmu jau samierinājies, ka dzīvoju pilsētā, kurā mērs no finanšu grūtībās nonākuša auto tirgotāja, pēc kļūšanas par mēru, kļūst par miljonāru. Esmu jau pieņēmis par pašsaprotamu, ka Latvijā ir tik daudz dažādu specdienestu un viņi ne tikai čakarē tādus kā es, bet jau sāk apkarot viens otru, kamēr bandīti un valsts ienaidnieki dzīvo zaļi. Pat bijusī prezidente izrīkojās kā blēde, kam uzmanību īpaši nepievērsu. Nebrīnos ne par ko. Bet kad izlasīju šo rakstu "Dienas Biznesā", es jau sāku domāt, ka Rīgā prasās pēc karātavām. Baidos, ka citi līdzekļi nelīdzēs. Jo kā gan lai reaģē, ja izrādās, ka Latvijā ir vairāk nekā 220 valsts un pašvaldību aģentūras, kuru uzturēšana ir uz nodokļu maksātāju pleciem? Ko lai domā, ja izlasu, ka 74 valsts aģentūru uzturēšanai, kurās uz 2008. gadu strādāja gandrīz 9600 cilvēku, 2008. gadā tika izlietots gandrīz 200 miljonu latu? Ko lai tagad domāju, ja izrādās, ka pat budžeta veidošanas pamatprincipi Latvijas ministriem un ierēdņiem nav bijuši saprotami? Nezinu. Vienīgais, ko spēju izdomāt: cerēt, ka rakstā nav patiesība. Bet vai nav?

Tagad latviešiem ir savs Borats

Angļu "The Economist" publicējis gana nopietnu publikāciju par Latvijas nedienām- ''The whiff of contagion''. Atklāti sakot, pat neiedomājos, ka mūsu veco labo Ati Slakteri var salīdzināt ar Boratu: ''AMID the wreckage of Latvia’s retailing industry, which has declined 17% year on year according to the latest figures, one item is selling well: T-shirts with seemingly mysterious slogans such as “Nasing spesal”. Latvians are glad to have something to laugh about, even if it is only their finance minister, Atis Slakteris. In an ill-judged foreign television interview, using heavily accented and idiosyncratic English worthy of the film character Borat, he described his country’s economic problems as “nothing special”''(TVNET tulkojums: "Neskatoties uz tirdzniecības kritumu par 17%, vienu lietu Latvijā pērk lieliski: T-krekliņus ar sākotnēji neizprotamo uzrakstu "Nasing spešal". Latviešiem vismaz ir par ko pasmieties, pat ja tas ir viņu finanšu ministrs Atis Slakteris. Pavisam neveiksmīgā intervijā ārzemju televīzijai, runādams ar spēcīgu akcentu un lauzītā angļu mēlē, kas atgādina filmas personāžu Boratu, ministrs aprakstīja valsts ekonomiskās problēmas kā "neko īpašu").

Pusmierīgie notikumi

Cilvēkiem puslīdz aizmirsušās nekārtības Vecrīgā. Tādēļ tagad var sākt meklēt rakarus, kas demolēja māmiņu Rīgu. Medijos, kuri tik nesen, maigi maskējoties, aicināja ņemt rokās mēslu dakšas, sākusies sacensība pēc indulgences, tādēļ ar gluži staļinisko komjauniešu dedzīgumu tiek raportēts par to, cik grautiņu dalībnieki notverti ar acīgo liecinieku ziņojumu palīdzību. Smieklīgi, protams. Un smieklīgi, ka lielā daļā paši ziņotāji par grautiņu dalībniekiem ir paši grautiņu dalībnieki. Visticamāk, ka policijas veči tagad vēderus turēdami smejas, kad šīs liecības krustojas. Zinot viena otra politiskā veidojuma kroplumu un gļumību, pieļauju iespēju, ka varbūt vīrs palamā Štokijs iesniedzis kādu liecību, kurā apraksta, ka redzējis pie "Latvijas balzāma" bodes Vecrīgā savu domubiedru Arti, savukārt Artis bailēs no izsaukuma uz policijas drēgnajām telpām, nosūtījis kļauzu, ka tieši tur pat redzējis Štokiju...

Ir skaidrs, ka politikāņus mīl reti kurais. Šajos puslīdz briesmu laikos pa vienam. Tādēļ naids un dusmas politikas areāla zvaigznēm ir jāpieņem kā pašsaprotamu. Man ir tikai viens jautājums: kādam ir jābūt ambīlim, lai visas savas politiskās darbības laikā izraisītu tikai nievas, izsmieklus un atklātu ņirgāšanos? Te vēl: http://diena.lv/lat/politics/sabiedriba/nasing-spesl-iegust-jaunu-titulu-gada-nagla.

Tad vēl pārsteidz dzimtās puses āres. Piemēram, ka Liepājas tiesā sāka izskatīt civillietu, dzīvokļu īpašnieku biedrības "Dzintaru nams" prasību pret Liepājas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes priekšnieku Arturu Vaiteiku par īpašuma apsaimniekošanas parāda – 1615 latu – piedziņu. Ziņa jau neko sevišķa. Mazums kā gadās. Bet Liepājā taču puslīdz zin, kādas algas ir šādas raudzes amatpersonām. Tādēļ vietā jautājums: ko tad darīt parastam ierindas policistam, kam alga reizes desmit mazāka. Vai to kāds pieciestu? Arī policistu arodbiedrība šim faktam pievērsusi uzmanību: http://nparodbiedriba.lv/2009/01/27/tvnet-vai-policijas-sefu-atzis-par-paradnieku/.
Starp citu, iepriekš šādi jau rīkojusies kāda Liepājas amatpersona, kas saistīta ar justīcijas nozari: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=38844.

Puslīdz otrs pārsteigums Liepājas pusē. Vietējie politiskie margināļi atdzīvojušies. Barkašovieši zaudējuši savu legālo balstu- partiju, lai lakstotos ar līdzīgi domājošajiem provinciālās varas gaiteņos, atsāk bandītiskās paražas. Kaut kur mežā, kaut kur dubļos, tumsas laikā savākušies, lai zvērētu uzticību Krievijai un ziņo, ka tas notiekot, lai reģistrētu jaunu un ietekmīgu spēku, kas glābšot Latviju. Tas ne tikai ir aizdomīgi. Ir skaidrs, ka Osipovam šo 200 cilvēku vienkārši nav. Līdz ar to viņa bijušie labvēļi un dāsnie sponsori naudu vairs nedod. Atliek braukt uz mežu un melot, ka savākušies 200 cilvēki jaunas partijas reģistrēšanai. Taču acīgie žurnālisti šo faktu padarījuši par klaunādi. Fotoattēlos redzams, ka šajā svinīgajā mirklī starp dubļiem un govju kakām ir savākušies labi ja daži desmiti atsaldēto. Plašāk par šo ļembastu lasāms te: http://www.liepajniekiem.lv/lat/zinas/sabiedriba/2009/01/27/-osipova-partiju--dibina-pa-grupinam/ un te: http://rekurzeme.lv/portals/liepaja/raksts.html?xml_id=8210.

Visbeidzot puslīdz ierastajā mierā pasaulē uztverts kāda prātā sajukuša rabīna vēstījums Izraēlas armijas karavīriem, kurā nemaz nav mēģināts slēpt savu attieksmi pret neebrejiem. Ja vien pašas Izraēlas cilvēktiesību aizstāvības organizāzijas neceltu šīs lietas gaismā, visticamāk, ka ne Izraēlas valsts, ne tās uzticamie sabiedrotie no ASV pat i neiepīkstētos. Tāpat būtu interesanti redzēt, kāda būtu reakcija tad, ja ar analoģiskām brošūrām savai armijai nāktu klajā, piemēram kāds Vācijas Bundesvēra kapelāns...

Nobeigumā smieklīgs atgadījums: http://www.apollo.lv/portal/life/articles/147354

Atis nasing special

«Es tomēr esmu mazliet kā tāds kamikadze, bet arī tik daudz izdarīt, kā es šajā brīdī, reti kuram ir lemts.»
Atis Slakteris

It kā jau nav pirmā svaiguma pārdomas un nekādas sensācijas te nav. Tomēr šķiet , ka Atis vēl ilgi būs topā. Bez tam es šo sarunu LNT ziņās kaut kā biju palaidis garām. Tāpēc šis video.

Pat nezinu, smieties vai raudāt...

Pirms neilga laika mūsu Finanšu ministrs Atis Slakteris sniedzis interviju ziņu aģentūrai "Bloomberg". Par to jau tagad visi dikti šūmējas. Nu protams, varētu pārlieku netēlot gudros, jo diez vai labi ja viens no simta starp mums spētu runāt labāk. Taču... Taču intervijā ministrs, kā lai to saka, izskatās ar visai ierobežotām zināšanām finanču lietās. Viņa angļu valodas zināšanas nebūt nav tādas, lai kā ministrs sniegtu interviju TV angļu valodā. Tas jau nu ir skairs. Vismaz prestiža dēļ. Vārdu sakot: apskatīt ir vērts.
Viedokļi par interviju daudz. Viens no tiem lasāms "Dienas Biznesā".

P.S. Latvieši, mācīsimies valodas!!!