Tālāk?

Pēdējās dienas tik daudz notikumu, ka atkal šis tas jāieraksta. Par visu nekādi, tāpēc par dažām lietām.
Pirmkārt, noklausījos Andra Šķēles runu, kas izskanēja Tautas partijas kongresā. Subjektīvi es neko sliktu vai ko tādu, kam cilvēks ar veselo saprātu varētu nepiekrist, nedzirdēju. Mazliet politiskās paškritikas, mazliet Šķēlem raksturīgā sarkasma, mazliet tika mēģināts imitēt bargo vadoni, kas atnācis sadot pa mizu līdz šim valdošajiem palaidņiem. Jā, ja pieņemtu, ka universālais Tautas partijas spīdeklis Slakteris, kurš esam gan labs zemkopības, gan aizsardzības, gan finanšu ministrs, kurš spēja uztaisīt pa visu pasauli Latvijas blamāžu, ir nevainīgs palaidnis, tad jau runa vietā. Arī tad, ja nekādas Jūrmalgeitas un lielāko kretīnu lietas nav bijušas, tad runa derēja. Ja aizsardzības ministrs Veldre, kurš armijai bez bruņojuma grasījās dibināt zirgu gvardi, ir sīks un neliels palaidnis, arīdzan tad runa būtu bijusi derīga. Visbeidzot, pēc tam, kad šodien TV3 raidījumā "Nekā personīga" man atgādināja to Meļņika patruļkuģu epopeju (ak vai, es par to jau rakstīju aprīlī!), Andra Šķēles uzstāšanās Tautas partijas kongresā šķita nekaunīga. Gribas nolamāties, piedodiet. Es saprotu, ka Tautas partijā nebūt nestājās un nedarbojas cilvēki, kuri tīko apzagt Latviju, izlaupīt bērnu slimnīcas, slēgt apšaubāmus robežbūves vai kuģu būves līgumus, izdabāt Krievijas gāzes magnātiem utt. Taču to, ka ļooooti daudzās nelaimēs, kas tagad vajā Latviju, ir vainojama tieši Tautas partija un tās absolūti netalantīgie, patmīlīgie un bieži vien nekam nederīgie politiķi, ir fakts, ko noliegt vai no tā izvairīties būtu nekaunība. Piedodama ir viena muļķa ālēšanās un tā steidzama nomaiņa, bet tādu savākšana vienkopus, ir bīstama. Secinājumi jāizdara pašiem. Un labi šai gadījumā ir uzrakstījis Aivars Ozoliņš no "Citas Dienas". Nepārpublicēšu, iesaku izlasīt.

Otrs, ko pamanīju, bija "Parex" bankas dāsni atalgotā prezidenta Nila Melngaiļa paziņojums, ka ''Parex'' bankai no valsts vēl vajadzēs 100 miljonus latu. Piedodiet, bet tā jau ir maucība. Piedodiet. Atvainojiet, bet tad jau labāk ir pieņemt valdības lēmumu uzsākt bezdarbnieku un pensionāru eitanizēšanu turpat pie "Parex" bankas filiālēm, lai šos cilvēkus turpmāk nemānītu, nemocītu un nenolemtu bezjēdzīgai eksistencei bez jebkādām cerībām uz gaišāku nākotni.

Nu un nobeigumā es atkal nonāku pie loģiska jautājuma: kas notiks tālāk? Šķēle taps par premjeru? Iespējams? Iedos "Parex" bankai tos miljonus? Iespējams, jo kā redzams, maz kam uztrauc, ka šai bankā joprojām turpinās naudas sabats. Un ne tikai te. Tādu vietu netrūkst. Un pēc visa tā, noliekot pie malas gadiem ilgi notikušās bezjēdzības, vienkāršais cilvēks var saglabāt vēsu prātu?

Politiskie novērojumi oktobrī

Kā jau ierasts, visapkārt notikumu jūra. Kopainā nekā īpaša, viss pa vecam. Kā vienmēr, grūti man apiet politisko jandāliņu. Iedziļinoties un ķeroties pie iztirzāšanas, šis tas pārsteidz. Piemēram, politikas dārziņā visu uzmanības centrā visiem labi zināmais Andris Šķēle. Šī oligarha atgriešanos politikas druvā Tautas partija cenšas padarīt par teju otro Jēzus Kristus atnākšanu. Nevar noliegt, ka atšķirībā no viena otra Tautas partijas membera, piemēram, Slakteru Ata (kurš joprojām dzīvo savā pasaulītē un esot gatavs atkal tapt par ministru), Šķēle ir ļooooti erudīts, zinošs un spēcīgs līderis. Atšķirībā no patreizējā tautpartejieša Nr.1 Mareka Segliņa, cienītais oligarhs atstāj daudz, daudz pārliecinošāku iespaidu, par kādu Vents Armands Krauklis, Vinets Veldre vai jebkurš cits oranžais roku cēlājs varētu tikai sapņot. Viņus no Saeimas ar godbijīgu piecelšanos un aplausu jūru nepavadīs nekad. Bet ne par to runa. Lai ko tur tautpartijas kvekšķi runā par iekšējo demokrātiju, plurālismu un ierindas biedra stāvēšanu malā, pārsteidz kas cits: kā tas nākas, ka Andra Šķēles partija tik ilgus gadus ir vārījusi visus šos mēslus? Pieņemsim, ierindas biedrs to nezināja un neredzēja. Un ja Andris Šķēle kā bargais tētis nāk satīrīt savu padoto nedarbus, vai nenāktos skaidri un gaiši atzīt, ka Tautas partija ir vairāk nekā ļoti atbildīga par patreiz valstī notiekošo? Visumā piekrītu oranžo skaļākajam kritiķim Kārlis Streipam: "[...]Šķēle bija ļoti labs premjerministrs. Viņš bija pareizais cilvēks pareizajā vietā tad, kad Latvijas iedzīvotājiem bija jāpasaka, ka laiks sakost iztīrītos zobus, uzvilkt gludinātās bikses un ķerties pie darba. Bet kāds viņš būtu politiķis tagad? Vai viņš ir gatavs atzīt, ka "Tautas" partija pēdējo pāris gadu laikā ir kļūdījusies atkal un atkal, un šo kļūdu pamatā bijis nekas cits, kā prātam neaptverama uzpūtība un pašslavināšana?[...]".
Gribas iemest akmeni arī jaunlaicēnu dobītē. Patreizējā pozīcija politikā agrāk tik ļoti ķircinājās un burtiski barojās no latviešu Borata neveiklās intervijas, ka pienākot valdīšanas laikiem aizmirsa tās pašas lamatas. Nu sabiedrībā notiek diskusija par ekonomikas ministra Arta Kampara komunikācijas spējām. Būtu nelāgi ņirgāties par ministra angļu valodas zināšanām. Nu ļoti šaubos vai vairums Latvijas ministri visos laikos un visos politiskajos spēkos ir pārāki savās svešvalodu zināšanās, nerunājot par Ļeņina valodu. Taču es nudien nespēju nobrīnīties par elementāru paškritikas trūkumu. Vai tad Kampars cerēja, ka, esot zem mediju lupas, Latvijā par viņa rosīšanos Zviedrijā neuzzinās?
Toties manās acīs savu reitingu ir pacēlis visiem zināmais dzīvnieku draugs Ingmārs Līdaka. Paldies, Ingmār! Nacionālais lepnums ir jāsargā kā īstam vīram, nevis kā Jurim Dobelim , vāvuļojot.
Visbeidzot nespēju apiet laikrakstu "Diena". Pēc raidījuma "Kas notiek Latvijā?", manas bažas, ka šo laikrakstu pametušajiem ir radies iespaids par savu vienreizīgumu, unikalitāti un īpašo stāvokli pie žurnālistikas debesīm, apstiprinājušās. Bez tam bijušo "dieniešu" nemitīgā sabiedrības dalīšana pareizajos un nepareizajos man jau sāk izraisīt riebumu.

Idioti?

"Dienas biznesā" izlasīju kārtējo Tautas partijas membera Ata Slaktera domu pērli, ''ka Parex bankas glābēji ir jāapbalvo''. Iespējams šis īpatnis gara acīm redz tādu pašu ainu, kāda risinājās pirms pērnajiem Ziemassvētkiem, kad bijušajam aizsardzības ministram, vēl vienam Tautas partijas spīdeklim Vinetam Veldrem par ''fantastiskiem panākumiem'' ministrēšanas laikā pasniedza apbalvojumu- ložmetēju "SPG 43". Nemaz nezinu, ko domāt: tas aiz strauji progresējoša vājprāta vai vienkārši kārtējais Slaktera ''nasing speciāls'', taču brīdī, kad durvju priekšā ziema, bet bezdarbnieku rindas tikai paliek garākas, ierosme jau indicē, ka aiz tās slēpjas diagnoze. Un diez vai bez medicīnas palīdzības novēršama. Bet aiz šī smieklīgā Slaktera paziņojuma presē lasāma kāda cita "labā vēsts". Proti, "Parex" saimniekiem labvēlīgā bankas glābšana notikusi politisko uzstādījumu ēnā. Tam savu pirkstu esot pielicis i cilvēks, kas Latviju aplaimojis ar Eiropā "gludākajiem" ceļiem, i cilvēks, kas slavens ar saviem vērtīgajiem vekseļiem. Un viss kļūst gaužām skaidri. Pat ļoti. Redz, viss jau iepriekš nolemts, sadalīts, bet par šo ''sģelku'' šiem vēl pienāktos kāda uzslava vērtīgas gratulācijas veidā. Nu kaut vai personīgā ieroča vai kāda ordeņa veidā.
Ak jā. Tas, ka šī oranžā kopa pārspēj visu prātam aptveramo un prātam neaptveramo, izkristalizējas ar katru dienu. Tapis zināms, ka trekno gadu fetišs A.Kalvītis Maskavā ticies ar autoritāro Krievijas premjeru Putinu. Ko šie cilvēki runājuši, ir viens. Otrs, ka A.Kalvītis laikrakstam ''Čas'' stāstījis, ka ''ar V.Putinu pārrunājis pašreizējās starpvalstu attiecības un to attīstības iespējas. Puses atzinušas, ka abu valstu attiecības uzlabojas, par ko liecina divpusējā politiskā un ekonomiskā dialoga aktivizēšanās''. Savādi, vai ne?

6. jūnijs- saulainā izvēles diena

Beidzot pienākusi vēlēšanu diena. Tā šajās vēlēšanās baudu politiskā vērotāja lomu, uz vēlēšanu rezultātiem skatos gaužām mierīgi. Uztrauc tikai viens: Kremļa atbalstīto spēku spēja uzvarēt. Ja par EP parlamentārieti kļūs Alfrēds Rubiks, tas būs īsts kauna traips valstij. Normālā valstī šāds cilvēks pēc 1991. gada puča saules gaismu redzējis vairs nebūtu un piedzīvotu sava aroda brāļa- Čaušesku likteni. To, ka eiroparlamentā atkal var iekļūt PCTVL ragana, šaubu maz. Tā kā pretvalstisko spēku izredzes mazināt nespēju, izvēlējos atbalstīt tos, kuri līdz šim EP sevi apliecinājuši viskrietnāk. Manās acīs tā bija Inese Vaidere. Ieplusoju arī Sandrai Kalnietei. Tātad, šogad Eiroparlamenta vēlēšanās nobalsoju par "Pilsonisko savienību". Ar pašvaldību vēlēšanām bēdu ieleja. Vismaz Liepājā. Izvēle gaužām maza. Brīžam jau šķita, ka ignorēšu pašvaldību vēlēšanas. Taču, redzot, kādus milzu līdzekļus savā kampaņā izgāž Krievijas vēstniecības un vietējās piektās kolonnas atbalstītie barkašovieši, šaubu nebija. Nepiedalīšanās lies ūdeni uz šo neliešu dzirnām. Pasarg Dievs, ja dzimtajā pilsētā šie kriminālisti vēl sāks valdīt...
Pēdējā mirklī vēl šaubījos, ko atbalstīt. Nolēmu, ka 12 gadus Liepājā valdošo mēru ar savu balsi neatbalstīšu. Uldis Sesks kā mērs nebūt nav sliktākā kandidatūra, taču ne viņa dēļ. Viņa vadītās "Liepājas partijas" saraksts man šķita netīkams. Vārdus un uzvārdus neminēšu. Bet viņi jau tāpat iegūs vismaz 5 vietas no 15. Atlika vērst skatus uz "Pilsonisko savienību", TB/LNNK, "Jauno laiku", LPP/LC vai Tautas partiju. Tā kā neesmu atbalstītājs nevienai no šīm partijām, skatījos uz personām.
Tuvāk, iepazīstoties ar "Pilsoniskās savienības" sarakstu, nācās konstatēt, Liepājā šī partija piedzīvojusi pamatīgu blamāžu. Saraksts ir gaužām žēlīgs. Pat nožēlojams. Tādēļ partija paliks ar garu degunu. TB/LNNK atkrita dabiski. Liepājā nekādas TB/LNNK nav. Ir daži nožēlojami penši un Ivars Kesenfelds, kuram ar to nacionālo interešu aizstāvību ir bijis maz sakara. Atceros attieksmi, kad lūdzām palīdzību 16. martā. Viens otrs cilvēks partijas "Jaunais laiks" sarakstā man šķita simpātisks. Taču atbaidīja šīs partijas savādā izvēle Grobiņas novadā. Vietējie zin, ko ar to domāju. Šķiet šī partija reģionālās nianses izprot vāji. Līdz pēdējam mirklim biju gatavs atdot savu balsi LPP/LC, neskatoties uz to, ka šī partija man ir dziļi pretīga. Domāju atdot balsi tikai tādēļ, ka tur bija manis cienīts cilvēks- Jānis Vilnītis. Taču neatklāšu neko jaunu, sakot, ka atbaidīja Liepājas svētuļa klātbūtne tai pašā sarakstā (liepājnieki zinās, par ko runa). Šis cilvēks, maskējoties aiz Dāvida dziesmām, darbos maz atšķiras no Rīgas buldozera. Atlika sāpīga izvēle- Tautas partija. Taču šīs partijas sarakstā ir cilvēki, kurus cienu. Kurus vismaz kaut cik zinu. Jau sen esmu teicis, ka par Liepājas mēru bija jābūt Silvai Goldei. kurai labs tvēriens. Labu iespaidu uz mani ir atstājusi arī Sandra Šēniņa. Šīm dāmām iedevu plusiņus. Ieplusoju arī RTU LMZTK fīreram Voldemāram Kārkliņam. Neskatoties uz to, ka biju sliņķis, mācoties tehnikumā, par Kārkliņu palikušas labas atmiņas. Pārējos atstāju bez uzmanības. Vienkārši nepazīstu.

Lai kā nebūtu, šodien manu sirdi līksmu darīja saulainais laiks un kāda ziņa. Mūsu kaimiņu baltkrievu tētiņš iepurnējis Kremļa smerdelim: http://www.delfi.lv/news/world/other/article.php?id=24954525. Malacis, baķka!
P.S. Pēcāk Krievija izšķīrusies par "atbildes" soli- Krievija aizliedz Baltkrievijas piena produktu importu uz Krieviju. Smieklīgi.

7. maija reakcija

Joprojām esmu pārdomās par 6. maija raidījumu "Kas notiek Latvijā?". Pirmkārt, Rīgas mēra amatu kārojošā astoņkāja dēļ, kura demoagoģiskās iemaņas aug ar katru dienu. Vēl mazliet un mēs būsim ieguvuši reģionālo Žirinovski. Otrkārt, ciniskā Maskavas spiega Ušakova dēļ, kurš flirtu ar Krievijas karogiem skaidro demagoģisma ābecei atbilstoši- ''ko esat izdarījuši, lai Krievijas karogu nomainītu ar Latvijas karogu?''. Šlesers un Ušakovs būs kā cimds ar roku, gādājot, lai Rīga taptu par Ригу. Un treškārt neesmu sapratis, kādi ir vismaz formālie kritēriji pēc kuriem Jānis Domburs izvēlas tā sauktos politologus savam raidīumam. Vakar pieaicinātie, īpaši jau Sibīrijas zemniekam līdzīgais Juris Rozenvalds un viņa haotiskais viedoklis 9. maija sakarā, bija savāda izvēle, ja neteiktu vairāk.

Otra 7. maija reakcija ir par to, ka joprojām nāk gaismā briesmu lietas, ko sataisījuši Tautas partijas razbainieki. Izrādās, kopš Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu sākšanas 2008. gada jūnijā tās būvniecībai jau izlietoti 21 291 468 lati, ieskaitot 13 miljonus latu avansa maksājumiem. Par to ziņo laikraksts "Neatkarīgā". Sekojoši, joprojām neviens nespēj atbildēt, kad konkrēti sāksies jaunās ēkas izmaksu samazināšana. Varbūt nekad? Vēl Tautas partijas demagogi pirmsvēlēšanu trakumā gājuši tiktāl, ka Daugavpils nepilsoņiem sola līdzvērīgas tiesības lēmumu pieņemšanā. Skan jau skaisti, taču padomāsim loģiski: ko ar tādiem solījumiem Segliņa vanagi panāks? Lielāku līdzdalību pašvaldības darbā? Lielāku lojalitāti pret Latvijas valstiskumu? Drīzāk gan nē, jo tas būs skaidrs signāls, ka bez pilsonības un tātad pat bez minimālām valsts valodas zināšanām var baudīt to pašu sociālo statusu, kādu bauda pilsoņi neatkarīgi no savas sociālā stāvokļa, tautības vai jebkādām pārliecībām. Bez tam, pilsonību ieguvušie bieži vien tik tiešām ir centušies vaigu sviedros, lai pilsonību godam saņemtu. Un secinājums ir tikai viens: zinot etnisko ainu Daugavpilī, visādu politisku un sociālu labumu solīšanu nepilsoņiem ir absurda un pat bīstama.

Visbeidzot mana trešā reakcija- Gruzija, kuru joprojām plosa iekšējie nemieri un nemitīgi cieš no Krievijas uzbrukumiem. To, kas ar to militāristu dumpi, skaidrs vēl nav. Taču tas, ka Krievija ir darījusi visu, lai Gruzijā nebūtu iekšējās stabilitātes, pat nerunājot par okupēto Abhāziju un Chinvali rajonu, ir skaidrs. Bet šoreiz ne par to. Gruzijas problēmām būtu jāveltī vesela publikācija. Tā kā tuvojas arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, mazliet vēlos pievērst uzmanību vienam otram kandidātam uz šo augsto Eiropas Savienības likumdošanas iestādi. Tā kā no Gruzija pienāk gana satraucošas ziņas, savukārt Latvijas nostāja Gruzijas likteņa sakarā ir svarīga, vēlos atcerēties pazīstamā publicista un politiķa Visvalža Lāča izteikumus Gruzijas konflikta sakarā. Kādēļ? Atgādināšu, ka Visvaldis Lācis viennozīmīgi atbalsta Abhāzijas neatkarību no Gruzijas. Lūk, 2008. gada 14. augustā laikrakstā "Latvijas Avīzē" lasāmais: "Latvijai nevajadzētu būt izvairīgai un gļēvai, sekojot iespējamai ES rezolūcijai, kas būtu vērsta pret abhāziem kā agresoriem. Gluži otrādi, mums vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, ka abhāziem pieder starptautisko tiesību jomā noteiktās pašnoteikšanās tiesības". Savā ziņā Visvalža Lāča argumetni ir loģiski, taču no šodienas skatu punkta absolūti nenormāli. Balstoties uz Visvalža Lāča argumentiem, nevajadzētu šaubīties, ka Krievija veikli izmantos iespēju vērst tos pašus argumentus pret Latvijas valstiskumu. Bīstami precedenti jau ir bijuši, tostarp Latgales sakarā. Nav grūti iedomāties, kādu pakalpojumu Latvija izdarīs Gruzijai, kuras zemi joprojām bradā Krievijas armijas militāristi, ja Visvaldis Lācis kā eiroparlamentārietis uzsāks diskusiju par Kremlim simpatizējošu abhāzu pašnoteikšanās tiesībām. Īpaši kurioza būtu situācija, ja Eiropas Parlamentā Tatjanas Ždanokas un Alfrēda Rubika paustais sakristu ar Visvalža Lāča pausto...

Pat nezinu, ko tagad domāt...

Mazliet pastaigājot pa blogu ārēm, iekš Pods.lv izlasīju ko gaužām šokējošu: "Dienas Biznesa" krievu versijā lasāms raksts ''Международные кредиторы в шоке от латвийского бюджета'' (Starptautiskie kreditori šokā par Latvija budžetu). Rakstā uzpeld tik tiešām šokējoša informācija. Es tiešām esmu samērā mierīgs par visu, ko redzu apkārt. Mani jau sen nespēj pārsteigt partiju, īpaši jau valdošo, nodarījumi (pat noziegumi). Esmu jau samierinājies, ka mūsu valstī ilgus gadus var būt satiksmes ministrs miljonārs un oligarhs reizē, kamēr ceļi ir sabrukuši, bet tai pat laikā Rīgā tapis pasaulē dārgākais tilts. Nebrīnos, ka politiķis saņem milzu algas par savu esamību un eksistenci. Esmu jau apradis ar domu, ka par Aizsardzības ministru var strādāt gan zemnieks, gan veterinārs, gan arī ārzemju letiņš, kuram ar latviešu valodu tā pašvaki, bet finanšu lietas kārto āpatiņš. Esmu jau samierinājies, ka dzīvoju pilsētā, kurā mērs no finanšu grūtībās nonākuša auto tirgotāja, pēc kļūšanas par mēru, kļūst par miljonāru. Esmu jau pieņēmis par pašsaprotamu, ka Latvijā ir tik daudz dažādu specdienestu un viņi ne tikai čakarē tādus kā es, bet jau sāk apkarot viens otru, kamēr bandīti un valsts ienaidnieki dzīvo zaļi. Pat bijusī prezidente izrīkojās kā blēde, kam uzmanību īpaši nepievērsu. Nebrīnos ne par ko. Bet kad izlasīju šo rakstu "Dienas Biznesā", es jau sāku domāt, ka Rīgā prasās pēc karātavām. Baidos, ka citi līdzekļi nelīdzēs. Jo kā gan lai reaģē, ja izrādās, ka Latvijā ir vairāk nekā 220 valsts un pašvaldību aģentūras, kuru uzturēšana ir uz nodokļu maksātāju pleciem? Ko lai domā, ja izlasu, ka 74 valsts aģentūru uzturēšanai, kurās uz 2008. gadu strādāja gandrīz 9600 cilvēku, 2008. gadā tika izlietots gandrīz 200 miljonu latu? Ko lai tagad domāju, ja izrādās, ka pat budžeta veidošanas pamatprincipi Latvijas ministriem un ierēdņiem nav bijuši saprotami? Nezinu. Vienīgais, ko spēju izdomāt: cerēt, ka rakstā nav patiesība. Bet vai nav?

Liepājas vidū taps otrs Dienvidu tilts?

Divi laikraksti vienlaikus- "Neatkarīgā" un ''Dienas Bizness'' pievērsuši uzmanību kādam faktam, kurš apritē cirkulē jau ilgāku laiku, proti, koncertzāļu būvniecības jautājumam. Laikraksti dara zināmu, ka Kultūras ministrija līdz 30. aprīlim gaidot četru pašvaldību- Liepājas, Rēzeknes, Ventspils un Cēsu pieteikumus par koncertzāļu būvniecību novados. Izrādās, ka gandrīz 15 miljonus latu to būvniecībai varētu saņemt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda , bet Finanšu ministrija koncertzāļu būvniecībai šogad līdzekļus tam neesot atvēlējusi. Principā šim faktam vajadzētu būt pozitīvai sensācijai, jo reģionos šādi lieli objekti būtu īstā skābekļa deva slāpstošajai būvniecības nozarei. Jo šis tik tiešām būtu īstais laiks, lai atsāktu lielu valsts un pašvaldības objektu būvniecību. Pirmkārt, lai glābtu reģionus no strauji augošā bezdarba un ekonomiskās stagnācijas, otrkārt, šodienas ekonomiskais kritums koncertzāles ļautu uzcelt par krietni zemākām izmaksām, nekā tas notiktu tā sauktajos "treknajos gados". Visbeidzot, Tautas partijas kultivētās un tā sauktās "Oranžās koncertzāles" reģionos ir ļoti nepieciešamas. Taču, ar dažādiem lielākiem vai mazākiem skandāliem šo koncertzāļu tapšana jau ilgāku laiku ir zem gaužām biedējoša neskaidrības plīvura. Un arī šoreiz laikraksti pievērš uzmanību dažādiem nepatīkamiem faktiem. Taču visvairāk mani kā liepājnieku nepatīkami pārsteidz ar Liepājas koncertzāli virmojošie skandāli. Un lūk, "Neatkarīgā" noskaidrojusi, ka Liepājas koncertzāles ''Lielais dzintars'' būvniecības projekta īstenošanai jau tika piešķirts 1,4 miljonu latu finansējums no privatizācijas līdzekļiem. Savukārt 2007. gadā Liepājas koncertzāles projektam tika piešķirts jau 3 miljonu latu valsts budžeta finansējums. 2008. gadā tika piešķirts vēl 1,7 miljonu latu valsts budžeta finansējums. Tā jau nav, ka lietas labā nekas netika veikts. Diezgan lielos triecientempos 2005. gadā tika nojaukts bijušais kinoteātris "Liepāja". Tas esot izmaksājis ap 1,3 miljoniem latu. Projektēšanai, inženiertīklu projektiem, skiču projektam un daļēji tehniskajam projektam kopā esot iztērēti 1,65 miljoni latu. Vairāk nekā 200 000 latu izlietoti prezentācijām, komandējumiem, juridiskajiem pakalpojumiem un tulkošanai. Teiktu tā: dzīvots uz nebēdu. Taču par pārējo, diemžēl, jāpiekrīt "Neatkarīgās" novērojumiem, ka ''vienīgais redzamais apliecinājums Liepājas plāniem būvēt koncertzāli ir plāksnīte pilsētas centrālajā laukumā, kurā norādīts, ka tur kaut kad atradīsies daudzfunkcionāls centrs''...

Šā gada janvārī tika izziņots, ka ilgi kārotā koncertzāle gan vēl tik ātri netapšot. Publiski pieejamā informācija pēc laikraksta publicētā liecina, ka Liepājas koncertzāles sākotnējās izmaksas tika lēstas 4 miljonu latu apmērā. Tomēr 2006. gadā gan tika lēsts, ka izmaksas sasniegšot pat 14 miljoniem latu. Arī tās Liepājas mērogiem ir diezgan lielas izmaksas. Taču pērn "Lielā dzintara" izmaksu aprēķini sasnieguši 30 miljonu latu slieksni, ziņo "Neatkarīgā". Atklāti sakot, pirmo reizi uzzināju, ka koncertzāles izmaksas varētu būt tik iespaidīgas. Jo vismaz laukums, kas tās vajadzībām izbrīvēts, neatstāj tik vērienīga projekta iespaidu. Vismaz, ja vien tas nav debesskrāpis vai otrs Dienvidu tilts.
Visbeidzot "Neatkarīgā" dara zināmu, ka Liepājas pašvaldība, lūgta komentēt, cik daudz līdzekļu būtu nepieciešams jaunās koncertzāles ''Lielais dzintars'' būvniecībai, atbildi atteikusies sniegt. Tā vietā esot skaidrots, cik lielas būšot koncertzāles telpas un ietilpība. ''Visticamāk, to var skaidrot ar negribēšanu atklāt, kur jau ir tērēti vairāk nekā seši miljoni latu, kas līdz šim piešķirti no valsts līdzekļiem,'' secina laikraksts.
Tā sakot, komentāri lieki...

Taisnība jau ir, bet kādēļ pēc kara?

23. marta "Latvijas Avīzē" lasāma saruna ar oligarhu Andri Šķēli. Daudzi nodrebinās, izdzirdot viena no Latvijas ietekmīgākā cilvēka vārdu, taču viņa vārdos vērts ieklausīties. Ar spriešanas spējām šim cilvēkam ir vairāk nekā kārtībā, ko grūti teikt par dažiem citiem politiķiem. Taču tai pat laikā viņa teiktais izskan kā teicienā par karu, tas ir- pēc kara visi ir gudri. Tiek kritizēta PVN celšana, kam lielā mērā absolūts vairākums piekrīt, kaut gan PVN pacēla arī Finanšu ministra vadībā. Un tad ministrs bija tautpartijietis Atis Slakteris. Vēl vairāk, Slakteris ar savu darbību iemantojis starptautiska idiota slavu, kam britu žurnālisti piešķīruši Latvijas Borata vārdu. Kritizēt Latvijas Bankas vadību, kamēr paša partijas biedrs ministrs spēlē klauna lomu, izskatās demagoģiski.
Rakstā arī lasāms, ka Andris Šķēle uzskata, ka steidzami jāpieņem Edgara Zalāna valsts pārvaldes reformēšanas projekts. Jā, šis projekts ir daudz maz sakarīgākais, kas dzirdēts pēdējos desmit gados. Bet atkal jautājums: kādēļ šāds projekts tiek izdomāts un publiskots, kad mutē smeļās kaut kas vairāk nekā ūdens. Mutē jau jūtama pēcpuses produktu garša, kamēr dažus gadus iepriekš skanēja slavenais Kalvīša teiciens par septiņiem treknajiem gadiem. Un kā zināms, Kalvītis arī bija tautpartijietis.
Neesmu ekonomists un nemaz necentīšos līst lauciņā, kas nav manos spēkos. Runājot par racionālo domāšanu un pestīšanas padomiem, jāatgādina arī kas cits no citas operas. Andra Šķēles izauklētais produkts- Tautas partija diezgan krietnu laiku vadīja kādu ārkārtīgi ietekmīgu resoru, proti, aizsardzības ministriju, kurā ar naudas trūkumu tā kā nebija jāsūdzas. Un tieši šai nozarei pievērsīšu mazliet vairāk uzmanības.
Pēdējo piecu gadu laikā Aizsardzības ministrijā notikušo var apzīmēt ar acīmredzot neticamo. Šī ministrija esot zem NATO lietussarga saņēmusi visstraujāk augošo finansējumu. Šī finansējuma straujā pieaguma brīdī notika lielu un varenu pirkumu plānošana. Armija tika pie jauniem kuģiem, jauniem un unikāliem formastērpiem, tapa vesela rinda ar jaunām sporta celtnēm, kurā ar līdzfinansējumu piedalījās Aizsardzības ministrija. Taču šai pirkšanas drudzī ar to plānošanu bija, kā bija. Vēl tikai nepilnus piecus gadus atpakaļ izskanēja ziņa, ka plānots NBS Sauszemes spēku mehanizācijai ieguldīt ap 200 miljonus latu. Galvenokārt bruņutransporta iegādei bez kura jebkādas armijas funkcijas nav iedomājamas. Tika arī lemts par četru jaunu helikopteru iegādi. Starp citu, 2004. gadā Aizsardzības ministrs bija Atis Slakteris. Par Aizsardzības ministru Slakteris bija arī 2006. un 2007. gadā, kamēr tur viņu nomainīja odiozais tautpartijietis Vinets Veldre, kurš plašāku ievērību kā ministrs izpelnījās ar uzmācīgu ieceri izveidot kavalērijas godasardzi.
Gadi gāja, Latvijas karavīri karojas pasaules karstākajos punktos, krita, tika savainoti, bet nekādas armijas mehanizācijas nenotika. Tikmēr šīs ministrijas paspārnē notika daudz kas cits, kam prioritāšu sarakstā galvgalī tomēr nevajadzēja būt. Piemēram, tika ieviesta jaunā pikseļu forma. To vajadzēja, šaubu nav, bet pēc pašas ministrijas 2006. gada plāniem pāreja uz jauniem formastērpiem un pasūtījumu izpilde līdz 2014. gadam valstij izmaksās ap 13 miljonu Ls. Projekta ieviešana uz 2007. gadu izmaksājusi gandrīz 5 miljonus Ls. Pagaidām neesmu precīzi veicis aprēķinus (gan jau to uzspēšu!), taču pat aptuveni apskatot bruņumašīnu cenas, ir redzams, ka par formastērpu nomaiņai paredzētajiem 13 miljoniem Ls bija iespējams mehanizēt vismaz vienu bataljonu. Iespējams ar lietotu, varbūt ne pašu jaunāko, taču kaujasspējīgu kaujas bruņutehniku. Taču notika citādi. Bruņumašīnu iepirkumu sakarā notika nebeidzami konkursi, diskusijas un starpresoru sarakste. Nezināmu iemeslu dēļ, iepirkuma procedūra vedās smagnēji, līdz 2008. gadā situācija krasi mainījās un tā paša gada jūnijā Vinets Veldre telekompānijas LNT raidījumā ''900 sekundes'' sacīja, ka: ''nevar būt valstī situācija, ka armijai nav nevienas bruņu tehnikas vienības. Minimālai drošībai jābūt arī no bruņojuma viedokļa un pakāpeniski jāiegādājas arvien jauna bruņu tehnika. [...] jūrniekiem nepieciešami kuģi, lidotājiem— lidmašīnas, bet kājniekiem bruņu tehnika, tādēļ jādomā par jauna bruņojuma iegādi''. Tai pat laikā ministrs arī norādīja, ka bruņojuma iegāde atkarīga no ekonomiskās situācijas valstī. Tika atlikts arī helikopteru iegādes projekts.
Pienāca 2008. gada nogale un ar to iespēju mehanizēt armiju kļuva pavisam nelāgi. 2008. gada 22. decembrī laikrakstā "Neatkarīgā" bija lasāms raksts "AM taupības režīma dēļ pieļauj iespēju lauzt vairākus starptautiskus līgumus", kurā AM valsts sekretārs Jānis Sārts paziņoja armijai bēdīgu ziņu: ''Nākamgad nekādi jauni iepirkumi vispār netiek plānoti, jo vien varot cerēt, ka AM iepirkumu jomā varēs saglabāt pastāvošās līgumsaistības. Jauni iepirkumi vien varētu attiekties uz starptautiskajās operācijās dienošo karavīru vajadzību apmierināšanas. Viss cits ir ārpus jautājuma". Vēl Sārta kungs skaidroja, ka, ''lai varētu nodrošināt Latvijas saistības NATO Ātrās reaģēšanas spēkos, ir vajadzīgs iepirkums, lai paaugstinātu (NBS) kaujas spējas līdz Lietuvas un Igaunijas līmenim.'' Pie 43 miljonu latu budžeta samazinājuma 2009. gadam esot grūti ieraudzīt, kur atrast naudu šādam iepirkumam. Par vismaz piecus gadus plānoto un atrunāto bruņutransportieru iegādi, Sārts bija lakonisks: "Šobrīd tas ir par dārgu..."
Starp citu, runājot par lietderīgu vai nelietderīgu tehnikas pirkšanu, daudzumu vai laiku, varu atgādināt, ka 2005. gada 24. augustā tika parakstīts līgums par piecu karakuģu iegādi no Nīderlandes Jūras spēkiem. Viena kuģa cena- 8 miljoni Ls. Tātad kopā- 40 miljoni Ls. To, ka kuģi bija vajadzīgi, arī nav šaubu. Taču varbūt Latvijai nevajadzēja piecus vienādas klases un vienādu uzdevumu kuģus? Varbūt Jūras spēkiem būtu pieticis ar četriem kuģiem, jo līdz šim Jūras spēkiem bijuši vien trīs daudz vecāki mīnu meklētāji? Ietaupītos veseli 8 miljoni Ls, kas lieti noderētu citu spēka veida apbruņošanai.

Jāsecina, ka Tautas partijas ministriem bija iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Latvijai būtu armija ar zaļiem formastērpiem, kas nav unikāli, bet kurus lieto vairums pasaules valstu armijas. Tagad redzams, ka nekādas traģēdijas bez jaunā dizaina formastērpiem nebūtu notikušas. Latvijas kara flotē būtu par vienu mīnu meklēšanas kuģi mazāk, bet būtu sauszemes spēki, kas pienācīgi spētu pildīt savus uzdevumus. Un kas zin, varbūt bruņutehnika būtu paglābusi arī tos Latvijas karavīrus, kas krita Irākā. Un kas zin, varbūt lielāka uzmanība Gaisa spēku attīstībai būtu paglābusi viena otra nogrimuša kuģa apkalpi.

Beidzot! Beidzot to kāds pasaka!

Pašlaik valstī nav plāna, kā iziet no krīzes. Ne valdības partijām, ne opozīcijas partijām nav plāna, kā izvest valsti no krīzes. Autors šai atziņai, ko kožļā jau pēdējo pusgadu vai visi, kam kāds sakars ar biznesa darīšanām, ir valsts kontroliere Inguna Sudraba. Sudraba arī paudusi to, ko pirms tam teica krietns ducis ekspertu: nodokļu paaugstināšana nebija pareizs lēmums, jo tas izraisīja patēriņa un apgrozījuma kritumu.
Tai pašā laikā parlamentāro dziedātāju- "Jaunā laika" aicinājumam kļūt par premjeru, Sudrabas kundze gan atbildējusi noraidoši. Un saprotams, kāpēc viņai vajadzētu pamest darbu, ko labi pieprot un kurā var droši strādāt vēl nākamos četrus gadus. Darbs valdībā pie šīs krīzes ir vairāk nekā nestabils.
Tikmēr kļuvis zināms, ka Kuldīgas zēns Zalāns esot Tautas partijas premjera kandidāts. TP fīrers mareks Segliņš gan saka, ka esot vēl dažas jaunas oranžas sejas. Subjektīvi neko sliktu par Edgaru teikt gan nevaru, taču atceroties viņa "ierēkšanu" par Domburšovu, mazliet jāizņem no atvilknes pieklājīgais dežūrsmīns. Rēkt taču nedrīkst! Ja nu Zalāns top par premjeru un pēc tam mani aizsūta uz Kuldīgas kūdras purviem? Visādi var iziet šajos laikos...
Bet... tas vēl nav viss. Pazīstamā latviešu sarkanā strēlnieka pēctecis, viens no bagātākajiem cilvēkiem Krievijā, ''Альфа-Банк'' prezidents Pjotrs Avens devis mājienus, ka esot uz mieru premjerēt Latviju. Par to ziņo laikraksts "Čas". Ekonomisko zinātņu kandidāts Avens esot gatavs apsvērt priekšlikumu kļūt par Latvijas premjerministru un izvest valsti no krīzes, jo viņš ar lielu uzmanību sekojot tam, kā attīstās notikumi Latvijā. Starp citu, Krievijas augstākajās aprindās šis vīrs neoficiāli tiekot dēvēts par "pazīšanās tirgoni". Iespējams, ar viņa palīdzību Latvija arī spētu tikt pie viena otra labuma, piemēram, ciešākiem sakariem ar Austrumu uzņēmumiem un krievijas tirgiem, kas dotu kādu labumu pašmāju biznesam. Taču ir arī otrā puse- varbūt Pjotrs Avens kā vectēvs ir gatavs vest savu senču zemīti pretīm gaišai nākotnei citādi, nekā to redzam mēs? Šoreiz sarkanarmijas vietā šos darbus paveikts turienes nauda, kas mūs vienkārši ieslaucīs Krievijas apskāvienos. Un atšķirībā no politiskās atkarības, naudas atkarība ir daudz bīstamāka. Parādus maksā visi. Cits jautājums: kā? Labprātīgi vai ar lodāmura palīdzību...

Elitārais klubiņš beidzot atcerējies, ka nosaukumā ir vārds ''tauta''?

Tautas partija sākusi kampaņu, kurā aicina iedzīvotājus stāties partijā. Mareks Segliņš pat uzstāj, ka tā ir sociāla kampaņa, nevis priekšvēlēšanu aģitācijas sastāvdaļa. Klipa mērķis esot risināt uzticības krīzi, jo iedzīvotāji vairs netic partijām. Var jau būt, partijām ticības zudusi noteikti. Pie tam- visām. Starp citu, TP mājas lapā šai sakarā lasāmi visai viedi vārdi, kuriem grūti nepiekrist: "Diemžēl Latvijā mēs esam nonākuši līdz pilnīgi absurdai situācijai no demokrātijas, no pilsoniskās līdzdalības viedokļa. Vārds „bezpartejisks” ir kļuvis par sinonīmu vārdam „krietns”, „gudrs”, „godīgs”, „taisnīgs” utt. Nav brīnums, ka tā, jo partija kā sabiedriski politisks veidojums Latvijā ir ārkārtīgi, varētu šķist – pat mērķtiecīgi diskreditēta." Teikts ir precīzi, bet kā tad ar pašu pozīciju pēdējo piecu gadu laikā? Atbildi TP mājas lapā neatrast.
Klipa satura un publiskošanas faktā gan nebūtu nekā tāda, kas varētu šķist nepieņemami. Taču, ņemot vērā, ka TP sevi pozicionējusi vai savā rīcībā sevi noteikti nostādījusi elitāra klubiņa statusā, šāda kampaņa tik tiešām liek aizdomāties. Vai nu TP pirms vēlēšanām trūkst personību pašvaldībās, vai nu TP sākusi mainīties un tik tiešām cenšas kļūt par partiju, kas ir tās nosaukumā. Bet atklāti? Kaut kā grūti noticēt. Vismaz Liepājā šis Tautas klubiņš apbrīnojami (ne) veiksmīgi spējis sevi nostādīt kā miljonāru, veiklu šeptmaņu un vietējā mēroga oligarhu kopu. Var jau cerēt, ka TP mainās, reģionos meklē jaunus cilvēkus, taču ja nebūs tik tiešām revolucionāru izmaiņu partijas iekšienē, morāles revīzija un vizuālās transformācijas, cerības ir gaužām veltas. Tādus klipus varēs filmēt kaut katru dienu.

Tautas partijas ļumīgie baltrocīši, kuriem kauns palicis kabinetos

Nebūtu īstas laiks Ziemassvētku laikā par to runāt un domāt. Tomēr joprojām nespēju aptvert redzēto. Par nožēlu jāatzīst agrāk dzirdētais, ka Tautas partija līdzīgi PSKP uzaudzinājusi veselu jauno birokrātu kastu, kuriem neko nenozīmē tauta, gods, kauns, valsts, nacionālie simboli un atbildības sajūta citu priekšā. Jaunie oranžisti ir spilgts jaunā egoisma simbols, kas diez vai ir unikāli tikai Latvijā. Taču mūsu ir pārāk maz un mēs to redzam daudz skaidrāk. Viņi ir divu veidi: ciniski piena kunkuļi, kuru miesas pieblīdušas no maigā klimata ministriju un neskaitāmo aģentūru kabinetos, viņu maigās rokas, kuras smagākais darbs bijis klaviatūras spaidīšana, sejas, aiz kuru smaidiem jaušams lepnums par piederīgu īpašai kastai, kura kā viduslaiku kūrfirstu pietuvinātie, lemj pārējo dzimtcilvēku klaušu smagumu. Otri- ciniski solāriju un fitnesa lauvas, kuri savu miesu fetišu sver augstāk par visu. Viņu sejās pat vairs nav līdzjūtības maskas, jo pašiem šķiet, ka šis absurdais stāvoklis būs mūžīgs.
Tautas partija radījusi jaunu eliti, kura pretēji jaunlatviešiem 19. gadsimtā nelolo sapņus par jaunu un taisnīgu sabiedrību vai tautas pašnoteikšanās tiesībām. Redzot šo cilvēku uzvedību, kurā augstprātība nemaz netiek slēpta, ikdienas lasot šo ļautiņu (ne)darbus, grūti nesaprast pūli, kas šturmēja Bastīliju, agrākos ideālistus no ģimnāzistu puses, kas bija gatavi pievienoties nemiernieku rindām, kurus kūdīja visādi bronšteini, marksi un rubinšteini. Redzot šodienas oranžos, grūti nesaprast vīrus, kuri redzot to pašu citos laikos un citviet, nespējot rast atbildes un iespējas turpināt klusēt, izvēlējās uzvilkt melnus kreklus Itālijā, brūnus Vācijā vai pelēkos tepat Latvijā. Kad tas notiek, par vēlu bārstīt pārgudrās tēzes. Visa ļanums ir tieši šie ļenganie kabinetu parazīti, nevis tie, kuri apjukumā vai kāda iedvesmoti ņems rokās rungu.

P.S. Te tas skandalozais sižets no TV3 "Nekā personīga":

Tautas partiju pamet, bet kas notiks tālāk?

Šodienas pārdomas man izraisīja kāds politisks notikums dzimtajā Liepājā. Proti, agrākais Tautas partijas pilārs Kurzemes pusē, Liepājas domes deputāts un akciju sabiedrības "UPB" prezidents Uldis Pīlēns 12. decembrī publiski paziņojis, ka izstājas no Tautas partijas. Viņš bija viens no pirmajiem šās partijas biedriem Liepājā. U. Pīlēns savā vēstulē raksta: "[...] šobrīd, redzot, kā partijas neformālā vadības grupa, ministri, frakcija veido Latvijas saimniecisko un politisko ietvaru tās kā nacionālas valsts pastāvēšanai globālās un Latvijas budžeta krīzes apstākļos, mana konservatīvā pārliecība par modernas, nacionālas valsts attīstību nav savienojama ar TP vadības rīcību[...]".
Patreiz gan vēl grūti spriest, kas notiek: bēgšana no grimstoša kuģa vai Pīlēna kungs, kurš tik tiešām ir viens no gudrākajiem vīriem mūsu pusē, patiesi sapratis, ka ziepes ir lielas un Tautas partija ļoti daudz ko salaidusi grīstē. Citi prasīs: ko tieši? Es kā malā stāvošs minēšu tikai dažus piemērus: bēdīgi slavenais Finanšu ministrs Atis Slakteris, kurš vēl Aizsardzības ministra godā pamatīgi sabojāja savu reputāciju, Aizsardzības ministrs Vinets Veldre, kurš nomainīja iepriekšējo nekam nederīgo ministru Ati Slakteri un izrādījies tik pat pagalam nekam nederīgs ministrs. Kronis visam bijušais premjers Kalvītis, kurš Vecgada naktī ar savu slaveno trekno gadu runu kļuvis par neatņemamu tautas folkloras daļu. Pieminēšanas vērti būtu daudzi cilvēki no oranžo vidus. Tāpat netrūkst (ne)darbu, ko tai pārmest. Taču to jau mēs visi labi zinām.
Starp citu, ja reiz varas partijas irst pa visām vīlēm, loģisks jautājums: kas ir labāki? Te diemžēl aina gaužām čābiska. Tādas opozīcijas, ko tik tiešām varētu par tādu dēvēt, izskatās nemaz nav.

Te neliels iztirzājums:

1. Vai tad par normāliem un veseliem cilvēkiem var uzskatīt tos, kas Saeimas sēdē skaļi dzied tautas dziesmas? Jau no pašas pirmās "Jaunā laika" tapšanas dienas esmu bijis viens no tiem, kas neslēpa savu nicinājumu šim kaunpilnajam anatomiskajam cirkam. Kādēļ? Pirmkārt, tajā iestājās visi tie, kas gribēja kādu amatiņu. Viņu intelekts bija tik zems, ka viņi pat nespēja to noslēpt. Kad amatiņš gāja secen, tie ātri vien aiztinās no jaunlaicēnu kopas. Otrkārt, liela daļa, kas tur saskrēja, nemaz nav centušies slēpt, ka ir idioti. Tādēļ tagad es nemaz nebrīnītos, ja šī partija nomainītu nosaukumu, ko kādreiz lepni izmantoja odiozais Saeimas deputāts Valdmanis- "Tālavas taurētāji". Ļoti atbilstoši.

2. ''Pilsoniskā savienība'', kas sevi pozicionē kā opozīcijas partiju, diez vai tāda ir. Kaut vai tādēļ, ka politiskais "klejojošais holandietis" Ģirts- Valdis Kristovskis vēl nekad nav bijis opozicionārs. Pametot "Latvijas ceļu", lai kļūtu par TB/LNNK biedru, Kristovskis vāji slēpa vēlmi pēc ministra amata. Pametot TB/LNNK, kad šī partija zaudēja savu ministru skaitu valdībā, absolūti iezīmēja Kristovska iemaņas mainīt partijas.
Kāds politiskos procecos labi zinošs vīrs man pauda, ka Kristovska- Kalnietes veidojums ir klasisks Tautas partijas veidojums. Tā teikt- dublieru komanda. Šo faktu man atklāja vasarā, sakot, ka tas apstiprināsies tad, kad TP sāks jukt ārā. Ja kaut vai Pīlēna kungs, viens no ietekmīgākajiem oranžo rindās, lems pievienoties "Pilsoniskajai savienībai", prognozes būs bijušas pravietiskas neticami ātri.

3. Vēl viena tā sauktā opozicionāru partija, kas balstīta uz Tautas partijas pārbēdzējiem Štokenbergu un Pabriku, kurai es nekad nevaru atcerēties nosaukumu- "Sabiedrība citai politikai". Šie zēni, kas 100% atbildīgi par ekonomisko un politisko sabrukumu valstī, deklarē, ka esot bez maz vai sociālistiski orientēti kreisie, smīdina ne tikai mani. Miljonārs Štokenbergs un diplomātisko ''tusiņu'' lauva Pabriks tik tiešām ir kreisie...
Atgādināšu, ka Štokenbergs bija Ekonomikas, bet pēcāk Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs pie Kalvīša. Viņa ministrēšana ekonomikas lauciņā bija absolūti neredzama. Bet kad viņam bija tā laime runāt medijos, savā tukšvārdībā viņš drīzāk līdzinājās Slakterim. Arī visas inflāciju un IKP pieaugumu prognozes Štokenbergam bija tik pat ''cienīgas'', ka par to pat smējās ''BB brokastīs''. Kā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Štokenbergs ir līdzatbildīgs tā sauktajā novadu reformas bardakā. Viņa ministrēšanas laikā šīs haotiskās reformas augonis tika vēl vairāk inficēts, nevis dziedēts. Tik pat lieli "nopelni" ir bijušajam Ārlietu ministram Pabrikam. Kādi? Atcerēsimies viņa promaskaviskās aktivitātes 9. maija svinību sakarā un aktīvo Latvijas zemju dāvināšanu Krievijai. Pabrikam šai sakarā vajadzētu padomāt par uzvārda maiņu. Jo kreisajam labāk izklausītos Artis Pitalovs, nevis Pabriks.

Nobeigums.
Man kā liepājniekam atliek lolot cerības, ka viens no ietekmīgākajiem vīriem nelems kļūt par kādu no augstākpieminēto politisko "Šapito" biedriem. Liela ticamība, ka Pīlēna kungs izvēlēsies doties uz reģionālo Liepājas partiju. Taču tad jau tas kļūs smieklīgi. Jo Liepājā to dēvē par Tautas partijas Liepājas filiāli. Tad jau nu gan tā būs kārtējā rokāde, kas nekādas izmaiņas vienkāršajiem ļautiņiem kā man nenesīs.

Andris Šķēle atkal runā

Pēc diezgan ilgiem laikiem, atkal dzirdams un skatāms visu zināmais Andris Šķēle. "Dienas" portāls sniedz to laimi klausīt un skatīt bijušo premjeru Tautas partijas 11. kongresā. Savā runā viņš kritizē valsts budžetu un aicina negraut pensiju sistēmu, pauž gandarījumu par partijas biedru gatavību labot kļūdas un aicina TP atgriezties pie savas programmas. Uzskatot, ka TP “ballīte bija pārāk ieilgusi”, viņš varot tikai lūgt nākamo partijas priekšsēdētāju mobilizēt partijas intelektuālo resursu un disciplinēt partiju. Starp citu, runa jau ir klausāma un diezgan objektīva. Andris Šķēle to prot, mēs zinām. Taču ļoti žēl, ka šādu runu Šķēles kungs saka tikai kongresā, nevis, izsaucot pie sevis uz tepiķi kādu no šīs partijas bonzām. Ja tas tiktu izdarīts un runātais tiktu realizēts, varbūt nebūtu trokšņainā lietussargu dumpja un iespēju ņirgāties par tiem septiņiem treknajiem gadiem, kurus tā arī nesagaidījām...