Manās acīs Šlesers nav neko zaudējis

Atzīšos, ka manās acīs Šlesers neko nav zaudējis pēc tam, kad NRA un citviet izskanēja šausmu stāsti par viņa ģimenes pagātnes lietām. Līdz šim nebiju Šlesera apvienības atbalstītājs, tomēr lai nu vai kā, uzskatu, ka to nevajadzēja celt gaismā, neskatoties ne uz ko. Neskatoties uz Šlesera bravūrību un politiskajām spēlītēm, viņam par tēva noziegumiem nav jāatbild. Nezinu, kā citiem, man tas liekas cinisms un totāla cūcība no žurnaļugu puses. Un nemaz nevēlos dzirdēt atrunas, ka katrai pasūtījuma paskvilai ir savs pasūtītājs un katrai avīzei savs saimnieks. Diršana pa lielam! Te ir jautājums par žurnālistu ētiku, ko itin bieži apšaubu.

Turpmāk bez

Dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ arvien grūtāk piespiest sevi dalīties ar pārdomām. Redz, kad ir vairāk brīva laika, galvā pārdomas nesistematizējas, lai tās izliktu koplietošanai. Kad laika mazāk, pēkšņi pēc burvju nūjiņas mājiena prātā nāk domas, ko jāstiedz izlikt uz papīra. Uz klaviatūras.
Pirmais, kur sevi pieķēru, ir absolūtā nepatikā pret LNT, kas pēdējos mēnešos vairāk atgādina PLL filiāli. Es jau saprotu, ka katram medijam savs saimnieks, katram saimniekam sava politiskā ticība, tomēr...
Tad iedomājos, kas man liktu balsot par PLL. Un ne jau tikai par šiem. Par daudziem citiem arī. Vieglāk atrast PRET, nevis PAR tajos visos. Bet vieni pārāki par citiem daudzējādi. Piemēram, kā lai atdod savu balsīti par izbijušu satiksmes ministru, kas savā nozarē darbojies tik rosīgi, ka atrast normālu šoseju sagādā grūtības? Kā lai atdod savu balsi par tiem, kas vēl dažus gadus atpakaļ pietaisīja bikses, bet tā vietā, lai klusībā tās novilktu un nomazgātos, šie savās piedirstās biksēs cenšas pierādīt, ka smird visi citi. Viņi nē. Tad vēl paskatos uz tiem baķkām, kas uzvilkuši savus perversi dzeltenos lateksa brīvības nesēju kostīmus, kuru centrālais manifestējošais tēls ir pa Zemgali dzeltenā karietē kleperējošs īpatnis, pavisam šķebinoši metas. Var jau cilvēkus par muļķiem uzskatīt, bet nevajag jau iedomāties, ka visi gatavi sēsties uz viņu locekļiem abstraktas nākotnes vārdā.

Vārdu sakot, tas bija politiskais ievads, kura turpinājumu ceru izmēst no prāta. Patiesību sakot, prātā aizvien vairāk tik daudz domu, ierosmju, plānu un ideju, ka baidos izšķiest laiku tik nelāgai padarīšanai kā politika šodienas izpausmēs. Laikam izvēli esmu izdarījis, tāpēc turpmāk par visu, tikai ne to faken politiku.

Kas noteiks manu izvēli vēlēšanās?

Diezgan bieži man kāds prasa: par ko es balsošot vēlēšanās? Itin bieži es pats sev to varu prasīt. Jau krietnu laiku mans dzīvesveids ir tik apolitisks, ka varu atļauties daudz. Varu klusēt, ko līdz šim esmu darījis, varu neklusēt.

Atzīšos, vēl gadu atpakaļ domāju par visiem 100%, ka atbalstīšu Pilsonisko savienību. Patika, kā Kristovskis nolika pie vietas Šleseru. Patika Kalnietes rosīšanās. Patika "The Soviet Story", kur šīs partijas dalībnieki nebijās paust patiesību. Kad šī partija apvienojās ar Jauno laiku, nekādu ļaunumu neredzēju. Pat neredzēju nekā slikta, kad kopā ar Sabiedrību citai politikai tika izveidota apvienība Vienotība. Bet pēc 1. jūlija par sevi atgādināja vecais teiciens, ka vismaz daļa politiķu smird. Daudzi smird īpaši, liekot domāt, ka termins "politiskais līķis" ir visai precīzs. Nē, man 1. jūlijs neko nenozīmē kā cilvēkam, kas nav piedzīvojis ne Baigo gadu, ne Otro pasaules karu. Taču šā gada 1. jūlijā es ieraudzīju jau aizmirstās sajūtas, ko nozīmē valsts, kurā joprojām valda aprēķina cilvēki, karjeristi, pašlabuma meklētāji vai vienkārši gļēvuļi. Ar to domāju diezgan nelāgās atmiņas par 16. marta notikumiem.

Es protams saprotu, ka, cerot uz siltiem krēsliem politiskajā panteonā, ietapt margināļa godā ir liela neraža. Skaidrs, ka pirms vēlēšanām visu nosaka nauda un tie, kas aiz šīs šmeles stāv. Skaidrs, ka pirmsvēlēšanu laiks ir ļooooti dārgs, tādēļ atliek ne vien mēģināt izlavierēt starp naudas devēju noteikumiem un vēlētāju pieprasījuma pēc noteikta rakstura publiskās politikas, bet ir liela dilemma, kā apslāpēt savu pārliecību un ticību kaut kādiem ideāliem, kas tikuši sludināti. Krietni vieglāk ir tiem, kam nav nekādu ideālu, bet pavisam vienkārši, ja nav nekādas pārliecības. Ja tās nav, tad nekas nav sludināts un tas nozīmē, ka ir bijusi prasta pirmsvēlēšanu diršana, prasti sakot. Tādi kā Šlesers, acis nemirkšķinot sasola zelta kalnus, bet pēc tam neko neizpilda, un tas ir viens. To, ka tādi kā Baķka aicināja nebalsot par Latvijas neatkarības deklarāciju pirms 1990. gada 4. maija, sakot, ka tā nebūs LR, bet būšot L(PS)R un pēcāk ne mirkli nežagojās ņemt visus politiskās korupcijas labumus, pēc tam vēl snauduļot Saeimas prezidijā, arī nav liela nelaime. Vai mazums absurdu esam pieredzējuši? Cits jautājums, ko tad, ja līdz pēdējam brīdim sludināti ideāli par gaišo nākotni un lolotas cerības iekļūt augstākajos politikas gaiteņos, pievienojoties kādam politiskajam līķim? Vai paliek cerības, ka šī vecā un trūdošā politikāņu kopa nesabojās šos ideālistus, par kuriem tik bieži teikts- ļaujiet tak jaunajiem iet politikā? Protams, ka sabojās. Tādēļ tik daudzi mokās savā letiņa lokālpatriotisma dilemmā: kā būt tālāk, kam ticēt, par ko tad balsot...

Bet man šo dilemmu nav. Es neticu jebkādām politiskām metamorfozēm pirms šīm vēlēšanām, lai vai cik lielas centības nebūtu. Es neuzticos partijām, kuras vainojamas visās mūsu iepriekšējo gadu nelaimēs. Galu galā- es neuzticos partijai, kurus vada politiķis, kas ne tikai praktizē, bet arī publiski demonstrē poligāmu dzīvesveidu, maz atšķirdamies no Afganistānas vai Pakistānas mullām.

Nobeigumā rodas jautājums: ko izvēlēties tam, kas nevēlas oligarhu, shēmotāju un citādu politisko gangsteru visatļautību? Partiju apvienību, kuras rindās ir vairāki idioti ar histērisku uzvedību un vainojami 13. janvāra nekārtībās vai partiju apvienību, kurā ir tie paši vecie shēmotāji ar duci cilvēkiem, kas līdz šim spējuši gūt plašāku atpazīstamību vien ar "Latvijas Avīzes" īpašnieka maigo gādību? Varbūt kļūdos, bet mazāk biedējoši ir tie, starp kuriem ir daži idioti.

Par Jauno gadu bez stresa!

Sagaidot Jauno gadu Rožu laukumā, Liepājā.

Pienācis Jaunais gads. Premjers pārliecināts, ka dziļākais recesijas punkts jau ir aiz muguras. Tik pārliecināts varbūt arī neesmu (jo kaut kādu gaismu tai tuneļa galā jau gribas redzēt), taču neredzu iemeslu, kādēļ neviens to Ventspils Smirnovu nav ielicis trako mājā. Šo ārprātīgo histēriķi klausās simtiem citu morāli nestabilu ļautiņu, kas par svētu pienākumu uzskata Smirnova murgu manifestēšanu tālāk. Teju gadu atpakaļ jau rakstīju, cik bīstami ir šodienas krīzes laikā ļaut vaļu šādiem cilvēkiem. Pēc būtības tā ir histēriska kliegšana cilvēku pārpilnā telpā par indīgo gāzu uzbrukumu pēc kāda palaidņa palaista pirdiena. Cilvēki sāk trakot, viens otru sabradā, pārbīstas un nekā laba rezultātā nav. Bet būtu pieticis vienkārši atvērt logu un telpu izvēdināt. Taču nē: Smirnovs ne tikai kliedz pilnā balsī, līdz nervu sabrukumam pārbaidot apkārtējos pensionārus, bet šai telpā pats vēl turpina savu bioloģisko izdalījumu brīvlaišanu, padarot visu citu cilvēku stāvokli neapskaužamu.

Pēc būtības ikvienam ir skaidrs, ka šodienas stāvokli nevar uzlabot ar nenopietniem solījumiem un pārspīlējumiem, ka viss jau iet mazumā. Cilvēki nav muļķi un reti kurais, kas palicis bez darba, lolo lielas cerības uz vismaz kaut kādu darbu 2010. gada laikā. Pārāk lielas ticības nav praktiski nekam, jo neviena paša valdība vai politikāņu kopa līdz šim nemaz necenšas radīt stabilitātes sajūtas sabiedrībai. Medijos skan sarežģītu teikumu virknējumi, dominē neko nepateikšana, tai pat laikā cilvēkiem bieži vien pietiktu ar elementāru vadlīniju izskaidrošanu: kāda aptuveni ir 2010. gada izdzīvošanas stratēģija un uz ko vērst skatus. Nav taču jēgas nemitīgi runāt par Latvijas eksportspēju pieaugšanu, ja cilvēkiem nav ne mazākās sajēgas, ko tas nozīmē viņu personīgajā dzīvē. Ir bezcerīgi runāt par bezdarbnieku pārtapšanu par mikrouzņēmējiem, ja cilvēkiem pat netiek izklāstīts, kas jādara, lai par tādu taptu. Bez tam ko tur liekuļot, pat tad, ja cilvēks visas likumu un noteikumu nianses saprastu, ir skaidrs, ka lielas cerības nopelnīt naudu iztikai ar pīrādziņu cepšanu vai māla krūzīšu ražošanu nav. Valdībai nav pienākums visiem dot darbu (vēl tik nesen šis princips bija pārprasts, apaudzējot valsts aparātu ar milzīgu skaitu dublējošām institūcijām un aģentūrām). Taču valdībai ir svēts pienākums gādāt, lai cilvēki būtu ieinteresēti strādāt, nevis gaidīt palīdzību, bet uzņēmējiem būtu izdevīgi darba vietas radīt, nevis meklēt labumu ārpus valsts. Piemērus var atrast daudzviet. Valsts iespējās ir atvieglot jaunu un nelielu ģimenes uzņēmumu izveidošanu, kuru pašpietiekamība ir relatīvi neliela. Piemēram, ikvienam ir zināms, cik grūti Latvijā atvērt jaunu sabiedriskās ēdināšanas iestādi. Pat gaužām nelielu, kurā iedzert kafiju. Ar ilgām birokrātiskām nastām daudzu gadu garumā no Latvijas pilsētām burtiski ir pazudušas mazās piparbodītes, darbnīciņas un pakalpojumu sniegšanas vietas. Piemēram, ja kāds cilvēks savā privātnamiņā pilsētas nomalē gribētu atvērt paša šūdināto apģērbu veikaliņu, frizētavu, apavu vai velosipēdu remonta darbnīciņu, sekotu virkne birokrātisko šķēršļu. Viena no tām- reklāmas saskaņošana. Ir taču iespējams saistošajos noteikumos skaidri definēt pilsētas daļas, kurās reklāma ir stingri jāsaskaņo, bet kur jāvadās no vienkāršiem standartiem krāsās, izmēros un saturā. Tieši to pašu varētu minēt par kases aparātiem mazajiem komersantiem. Samazinot šos šķēršļus līdz minimumam, pašvaldība un valsts iekasētajās nodevās varbūt arī zaudētu nelielus ienākumus, taču valsts iegūtu ko citu: veselu slāni sabiedrības, kas turpmāk vairs nebūtu nasta kā bezdarbnieki.

Manuprāt bieži vien pietiktu ar valdības un parlamentā sēdošo politikāņu mazliet lielāku uzmanības pievēršanu lokālām problēmām, atvēlot tam vismaz vienu dienu darba nedēļā. Nav taču jēgas imitēt, ka valdība un parlaments patiesi spriež par SVF aizdevumiem vai citādām lietām, jo vairumam ministriem un visu līmeņu deputātiem nav ne mazākās sajēgas par likuma normām, kas viņiem ar savu balsojumu ir jāatbalsta vai jānoraida. Skatoties uz raibo deputātu pulku, rodas jautājums: vai vismaz puse no Saeimas zin, ko nozīmē progresīvo likmju būtība? Maz ticams, ka stāvoklis atšķiras pašvaldībās, kur pēc neveiksmīgās teritoriālās reformas saimniekotgribētāji un reģionālās mesijas vispārējā bezdarba apstākļos saradušās kā blusas suņa kažokā. Atgādināšu vēl nesen plaši izskanējušo Rīgas domes translāciju, kurā bija vizuāli redzama divu galveno rīdzinieku- Šlesera un Ušakova saldā pārīša kompetence, lemjot par lietām, par kurām viņiem nebija ne mazākās sajēgas.

Latvieši varbūt nav spekulantu un tirgotāju tauta. Iespējams, neesam labākie naudas pelnītāji. Taču varturu spēkos ir padarīt 2010. gada pārlaišanu vieglāku, ļaujot cilvēkiem vismaz mēģināt darīt kaut ko savā labā. Tādēļ uz Jauno gadu jāraugās kā uz izšķiršanās gadu. Vara apstiprinās savu politisko impotenci vai tomēr pirmsvēlēšanu laikā spēs adekvāti strādāt. Visbeidzot šis gads ir pēdējā sabiedrības brieduma apliecinājuma laiks. Vai ievēlēsim, piedodiet, idiotus, kas turpinās varot nāciju, vai ievēlēsim daudzmaz spējīgu parlamenta kolektīvu, atkarīgs no mums- balstiesīgajiem. Protams, daudz atkarīgs arī no tā, kam tiks dotas tiesības ņemt dalību vēlēšanās. Tādēļ vairumam, kas gara acīm nekristiski sevi redz par nākamo deputātu vai tautas mīlētu vadoni, iesaku, izmantojot pašvērtējuma virkni izvērtēt savu praktisko lietderību tautas labā: konkurētspējīga izglītība (vai parlamentā jābūt cilvēkam bez augstākās, nerunājot par vidējo izglītību?)> lielai daļai sabiedrības noderīga pieredze (cik noderīgs parlamentārajā darbā ir cilvēks, kurš nekad nav strādājis algotu darbu?) > spējas izprast un nesavtīgi pildīt parlamenta dalībnieka pienākumus (vai svarcēlājs Ščerbatihs pirms ievēlēšanas Saeimā apzinājās, ka nespēs pildīt pienākumus sporta aktivitāšu dēļ?)> šodienas sociālais stāvoklis un vecums (cik darbspējījs parlamentā ir cilvēks, kurš ir ilgstošs bezdarbnieks vai cilvēks, kuram ir vairāk nekā 80 gadu?). Ar to es nevienu nenoniecinu, taču jāsaprot, ka Saeima nav kāds mazpisānu pagasts, kur par deputātu var kļūt vietējais censonis, salasot pārdesmit balsis ar radnieku vai dažādu dāvanu palīdzību. Pa lielam jau nav starpības- vienam pietiek ar kuiļa pautiem pēc medībām, otram vajag daudzmiljonu reklāmu televīzijā ar salkaniem solījumiem. Un tiem, kas to nav sapratuši, arī ir jāuzņemas vaina par valsti, kuru līdz šim vadījušas apaļas nulles.

Tādēļ izdzīvosim Jauno gadu bez stresa ar savaldību!

7. maija reakcija

Joprojām esmu pārdomās par 6. maija raidījumu "Kas notiek Latvijā?". Pirmkārt, Rīgas mēra amatu kārojošā astoņkāja dēļ, kura demoagoģiskās iemaņas aug ar katru dienu. Vēl mazliet un mēs būsim ieguvuši reģionālo Žirinovski. Otrkārt, ciniskā Maskavas spiega Ušakova dēļ, kurš flirtu ar Krievijas karogiem skaidro demagoģisma ābecei atbilstoši- ''ko esat izdarījuši, lai Krievijas karogu nomainītu ar Latvijas karogu?''. Šlesers un Ušakovs būs kā cimds ar roku, gādājot, lai Rīga taptu par Ригу. Un treškārt neesmu sapratis, kādi ir vismaz formālie kritēriji pēc kuriem Jānis Domburs izvēlas tā sauktos politologus savam raidīumam. Vakar pieaicinātie, īpaši jau Sibīrijas zemniekam līdzīgais Juris Rozenvalds un viņa haotiskais viedoklis 9. maija sakarā, bija savāda izvēle, ja neteiktu vairāk.

Otra 7. maija reakcija ir par to, ka joprojām nāk gaismā briesmu lietas, ko sataisījuši Tautas partijas razbainieki. Izrādās, kopš Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvdarbu sākšanas 2008. gada jūnijā tās būvniecībai jau izlietoti 21 291 468 lati, ieskaitot 13 miljonus latu avansa maksājumiem. Par to ziņo laikraksts "Neatkarīgā". Sekojoši, joprojām neviens nespēj atbildēt, kad konkrēti sāksies jaunās ēkas izmaksu samazināšana. Varbūt nekad? Vēl Tautas partijas demagogi pirmsvēlēšanu trakumā gājuši tiktāl, ka Daugavpils nepilsoņiem sola līdzvērīgas tiesības lēmumu pieņemšanā. Skan jau skaisti, taču padomāsim loģiski: ko ar tādiem solījumiem Segliņa vanagi panāks? Lielāku līdzdalību pašvaldības darbā? Lielāku lojalitāti pret Latvijas valstiskumu? Drīzāk gan nē, jo tas būs skaidrs signāls, ka bez pilsonības un tātad pat bez minimālām valsts valodas zināšanām var baudīt to pašu sociālo statusu, kādu bauda pilsoņi neatkarīgi no savas sociālā stāvokļa, tautības vai jebkādām pārliecībām. Bez tam, pilsonību ieguvušie bieži vien tik tiešām ir centušies vaigu sviedros, lai pilsonību godam saņemtu. Un secinājums ir tikai viens: zinot etnisko ainu Daugavpilī, visādu politisku un sociālu labumu solīšanu nepilsoņiem ir absurda un pat bīstama.

Visbeidzot mana trešā reakcija- Gruzija, kuru joprojām plosa iekšējie nemieri un nemitīgi cieš no Krievijas uzbrukumiem. To, kas ar to militāristu dumpi, skaidrs vēl nav. Taču tas, ka Krievija ir darījusi visu, lai Gruzijā nebūtu iekšējās stabilitātes, pat nerunājot par okupēto Abhāziju un Chinvali rajonu, ir skaidrs. Bet šoreiz ne par to. Gruzijas problēmām būtu jāveltī vesela publikācija. Tā kā tuvojas arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas, mazliet vēlos pievērst uzmanību vienam otram kandidātam uz šo augsto Eiropas Savienības likumdošanas iestādi. Tā kā no Gruzija pienāk gana satraucošas ziņas, savukārt Latvijas nostāja Gruzijas likteņa sakarā ir svarīga, vēlos atcerēties pazīstamā publicista un politiķa Visvalža Lāča izteikumus Gruzijas konflikta sakarā. Kādēļ? Atgādināšu, ka Visvaldis Lācis viennozīmīgi atbalsta Abhāzijas neatkarību no Gruzijas. Lūk, 2008. gada 14. augustā laikrakstā "Latvijas Avīzē" lasāmais: "Latvijai nevajadzētu būt izvairīgai un gļēvai, sekojot iespējamai ES rezolūcijai, kas būtu vērsta pret abhāziem kā agresoriem. Gluži otrādi, mums vajadzētu skaidri un gaiši pateikt, ka abhāziem pieder starptautisko tiesību jomā noteiktās pašnoteikšanās tiesības". Savā ziņā Visvalža Lāča argumetni ir loģiski, taču no šodienas skatu punkta absolūti nenormāli. Balstoties uz Visvalža Lāča argumentiem, nevajadzētu šaubīties, ka Krievija veikli izmantos iespēju vērst tos pašus argumentus pret Latvijas valstiskumu. Bīstami precedenti jau ir bijuši, tostarp Latgales sakarā. Nav grūti iedomāties, kādu pakalpojumu Latvija izdarīs Gruzijai, kuras zemi joprojām bradā Krievijas armijas militāristi, ja Visvaldis Lācis kā eiroparlamentārietis uzsāks diskusiju par Kremlim simpatizējošu abhāzu pašnoteikšanās tiesībām. Īpaši kurioza būtu situācija, ja Eiropas Parlamentā Tatjanas Ždanokas un Alfrēda Rubika paustais sakristu ar Visvalža Lāča pausto...

Šlesers astoņkājis

Pārlasot "Dienas Biznesa" portālu un pārsteigts konstatēju, ka kaut kā biju palaidis garām kādu varen smieklīgu reklāmas klipu, ko TB/LNNK izveidojusi pirms pašvaldību batālijām. Animēta astoņkāja lomā mūsu visu mīlētais buldozers- Ainārs Šlesers! Kaut gluži banāla priekšvēlēšanu reklāma, tomēr tik smieklīga, ka bikses jāpiesargā!