Viena diena Berlīnē

Tā beidzas Polija. Rindas šajā robežpostenī ir bijušas vienmēr.

Tā sākas Vācija.

2007. gada augusta nogalē nolēmām tāpat kā daudzi citi: uz kādu dieniņu aizskriet līdz Berlīnei. Protams, izmantojot iespēju, ieskriet kādā slavenajā Berlīnes supermārketā nopirkt šo to. Kā jau zināms katram braucējams pa Eiropu, vislielākā stūrēšana sanāk pa Poliju. Uzreiz gan jābilst, ka ar katru gadu Polijas ceļu strauji uzlabojas. Ja 2004. gadā Polija biedēja ar atbaidošiem ceļiem un briesmīgiem remontdarbiem, tad 2007. gadā vairs nekur nebija jābrauc pa smilšainiem apvadceļiem vai stundām jāgaida sastrēgumos. Bija nojaušams, ka drīz cauri Polijai varēs izbraukt ātrāk, nekā no Liepājas sasniegt Bausku vai Daugavpili.

Iebraucot Berlīnē gribējās ļoti ēst. Izvēlējāmies kā jau kārtīgi fastfūda nīdēji Makdonaldu. Un pa logu ēstuvē vērojām šos vīrus, kas, uzrāpušies samērā augstu, smaidot čaloja. Un strādāja, protams!

Viens no nomaļākajiem Berlīnes rajoniem- Špandava. Un tomēr, neskatoties, ka te gadu desmitus siroja padomju okupanti, rajons, kaut vietām puspamests, patīkami pārsteidza. Bez tam tik skaistu un līdzenu bruģi vēl nebija nācies redzēt.

Lielveikalā "Havel Park" nespēju atraut acis no alus cenām. Mašīna uz Latviju atgriezās piekrauta...

Un vēl lielveikals pārsteidza ar plašu izstādi, veltītu karalim Elvisam. Tā ir Preslija mašīna.

Kur saimnieks?

Kad nolēmām, ka jāmet pie malas vazāšanās pa veikaliem un ēstuvēm, sapratām: jāsteidz apskatīt Berlīnes pazīstamākās vietas, kuras redzējuši visi un zin kas tās ir. Un tomēr, redzēt taču gribējās savām acīm.
P.S. Ar vienu roku bildējot cauri mašīnas logam, sanāca vareni defektīva bilde, kura man ļoti patīk.

Sāku domāt, kur ērti un droši nolikt mīļo mašīnu. Un te par laimi, pie Brandenburgas vārtiem bija ierobežota visa satiksme. Viss iežogots. VIVAs tusiņš! Kā ķēniņš noliku mašīnu nepilnus 100 metrus no Brandenburgas vārtiem! Bet pie tumša jo tumša parka, kur noliku mašīnu, šāda zīme, ka grillēt aizliegts!

Un pirmais kultūras šoks: lepnā vācu tauta, kas ar jums? Pašā Berlīnes centrā stāv sarūsējis okupācijas simbols- komunistu simbols T- 34. Pieņemot, ka pieminekļus vajag saglabāt (kaut vai kulturāli pārvietojot uz citu vietu), tomēr jāmanās ar mērenībām. Kādēļ šādu monumentu, kas slavē miljonu sieviešu izvarotājus sakautajā Vācijā, jāpatur pašā pilsētas sirdī? Netieku gudrs.

Un te turpinājums. Totalitārās lielvaras simboli, kuri daudzviet atzīti par absolūti nepieņemamiem, pašā Berlīnes viducī un tīri spodri! Tumsā nesaredzēju, tomēr vēsturiskās objektivitātes labad jājautā: vai tam bronzas kareivim uz rokas ir redzami daži rokaspulksteņi?

Pastaigas patīkamā daļa. Prātam neaptverama iespēja- pa Berlīnes ielas visu vakaru iet neviena netraucētam. Satiksme slēgta. Vareni!

Parīzes laukums otrpus Brandenburgas vārtiem. Še nekas neliecina par baiso padomju barbaru iebrukumu un pusgadsimta Berlīnes okupāciju. Nevienas marmora mai metāla idiomas. Laukumā miers, vien dzirdamas strūklaku šlakatas, ļaužu čalošana. Brīnišķa vieta. Pieņemu, ka pa dienu te gana skaļāk.

Visiem labi zināmais Prūsijas varas simbols uz Brandenburgas vārtiem.

Nekad netiku redzējis ka tik milzīgā pilsētā tik daudz insektu vienkopus. Un re, pie modernizētā Reihstāga izgaismotās stikla sienas pieplok miljoniem knaušu un mušu. Ar kurām steidz mieloties vācu zirnekļi.

Ķeizariskās Vācijas simboli dzīvo!

Un dzīvos vācu tauta!

Un tomēr vēl kāds šoks. Bagātās Vācijas galvaspilsēta ir ļoti, ļoti tumša. Ja neskaita reklāmas pie namiem un mašīnu gaismas, apgaismojums ir žēlīgs. Ne tikai gaužām skopi izgaismota, bet arī ielu apgaimsojumu laternas ir ļoti, ļoti zemas. Parks pašā pilsētas centrā vispār ir tumšs bez mazākās lampiņas. Paradīze čurāšanai. Pat mūsu Liepājā nav tik tumši parki.

Nākamreiz uz Berlīni brauksim vismaz uz trīs dienām. Mēs mīlam Vāciju!

2007. gada 30. augustā.