Ja grib, tad var!

Pēdējo pusgadu vēroju un nespēju vien noticēt, cik veiksmīgi tiek uzturēts patriotiskais gars. Ja agrākos gadus par karogu nešanu vai Latvijas karodziņa pielikšanas pie mašīnas man nereti pat nācās dzirdēt idiotiskus jautājumus, tagad, paldies Dievam, lietas sāk normalizēties. Pirmssvētku laikā tas jūtami īpaši. Raidījumi televīzijās, lielākoties gan LTV1, tomēr arī citi cenšas. Arī radio, protams LR1 un LR2 ir avangardā. Laikrakstos tik daudz labu rakstu un fotogrāfiju. Kopumā Latvijas deviņdesmit gades svinības tik tiešām atstāj labu iespaidu. Vairāki plaši izskanējušie masu pasākumi, kurus cerams iekļaus Ginesa rekordu grāmata vien bija ko vērti. Kā medus dvēselei bija ziņa par jaunas kinofilmas tapšanu. Tas ir vairāk nekā priecīgs notikums. Kopš supergrāvēja "Rīgas sargi" iznākšanas, neticējās, ka tuvākajos gados taps jauna filma, kuras saturs cieši savijas ar mūsu valsts vēsturi. Bet nē. Tapusi jauna un ļoti aktuāla spēļfilma "Vienīgā fotogrāfija". Neskatoties uz to, ka filma tapusi īsā laikā, neskatoties uz pieticīgo budžetu, kinorežisores Brigitas Eglītes darbs solās būt interesants.

Visbeidzot, kad pienācis novembris, svētki tuvojas savai kulminācijai. Novados jau pilnā sparā risinās svētku svinēšana. Pats biju skatītājs armijas parādei, kuru pieņēma Valsts prezidents Valdis Zatlers. Atzīšos, no sākuma biju skeptiķis, kamdēļ tās centralizētās armijas parādes, ja katru gadu mums pašiem savi garnizoni. Tomēr redzētais nelika vilkties. Rīgas zēni no Štāba bataljona parādīja daudz jauna. Priecēja, ka Kurzemes puses zemessargiem bija laba stāja un solis. Vienīgais, ko nesagaidījām, slikto laika apstākļu dēļ neatlidoja solītā militārā aviācija.

Galu galā, prezidents liepājniekiem nelika vilties. Teju katram gribētājam, kas drēgnajā 9. novembra svētdienā ielas malā pacietīgi gaidīja iespēju sarokoties vai vismaz sasveicināties ar prezidentu, nepalika apdalīts. Prezidents Valdis Zatlers izrādījās sīksts un izturīgs vīrs. Kopā ar kundzi Lilitu Zatleri teju katram pateicās par sagaidīšanu un novēlēja priecīgus svētkus. Mums pieaugušajiem tas bija liels gods un prieks, protams. Bet bērni un jaunieši, kuru rokās bija sarkanbalti sarkanie karodziņi, bija sajūsmā. Domāju, gandarījums palika ar prezidentam. Liepāja savu prezidentu sagaidīja kā nākas. Negaidīju, ka militāro parādi atnāks noskatīties tik daudz cilvēku un, ka prezidentu burtiski visas ielas garumā sagaida ar laba vēlējumiem. Tas nozīmē, ka mūsu valstij ir labas izredzes. Neesam tomēr tik vīlušies, tik neapmierināti kā varēja šķist. Grūti ir, bet ko lai dara. Izķepurosimies!