Mēnesis ar cerību

Klāt marts. Mēnesis, kas pēc ziemas (šī gada bargās īpaši!) nes tādas viegli pavasarīgas sajūtas, neskatoties uz ziemas pārliecinošo klātbūtni. Metot pie malas pagātnes nastu, droši var apgalvot, ka tāds īsts pavasara vēstnesis būs 8. marts ar tulpju vezumiem. Pēc marta sieviešu svētkiem sekos 16. marts, kurš ir īpašs datums, neskatoties uz to, ka daudzi jo daudzi to cenšas nosmērēt dubļiem.
Pērngad pat piesēdos un uzrakstīju, kā šīs dienas pagājušas man personīgi. Tādēļ neko lieku vairs nerakstīšu. Vien atgādināšu par savu aicinājumu, rotāt savus spēkratus ar sarkanbalti sarkano lentīti, piesieniet to arī pie savas somas, piespraudiet pienācīgā vietā pie apģērba. Stāstiet par to saviem bērniem, lai meli un ļaunums neuzvarētu. Godiniet ikvienu, kas uz brīvības altāra ziedojis savu dzīvību. Pieminēsim visus, kurus skārusi nežēlīgā vara, kas izrīkojās ar cilvēkiem tik netaisni, ka no zemes, kurā guļ netaisni nogalētie, joprojām dzirdami vaidi. Aiznesīsim uz kapiem, kuros dus mūsu karavīri, ziedus. Pie Brīvības pieminekļa godināsim Otrā pasaules kara laika Latvijas ļaudis, kam uz saviem pleciem nācās iznest kara šausmas un sarkanās okupācijas briesmoņa slogu. Iespļausim sejā ikvienam, kas gatavs bradāt pa mūsu vectēvu kapiem.
16. marts nav diena, kad mēs svinam. Tā ir diena, kad godinām mūsu tautas labākās daļas asinis, kas izlietas par to, lai mēs šodien elpotu, dzīvotu, līksmotu un redzētu. Tas ir datums, kad ikvienam savā ģimenes lokā jāvelta mirklis godpilnai atcerei, aizdedzinot svecīti, redzamā vietā noliekot mūsu karoga krāsas vai vienkārši klusumā pieminot savējos, pateicoties viņiem, ka netaisnības šausmas mums vairs nav jāpacieš cilvēkam grūti panesamā apmērā. Jo kas gan ir šodienas grūtības, salīdzinot ar to, kas mūsējiem bija jāredz un jāpiedzīvo okupācijas tirānijas laikā? Martā- pavasara sākuma, cerības un svaiguma mēnesī to atcerēsimies jo īpaši.

Es varu pastāstīt

Es pieņemu, ka joprojām ir daudz cilvēku, kam nav svarīgs ne patriotisms, ne Dzimtenes jēdziens. Skaidrs, ka ir daudz ar tiem, kas īsti nemaz nezin, kādēļ tiek godināti karavīri vai leģionāri. Citiem tas neko nenozīmē, bet daudziem nozīmē daudz. Arī man. Es gribu lepoties ar savu valsti, Latvijas karogu, tās tautu, karavīriem un vēsturi. Priecājos, ka šajās sajūtās neesmu viens. Bet ne par to šoreiz būs runa.
Rakstījis par 16. martu pēdējos gadus septiņus esmu daudz. Pierādīt neko vairs negribu. Taču šoreiz manī uzjundīja nepatīkamas emocijas kāda cilvēka izrunāšanās. Neteikšu kur un kas, jo tādi cilvēki ir visur un daudz. Mans mērķis ir pavisam cits. Es vēlos atgādināt, pievērst uzmanību, paskaidrot un informēt. Vēlos palīdzēt saprast, ka viņi kļūdās.
Savā pēdējā rakstā "Sirdī iekaltā diena", es pietiekami primitīvi ikviena prātam jau centos izskaidrot 16. marta simbolismu. Jebkādus argumentus par leģionāru pieminēšanu esmu pietiekami argumentējis, tādēļ neatkārtošos. Taču šoreiz es vēlos atainot, ka arī tad, ja leģionāri tiek pieminēti kapsētās, mums ir bijis jāpiedzīvo smagas pārestības un apvainojumi. Arī tad, ja atceres pasākumi nenotiek visu acu priekšā, piemēram Rīgā pie Brīvības pieminekļa, tiks izmantoti daudzi līdzekļi, lai patiesību padarītu par meliem un otrādi.

Leģionāru godināšana ne tikai pie Brīvības pieminekļa

Līdzīgi kā citās Latvijas vietās, saulainajā 2003. gada 16. martā ap 12:00 Liepājas Centrālkapos notika tradicionālais leģionāru atceres pasākums. Tajā mūs- patriotus un vienkāršus cilvēkus, kas nolēma apmeklēt šo pasākumu Liepājā nevis Rīgā, labi pieņēma. Aicināja kopīgi parunāt, teicās, ka nākamgad jāved vairāk jaunie! Lai zin, kādēļ tāds 16. marts esot.

Leģionāru atceres pasākumā 2003. gada 16. martā, Liepājas Centrālkapos. Priekšplānā Gundars Landmanis un Jānis Lagzdiņš.

2004. gada 16. martā to izdarījām. Pirms tam ilgas pārdomas: kā piesaistīt jauniešu uzmanību? Kā viņus uzrunāt? Līdz šim daudzi zināja, ka Rīgā patriotiskie rīdzinieki rīko leģionāru godināšanas gājienus Rīgā. Liepājā tāda precedenta vēl nebija. Pieņēmām, ka Liepājas jauniešiem tas būs labs piedzīvojums. Un ne tikai jauniešiem.
Vismaz desmit gadus Liepājas Centrālkapos leģionārus piemin ap 12:00, nolēmām pirms tam pieteikt gājienu līdz kapiem, lai uz svinīgo atceres brīdi mēs ienāktu kapos un varētu nolikt pie pieminekļa Latvijas karogu godasardzi. Bijām iecerējuši, ka sirmos liepājniekus tas iepriecinās.
Viss, kā izdomājām, notika. Atvedām vairāk jaunos liepājniekus. Paņēmām karogus, nopirkām ziedus un labā omā soļojām.
Liels bija mūsu pārsteigums kapos, kad nekāda atceres pasākuma nebija. Kapos mūs sagaidīja kāds desmits atnākušo, kas ar asarām acīs aplaudēja mūsu atnākšanai. Nebija ne ierasto dziedātāju, ne mikrofona, ne mācītāja, nekā... Nācās improvizēt. Mani lūdza teikt dažus vārdus. Kāds leģionārs no Vaiņodes nolasīja dzeju. Kopīgi nolikām ziedus un sirsnīgi nodziedājām Dievs, svētī Latviju! Visi bijām ļoti aizkustināti. Kā nekā bez reklāmām un naudiņas kopā esam pāri par 30 cilvēkiem, kas braši aizsoļoja uz kapiem godināt tos, kurus Liepājā bija ierasts pieminēt bez maz vai zem segas...

Liepājā pirmo reizi leģionāri tiek godināti ar gājienu uz Centrālkapiem. 2004. gada 16. marts.

Tā kā tradicionālais pasākums, mums neko nepasakot nenotika, meklējām iemeslu. Kāds vīrs teicās, ka tieši pirms mūsu gājiena viņi esot nolēmuši nedoties uz kapiem, jo esot bail no provokācijām. Nodomājām, ka vecais vīrs vecumā palicis bērna prātā. Savukārt kāda Liepājā pazīstama persona atzinās, ka esot kāda svarīga viņu organizācijas (nosaukumu un vārdu neteikšu) lēmums ar mums nesadarboties. Tikai, izlasot laikrakstu "Kurzemes Vārds", tai pašā dienā uzzinām, kas tik ļoti ir bijis pret mūsu piedalīšanos (http://www.kurzemes-vards.lv/print.php?doc=26644- zem norādes otrā rindkopa no apakšas). Lai nu kā, bijām bez rūgtuma.

Zinot iepriekšējā gada pieredzi, 2005. gadā uz 16. martu laicīgi pieteicām visu, lai atceres pasākums kapos notiktu godam. Sarunājām mācītāju, saziedojām naudiņu un uzaicinājām muzikantus ar mežragiem. Tieši šajā gadā sākās neparedzētais, jo notika pašvaldību vēlēšanas. Mūs vainoja, ka 16. martu izmantojam priekšvēlēšanu kampaņai, ka leģionāri esot mūsu politisko cīņu upuri utt. Eļļu uguni pielēja visu zināmais Liepājas nacists Osipovs, kurš visām avīzēm paziņoja, ka visiem spēkiem traucēšot gājiena norisi utt. Nelīdzēja mūsu taisnošanās, ka pašvaldību vēlēšanas ir pirms 16. marta un kāda gan mums jēga tērēt naudu un laiku, lai pēc vēlēšanām sev celtu popularitāti, ja skaidri zinājām, ka mēs vēlēšanās nemaz nevaram uzvarēt! Lai nekacinātu nelabvēļus, atteicāmies no ieceres gājienu rīkot pa dienu. Lai tak tie, kam traucējam, rīko pasākumu pa dienu, mēs aiziesim neviena netraucēti vakarpusē.
Nekas nelīdzēja. Pienāca 2005. gada 16. marta diena. Pretīgi, bet zem nacistu un radikāļu birkas, ko mums tik "dāsni" piesprauda katrs sensāciju meklējošais žurnālists. Ak Dievs, ko tik nenācās klausīties! Trakākais, ka paši letiņi bija lamu avangardā. Iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojis.
Neskatoties uz visu, iecerētais gājiens notika skaisti. Par spīti briesmīgam laikam, slapjām kājām, stindzinošam lietum un aukstumam, bijām vismaz trīs reizes vairāk, nekā gadu iepriekš. Skatītāju kapos arī bija vairāk. Cilvēki nāca ar ziediem pieminēt leģionārus. Bet trauksmainus mūs darīja kas cits: visa gājiena laikā mūs pavadīja desmitiem policistu, it kā mēs grasītos lieliem noziegumiem. Kapos mūs sagaidīja divtik vairāk policistu. Bet to, ka kāds blakus viņiem bija apzīmējis manu mašīnu ar svastiku, nepamanīja...

Gājiena dalībnieku daudz vairāk, bet arī policijas ir daudz, daudz vairāk. 2005. gada 16. marts, Liepājā.

Skaisto svētbrīdi kapos aizēnoja daudzo policistu klātbūtne, kas burtiski kā ēnas sekoja katram solim. Gaisā virmoja žurnālistu radītais spriedzes mākonis: viņi taču nāca skatīt, ka Osipovs ar saviem trakuļiem sitīšot mūs- vienkāršos Liepājas zēnus. Bet nekā! Viss klusu, viss mierīgi.
Pēc tam uzzinājām, ka pa dienu nekāda organizēta pasākuma atkal nav bijis. Esot vien atnākuši daži veterāni, un atkal kāds, kam tik ļoti nepatikām. Bija sajūta, ka vairs mums pasākumus rīkot neļaus...

Ņirgāšanās
Visbeidzot pienāca 2006. gads, kad Latvijas policija kļuva slavena ar savu vardarbību 16. martā. Daudzu atmiņā atausa notikumi 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa.
Visu laicīgi sagatavojām. Kopā ar leģionāriem atkal visu pieteicām. Izdomājām, kā būtu labāk, skaistāk un mierīgāk. Kā jau nojausma teica priekšā, atkal notika visādi trači. Aizdomīgi ātri sākās runas par 16. martu, par vecu un nelaimīgu cilvēku ''izmantošanu'', nacismu, Hitleru un tamlīdzīgi. Piecietām un nelikāmies ne zinis. Aizgāja pat tik tālu, ka viens otrs laikraksts izdomāja veselu sazvērestības teoriju: ka mēs un barkašovieši esot visu sarunājuši. Bet tad- negaidītais. Ārprātīgais Osipovs paziņoja, ka Liepājā līs asinis un būs asinsizliešana, ja notiks 16. marta atceres pasākums. No vienas puses, šoks. Kāds neprāts! Bet no otras puses- nospriedām, ka par tādu izrunāšanos šim neprātim var nākties dārgi samaksāt. Jo citreiz Drošības policija reaģējusi asi. Bet kā jau daudzi atceras, notika negaidītais: Drošības policija paziņoja, ka 16. marta pasākums Liepājā ir jāaizliedz, jo varot notikt neprognozējamas sekas ar asinsizliešanu. Nu kāda tam bija loģika, prasīju sev? Viens draud ar asinīm, bet sodīs to, kam draud. Pretēji veselam saprātam kā nagla zārkam izskan dažādu Liepājas sabiedrisko organizāciju paziņojumi, kas parakstīti kopā ar Liepājas barkašoviešiem, faktiski neonacistiem. Tie ir skarbi, nepatiesi un aizvainojoši. Bet ko tur, tie vienmēr pret mums slikti izturējušies. Bet tad sekoja pilsētā labi pazīstama sabiedriskā aktīvista raksts laikrakstos, tai skaitā krievu valodā rakstošos. Ar vienu vēzienu mēs bijām padarīti par sliktajiem. Tie tur, kas otrajā pusē, kļuva labi- cīnītāji ar fašismu! Labs bija kļuvis arī praktizējošais neonacists Osipovs, kura rokas joprojām grezno svastikas tetovējums. Par Osipova ''labajiem darbiem'' rakstīja vai visas avīzes krievu valodā. Te Osipovs un viņa draugi organizē krievu dzejas vakaru, te vienu dienu Osipovs jūrā izglābis mazu ronēnu, te uzņēmies šefību par padomju karavīru kapiem Rucavā. Bet mēs? Par mums kā par mirušiem. Tikai otrādi- slikti vai neko.
Jo tuvāk nāca 16. marts, jo vairāk sarežģījumu. Neskaitāmas reizes tikām saukti uz Drošības policiju un pratināti. Tika uzdoti pat vājprātīgi jautājumi. Piemēram: vai jums patīk Hitlers, ko jūs domājat par holokaustu un ebrejiem? Reizi pa reizei tikām apciemoti arī mājās. Un tad jau bija skaidrs, ka mūsu 16. marta atceres pasākums nedrīkst notikt. Policija, arī pašvaldība un daudzie žurnālisti kā liela lavīna gāzās mums pāri. Drošības policija mūs burtiski draudēja sapūdēt cietumos, bet Liepājas dome, kurā pēc vēlēšanām bija divi Osipova barkašoviešu organizācijas biedri- pašvaldības deputāti, ar mums izrīkojās visciniskāk. Lai spriestu par 16. martu, uz domi tika aicināts... Osipovs un Drošības policijas ''speciālists''- Aleksandrs Bogdanovs, kurš pēc diviem gadiem... iestājās Jevgeņija Osipova partijā. Vai atgādināt, ka mēs uz šīm pārrunāt tā arī netikām? Un rezultāts bija gaužām viegli uzminams: mūsu gājienu aizliedza. Bet tad Liepājas domes darbinieks, kura vārdu nesaukšu (gan jau šis sivēns būs spiests atvainoties), tēvišķi man uzzvanīja un teicās, ka uz kapiem mums neviens nevar liegt iet. Lai tik ejot. Vien esot jāaiziet uz domi ar pieteikumu.
Ja tā, tad nolēmām, ka kapos pie pieminekļa stāvēs tikai viens Latvijas karogs, bet pašos kapos jānotiek vismaz svētbrīdim un mācītāja aizlūgumam, pēc kura visi noliks ziedus un ar mierīgu sirdi dosies mājās. Šo sarežģīto darbu piekrita paveikt Liepājas Sv. Trīsvienības draudzes mācītājs Pēteris Kalks. Paklausot pašvaldības klerka ieteiktajam, uz domi aizgāja mūsu draugs, leģionārs Arveds Vītols. Domē sirmajam vīram pašvaldības klerks esot devis godavārdu, ka viss būšot mierīgi, kapos atceres pasākums drīkstēs notikt.
16. marta pēcpusdienā uz Liepājas Centrālkapiem sāka doties liepājnieki. Viņu nebija tūkstoši. Neviens nenesa plakātus, neviens negāja kolonnās. Lielākoties sirmi ļaudis. Paņēmuši savas svecītes, satīto karogu un ziedus, es un Guntars Landmanis no manas mājas gājām uz mašīnu, lai brauktu uz kapiem. Pēkšņi pa tramvaju sliedēm, pa dubļiem, gāzējot un bremzējot kā filmās, pie mums piedrāzās balta automašīna ar melni tonētiem logiem. Nu jau šķita, ka ar mums ir cauri un Osipova draudi sāk piepildīties. Bet pēkšņi, durvis atveras un no mašīnas izkāpj... policisti. Liepājas kriminālpolicijas priekšnieks Arnis Kadiķis un Liepājas kārtības policijas biroja priekšnieks Gints Ešenvalds. Protams, pārsteigums. Vīrus, ko esam redzējuši tikai vietējās avīzes slejās, tieši mūsu priekšā! Un tad seko dusmīgi jautājumi: kur taisāties iet? ko jūs kapos darīsiet? kādēļ jums vajadzīga asinsizliešana? kādēļ neklausāt prezidentes ieteikumam leģiona dienu atzīmēt 11. novembrī?

Liepājas policijas priekšnieks A. Vaiteiks (centrā no kreisās) un toreizējais Drošības policijas Liepājas nodaļas priekšnieks A. Bogdanovs (centrā- no labās), kurš pēc tam iestājās Osipova vadītajā organizācijā.

Kā jau gaidīts, mūsu atbildes nemaz neinteresēja. Vien tiek ieteikts iet atpakaļ uz mājām, ja nē tiksim aizturēti. Kādēļ, uz kāda pamata, ko esam izdarījuši un kam traucējam, atbilde viena: vai tad jūs nedzirdējāt ko teica valsts prezidente? Vai jūs nesaprotat, ka jūsu darbības var novest pie asinsizliešanas? Polemika tupinās vēl minūtes divdesmit, līdz Guntars paņem karoga kātu pār plecu un iet uz kapu pusi. Abi lielie priekšnieki kaut ko sauc un apelē pie prezidentes. Būšot nopietnas sekas, lai stāvot utt. Guntars kaut ko uzsauc atpakaļ. Iespējams, ko kreftīgāku. Mazliet smieklīgi, bet pēc būtības, piedodiet (par to var izlasīt Administratīvās tiesas spriedumā). Visbeidzot priekšnieki iekāpj savā baltajā Audi un aizbrauc to pašu kapu virzienā. Kāpju savā spēkratā arī es. Pa ceļam pilns ar policistiem. Viena policijas mašīna brauc aiz manis. Pie lielveikala "Sala XL" Klaipēdas ielā ieraugu policijas mikroautobusu, kurā tiek vilkts iekšā Guntars. Karoga kāts no rokām izrauts, tiek bāzts iekšā pa sāndurvīm. Nepagūstu ne piebremzēt, kad policijas automašīna ar "bīstamo" Guntaru traucās prom...
Pie kapiem ierodos ar nokavēšanos. Ak tad tādēļ mūs tik ilgi tīrdīja. Lai neredzam, kas tur notiek. Un notiek sekojošais- kapi ir ielenkti, atnākušie leģionāri un citi cilvēki ar saviem ziediņiem stāv slapjā sniegā līdz potītēm. Simtiem policistu. Krietns skaits ar autobusiem. Laikam, kur salikt daudzos simtus neapmierināto. Aiz policistu mugurām stāv Liepājas policijas priekšnieks Arturs Vaiteiks kopā ar Drošības policijas Liepājas nodaļas priekšnieku Aleksandru Bogdanovu. Pie pašas kapu ieejas Liepājas policijas specvienība zaļās beretēs. Krieviski kaut ko skaļi apspriež. Ļoti, ļoti smaidīgi. Kādēļ? To ieraugu tikai pēc mirkļa. Kopā ar viņiem jautri čalo... Osipovs, kurš visu laiku draudēja ar asinsizliešanu. Sajūtas, burtiski neaprakstāmas. Absolūta bezspēcības sajūta. Netaisnības vizualizācija visā savā godībā!
Atbrauc mācītājs. Arī viņam jāstāv. Kapos nevienu pašu nelaiž. Pēc kāda laika pie mācītāja pienāk policisti, kuri pavada mācītāju līdz kapiem novadīt svētbrīdi... Bet kam? Kapi ir tukši. Nekāda svētbrīža kapos protams nenotiek. Mācītājs mirkli uzkavējies griežas atpakaļ. Neko vairāk kā sašutumu mācītājs P. Kalks nespēj paust. Padomājis, atnākušajiem cilvēkiem viņš paziņo, ka svētdienas dievkalpojumu viņš veltīs leģionāru atcerei. Visi laipni gaidīti!
Pavadot stundu pie ielenktajiem kapiem, kuros dus arī mans vectēvs, kurš arī cīnījies vācu armijā, neko vairāk kā izmisumu sajust neizdodas. Kauns par savu valsti, pirmo reizi mūžā! Riebums arī pret policistiem, kas kā marionetes pat nespēj pasniegt roku sniegā pakritušai sieviņai, kurai ieeja kapos arī liegta. Riebums pret Osipovu un viņa naidu. Riebums pret tiem, kas tik neganti spēj lamāt mūsu karavīrus, apspļaudīt viņu atmiņu.

Leģionārs, bijušais "Daugavas Vanagu" Liepājas nodaļas vadītājs Arveds Vītols, kuru brīvās Latvijas policisti nelaiž kapos nolikt ziedus.

Pie kapiem ieraugu nākam Guntara māmiņu ar ziediem. Mēģinu sazvanīt Guntaru. Telefons izslēgts. Par Guntaru sāk uztraukties arī viņa mamma, kurai arī nav izdevies Guntaru sazvanīt. Mierinām, ka viss esot kārtībā. Visu nakti sazināšanās mēģinājumi ar Guntaru gan ir nesekmīgi. No rīta policijā izdodas noskaidrot, ka Guntars esot aizvests uz tiesu. Likšot uz "sutkām". Tiesa gan lemj citādi. Guntaram tiek uzlikt 50 Ls naudas sods. 17. marta pēcpusdienā sagaidām Guntaru pie Liepājas policijas ēkas. Pilnīgi jauno karogu, ko 16. martā noņēmu no mājas ar visu kātu, policija atņēma un neatdeva. Kādēļ? Nekādas atbildes nav vēl šobaltdien.

Tiesa norādīja uz Liepājas policijas, piedodiet, stulbumu
Guntars savu absurdo aizturēšanu protams pārsūdzēja. Otrās instances spriedums bija gaužām patīkams mums un šokējošs tiem, kas 2006. gada 16. martu pārvērta par baisu izrādi.
Lūk, izvilkums no sprieduma daļas par sabiedriskās kārtības traucēšanu:
Apgabaltiesa spriedumā konstatēja, ka G.L. administratīvo pārkāpumu izdarījis sabiedriskā vietā Krišjāņa Valdemāra ielā pie mājas Nr.70, Liepājā.
Administratīvo lietu departamenta ieskatā fakts, ka administratīvais pārkāpums ir izdarīts citiem cilvēkiem pieejamā vietā (publiskā vietā), pats par sevi nenozīmē, ka izdarītais jākvalificē kā huligānisms (sal. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 23.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-501/2006 7.punktu ).
Sabiedriskā miera traucēšana ir konstatējama, piemēram, ja nav ievērotas cilvēka tiesības uz naktsmieru, pārkāpta personas vai viņas mājokļa neaizskaramība, ierobežotas personas iespējas brīvi pārvietoties, persona ir spiesta pārtraukt vai atteikties no likumīgām darbībām (piedalīšanās kultūras vai sporta pasākumos, iepirkšanās, braukšana ar sabiedrisko transportu u.tml.), uzņēmums vai organizācija ir spiesti pārtraukt savu darbu.
Kā atzinis Senāta Krimināllietu departaments, nav pamata uzskatīt, ka ticis traucēts sabiedriskais miers un kārtība, ja notikumu redzējuši tikai notikuma dalībnieki (sk. Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2003.gada 27.maija lēmumu lietā Nr.SKK-304).
Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesa spriedumā nav noskaidrojusi, vai G.L. darbības bija vērstas uz sabiedriskā miera un kārtības traucēšanu.

Savukārt sprieduma sadaļā par prezidentes publisku apvainošanu, lasāms sekojošais:
Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167.pantu sīkais huligānisms, citastarp ir arī lamāšanās necenzētiem vārdiem sabiedriskā vietā. Tādējādi kritisku un iespējami aizskarošu vārdu lietošana pati par sevi nav atzīstama par sīko huligānismu, ja vien netiek lietoti necenzēti vārdi.
Piemērojot minēto tiesību normu konkrētajā lietā, gan rajona tiesai, gan apgabaltiesai, bija jākonstatē, vai pieteicējs, citastarp ir lamājies ar necenzētiem vārdiem, kā tas norādīts administratīvā pārkāpuma protokolā, proti, kādus vārdus iesniedzējs lietojis un vai tie atzīstami par necenzētiem vārdiem (sal. Augstākās tiesas Senāta 2006.gada 14.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-461/2006 7.punktu.)
Necenzēts vārds ir: nepieklājīgs, rupjš, lietošanai sabiedriskās vietās nepieņemams vārds (arī izteiciens), kuru lietojot kāds tiek nepamatoti vai ļauni nozākāts
5.lappuse no 7
(t. i., izsmiets, nievīgi nopelts) (Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājas Valentīnas Skujiņas 2007.gada 6.marta skaidrojums).
Administratīvo lietu departamenta ieskatā vulgārismu, tas ir, rupju, nepieklājīgu vārdu vai izteicienu, kas literārā valodā nav lietojams, lietošana ir uzskatāma par lamāšanos necenzētiem vārdiem. Kā izriet no latviešu valodas vārdnīcas, padauza ir sarunvalodas vārds, kas nozīmē izlaidīgu, morāli pagrimušu cilvēku (Latviešu valodas vārdnīca. Avots. 2006). Administratīvo lietu departaments atzīst, ka šis vārds ir atzīts par sarunvalodas vārdu un tādējādi tas pats par sevi nav vulgārisms.
Tai pat laikā jāņem vērā, ka latviešu valodai vairāk raksturīgs tas, ka noteikta vārdu grupa vulgāro un lamu vārda nokrāsu iegūst īpašā pārnestas nozīmes lietojumā attiecinājumā uz cilvēku (Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas priekšsēdētājas Valentīnas Skujiņas 2007.gada 6.marta skaidrojums).
Tādējādi lietotājs vārdiem, kas paši par sevi nav rupji vai nepieklājīgi, var piešķirt šādu nozīmi. Tātad nozīme ir arī vārdu lietošanas mērķim, kontekstam, kādā vārds tiek lietots, sarunai vai diskusijai (ja tāda ir), kuras laikā vārdi izteikti.
Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesa spriedumā šos apsvērumus nav izdarījusi, tas ir, tiesa sprieduma 11.punktā vienīgi secināja, ka G.L. necenzētiem vārdiem nolamāja Valsts prezidenti.
Līdz ar to tiesa nav noskaidrojusi administratīvā pārkāpuma objektīvo pusi, tas ir, to, vai G.L. lamājās necenzētiem vārdiem.
Ievērojot iepriekš minēto, Administratīvo lietu departaments atzīst, ka apgabaltiesas spriedums nav tiesisks un ir atceļams, un lieta nosūtāma Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.

Pārpildītā Vecrīga 2007. gada 16. martā.

Nobeiguma vietā

To, ka policija toreiz izņirgājās un primitīvi man nozaga karogu, es piedodu. 2007. gada 16. martā, kad nevienam vairs nebija likumiska spēka aizliegt gājienu, Rīgā mēs kopā ar draugiem no citām organizācijām uzrīkojām visvērienīgāko leģiona atceres gājienu pēdējo piecu gadu laikā. Gandrīz pieci tūkstoši cilvēku, starp kuriem bija arī mūsu paši Rīgas krievi un viesi no ārzemēm, bija vislabākais spļāviens to sejās, kas savu naida žulti te izlējuši pietiekami daudz. Bija pienācis laiks savu žulti savākt.
Diemžēl, dažādu notikumu dēļ, 16. marts Liepājā vairs netiek pienācīgi atzīmēts. Arī Rīgā tas tika visādi traucēts. Bet ticu, ka reiz par to nāksies atbildēt.

Papildus:

Ar pilnu sprieduma tekstu var iepazīties te: http://www.tiesas.lv/files/AL/03_2007/09_03_07/AL_0903_AT_SKA-61_2007.pdf
Leģionāru atceres diena Liepājā 2003. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31578/
Leģionāru atceres diena Liepājā 2004. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31573/
Leģionāru atceres diena Liepājā 2005. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31574/
Leģionāru atceres diena Liepājā 2006. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31576/
Leģionāru atceres dievkalpojums SV. Trīsvienības baznīcā 2006. gada 18. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31584/
Leģionāru atceres diena Rīgā 2007. gada 16. martā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:31575/

Vai patiesi?

Tuvojoties 16. martam, aizvien biežāk dzirdamas pārdomas leģiona, Otrā pasaules kara un pašu leģionāru sūrā likteņa sakarā. 15. martā savas pārdomas publicējusi arī pārbēdzēja no "Jaunā laika", "Pilsoniskās savienības" lokomotīve Sandra Kalniete. "[...]nacisms un komunisms bijuši vienlīdz noziedzīgi. Starp tiem nedrīkst pastāvēt pozitīva hierarhija tikai tālab, ka viens piedalījies uzvarā pār otru un cīņa pret nacismu nevar kalpot par mūžīgu grēku atlaidi tiem, kas īstenoja masu represijas pret nevainīgiem cilvēkiem šķiru cīņas ideoloģijas vārdā[...]", teikusi Sandra Kalniete, 2004.gada martā, atklājot Leipcigas grāmatu izstādi. Teiktais būtu gana pareizi. Bet vai patiesi un no sirds, jebšu pseidopozicionāres mocekļa tēla ietvaros?

Vairāk Kalnietes teiktā var izlasīt te: http://www.diena.lv/lat/politics/blog/sandra-kalniete/mana-vecteva-pieminai .

Cik tālu gatavi aiziet?

Šodien laikrakstā "Diena" lasāms Latvijas Universitātes asociētās profesores Vitas Zelčes raksts par skandalozo Krievijas mācību grāmatu un turienes izglītības sistēmas tieksmēm vulgarizēt padomju režīma upurus. Neviļus, redzot pašmāju politiskās elites pozīciju leģionāru dienas sakarā (kuru par korektu starptautiskajā arēnā vismaz padara Māra Riekstiņa pozīcija), kamēr Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs atklāti ņirgājas par Austrumeiropas vēsturi, izmantodams terminus, kas vairāk pienāktos Josifa Staļina preses sekretāram, grūti saglabāt bieži piesaukto mieru un pietāti. Neko vairāk kā pretīgumu sajust nav iespējams. Neko briesmīgāku nav iespējams iedomāties: kā var noslepkavot miljoniem cilvēku utopisku mērķu vārdā vai miljoniem sievietes un bērnu nomērdēt badā, lai revidētu etnisko sastāvu paša valstī? Bet baisākais, izskatās, ka šodienas Krievijas varturi to būtu gatavi atkārtot. Vismaz savās slimajās domās noteikti, jo šodienas pasaule vairs nav tā, kāda tā bija agrāk. Pat mēģinājums aizskart ukraiņus Krievijai beigtos ar pamatīgu pērienu zem jostas vietas. Ukraina ir lielvalsts. Ar mums gan mazliet sliktāk...

Ziniet, vietā atgādināt, ka Ādolfs Hitlers bija viens negantākajiem diktatoriem pasaules vēsturē, taču tik atbaidošu liekuļošanu, slimu naidu pret paša tautu, viņš demonstrēt vismaz vairījās. Izskatās, ka Putina- Medvedeva tandēms ir labi Staļina skolēni. ''Labestīgais tēvocis'' Josifs viņiem abiem labvēlīgi papļikšķinātu pa vaigiem.
Kad runā par notikumiem Krievijā un Latvijas varas ložas reakciju uz tiem, es atceros nesen pāršķirstītas 1939. un 1940. gada Latvijas avīzes. Piemēram, 1939. gada nogalē kā maza necila ziņa otrajā lapas pusē ievietots, ka Somijā notiek nelielas vietēja rakstura cīņas ar Sarkano armiju. Ne par upuriem, ne par ko citu nav minēts. Tur pat blakus tiek rakstīts par milzīga HES būvniecību Padomju Savienībā un panākumiem cīņā ar analfabētismu. Tādā pašā gaisotnē viss turpinās līdz 1940. gada jūnija beigām. Laikraksti lieliem un trekniem burtiem raksta par kūdras izmantošanu apkurē, seko prezidenta vizitācijai uz kādu skolu vai miestiņu, taču kā tāds ikdienas notikums rakstīts par sarkanās armijas rosīšanos otrpus robežai. Tā tas turpinās, turpinot idiotizējot sabiedrību, kamēr nākamie laikraksta numuri iznāk jau ar citiem nosaukumiem. Un tad jau laikrakstu pirmajās slejās tiek slavēts dižais tautu vadonis Staļins...

Sirdī iekaltā diena

Izlasot vairākas publikācijas 16. marta sakarā, esmu pārsteigts, cik neloģiski ir cilvēku spriedumi. Gadu no gada tiek proponēti mīti un pagalam aplami priekšstati, kas ir Latviešu leģions, kas ir leģionāri, kas 16. marts. Par to jau ir stāstīts un rakstīts ļoti daudz. Labāk par godātajiem vēsturniekiem nespēšu. Taču kā vienkāršam cilvēkam ir smagi sajust, cik netaisni tiek spriests par mūsu karavīriem. Jo es taču skaidri zinu, ka mans vectēvs un daudzu citu vectēvi, un tuvinieki nebija vainojami Otrā pasaules kara nelaimēs.

Kāpēc tiek melots, ka latvieši kalpoja Hitleram?

Pirms sāktu attaisnoties, ka leģionāri nebūt nebija slepkavnieki, leģions kā formācija nepiedalījās holokaustā un ciemu dedzināšanā, bet Hitleram kalpots netika noteikti, vēlos atgādināt, ka latvieši kā viena no daudzām Eiropas tautām drīkstēja stāties formācijās, kurām „labvēlīgi” piešķīra nacionālo etnosu nosaukumus. Tā nu Latvija tika pie sava Latviešu SS brīvprātīgo leģiona (vāciski- Lettische SS Freiwilligen Legion). Pārspīlēti uzkrītoši, cik bieži, lietojot vārdu fašists, nacists, nacisma glorifikācija utt., tiek lietots vārds „latvieši”. Varbūt šie fašistu birku karinātāji nemaz nezin, ka tik vienkārša šī aina nebija viss. Vietā atgādināt vēsturnieka Ulda Neiburga izsmeļošo rakstu „Latvijas krievi Hitlera pusē cīņā pret boļševismu”. Lūk, kas lasāms U. Neiburga publikācijā: „Diskusijās par Latviešu leģionu bieži vien ir aizmirsts, ka dažādās Vācijas bruņoto spēku vienībās cīņā pret PSRS piedalījās arī krievu, poļu, lietuviešu, čigānu un citu tautību Latvijas pavalstnieki.” Zināms, ka vācu okupācijas laikā no krievu tautības Latvijas pavalstniekiem izveidoja 7 policijas bataljonus. Pirmos no tiem 1943. gadā saformēja no brīvprātīgajiem. Tikai vēlāk šīs vienības, tieši tāpat kā etnisko latviešu vienības iepriekš, papildināja piespiedu mobilizācijas rezultātā. Kopumā šajos bataljonos dienēja gandrīz 8000 Latvijas krievu karavīru. U. Neiburgs min, ka ap 600 krievu no Latgales iesnieguši pieteikumus stāties Latviešu leģionā. Vēsturnieks atklājis, ka bez pieminētajiem 7 bataljoniem krievu tautības Latvijas iedzīvotāji veidojuši vēl citas vienības, pulcinot gandrīz 2000 vīru.
Tātad, apgalvojums, ka Vācijas militarizētajās vienībās dienējuši tikai latvieši, kuri tīkojuši pēc svešu tautu asinīm, īsti neatbilst patiesībai. Otrā pasaules kara laikā mobilizācijai tika pakļauti visu tautību Latvijas iedzīvotāji. Lielākoties katram no brīvprātīgajiem vai mobilizētajiem Latvijas iedzīvotājiem bija savs iemesls, kādēļ tie devās karā. Vieni vēlējās atriebt padomju režīma nomocītos un izsūtītos ģimenes locekļus, otri vēlējās pasargāt Latviju no vēl viena Baigā gada, kurā nagus mauca arī krieviem.

Svētki vai atceres diena kapos?

Vismaz desmit gadus tiek runāts, ka 16. martā ir jāpulcējas kapsētās nevis pie Brīvības pieminekļa. Viens tam atradis pamatojumu, jo 16. marts kaitējot Latvijas tēlam, otrs apgalvo, ka karavīrus jāgodina tur, kur tie apglabāti- kapos. Protams, varētu tam piekrist. Ja nebūtu jāsarkst un jādzird par Latvijas tēla bojāšanu, kamēr viens Latvijas ministrs ārzemēs tiek nosaukts par latviešu Boratu.
Taču kur pieminēt tos, kuru kapavietas ir nevienam nezināmi meži un purvi? Kur pieminēt tos karavīrus, kas nonāvēti pēc Otrā pasaules kara Sibīrijas soda nometnēs, vergu darbos? Kā paskaidrot sirmai māmuļai, ka viņas brālis vai dzīvesbiedrs pieminams nevis savas valsts galvaspilsētas sirdī pie Brīvības pieminekļa, kura remontam viņa ziedojusi pensijas latiņus, bet kaut kur kapos, kuros tuvinieka pīšļu nemaz nav? Un ko atbildēt, ja tiks uzdots jautājums: kura pīšļi dus Pārdaugavā, kur katru gadu notiek līksmi un skaļi svētki par godu citas armijas karavīriem?
Grūti prasīt, lai leģionāru tuvinieki savus ziediņus Brīvības pieminekļa pakājē guldītu citā datumā, kā to ieteica Vaira Vīķe- Freiberga. Ieteiktais 11. novembris kā visu karavīru piemiņas diena tik tiešām ir skaista ierosme. Bet kā tad ar principiem, ka 16. marts nav svētku diena, kamēr 11. novembris Latvijas kalendāros ir svētku diena? Ko tad īsti darīt: svinēt vai pieminēt? Klusu aizbraukt uz kapiem vai uguņošanas gaismās līksmot? Kā nodalīt varoņdarbus 1919. gadā, no varoņdarbiem Otrā pasaules karā? Kā dalīt? Uzskatīt, ka kritušie līdz 1921. gadam ir labie, bet kritušie no 1941. gada ir slikti? Lai kā nemēģinātu, nekas nesanāks.

Bīstams datums?

Pirms spriest, jāzin, ka 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas Austrumu frontē pie Veļikajas upes Krievijā plecu pie pleca izcīnīja smagas kaujas ar sarkanarmiju. Leģiona karavīri cīnījās par augstieni, kas kartē necili bija apzīmēta kā „augstiene nr.93.4”. Pretinieka spēki centās šo augstieni pārņemt savās rokās, lai no labi pārredzamās vietas uzsāktu uzbrukumu. Pēc triju dienu smagām kaujām leģiona karavīriem izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu. Taču galvenais- tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās 15. un 19. divīzijas, kuras bija saformētas no latviešu karavīriem. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru drosmi.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, tūkstošiem latviešu karavīru nonāca Rietumu sabiedroto gūstā. Gūstekņu nometnē 1945. gada 28. decembrī bijušie frontinieki nodibināja "Daugavas Vanagu" organizāciju. Pēc septiņiem gadiem „Daugavas Vanagi” nolēma, ka turpmāk 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Līdz ar Atmodu 16. marts tika pieminēts arī Latvijā. Veterāni un viņu tuvinieki neviena netraucēti devās godināt leģionārus pie Brīvības pieminekļa, jo citu vietu vienkārši nebija. Nebija ne Lestenes brāļu kapu, ne citas pienācīgas vietas, kurā pieminēt kritušos. Šīs tradīcija, neskatoties uz politiskās konjunktūras izmaiņām, ir saglabājusies.

16. marts paliks.

Nav noslēpums, ka leģionāri ir simbolisks turpinājums iznīcinātai Latvijas armijai, kurai nosargāt Dzimtenes neatkarību neizdevās. Cīnīties ar tautas atmiņām nav iespējams. Velti cerēt, ka līdz ar pēdējo dzīvo leģionāru pievienošanos leģiona debesu pulkiem, 16. marts izzudīs. Reiz jau mēģināja aizliegt 18. novembri. Spītējot visbriesmīgākajiem draudiem, logos dega sveču liesmiņas, bet mēteļos iešūtos karogus izņēma, lai tiem vismaz pieskartos.
Neko jaunu izdomāt mums neizdosies. Daudziem tik neērtais 16. marts tāds arī paliks. Nelūgsim, lai ar savu klātbūtni 16. martā vēstures notikumus godinātu valsts augstākās amatpersonas. Mēs saprotam, ka esam pārāk maza tauta, lai mainītu pasauli. Taču mēs esam pārāk stipri, lai kādam šķistu, ka ar žogiem un barjerām var izmainīt mūsu ticību savu karavīru drosmei, bez kuras daudzi no mums nemaz nebūtu nākuši pasaulē. Akmenī kaltos burtus vēl var mēģināt dzēst, bet kā izdzēst ierakstīto tautas sirdīs un atmiņās? Tas nav iespējams.

Atkal zem lupas, atkal baidāmies?

Es jau gaidīju, kad tas sāksies. Un sākās tieši pirms 8. marta. Tas nozīmē, ka gaidu pie sevis ciemos arī barkašoviešu haluja Bogdanova kolēģus- Drošības policijas diedelniekus. Vismaz tā tas līdz šim ir bijis.

Kā ierasts, ar apvainojumiem neskopojas Kremļa trubadūri. Izskatās, ka katru gadu pirms konkrētiem datumiem vai notikumiem Krievijas Ārlietu ministrijas mailserverī ieslēdzas automātiskā preses relīze, kurā jau ievietota klišeja ar "šokējošiem" paziņojumiem. Tā tas notiek sazin cik sen. Tieši to pašu čekists teica 2007. gadā. Pagājušogad šo kārti centās izspēlēt ANO Ģenerālajā Asamblejā. Toties kārtējo reizi esmu gandarīts par Ārlieta ministra Māra Riekstiņa pausto. Atšķirībā no Mareka Segliņa piesauktā nelieša Pabrika, Riekstiņš nebīstas atbildēt Maskavas propagandistiem: "Jādod kritika vēstniekam, kas izvēlas vecākā brāļa pamācošo toni, kas neveicina izpratni divu valstu starpā".
Visticamāk, ka eļļu ugunī vēl pielies pasaules daudzcietušākais- Efraims Zurofs, ar savu darbošanās imitāciju, cerot izdiedelēt no Volstrītas mahinatoriem vēl kādu naudiņu savai parazitēšanai. Tāpēc uz mums atkal paries krancis Zurofs, atkal kāds nelietis izdomās apvainot mūsu veterānus, piedēvējot tiem baisus asinsdarbus. Es gan īsti nesaprotu, vai tad viņiem nav savu briesmoņu, ka tie jāmeklē starp godīgajiem cilvēkiem?
Visbeidzot esmu vīlies šodienas publiskajos latviešu patriotos. Šī ir reize, kad vajadzētu izmantot iespēju apklusināt visus nelabvēļus uz visiem laikiem, bet nē. Atkal atsācies trīcošo roku sindroms un gaudošana pirms 16. marta. Lai tikai mēs būtu paipuisīši, lai tikai kāds par mums nepadomā sliktu. Nu nevar tā darīt! Kāds tam ir iemesls? Varbūt vēlēšanu tuvošanās, kad veco nodevēju gvardi steidz izmēst jaunie, kuru reputācija arī pelniem kaisīta?

Vēlreiz aicinu apskatīties: http://www.aigarsprusis.lv/2009/03/tuvojoties-16-martam.html.

P.S. Kā jau brīdināju pirms un pēc 13. janvāra, idiotu dēļ 16. marts tagad būs vēl nevēlamāks. Rīgas dome visus pasākumus aizliegusi! Paldies Štokenberg, Pabrik un co!

Tuvojoties 16. martam

Vienkārši gribējās to pateikt. Savā veidā, nepazīstot montāžas kanonus.