Mēnesis ar cerību

Klāt marts. Mēnesis, kas pēc ziemas (šī gada bargās īpaši!) nes tādas viegli pavasarīgas sajūtas, neskatoties uz ziemas pārliecinošo klātbūtni. Metot pie malas pagātnes nastu, droši var apgalvot, ka tāds īsts pavasara vēstnesis būs 8. marts ar tulpju vezumiem. Pēc marta sieviešu svētkiem sekos 16. marts, kurš ir īpašs datums, neskatoties uz to, ka daudzi jo daudzi to cenšas nosmērēt dubļiem.
Pērngad pat piesēdos un uzrakstīju, kā šīs dienas pagājušas man personīgi. Tādēļ neko lieku vairs nerakstīšu. Vien atgādināšu par savu aicinājumu, rotāt savus spēkratus ar sarkanbalti sarkano lentīti, piesieniet to arī pie savas somas, piespraudiet pienācīgā vietā pie apģērba. Stāstiet par to saviem bērniem, lai meli un ļaunums neuzvarētu. Godiniet ikvienu, kas uz brīvības altāra ziedojis savu dzīvību. Pieminēsim visus, kurus skārusi nežēlīgā vara, kas izrīkojās ar cilvēkiem tik netaisni, ka no zemes, kurā guļ netaisni nogalētie, joprojām dzirdami vaidi. Aiznesīsim uz kapiem, kuros dus mūsu karavīri, ziedus. Pie Brīvības pieminekļa godināsim Otrā pasaules kara laika Latvijas ļaudis, kam uz saviem pleciem nācās iznest kara šausmas un sarkanās okupācijas briesmoņa slogu. Iespļausim sejā ikvienam, kas gatavs bradāt pa mūsu vectēvu kapiem.
16. marts nav diena, kad mēs svinam. Tā ir diena, kad godinām mūsu tautas labākās daļas asinis, kas izlietas par to, lai mēs šodien elpotu, dzīvotu, līksmotu un redzētu. Tas ir datums, kad ikvienam savā ģimenes lokā jāvelta mirklis godpilnai atcerei, aizdedzinot svecīti, redzamā vietā noliekot mūsu karoga krāsas vai vienkārši klusumā pieminot savējos, pateicoties viņiem, ka netaisnības šausmas mums vairs nav jāpacieš cilvēkam grūti panesamā apmērā. Jo kas gan ir šodienas grūtības, salīdzinot ar to, kas mūsējiem bija jāredz un jāpiedzīvo okupācijas tirānijas laikā? Martā- pavasara sākuma, cerības un svaiguma mēnesī to atcerēsimies jo īpaši.