Meklēšana

2009. gada 22. jūlijs

Cik tad labi bija, ko?

Reizi pa reizei palasu komentārus, kas pielikti zem tematiem, kas man šķiet interesanti. Un jau kuro reizi nespēju vien nobrīnīties, cik ''piepidarotas'' ir daudzu smadzenes. Piemēram, reiz kāds cilvēks vienā portāla fotogalerijā bija ielicis bildi, kurā redzama bijušās padomju karaflotes celtne. Ēka pēc Otrā pasaules kara izmantota mērķiem, kādas mūsdienās veic automātika. Konkrētāk, uz viena no Liepājas moliem padomju laikos bija ēka no dzelzsbetona, kurā sēdēja daži jūrnieki, kuri kontrolēja kuģu ienākšanu un iziešanu no ostas. Saprotams, ka pēc okupācijas karaspēka izvākšanās tāds arhaisms nevienam nebija vajadzīgs un ēku lēnām drupināja sāļie jūras vēji un viļņi. Bet redz, komentāros pamanu kādu repliku, redz tie sliktie latvieši visu salaiduši grīstē, viss brūkot un jūkot ārā! Šodien kādā portālā atkal pamanu līdzīga rakstura replikas. Šoreiz par vecu padomju reaktīvo lidmašīnu Mig- 15 Cīravas lidlaukā. Redz, agrāk tā esot bijusi ļoti labā stāvoklī, bet nu viss pagalam. Es protams nestrīdēšos, cik tā lidmašīna bija laba laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Taču ir jābūt absolūtai smadzeņu intoksikācijai ar urīnu, lai katra sarūsējuša vraka rūsēšanā vai pamestas barakas sabrukumā vainotu Latvijas valsti. Var jau ieslīgt ilgās un garās diskusijās, kas neatkarības gados bijis slikts un cik daudz kļūdu pieļauts. Un reiz par to jau rakstīju.
Taču ikvienam, pirms vērts vaļā savu maujamo caurumu, iesaku mazliet atcerēties kā mēs dzīvojām "saldajos" padomju laikos: netīras daudzstāvu namu kāpņu telpas, kas smird pēc mīzaliem, to pašu māju piekrautie pagrabi, kuros mitinās žurkas, blusas un klaiņojoši kaķi. Ar šīm komunālajām perversijām vēl šodien netiekam galā. Vai atgādināt par veikaliem, kuru plauktos labākajā gadījumā ir divu veidu maize, puslitra burkās ar norūsējušiem metāla vākiem baklažānu ikri, duļķainās trīslitru burkās tomātu sula. Labās dienās saldētāvā izliktas zilas kaulainas vistas ar visām galvām un nagiem pēc kurām ''laimīgās'' sievietes pēc darba stāv garās rindās, lai visu nākamo dienu to turētu izlietnē zem remdena ūdens, līdz stingumā sasalušā broilera miesa atsils. Bet saimniecības preču nodaļā piramīdās sakrauti veļasziepju klucīši, kas satīti biezā ietinamajā papīrā, grīdas vasks vai "Skaidras" pasta roku mazgāšanai. Sortimenta bagātināšanai vēl koka veļas knaģi, skārda vāki konservēšanai un kāds pudeļu attaisāmais. Bet pie kancelejas precēm zaļās līniju burtnīcas, divu veidu dzēšgumijas, no kurām neviena nedzēš, lodīšu pildspalvas baltā krāsā un pildspalvu iekšiņas. Visbiežāk tikai zilā krāsā. Ja gribējās ''pucēties'', varēja ''desot'' uz vietējo universālveikalu un pirkt melnas kurpes vai zandales. Varēja piemeklēt arī kādas auduma bikses tādā pašā tonalitātē. Sortimentā bija arī tumši zilas treniņbikses, kuras pēc dažu dienu nēsāšanas ceļgalu un dibena rajonā izstiepās par pieciem izmēriem. Bija pieejami arī vīriešu apakškrekli bez rokām gaiši zilā krāsā. Ja gribēja "uzcirsties" pa nopietnam, varēja pameklēt džinsu imitācijas kostīmu ar brūnām metāla podziņām uz kurām lepns vārds- Tigris. Reizi pa reizei bija iespēja tikt pie brūnām velveta biksēm. Bija arī "Rekorda" botes. Protams, ne vienmēr un rindas kārtībā. Miesas krāsas pazoles lūza uzreiz pēc iziešanas no veikala. Fasons visām vienāds. Krāsu gamma varena- melnas, brūnas vai baltas ar pretējas krāsas svītrām sānos. Varēja izvēlēties citus apavus, piemēram kedas. Bija vairāki fasoni- augstās un zemās. Ja gribējās somu, lūdzu. Turpat lielākajos universālveikalos varēja izvēlēties iespaidīga izmēra tumši brūnu vai melnu dermantīna portfeli vīrietim, ovālu dermantīna somiņu uz kuras luksofora vai olimpisko apļu zīmējums sporta tērpam skolēnam.
Ja kāds protestēs, sakot, ka nemaz tik slikti nebija, jo esot bijusi bezmaksas medicīna, izglītība, telefona sarunas par baltu velti, bet autobusa talons maksāja piecas kapeikas, varu atgādināt arī ko citu. Piemēram, ka diez vai kāds šodien būtu gatavs doties uz padomju zobārstniecības poliklīniku ārstēt zobus. Diez vai kāds jaunietis būtu gatavs atkal vilkt mugurā mūžīgi neērtās tumši zilās skolnieku formas žaketes, lai sēdētu simtreiz pārkrāsotā un aplupušā solā, klausītos skolotāja pekstiņus par oktobra sociālistisko revolūciju. Diez vai kāds būtu ar mieru atgriezties pie tiem sakaru sasniegumu augstumiem, kad pat "tālsaruna" ar blakus pilsētu bija vesels piedzīvojums, dažādu traucējumu un trokšņu pavadīta. Vai atgādināt, kādi izskatījās visi tie dzeltenie "Ikarusi" ar brūnajiem dermantīna krēsliem, kuri kā likums bija ar nazi sagraizīti, bet logi tik netīri, ka caur tiem redzēt nebija ko? Varbūt atgādināt par ''drosmīgo'' padomju miliciju, kura bija klāt kā likta, ja kāds vīriņš mazliet streipuļoja, bet ielu kautiņos par labāku uzskatīja neiejaukties? Kādā mēlē praktiski visi šie miliči runāja arī atgādināt? Vai atgādināt par ielu, trotuāru vai jebkuras būves kvalitāti? Vai atgādināt, ka jebkurš siltumtrases remonts tika iesākts vasarā, bet pabeigts tikai pie pirmajiem saliem un arī tad bedres asfaltā palika neaizbērtas? Vai atgādināt, ko "laimīgais" Padomju Latvijas iedzīvotājs varēja skatīties pa televizoru, atnākot no darba? Vai atgādināt, cik gadus cilvēks stāvēja rindā pēc dzīvokļa un arī tad rinda kļuva par gluži lieku formalitāti, ja tieši jūsu ilgi gaidīto dzīvokli iekāroja kāds varen vajadzīgs speciālists no kaimiņrepublikas, kura kabatā bija partijas biedra apliecība?
Ziniet, es domās vienkārši iespļauju to idiotu sejās, kad lasu, ko viņi spriež par lietām, par kurām viņiem pat nav sajēgas. Nemaz nerunājot, ka par visu bija jāmaksā tik pat dārgi. Par visu- tiesībām zināt, darīt, ceļot.

4 komentāri:

Anonīms teica...

vēl tikai varu piebilst, ka tie ņaudētāji un brēkātāji tajos "senajos, labajos" laikos sēdētu klusi kā pelītes. nu ko tolaik varēja izdarīt? rakstīt sūdzību žurnālam Dadzis. Ja sūdzība atbilda partijas kursam, tad to izskatīja.

Ainis teica...

Aigar, labi rūkts :) Man patika!

Anonīms teica...

Labs raksts! Perfekti!

Anonīms teica...

Tik traki jau nebija,Ancukam Padomju dubultprotezeejums veel shodien turas muteee !