Brīnumainā kārtā Latvijas valsts apliecinājusi savu tiesībspēju, atsakot vīzu Krievijā tapušās filmas „Baltija, kādas „okupācijas” vēsture” režisoram Borisam Čertkovam, kurš bija plānojis apmeklēt Latviju, lai piedalītos filmas prezentācijā Rīgā. Iepriekš gan notikusi laipošana, visādi cenšoties izpatikt Kremlim, bīstoties aizskart Maskavas politiskos trubadūrus. Varētu šķist, kas tad tur īpašs? Vai mazums vīzu atteikts? Taču nē. Šī ir tā reize, kad demonstrēta skaidra un konsekventa valsts nostāja: jebkāda okupācijas seku pārskatīšana ir nepieņemama. Vēl vairāk: pret tiem, kas piedalījās šajā Kremļa finansētajā video paskvilā, neatkarīgi no tā, kādēļ viņi to izvēlējās izdarīt, būtu jāseko plašam sabiedriskajam nosodījumam. Taisnības labad pārāk bargi varētu neizturēties pret tādu kā Čepānis, sak, ko nu tur aiztikt vīru gados, kam pat nav vidējās izglītības. Taču īpaši nesaudzīgiem būtu jābūt pret profesionāliem nemiera cēlājiem. Piemēram, pret īpatnēja izskata Jūrmalas domes deputātu Kuzinu, kurš šajā filmā tik aizrautīgi stāstīja par ''padomju sistēmas labumiem'' okupācijas laikā, neskatoties uz to, ka pats tai laikā šūpojies tēvam starp kājām, būtu publiski jāizskaidro sava nostāja. Ja tā balstīta uz meliem un mēģinājumiem revidēt okupācijas faktus, sodam vajadzētu būt bargam, piemēram, aizliegumam piedalīties gaidāmajās vēlēšanās. Ja nu tomēr valsts izlems rīkoties drebulīgi, atkal sekos jaunas propagandas filmas, apvainojumi un atklāta ņirgāšanās. Un ar Kremļa atbalstu notiks trakākas lietas nekā Žirinovskim draudzīgā buldozera kļūšanu par Rīgas mēru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru