Arktiskais cirks

Izlasīju, ka Kanādas darbošanās dēļ Arktikas tuvumā, Krievija nolēmusi izveidot atsevišķu karaspēka grupējumu Arktikā. Principā, nekā sevišķa. Varētu pieļaut, ka tā ir kārtējā vārdu spēle vai Kremļa vasaļu šizofrēnija. Ko Krievija padarīs pasaules ietekmīgās valsts Ziemeļu draugam Kanādai, kura vēlas rīkot militāros manevrus savas valsts teritoriālo ūdeņu tuvumā? Taču ne viss ir tik vienkārši. Proti, daudziem šķita, ka pārklausījušies, izdzirdot ziņās stāstīto, kad pērngad Krievija iegremdēja arktiskajos ūdeņos savu karogu no metāla un 15. gadsimta tradīcijās pasludināja "jaunatklātās zemes" par savām. Ja agrāk tas tika darīts, dzenot pa priekšu tankus, bet vagonus, kur salādēt laupījumu pēc tam, tagad jārīkojas citādi. Nemitīgi tiek provocētas citas valstis. Tad to virzienā tiek sūtītas lidmašīnas, tad gar citu valstu krastiem kā līķēdājas hiēnas ganās Krievijas karakuģi. Visbeidzot, citām valstīm par spītu, tiek kopta draudzība ar dažādiem pie varas esošiem margināļiem.

Tieši tik pat murgaini un neprognozējami Krievija rīkojusies iepriekš. Piemēram, savu ekonomisko interešu vārdā anektējot citu valstu teritorijas, pasludinot tam dažādus formālus iemeslus. Tieši ekonomisko interešu vārdā Krievija joprojām par visu varu cenšas saglabāt savu militāro klātbūtni Japānai atņemtajās Kuriļu salās, kurās no Krievijas tik vien, kā atstātie gruži karaspēka daļu tuvumā vai Somijai atņemtajā Karēlijā. Tādu piemēru ir pietiekami daudz- Piedņestras reģions Moldovā, Chinvali rajons un Abhāzijas reģions Gruzijā. Nemitīgas provokācijas un politiskos satricinājumus nākas piedzīvot Ukrainai un tās Krimas reģionam. Arī Abrenes apriņķis Latvijā, kuru grūti pamatojamu argumentu dēļ Krievija ar vietējo politisko noziedznieku pazemīgo izkalpošanos piesavinājās. Savu kaimiņvalstu pastāvīga uzturēšana bailēs, spriedzē un nemitīgā konfliktā, Krievijas politiskai elitei ir tik pat nepieciešams kā zivij ūdens. Tā tas bija barbarisko Krievijas caru valdīšanas laikā, tā tas bija 20. gadsimtā. Krievijas tuvums par svētību nav bijis nevienai pašai tās kaimiņvalstij. Vai tā būtu Afganistāna, Japāna, Gruzija, Armēnija vai Ukraina, visām ticis. Nešķirojot, kas robežas otrā pusē- Rumānija, Polija, Igaunija vai Latvija. Bradātas tikušas visas valstis, kuru robežas nelaimīgā kārtā bijušas Krievijai blakus. Pilnīgi visas. No mākslīgi izraisīta bada mērdēti tika ne tikai ukraiņi, bet arī šķietami Krievijas "tradicionālie draugi" kazahi. Krievu bumbas nav saudzējušas ne Helsinkus, ne Tallinu.
Daudziem būs grūti atrast kopsakarības starp Krievijas rosīšanos ap Arktiku vai tās agrākās simbiozes Padomju Savienības intervenciju kaimiņvalstīs. Daudziem šķitīs, kāds sakars Arktikai ar komunistu izvērsto teroru pret Poliju vai Latviju? Taču paskatoties mazliet plašāk, kopsakarību netrūkst. Lūk, dažas: okupēto valstu (teritoriju) ekonomiskā kolonizēšana kā tas notika ar bijušajām padomju republikām un Austrumeiropas valstīm. Vai arī atklāta izlaupīšana kā tas notika ar Otrā pasaules karā sakauto Vāciju. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Kolonizators neapmierinājās ar izlaupīšanu un kolonizāciju vien. Lai apmierinātu savas valsts prasības pēc vergu spēka, tāds tika rasts ieņemto teritoriju iedzīvotājus izsūtot uz soda nometnēm, piedēvējot tam dažādus politiski- administratīvus eifēmismus kā ''politiski neuzticamu personu administratīvā pārvietošana''.
Skaidrs, ka mūsdienu pasaules iekārta Maskavai vairs neļauj rīkoties tā, kā tai labpaticies pēdējo četru gadsimtu laikā. Arī pati Krievija vairs nav tā. Tā nav strauji augoša impērija, no kuras bīstas visa pasaule. Tā nav dabiskais šķērslis mongoļu- tatāru iebrukumam. Šodienas Krievija drīzāk ir otra Ziemeļkoreja ar tās nenormālo valdnieku vai korupcijā slīkstoša Zimbabve, kurai palaimējies atrasties nevis smirdošā tuksnesī starp apkaltušām palmām, bet gan izrakteņu pārbagātajā teritorijā uz kuru vāji slēpjoties tēmē kāda daudz, daudz iespaidīgāka valsts Krievijas Austrumos.