Bieži esmu vērojis un pārliecinos par vismaz dažiem iemesliem, kādēļ mūsu valsts un sabiedrība iepinusies šajās nepatikšanās, par krīzi domājot. Neteiktu, ka turpmāk lietot vārdu salikumu "ekonomiskā krīze" būtu vietā. Manuprāt tā ir sabiedriskās krīzes smagākas klīniskais turpinājums, kam varētu sakot tikai divi rezultāti: šodienas eksistences turpināšanās, kas robežojas ar izzušanu vai nomināla izveseļošanās. Pirmais scenārijs ir sabiedrības galēja degradācija un absolūta pašidentitātes sagrūšana līdz neredzētiem apmēriem, kas novedīs pie pilnīgas valsts pazaudēšanas. Aizvien vairāk sabiedrība paļausies uz politisko pestītāju solījumiem, kam sekos strauja vilšanās, līdz tādu mesiānistu meklējumi beigsies vispār un sabiedrība flegmatiski noskatīsies uz dažādu figurantu rotācijām Ministru kabinetā. Tie savukārt, meklējot glābšanas formulu, turpinās eksperimentēt, novedot valsti vēl lielāka sabrukuma priekšā.
Tikai tad, ja notiks otrais scenārijs un sekos lēns, bet smags ārstēšanās process, valsts atjaunosies. Bet kā tas var notikt, ja sabiedrība, kurai beidzot atkal ir dota iespēja izvēlēties valsts priekšstāvjus, turpina rīkoties pagalam aplami?
Vainīgi ir "viņi"!
Esmu izbrīnīts, kad joprojām dzirdu ļaužu paustās idiomas par šo krīzi. Piemēram, joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pie visa vainīgi ir tie tur- ''viņi''. Visbiežāk jēdziens ''viņi'' ir tie, kas ieņēmuši augstus amatus un ko sabiedrība visbiežāk redz televizoros. Reizē ir jāredz dīvaina reakcija, kad tiek jautāts: kam jūs uzticējāt savu mandātu valsts pārvaldīšanai, proti, par ko vēlējāt? Līdz šim kaut kā netika manīts, ka iepriekšējās vēlēšanās vairums savā izvēlē vadītos no loģiskiem spriedumiem vai uzmanīgas programmu studēšanas. Izvēle allaž bijusi vienkārša: tam skaista frizūra, noteikti ļoti gudrs, tas ļoti bagāts, vairāk jau nezagšot, bet tas tur bijis vienmēr, neko labāku jau neatradīsim. Liela daļa vispār vadās no pirmsvēlēšanu reklāmām un savos spriedumos maz atšķiras no bērna. Spriediet paši, kas no šādas izvēles ir sanācis un kur esam. Sanāk, ka tie "viņi" regulāri pirms katrām vēlēšanām ir bijuši diezgan patīkami zēni, ko pilnvarojām mūsu kuģi politikas okeānos vest, bet kad jautrie zēni un dāmas vēlētāju atbalstīti stūrē uz pilnu klapi, kur uzskata par vajadzīgu, bļaujam atlaist Saeimu!
Latvijas grūtības ir jāmeklē arī citviet
Kad tiek runāts par politiskā klimata veselīgumu Latvijā, daudzi par piemēru steidz ņemt mūsu kaimiņvalstis. Piemēram, Lietuvu, kurā it kā viss esot labākajā kārtībā, kam piekrist, protams, nevarētu. Taču, kad tiek salīdzināta Latvija ar Lietuvu, es vienmēr atgādinu: Latviju drīzāk ir jāsalīdzina ar citu valsti, piemēram, bijušo Dienvidslāvijas republiku Bosniju un Hercogovinu. Kādēļ? Lūk, daži piemēri: Lietuvā etnisko pamatiedzīvotāju ir aptuveni 84%. Otra lielākā minoritāte ir poļi, kuru Lietuvā ir gandrīz 7%. Krievu Lietuvā ir 6%, kuriem alternatīvas informācijas telpas nemaz nav.
Kāda aina ir Latvijā? Latvijā etnisko pamatiedzīvotāju skaits ir 59%. Otras lielākā minoritāte ir krievi- gandrīz 30%. Nākamā lielākā minoritāte ir baltkrievi, kuri lielākoties tiek identificēti kā "krievvalodīgie"- gandrīz 4% (arī salīdzinājumi ar Igauniju nebūs vietā, jo tur etniskais sastāvs arī ir atšķirīgs: Igaunijas etniskie pamatiedzīvotāji gandrīz 70%, krievi- 25%, bet nākamā lielākā etniskā minoritāte Igaunijā ir ukraiņi- 2%). Kā zināms, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju savu pasaules skatījumu atrod citos informatīvajos apvāršņos, kuru galvenais diriģents ir no citas valsts. Un ko tas nodara mums un kāda ir atšķirība starp Lietuvu, un Latviju? Lūk, daži piemēri:
1) Lietuvā atšķirībā no Latvijas nav tik polarizēta etniskā politika, kuras sākums meklējams laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Lietuvā tādu "krievu" vai "lietuviešu" partiju nepastāv. Ir kreisas, centriskas vai labējas partijas. Visas dažādās simbiozēs, kas nozīmē, ka Lietuvas pilsonis ir tiesīgs izlemt, kādā virzienā valsts varētu doties. Latvijā turpretī nav tradicionālā politiskā dalījuma: kreisie, centristi un labējie. Ja pēdējo lomu ilgus gadus centās spēlēt TB/LNNK, tad faktiski šīs partijas ''labējums'' izpaudās vien priekšvēlēšanu populismā, nevis politiskajā darbībā, nemaz nerunājot par ekonomiku. Tādēļ praktiski visas tā sauktās "latviešu" partijas sevi vairāk vai mazāk apzīmēja kā labējas partijas. Lielākai ticamībai dažas pielika birkas- labējas konservatīvi vai labējas centriski. Turpretī tradicionālās kreisās politikas, par kādu Eiropā tiek uzskatīti dažādi sociāldemokrātiskie virzieni, Latvijā praktiski nav. Par kreisajiem Latvijā kopš deviņdesmito gadu sākuma, pateicoties spēcīgam Krievijas spiedienam un Krievijas specdienestu aģentūras darbam, tiek dēvētas tā sauktās "krievu" partijas ar lielāku vai mazāku pagātnes mantojuma nastu. Tas ir izdevīgi, jo rada mānīgu iespaidu, ka kreisās- "krievu" partijas cīnās par sociālo vienlīdzību, kaut patiesībā tas nekad nav bijis. Politiskā kapitāla audzēšanai Latvijas "kreisie", daudz nedomājot, izmanto ļoti bīstamus paņēmienus, kas skar etniskās attiecības, piemēram, ielu nosaukumiem jābūt divās valodās, skolās jāmācās ne tikai valsts valodā, bet arī krieviski utt. Ir vēl radikālāki šo politisko uzstādījumu saukļi: krievu valoda kā otrā valsts valoda Latvijā vai vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Diemžēl, pretēji veselajam saprātam, pēdējos gados šie aicinājumi nemazinās. Vēl vairāk- kopīgu valodu atradušas absolūti amorfas grupas: gan bijušie komunisti un padomju armijas pensionētās militārpersonas, gan monarhisti, kuri kāro carisma atdzimšanu Krievijā, gan praktizējuši radikāļi, kuru politiskajā kontā ir pat brutāli noziegumi.
Līdz ar to politisko partiju spektra ziņā, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga. Latvijas pilsonim praktiski nemaz nav iespēju izvēlēties savas valsts politiskā vai ekonomiskā virziena kursu. Pirms atdot savu balsi, Latvijas pilsonim ir jāizdara izvēle starp šauri niansētām atšķirībām kā personālijas sarakstā, nevis kopīgu partiju doktrinālo atšķirību. Šī šaurā Krievijas specdienestu katalizētā etniskā polarizācija Latvijas politisko klimatu ir sagandējusi tiktāl, ka bieži vien latviešu vēlētājs spiests izvēlēties "mazāko ļaunumu"- balsot par pašu blēdi vai par politiķi, kurš Latviju aizvedīs Krievijas apskāvienos.
2) Lietuvai nav tiešo robežu ar Krieviju, ja neskaita nelielo Kaļiņingradas anklāvu. Tādēļ praktiski nekontrolējamas saiknes starp Lietuvu un Krieviju nepastāv. Latvijai un Igaunijai šīs robežas ir un šādu robežu esamība ir radījusi daudzus nevēlamus precedentus, kas norāda, ka Krievija ļaunprātīgi to izmanto, lai realizētu savas intereses kaimiņvalstīs. Tas tiek darīts, gan atbalstot vietējās minoritātes prasības (ļoti atgādina notikumus Čehoslovākijas Sudetijā pirms Otrā pasaules kara), gan atklāti raisot etnisko spriedzi, tostarp eksportējot uz Baltijas valstīm propagandas filmas. Un ne jau Latvijā vien.
Kamēr Latvijā starp 16. martu un 9. maiju notiek ideoloģiskais karš, kurā Kremļa lobētā puse nekaunas izmantot klaji nekaunīgus paņēmienus, Lietuvā tas vēl nekad nav piedzīvots. Līdz ar to 9. maijs Lietuvā nenozīmē neko daudz vairāk kā vien cilvēku vēlēšanos aiziet uz kapiem un mierīgi pieminēt kritušos. Latvija šajās dienās turpretī dzīvo barikāžu laikam tuvam stāvoklī.
3) Lietuvas ekonomika nav tik etniski polarizēta kā Latvijā. Līdz ar to Latvijā ir radusies tāda bīstama parādība kā sev vēlama etniska politiskā spēkā finansēšana. Atcerēsimies nemierus izglītības sakarā, kad savu lomu spēlēja bēdīgi slavenās bankas īpašnieks, kuru tagad mēs visi solidāri glābjam uz saviem pleciem.
Bez tam nav taču noslēpums, ka ir atsevišķas nozares, kuras vistiešākajā nozīmē ir atkarīgas no Krievijas labvēlības. Lai panāktu sev labvēlīgas nostādnes vai toni, Krievijas puse nekad nav vairījusies izmantot gan draudus, gan pielabināšanās taktiku.
Un tie ir tikai daži piemēri, kas mūsu valsti ilgus gadus atdala no robežšķirtnes uz labāku dzīvi.
Sabiedrība pazaudējusi atmiņu
Nesen nācās dzirdēt sarunu, kurā Ivaram Godmanim pārmeta Latvijas divkārtēju izputināšanu. Godmanim noteikti būtu daudz ko pastāstīt un diez vai viņš izticis bez kļūdām, taču ikreiz, dzirdot sarunu par stāvokli Latvijas ekonomikā 1990. - 1992. gadā, ir jāsastopas ar absolūti nekompetenci. Piemēram, Latvijas toreizējai valdībai tiek piesaukta Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības sagraušana. Daudzi šos terminu- "rūpniecības sagraušana" lieto kā abstrakciju un pat neiedomājas, ko nozīmē sociālistiskā plāna ekonomika un ko nozīmē šodienas ekonomika. Zem šī abstrakcija jēdziena pat netiek pieļauts, ka tirgus ekonomikā ražošana var pastāvēt vien tad, ja ir pieprasījums.
Ko tur liegties, tika pieļautas daudzas un sen zināmas kļūdas. Taču apgalvojumi par Latvijas rūpniecības gigantiem VEF, Straume, RAF utt. visbiežāk ir bērnišķi nekā racionāli, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām. Pirmkārt, līdz pat 1991. gada nogalei lielākā daļa lielo rūpnīcu bija vissavienības nozīmes uzņēmumi. Vairums šo uzņēmumu vadītāju bija Latvijas neatkarībai pretēji noskaņoti cilvēki, kuri nealka pārkārtot ražotnes jaunām prasībām. Otrkārt, visas saražotās produkcijas vairums tika sūtīts prom uz citām PSRS daļām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievija politisku apsvērumu dēļ pēc draudzības ar Latviju nav tiekusies. Citas bijušās PSRS republikas bija vēl nabadzīgākas un ražot produkciju, ko kādam nogādāt uz ilglaicīgu parādu, kad plašā areālā plosijās milzīga inflācija un naudas maiņas vilnis, bija neiespējami. Treškārt, tie, kas apzinātā vecumā piedzīvojuši šos "brīnišķos" padomju gadus, diez vai jebkad spēs apgalvot, ka RAF mikroautobuss varēja turpināt nest slavu Jelgavai, nemaz nerunājot, ka tas nekad nepārdzīvotu šodienas ekonomisko lejupslīdi, kas liek sabrukt pat ASV autogigantiem (kāds tur RAF, ja Crysler nevar izķepuroties?). Ja padomju atomašīnas ar kaut ko bija slavenas, tad tikai ar to, ka pēc jaunas mašīnas iegādes tā bija pilnībā jāizjauc un jāsaliek kopā pa otram lāgam. RAF produkta kvalitāte bija vēl šausmīgāka. Un nodarboties ar demagoģiju, ka RAF kādreiz varēja kļūt par konkurentu VW vai Ford mikroautobusiem, ir pilnīgi nevietā. Pat Gaz mikroautobusi, ko Krievijā sāka būvēt deviņdesmito gadu nogalē un tika atzīti par labākiem nekā RAF, izrādījušies tik slikti, ka braukšanu ar tiem šoferi uzskatīja par lāstu. Kādas perspektīvas nākotnē varēja solīt RAF? Atjaunot eksportu uz Kubu, lai pretīm saņemtu jēlcukuru vai uz Angolu pretī nesaņemot vispār neko, kā to jau reiz darīja? Tieši tādas pašas nedienas piedzīvotu jebkura cita no PSRS mantotā rūpniecība, kura nespētu konkurēt ar analoģisku rūpniecību citās valstīs, ja tajās neinvestētu desmitiem miljardu latu, kuru ne toreiz, ne tagad Latvijai gluži vienkārši nav. Velti gausties par "Straumes" kafijas dzirnaviņu vai mikseru ražošanas pārtraukšanu, ja analoģiski Ķīnas produkti pieejami par daudz zemāku cenu. Grūti noticēt, ka lokālpatriotisms būtu bijis tik liels un visi būtu izvēlējušies vietējo preci.
Varu atgādināt arī kolhozu likvidēšanu un prasīt: kurš no tiem, kas šo grēku piedēvē Godmanim, kolhozā būtu strādājis? Tā kā lauksaimniecība Latvijā bija visprogresīvākā nozare, ''Kolhozu privatizācijas likums'' tika pieņemts jau 1991. gada 21. jūnijā. Kolhoziem bija jāpārtop par paju sabiedrībām. Lielā mērā kolhozu likvidācija gan notika piespiedu kārtā un tika pieļautas kļūdas, piemēram, kolhozu privatizācijas gaitā likums atļāva paju īpašniekiem nošķirt objektu no kopējās mantas, nerēķinoties ar paju sabiedrības interesēm. Taču grūti noliegt, ka vairākums lauku cilvēku bija kā apreibuši no negaidītās izdevības: kolhozus likvidēt, bet mantu– sadalīt. Kad pašiem vajadzēja sākt saimniekot, rēķināt, domāt un meklēt produkcijas noieta tirgu, eiforiju nomainīja skurbulis. Kad 1994. gadā ar likuma labojumiem to gribēja labot, bija par vēlu. Viss bija izvazāts. Tādēļ Godmaņa vainošana ir tikai viena puse, jo radītās paju sabiedrības izjauca paši tās dalībnieki un dinamiskās izmaiņas. Ja iepriekš kolhozi varēja strādāt ar lielu jaudu kaut vai tādēļ, ka viena gada laikā no Latvijas uz Krieviju izveda aptuveni 200 000 tonnu gaļas (pēdējā propagandas filmā tika uzsvērts, ka Krievija barojusi Latviju!). Pēc neatkarības atgūšanas notika tieši tas pats, kas rūpniecībā: dažādu iemeslu dēļ Krievija produkciju vairs neņēma pretī. Paralēli tam bijušajās PSRS republikās plosījās inflācija. Latvijā degvielas un minerālmēslu cenas pieauga 200 reizes, bet elektronerģijas cenas pieauga gandrīz četrus simtus reizes, sagraujot cenu paritāti.
Nost ar nīdēšanu!
Veselais saprāts teiktu, ka grūtie laiki jāpārdzīvo, kopīgi nesot nastu. Taču kā lai to izdara, ja šķiet, ka grūtāk vairs nespēj būt: bezdarbs aug augumā, naudas aizvien mazāk, līdz ar to izsīkst pēdējie uzticības grami politikai un valsts varai. Kā zināms, izvēles jau nav pārlieku lielās. Daudzinātā prombraukšana šodienas notikumu laikā nesola neko labu arī citur. Ar iešanu ielās atsevišķu nozaru intersēs, tiek izdarīts lāča pakalpojumu pašai nozarei, gan citiem. Pedagogi prasot algu nesamazināšanu, neviļus manifestējuši, ka viņu stāvoklis nav tik bezcerīgs kā citiem, piemēram- ugunsdzēsējiem vai bez darba palikušajai celtnieku armijai, izraisījuši diskusiju, kura bija vismazāk vajadzīga. Tagad tiek meklēti ''liekēži'' ar lielāku atalgojumu starp valsts kalpotājiem, pedagogiem, mediķiem, karavīriem un policistiem, aizmirstot pašu galveno: visi ir vajadzīgi, visiem jāsaņem pēc nopelniem. Tikai ko darīt tiem, aiz kuru mugurām nav visvarenās nozares arodbiedrības? Piemēram, izverdzinātam pārdevējam vai rūpnīcas strādniekam?
Izmantojot smagos laikus, nesnauž arī tie, kas vēlas aktivizēt savu postošo nodarbi. Visticamāk, ka krīzes iespaidā aizvien agresīvāk uzvedīsies tā sauktā piektā kolonna, meklējot visu labo Krievijā, bet slikto- tikai Latvijā. To jau esam piedzīvojuši un ik dienas redzam joprojām. Šķiet arī pašas Latvijas varas gaiteņos izzudis līdz pērnā gada 18. novembrim tik pozitīvi kultivētā Latvijas lepnuma iecere. Bet tieši tagad būtu īstā reize, kad vismaz ar sīkumiņu vajadzētu stiprināt sabiedrību. Sāksim ar Latvijas karodziņa pielikšanu pie mašīnas vai mājas balkona. Kā citas tautas un valstis grūtos brīžos!
Tikai tad, ja notiks otrais scenārijs un sekos lēns, bet smags ārstēšanās process, valsts atjaunosies. Bet kā tas var notikt, ja sabiedrība, kurai beidzot atkal ir dota iespēja izvēlēties valsts priekšstāvjus, turpina rīkoties pagalam aplami?
Vainīgi ir "viņi"!
Esmu izbrīnīts, kad joprojām dzirdu ļaužu paustās idiomas par šo krīzi. Piemēram, joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pie visa vainīgi ir tie tur- ''viņi''. Visbiežāk jēdziens ''viņi'' ir tie, kas ieņēmuši augstus amatus un ko sabiedrība visbiežāk redz televizoros. Reizē ir jāredz dīvaina reakcija, kad tiek jautāts: kam jūs uzticējāt savu mandātu valsts pārvaldīšanai, proti, par ko vēlējāt? Līdz šim kaut kā netika manīts, ka iepriekšējās vēlēšanās vairums savā izvēlē vadītos no loģiskiem spriedumiem vai uzmanīgas programmu studēšanas. Izvēle allaž bijusi vienkārša: tam skaista frizūra, noteikti ļoti gudrs, tas ļoti bagāts, vairāk jau nezagšot, bet tas tur bijis vienmēr, neko labāku jau neatradīsim. Liela daļa vispār vadās no pirmsvēlēšanu reklāmām un savos spriedumos maz atšķiras no bērna. Spriediet paši, kas no šādas izvēles ir sanācis un kur esam. Sanāk, ka tie "viņi" regulāri pirms katrām vēlēšanām ir bijuši diezgan patīkami zēni, ko pilnvarojām mūsu kuģi politikas okeānos vest, bet kad jautrie zēni un dāmas vēlētāju atbalstīti stūrē uz pilnu klapi, kur uzskata par vajadzīgu, bļaujam atlaist Saeimu!
Latvijas grūtības ir jāmeklē arī citviet
Kad tiek runāts par politiskā klimata veselīgumu Latvijā, daudzi par piemēru steidz ņemt mūsu kaimiņvalstis. Piemēram, Lietuvu, kurā it kā viss esot labākajā kārtībā, kam piekrist, protams, nevarētu. Taču, kad tiek salīdzināta Latvija ar Lietuvu, es vienmēr atgādinu: Latviju drīzāk ir jāsalīdzina ar citu valsti, piemēram, bijušo Dienvidslāvijas republiku Bosniju un Hercogovinu. Kādēļ? Lūk, daži piemēri: Lietuvā etnisko pamatiedzīvotāju ir aptuveni 84%. Otra lielākā minoritāte ir poļi, kuru Lietuvā ir gandrīz 7%. Krievu Lietuvā ir 6%, kuriem alternatīvas informācijas telpas nemaz nav.
Kāda aina ir Latvijā? Latvijā etnisko pamatiedzīvotāju skaits ir 59%. Otras lielākā minoritāte ir krievi- gandrīz 30%. Nākamā lielākā minoritāte ir baltkrievi, kuri lielākoties tiek identificēti kā "krievvalodīgie"- gandrīz 4% (arī salīdzinājumi ar Igauniju nebūs vietā, jo tur etniskais sastāvs arī ir atšķirīgs: Igaunijas etniskie pamatiedzīvotāji gandrīz 70%, krievi- 25%, bet nākamā lielākā etniskā minoritāte Igaunijā ir ukraiņi- 2%). Kā zināms, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju savu pasaules skatījumu atrod citos informatīvajos apvāršņos, kuru galvenais diriģents ir no citas valsts. Un ko tas nodara mums un kāda ir atšķirība starp Lietuvu, un Latviju? Lūk, daži piemēri:
1) Lietuvā atšķirībā no Latvijas nav tik polarizēta etniskā politika, kuras sākums meklējams laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Lietuvā tādu "krievu" vai "lietuviešu" partiju nepastāv. Ir kreisas, centriskas vai labējas partijas. Visas dažādās simbiozēs, kas nozīmē, ka Lietuvas pilsonis ir tiesīgs izlemt, kādā virzienā valsts varētu doties. Latvijā turpretī nav tradicionālā politiskā dalījuma: kreisie, centristi un labējie. Ja pēdējo lomu ilgus gadus centās spēlēt TB/LNNK, tad faktiski šīs partijas ''labējums'' izpaudās vien priekšvēlēšanu populismā, nevis politiskajā darbībā, nemaz nerunājot par ekonomiku. Tādēļ praktiski visas tā sauktās "latviešu" partijas sevi vairāk vai mazāk apzīmēja kā labējas partijas. Lielākai ticamībai dažas pielika birkas- labējas konservatīvi vai labējas centriski. Turpretī tradicionālās kreisās politikas, par kādu Eiropā tiek uzskatīti dažādi sociāldemokrātiskie virzieni, Latvijā praktiski nav. Par kreisajiem Latvijā kopš deviņdesmito gadu sākuma, pateicoties spēcīgam Krievijas spiedienam un Krievijas specdienestu aģentūras darbam, tiek dēvētas tā sauktās "krievu" partijas ar lielāku vai mazāku pagātnes mantojuma nastu. Tas ir izdevīgi, jo rada mānīgu iespaidu, ka kreisās- "krievu" partijas cīnās par sociālo vienlīdzību, kaut patiesībā tas nekad nav bijis. Politiskā kapitāla audzēšanai Latvijas "kreisie", daudz nedomājot, izmanto ļoti bīstamus paņēmienus, kas skar etniskās attiecības, piemēram, ielu nosaukumiem jābūt divās valodās, skolās jāmācās ne tikai valsts valodā, bet arī krieviski utt. Ir vēl radikālāki šo politisko uzstādījumu saukļi: krievu valoda kā otrā valsts valoda Latvijā vai vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Diemžēl, pretēji veselajam saprātam, pēdējos gados šie aicinājumi nemazinās. Vēl vairāk- kopīgu valodu atradušas absolūti amorfas grupas: gan bijušie komunisti un padomju armijas pensionētās militārpersonas, gan monarhisti, kuri kāro carisma atdzimšanu Krievijā, gan praktizējuši radikāļi, kuru politiskajā kontā ir pat brutāli noziegumi.
Līdz ar to politisko partiju spektra ziņā, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga. Latvijas pilsonim praktiski nemaz nav iespēju izvēlēties savas valsts politiskā vai ekonomiskā virziena kursu. Pirms atdot savu balsi, Latvijas pilsonim ir jāizdara izvēle starp šauri niansētām atšķirībām kā personālijas sarakstā, nevis kopīgu partiju doktrinālo atšķirību. Šī šaurā Krievijas specdienestu katalizētā etniskā polarizācija Latvijas politisko klimatu ir sagandējusi tiktāl, ka bieži vien latviešu vēlētājs spiests izvēlēties "mazāko ļaunumu"- balsot par pašu blēdi vai par politiķi, kurš Latviju aizvedīs Krievijas apskāvienos.
2) Lietuvai nav tiešo robežu ar Krieviju, ja neskaita nelielo Kaļiņingradas anklāvu. Tādēļ praktiski nekontrolējamas saiknes starp Lietuvu un Krieviju nepastāv. Latvijai un Igaunijai šīs robežas ir un šādu robežu esamība ir radījusi daudzus nevēlamus precedentus, kas norāda, ka Krievija ļaunprātīgi to izmanto, lai realizētu savas intereses kaimiņvalstīs. Tas tiek darīts, gan atbalstot vietējās minoritātes prasības (ļoti atgādina notikumus Čehoslovākijas Sudetijā pirms Otrā pasaules kara), gan atklāti raisot etnisko spriedzi, tostarp eksportējot uz Baltijas valstīm propagandas filmas. Un ne jau Latvijā vien.
Kamēr Latvijā starp 16. martu un 9. maiju notiek ideoloģiskais karš, kurā Kremļa lobētā puse nekaunas izmantot klaji nekaunīgus paņēmienus, Lietuvā tas vēl nekad nav piedzīvots. Līdz ar to 9. maijs Lietuvā nenozīmē neko daudz vairāk kā vien cilvēku vēlēšanos aiziet uz kapiem un mierīgi pieminēt kritušos. Latvija šajās dienās turpretī dzīvo barikāžu laikam tuvam stāvoklī.
3) Lietuvas ekonomika nav tik etniski polarizēta kā Latvijā. Līdz ar to Latvijā ir radusies tāda bīstama parādība kā sev vēlama etniska politiskā spēkā finansēšana. Atcerēsimies nemierus izglītības sakarā, kad savu lomu spēlēja bēdīgi slavenās bankas īpašnieks, kuru tagad mēs visi solidāri glābjam uz saviem pleciem.
Bez tam nav taču noslēpums, ka ir atsevišķas nozares, kuras vistiešākajā nozīmē ir atkarīgas no Krievijas labvēlības. Lai panāktu sev labvēlīgas nostādnes vai toni, Krievijas puse nekad nav vairījusies izmantot gan draudus, gan pielabināšanās taktiku.
Un tie ir tikai daži piemēri, kas mūsu valsti ilgus gadus atdala no robežšķirtnes uz labāku dzīvi.
Sabiedrība pazaudējusi atmiņu
Nesen nācās dzirdēt sarunu, kurā Ivaram Godmanim pārmeta Latvijas divkārtēju izputināšanu. Godmanim noteikti būtu daudz ko pastāstīt un diez vai viņš izticis bez kļūdām, taču ikreiz, dzirdot sarunu par stāvokli Latvijas ekonomikā 1990. - 1992. gadā, ir jāsastopas ar absolūti nekompetenci. Piemēram, Latvijas toreizējai valdībai tiek piesaukta Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības sagraušana. Daudzi šos terminu- "rūpniecības sagraušana" lieto kā abstrakciju un pat neiedomājas, ko nozīmē sociālistiskā plāna ekonomika un ko nozīmē šodienas ekonomika. Zem šī abstrakcija jēdziena pat netiek pieļauts, ka tirgus ekonomikā ražošana var pastāvēt vien tad, ja ir pieprasījums.
Ko tur liegties, tika pieļautas daudzas un sen zināmas kļūdas. Taču apgalvojumi par Latvijas rūpniecības gigantiem VEF, Straume, RAF utt. visbiežāk ir bērnišķi nekā racionāli, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām. Pirmkārt, līdz pat 1991. gada nogalei lielākā daļa lielo rūpnīcu bija vissavienības nozīmes uzņēmumi. Vairums šo uzņēmumu vadītāju bija Latvijas neatkarībai pretēji noskaņoti cilvēki, kuri nealka pārkārtot ražotnes jaunām prasībām. Otrkārt, visas saražotās produkcijas vairums tika sūtīts prom uz citām PSRS daļām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievija politisku apsvērumu dēļ pēc draudzības ar Latviju nav tiekusies. Citas bijušās PSRS republikas bija vēl nabadzīgākas un ražot produkciju, ko kādam nogādāt uz ilglaicīgu parādu, kad plašā areālā plosijās milzīga inflācija un naudas maiņas vilnis, bija neiespējami. Treškārt, tie, kas apzinātā vecumā piedzīvojuši šos "brīnišķos" padomju gadus, diez vai jebkad spēs apgalvot, ka RAF mikroautobuss varēja turpināt nest slavu Jelgavai, nemaz nerunājot, ka tas nekad nepārdzīvotu šodienas ekonomisko lejupslīdi, kas liek sabrukt pat ASV autogigantiem (kāds tur RAF, ja Crysler nevar izķepuroties?). Ja padomju atomašīnas ar kaut ko bija slavenas, tad tikai ar to, ka pēc jaunas mašīnas iegādes tā bija pilnībā jāizjauc un jāsaliek kopā pa otram lāgam. RAF produkta kvalitāte bija vēl šausmīgāka. Un nodarboties ar demagoģiju, ka RAF kādreiz varēja kļūt par konkurentu VW vai Ford mikroautobusiem, ir pilnīgi nevietā. Pat Gaz mikroautobusi, ko Krievijā sāka būvēt deviņdesmito gadu nogalē un tika atzīti par labākiem nekā RAF, izrādījušies tik slikti, ka braukšanu ar tiem šoferi uzskatīja par lāstu. Kādas perspektīvas nākotnē varēja solīt RAF? Atjaunot eksportu uz Kubu, lai pretīm saņemtu jēlcukuru vai uz Angolu pretī nesaņemot vispār neko, kā to jau reiz darīja? Tieši tādas pašas nedienas piedzīvotu jebkura cita no PSRS mantotā rūpniecība, kura nespētu konkurēt ar analoģisku rūpniecību citās valstīs, ja tajās neinvestētu desmitiem miljardu latu, kuru ne toreiz, ne tagad Latvijai gluži vienkārši nav. Velti gausties par "Straumes" kafijas dzirnaviņu vai mikseru ražošanas pārtraukšanu, ja analoģiski Ķīnas produkti pieejami par daudz zemāku cenu. Grūti noticēt, ka lokālpatriotisms būtu bijis tik liels un visi būtu izvēlējušies vietējo preci.
Varu atgādināt arī kolhozu likvidēšanu un prasīt: kurš no tiem, kas šo grēku piedēvē Godmanim, kolhozā būtu strādājis? Tā kā lauksaimniecība Latvijā bija visprogresīvākā nozare, ''Kolhozu privatizācijas likums'' tika pieņemts jau 1991. gada 21. jūnijā. Kolhoziem bija jāpārtop par paju sabiedrībām. Lielā mērā kolhozu likvidācija gan notika piespiedu kārtā un tika pieļautas kļūdas, piemēram, kolhozu privatizācijas gaitā likums atļāva paju īpašniekiem nošķirt objektu no kopējās mantas, nerēķinoties ar paju sabiedrības interesēm. Taču grūti noliegt, ka vairākums lauku cilvēku bija kā apreibuši no negaidītās izdevības: kolhozus likvidēt, bet mantu– sadalīt. Kad pašiem vajadzēja sākt saimniekot, rēķināt, domāt un meklēt produkcijas noieta tirgu, eiforiju nomainīja skurbulis. Kad 1994. gadā ar likuma labojumiem to gribēja labot, bija par vēlu. Viss bija izvazāts. Tādēļ Godmaņa vainošana ir tikai viena puse, jo radītās paju sabiedrības izjauca paši tās dalībnieki un dinamiskās izmaiņas. Ja iepriekš kolhozi varēja strādāt ar lielu jaudu kaut vai tādēļ, ka viena gada laikā no Latvijas uz Krieviju izveda aptuveni 200 000 tonnu gaļas (pēdējā propagandas filmā tika uzsvērts, ka Krievija barojusi Latviju!). Pēc neatkarības atgūšanas notika tieši tas pats, kas rūpniecībā: dažādu iemeslu dēļ Krievija produkciju vairs neņēma pretī. Paralēli tam bijušajās PSRS republikās plosījās inflācija. Latvijā degvielas un minerālmēslu cenas pieauga 200 reizes, bet elektronerģijas cenas pieauga gandrīz četrus simtus reizes, sagraujot cenu paritāti.
Nost ar nīdēšanu!
Veselais saprāts teiktu, ka grūtie laiki jāpārdzīvo, kopīgi nesot nastu. Taču kā lai to izdara, ja šķiet, ka grūtāk vairs nespēj būt: bezdarbs aug augumā, naudas aizvien mazāk, līdz ar to izsīkst pēdējie uzticības grami politikai un valsts varai. Kā zināms, izvēles jau nav pārlieku lielās. Daudzinātā prombraukšana šodienas notikumu laikā nesola neko labu arī citur. Ar iešanu ielās atsevišķu nozaru intersēs, tiek izdarīts lāča pakalpojumu pašai nozarei, gan citiem. Pedagogi prasot algu nesamazināšanu, neviļus manifestējuši, ka viņu stāvoklis nav tik bezcerīgs kā citiem, piemēram- ugunsdzēsējiem vai bez darba palikušajai celtnieku armijai, izraisījuši diskusiju, kura bija vismazāk vajadzīga. Tagad tiek meklēti ''liekēži'' ar lielāku atalgojumu starp valsts kalpotājiem, pedagogiem, mediķiem, karavīriem un policistiem, aizmirstot pašu galveno: visi ir vajadzīgi, visiem jāsaņem pēc nopelniem. Tikai ko darīt tiem, aiz kuru mugurām nav visvarenās nozares arodbiedrības? Piemēram, izverdzinātam pārdevējam vai rūpnīcas strādniekam?
Izmantojot smagos laikus, nesnauž arī tie, kas vēlas aktivizēt savu postošo nodarbi. Visticamāk, ka krīzes iespaidā aizvien agresīvāk uzvedīsies tā sauktā piektā kolonna, meklējot visu labo Krievijā, bet slikto- tikai Latvijā. To jau esam piedzīvojuši un ik dienas redzam joprojām. Šķiet arī pašas Latvijas varas gaiteņos izzudis līdz pērnā gada 18. novembrim tik pozitīvi kultivētā Latvijas lepnuma iecere. Bet tieši tagad būtu īstā reize, kad vismaz ar sīkumiņu vajadzētu stiprināt sabiedrību. Sāksim ar Latvijas karodziņa pielikšanu pie mašīnas vai mājas balkona. Kā citas tautas un valstis grūtos brīžos!
3 komentāri:
paldies, labs un pamācošs raksts.
vistrakākais ir tas, ka mēs esam pazaudējuši savu valstisko identitāti. mēs slēpjamies aiz vārdiem, ka sliktie ir "viņi", tajā pat laikā aizmirstot ka valsti veido tās iedzīvotāji, tātad, sakot ka ir kādi sliktie, ir vēlams teikt "mēs". un tad varam paskatīties cik būs to drosminieku, kas spēs pateikt: mēs esam izzaguši šo valsti, mēs esam ievēlējuši aunapieres etc. :)
Tomēr ir arī papilnam sūdabrāļu, piem., Šķēle, Šlesers, kuri veiksmīgu biznesmeņu statusu ieguvuši, piezīžoties kolektei (jo kas cits ir valsts budžets?), un kuru taisnīga tiesāšana un sodi būtu labs pamats jaunai sabiedrības morālei.
Ļoti spēcīgs raksts, pievienošu karodziņu savam auto.
Ierakstīt komentāru