Rāda ziņas ar etiķeti Igaunija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Igaunija. Rādīt visas ziņas
2010. gada 29. marts
2009. gada 18. jūnijs
Beidzot viss noliekas pa plauktiem
Reizes simts visiem, kas nepagurdami kurn un lamā Latvijas tagadējo stāvokli, skaidroju, ka nodokļu celšana & algu samazinājums sekos visur. Latvijas ir ķezā, tas ir fakts. Vienu otru bijušo ministru tik tiešām nāktos pie laternas piekārt. Arī tas ir fakts. Taču piemēri ar Lietuvas "fenomenu" bija nevietā. Nav vairs tie laiki, kad uz leišmali pēc desām bija jāskrien, jo vietējās bija jāved uz badīgo Krieviju. Pat bērnam ir skaidrs, ka Lietuva nav tik milzīga ekonomika, lai ar savu "Maximu" paglābtos no tā, kam tagad ejam cauri mēs. Nu tas noticis. Lietuva ceļ i Pievienotās vērtības nodokli, i samazina algas. To pašu dara Igaunija.To, ka leišos nav viss tik gludi apliecināja tie paši janvāra nemieri, kas pārsviedās no Rīgas uz Viļņu. Bez tam par smago valsts stāvokli liecina arī tas, ka Lietuvas Aizsardzības ministrija ir vērsusies pie profesionālā militārā dienesta karavīriem un citiem aizsardzības jomas darbiniekiem ar lūgumu doties bezalgas atvaļinājumā. Pirms tam algu aizkavēšanos jau piedzīvojuši Lietuvas policisti. Ikviens, iebraucot Lietuvā, var apskatīt, kas tur notiek. Kas Latvijā notika pusgadu atpakaļ, tagad sākas Lietuvā. Totāla neapmierinātība un cemme taču ir visiem, bet ir totāls stulbums pakļauties Kremļa trubadūru demagoģijai un tādēļ sākt lamāt mūsu valsti. Slakteris, Šlesers un Kalvītis vēl nav valsts. Manuprāt ir laba iespēja tautai apvienoties ap jauniem līderiem, piemēram kā prezidents Zatlers un teikt skaļu fui! visiem blēžiem, kas tagad ar lielu sparu gatavojas turpināt plicināt mūsu valsti vēl tālāk. Valdis Zatlers atšķirībā no raganas ir ļoti uzskatāmi apliecinājis, ka cilvēku nīšana un iedomība viņam ir sveša. Krīzes brīžos prezidents nudien ir spējis parādīt tādu stāju, kādu citi valsts maizē sēdošie nav spējuši.
P.S. Te var apskatīt manas bildes no 18. jūnija manifestācijas Liepājā: http://www.poga.lv/photos/aigarsp/sets/set:33161/
2009. gada 17. aprīlis
Nīdēšana krīzi pastiprina!
Bieži esmu vērojis un pārliecinos par vismaz dažiem iemesliem, kādēļ mūsu valsts un sabiedrība iepinusies šajās nepatikšanās, par krīzi domājot. Neteiktu, ka turpmāk lietot vārdu salikumu "ekonomiskā krīze" būtu vietā. Manuprāt tā ir sabiedriskās krīzes smagākas klīniskais turpinājums, kam varētu sakot tikai divi rezultāti: šodienas eksistences turpināšanās, kas robežojas ar izzušanu vai nomināla izveseļošanās. Pirmais scenārijs ir sabiedrības galēja degradācija un absolūta pašidentitātes sagrūšana līdz neredzētiem apmēriem, kas novedīs pie pilnīgas valsts pazaudēšanas. Aizvien vairāk sabiedrība paļausies uz politisko pestītāju solījumiem, kam sekos strauja vilšanās, līdz tādu mesiānistu meklējumi beigsies vispār un sabiedrība flegmatiski noskatīsies uz dažādu figurantu rotācijām Ministru kabinetā. Tie savukārt, meklējot glābšanas formulu, turpinās eksperimentēt, novedot valsti vēl lielāka sabrukuma priekšā.
Tikai tad, ja notiks otrais scenārijs un sekos lēns, bet smags ārstēšanās process, valsts atjaunosies. Bet kā tas var notikt, ja sabiedrība, kurai beidzot atkal ir dota iespēja izvēlēties valsts priekšstāvjus, turpina rīkoties pagalam aplami?
Vainīgi ir "viņi"!
Esmu izbrīnīts, kad joprojām dzirdu ļaužu paustās idiomas par šo krīzi. Piemēram, joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pie visa vainīgi ir tie tur- ''viņi''. Visbiežāk jēdziens ''viņi'' ir tie, kas ieņēmuši augstus amatus un ko sabiedrība visbiežāk redz televizoros. Reizē ir jāredz dīvaina reakcija, kad tiek jautāts: kam jūs uzticējāt savu mandātu valsts pārvaldīšanai, proti, par ko vēlējāt? Līdz šim kaut kā netika manīts, ka iepriekšējās vēlēšanās vairums savā izvēlē vadītos no loģiskiem spriedumiem vai uzmanīgas programmu studēšanas. Izvēle allaž bijusi vienkārša: tam skaista frizūra, noteikti ļoti gudrs, tas ļoti bagāts, vairāk jau nezagšot, bet tas tur bijis vienmēr, neko labāku jau neatradīsim. Liela daļa vispār vadās no pirmsvēlēšanu reklāmām un savos spriedumos maz atšķiras no bērna. Spriediet paši, kas no šādas izvēles ir sanācis un kur esam. Sanāk, ka tie "viņi" regulāri pirms katrām vēlēšanām ir bijuši diezgan patīkami zēni, ko pilnvarojām mūsu kuģi politikas okeānos vest, bet kad jautrie zēni un dāmas vēlētāju atbalstīti stūrē uz pilnu klapi, kur uzskata par vajadzīgu, bļaujam atlaist Saeimu!
Latvijas grūtības ir jāmeklē arī citviet
Kad tiek runāts par politiskā klimata veselīgumu Latvijā, daudzi par piemēru steidz ņemt mūsu kaimiņvalstis. Piemēram, Lietuvu, kurā it kā viss esot labākajā kārtībā, kam piekrist, protams, nevarētu. Taču, kad tiek salīdzināta Latvija ar Lietuvu, es vienmēr atgādinu: Latviju drīzāk ir jāsalīdzina ar citu valsti, piemēram, bijušo Dienvidslāvijas republiku Bosniju un Hercogovinu. Kādēļ? Lūk, daži piemēri: Lietuvā etnisko pamatiedzīvotāju ir aptuveni 84%. Otra lielākā minoritāte ir poļi, kuru Lietuvā ir gandrīz 7%. Krievu Lietuvā ir 6%, kuriem alternatīvas informācijas telpas nemaz nav.
Kāda aina ir Latvijā? Latvijā etnisko pamatiedzīvotāju skaits ir 59%. Otras lielākā minoritāte ir krievi- gandrīz 30%. Nākamā lielākā minoritāte ir baltkrievi, kuri lielākoties tiek identificēti kā "krievvalodīgie"- gandrīz 4% (arī salīdzinājumi ar Igauniju nebūs vietā, jo tur etniskais sastāvs arī ir atšķirīgs: Igaunijas etniskie pamatiedzīvotāji gandrīz 70%, krievi- 25%, bet nākamā lielākā etniskā minoritāte Igaunijā ir ukraiņi- 2%). Kā zināms, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju savu pasaules skatījumu atrod citos informatīvajos apvāršņos, kuru galvenais diriģents ir no citas valsts. Un ko tas nodara mums un kāda ir atšķirība starp Lietuvu, un Latviju? Lūk, daži piemēri:
1) Lietuvā atšķirībā no Latvijas nav tik polarizēta etniskā politika, kuras sākums meklējams laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Lietuvā tādu "krievu" vai "lietuviešu" partiju nepastāv. Ir kreisas, centriskas vai labējas partijas. Visas dažādās simbiozēs, kas nozīmē, ka Lietuvas pilsonis ir tiesīgs izlemt, kādā virzienā valsts varētu doties. Latvijā turpretī nav tradicionālā politiskā dalījuma: kreisie, centristi un labējie. Ja pēdējo lomu ilgus gadus centās spēlēt TB/LNNK, tad faktiski šīs partijas ''labējums'' izpaudās vien priekšvēlēšanu populismā, nevis politiskajā darbībā, nemaz nerunājot par ekonomiku. Tādēļ praktiski visas tā sauktās "latviešu" partijas sevi vairāk vai mazāk apzīmēja kā labējas partijas. Lielākai ticamībai dažas pielika birkas- labējas konservatīvi vai labējas centriski. Turpretī tradicionālās kreisās politikas, par kādu Eiropā tiek uzskatīti dažādi sociāldemokrātiskie virzieni, Latvijā praktiski nav. Par kreisajiem Latvijā kopš deviņdesmito gadu sākuma, pateicoties spēcīgam Krievijas spiedienam un Krievijas specdienestu aģentūras darbam, tiek dēvētas tā sauktās "krievu" partijas ar lielāku vai mazāku pagātnes mantojuma nastu. Tas ir izdevīgi, jo rada mānīgu iespaidu, ka kreisās- "krievu" partijas cīnās par sociālo vienlīdzību, kaut patiesībā tas nekad nav bijis. Politiskā kapitāla audzēšanai Latvijas "kreisie", daudz nedomājot, izmanto ļoti bīstamus paņēmienus, kas skar etniskās attiecības, piemēram, ielu nosaukumiem jābūt divās valodās, skolās jāmācās ne tikai valsts valodā, bet arī krieviski utt. Ir vēl radikālāki šo politisko uzstādījumu saukļi: krievu valoda kā otrā valsts valoda Latvijā vai vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Diemžēl, pretēji veselajam saprātam, pēdējos gados šie aicinājumi nemazinās. Vēl vairāk- kopīgu valodu atradušas absolūti amorfas grupas: gan bijušie komunisti un padomju armijas pensionētās militārpersonas, gan monarhisti, kuri kāro carisma atdzimšanu Krievijā, gan praktizējuši radikāļi, kuru politiskajā kontā ir pat brutāli noziegumi.
Līdz ar to politisko partiju spektra ziņā, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga. Latvijas pilsonim praktiski nemaz nav iespēju izvēlēties savas valsts politiskā vai ekonomiskā virziena kursu. Pirms atdot savu balsi, Latvijas pilsonim ir jāizdara izvēle starp šauri niansētām atšķirībām kā personālijas sarakstā, nevis kopīgu partiju doktrinālo atšķirību. Šī šaurā Krievijas specdienestu katalizētā etniskā polarizācija Latvijas politisko klimatu ir sagandējusi tiktāl, ka bieži vien latviešu vēlētājs spiests izvēlēties "mazāko ļaunumu"- balsot par pašu blēdi vai par politiķi, kurš Latviju aizvedīs Krievijas apskāvienos.
2) Lietuvai nav tiešo robežu ar Krieviju, ja neskaita nelielo Kaļiņingradas anklāvu. Tādēļ praktiski nekontrolējamas saiknes starp Lietuvu un Krieviju nepastāv. Latvijai un Igaunijai šīs robežas ir un šādu robežu esamība ir radījusi daudzus nevēlamus precedentus, kas norāda, ka Krievija ļaunprātīgi to izmanto, lai realizētu savas intereses kaimiņvalstīs. Tas tiek darīts, gan atbalstot vietējās minoritātes prasības (ļoti atgādina notikumus Čehoslovākijas Sudetijā pirms Otrā pasaules kara), gan atklāti raisot etnisko spriedzi, tostarp eksportējot uz Baltijas valstīm propagandas filmas. Un ne jau Latvijā vien.
Kamēr Latvijā starp 16. martu un 9. maiju notiek ideoloģiskais karš, kurā Kremļa lobētā puse nekaunas izmantot klaji nekaunīgus paņēmienus, Lietuvā tas vēl nekad nav piedzīvots. Līdz ar to 9. maijs Lietuvā nenozīmē neko daudz vairāk kā vien cilvēku vēlēšanos aiziet uz kapiem un mierīgi pieminēt kritušos. Latvija šajās dienās turpretī dzīvo barikāžu laikam tuvam stāvoklī.
3) Lietuvas ekonomika nav tik etniski polarizēta kā Latvijā. Līdz ar to Latvijā ir radusies tāda bīstama parādība kā sev vēlama etniska politiskā spēkā finansēšana. Atcerēsimies nemierus izglītības sakarā, kad savu lomu spēlēja bēdīgi slavenās bankas īpašnieks, kuru tagad mēs visi solidāri glābjam uz saviem pleciem.
Bez tam nav taču noslēpums, ka ir atsevišķas nozares, kuras vistiešākajā nozīmē ir atkarīgas no Krievijas labvēlības. Lai panāktu sev labvēlīgas nostādnes vai toni, Krievijas puse nekad nav vairījusies izmantot gan draudus, gan pielabināšanās taktiku.
Un tie ir tikai daži piemēri, kas mūsu valsti ilgus gadus atdala no robežšķirtnes uz labāku dzīvi.
Sabiedrība pazaudējusi atmiņu
Nesen nācās dzirdēt sarunu, kurā Ivaram Godmanim pārmeta Latvijas divkārtēju izputināšanu. Godmanim noteikti būtu daudz ko pastāstīt un diez vai viņš izticis bez kļūdām, taču ikreiz, dzirdot sarunu par stāvokli Latvijas ekonomikā 1990. - 1992. gadā, ir jāsastopas ar absolūti nekompetenci. Piemēram, Latvijas toreizējai valdībai tiek piesaukta Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības sagraušana. Daudzi šos terminu- "rūpniecības sagraušana" lieto kā abstrakciju un pat neiedomājas, ko nozīmē sociālistiskā plāna ekonomika un ko nozīmē šodienas ekonomika. Zem šī abstrakcija jēdziena pat netiek pieļauts, ka tirgus ekonomikā ražošana var pastāvēt vien tad, ja ir pieprasījums.
Ko tur liegties, tika pieļautas daudzas un sen zināmas kļūdas. Taču apgalvojumi par Latvijas rūpniecības gigantiem VEF, Straume, RAF utt. visbiežāk ir bērnišķi nekā racionāli, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām. Pirmkārt, līdz pat 1991. gada nogalei lielākā daļa lielo rūpnīcu bija vissavienības nozīmes uzņēmumi. Vairums šo uzņēmumu vadītāju bija Latvijas neatkarībai pretēji noskaņoti cilvēki, kuri nealka pārkārtot ražotnes jaunām prasībām. Otrkārt, visas saražotās produkcijas vairums tika sūtīts prom uz citām PSRS daļām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievija politisku apsvērumu dēļ pēc draudzības ar Latviju nav tiekusies. Citas bijušās PSRS republikas bija vēl nabadzīgākas un ražot produkciju, ko kādam nogādāt uz ilglaicīgu parādu, kad plašā areālā plosijās milzīga inflācija un naudas maiņas vilnis, bija neiespējami. Treškārt, tie, kas apzinātā vecumā piedzīvojuši šos "brīnišķos" padomju gadus, diez vai jebkad spēs apgalvot, ka RAF mikroautobuss varēja turpināt nest slavu Jelgavai, nemaz nerunājot, ka tas nekad nepārdzīvotu šodienas ekonomisko lejupslīdi, kas liek sabrukt pat ASV autogigantiem (kāds tur RAF, ja Crysler nevar izķepuroties?). Ja padomju atomašīnas ar kaut ko bija slavenas, tad tikai ar to, ka pēc jaunas mašīnas iegādes tā bija pilnībā jāizjauc un jāsaliek kopā pa otram lāgam. RAF produkta kvalitāte bija vēl šausmīgāka. Un nodarboties ar demagoģiju, ka RAF kādreiz varēja kļūt par konkurentu VW vai Ford mikroautobusiem, ir pilnīgi nevietā. Pat Gaz mikroautobusi, ko Krievijā sāka būvēt deviņdesmito gadu nogalē un tika atzīti par labākiem nekā RAF, izrādījušies tik slikti, ka braukšanu ar tiem šoferi uzskatīja par lāstu. Kādas perspektīvas nākotnē varēja solīt RAF? Atjaunot eksportu uz Kubu, lai pretīm saņemtu jēlcukuru vai uz Angolu pretī nesaņemot vispār neko, kā to jau reiz darīja? Tieši tādas pašas nedienas piedzīvotu jebkura cita no PSRS mantotā rūpniecība, kura nespētu konkurēt ar analoģisku rūpniecību citās valstīs, ja tajās neinvestētu desmitiem miljardu latu, kuru ne toreiz, ne tagad Latvijai gluži vienkārši nav. Velti gausties par "Straumes" kafijas dzirnaviņu vai mikseru ražošanas pārtraukšanu, ja analoģiski Ķīnas produkti pieejami par daudz zemāku cenu. Grūti noticēt, ka lokālpatriotisms būtu bijis tik liels un visi būtu izvēlējušies vietējo preci.
Varu atgādināt arī kolhozu likvidēšanu un prasīt: kurš no tiem, kas šo grēku piedēvē Godmanim, kolhozā būtu strādājis? Tā kā lauksaimniecība Latvijā bija visprogresīvākā nozare, ''Kolhozu privatizācijas likums'' tika pieņemts jau 1991. gada 21. jūnijā. Kolhoziem bija jāpārtop par paju sabiedrībām. Lielā mērā kolhozu likvidācija gan notika piespiedu kārtā un tika pieļautas kļūdas, piemēram, kolhozu privatizācijas gaitā likums atļāva paju īpašniekiem nošķirt objektu no kopējās mantas, nerēķinoties ar paju sabiedrības interesēm. Taču grūti noliegt, ka vairākums lauku cilvēku bija kā apreibuši no negaidītās izdevības: kolhozus likvidēt, bet mantu– sadalīt. Kad pašiem vajadzēja sākt saimniekot, rēķināt, domāt un meklēt produkcijas noieta tirgu, eiforiju nomainīja skurbulis. Kad 1994. gadā ar likuma labojumiem to gribēja labot, bija par vēlu. Viss bija izvazāts. Tādēļ Godmaņa vainošana ir tikai viena puse, jo radītās paju sabiedrības izjauca paši tās dalībnieki un dinamiskās izmaiņas. Ja iepriekš kolhozi varēja strādāt ar lielu jaudu kaut vai tādēļ, ka viena gada laikā no Latvijas uz Krieviju izveda aptuveni 200 000 tonnu gaļas (pēdējā propagandas filmā tika uzsvērts, ka Krievija barojusi Latviju!). Pēc neatkarības atgūšanas notika tieši tas pats, kas rūpniecībā: dažādu iemeslu dēļ Krievija produkciju vairs neņēma pretī. Paralēli tam bijušajās PSRS republikās plosījās inflācija. Latvijā degvielas un minerālmēslu cenas pieauga 200 reizes, bet elektronerģijas cenas pieauga gandrīz četrus simtus reizes, sagraujot cenu paritāti.
Nost ar nīdēšanu!
Veselais saprāts teiktu, ka grūtie laiki jāpārdzīvo, kopīgi nesot nastu. Taču kā lai to izdara, ja šķiet, ka grūtāk vairs nespēj būt: bezdarbs aug augumā, naudas aizvien mazāk, līdz ar to izsīkst pēdējie uzticības grami politikai un valsts varai. Kā zināms, izvēles jau nav pārlieku lielās. Daudzinātā prombraukšana šodienas notikumu laikā nesola neko labu arī citur. Ar iešanu ielās atsevišķu nozaru intersēs, tiek izdarīts lāča pakalpojumu pašai nozarei, gan citiem. Pedagogi prasot algu nesamazināšanu, neviļus manifestējuši, ka viņu stāvoklis nav tik bezcerīgs kā citiem, piemēram- ugunsdzēsējiem vai bez darba palikušajai celtnieku armijai, izraisījuši diskusiju, kura bija vismazāk vajadzīga. Tagad tiek meklēti ''liekēži'' ar lielāku atalgojumu starp valsts kalpotājiem, pedagogiem, mediķiem, karavīriem un policistiem, aizmirstot pašu galveno: visi ir vajadzīgi, visiem jāsaņem pēc nopelniem. Tikai ko darīt tiem, aiz kuru mugurām nav visvarenās nozares arodbiedrības? Piemēram, izverdzinātam pārdevējam vai rūpnīcas strādniekam?
Izmantojot smagos laikus, nesnauž arī tie, kas vēlas aktivizēt savu postošo nodarbi. Visticamāk, ka krīzes iespaidā aizvien agresīvāk uzvedīsies tā sauktā piektā kolonna, meklējot visu labo Krievijā, bet slikto- tikai Latvijā. To jau esam piedzīvojuši un ik dienas redzam joprojām. Šķiet arī pašas Latvijas varas gaiteņos izzudis līdz pērnā gada 18. novembrim tik pozitīvi kultivētā Latvijas lepnuma iecere. Bet tieši tagad būtu īstā reize, kad vismaz ar sīkumiņu vajadzētu stiprināt sabiedrību. Sāksim ar Latvijas karodziņa pielikšanu pie mašīnas vai mājas balkona. Kā citas tautas un valstis grūtos brīžos!
Tikai tad, ja notiks otrais scenārijs un sekos lēns, bet smags ārstēšanās process, valsts atjaunosies. Bet kā tas var notikt, ja sabiedrība, kurai beidzot atkal ir dota iespēja izvēlēties valsts priekšstāvjus, turpina rīkoties pagalam aplami?
Vainīgi ir "viņi"!
Esmu izbrīnīts, kad joprojām dzirdu ļaužu paustās idiomas par šo krīzi. Piemēram, joprojām ir aktuāls viedoklis, ka pie visa vainīgi ir tie tur- ''viņi''. Visbiežāk jēdziens ''viņi'' ir tie, kas ieņēmuši augstus amatus un ko sabiedrība visbiežāk redz televizoros. Reizē ir jāredz dīvaina reakcija, kad tiek jautāts: kam jūs uzticējāt savu mandātu valsts pārvaldīšanai, proti, par ko vēlējāt? Līdz šim kaut kā netika manīts, ka iepriekšējās vēlēšanās vairums savā izvēlē vadītos no loģiskiem spriedumiem vai uzmanīgas programmu studēšanas. Izvēle allaž bijusi vienkārša: tam skaista frizūra, noteikti ļoti gudrs, tas ļoti bagāts, vairāk jau nezagšot, bet tas tur bijis vienmēr, neko labāku jau neatradīsim. Liela daļa vispār vadās no pirmsvēlēšanu reklāmām un savos spriedumos maz atšķiras no bērna. Spriediet paši, kas no šādas izvēles ir sanācis un kur esam. Sanāk, ka tie "viņi" regulāri pirms katrām vēlēšanām ir bijuši diezgan patīkami zēni, ko pilnvarojām mūsu kuģi politikas okeānos vest, bet kad jautrie zēni un dāmas vēlētāju atbalstīti stūrē uz pilnu klapi, kur uzskata par vajadzīgu, bļaujam atlaist Saeimu!
Latvijas grūtības ir jāmeklē arī citviet
Kad tiek runāts par politiskā klimata veselīgumu Latvijā, daudzi par piemēru steidz ņemt mūsu kaimiņvalstis. Piemēram, Lietuvu, kurā it kā viss esot labākajā kārtībā, kam piekrist, protams, nevarētu. Taču, kad tiek salīdzināta Latvija ar Lietuvu, es vienmēr atgādinu: Latviju drīzāk ir jāsalīdzina ar citu valsti, piemēram, bijušo Dienvidslāvijas republiku Bosniju un Hercogovinu. Kādēļ? Lūk, daži piemēri: Lietuvā etnisko pamatiedzīvotāju ir aptuveni 84%. Otra lielākā minoritāte ir poļi, kuru Lietuvā ir gandrīz 7%. Krievu Lietuvā ir 6%, kuriem alternatīvas informācijas telpas nemaz nav.
Kāda aina ir Latvijā? Latvijā etnisko pamatiedzīvotāju skaits ir 59%. Otras lielākā minoritāte ir krievi- gandrīz 30%. Nākamā lielākā minoritāte ir baltkrievi, kuri lielākoties tiek identificēti kā "krievvalodīgie"- gandrīz 4% (arī salīdzinājumi ar Igauniju nebūs vietā, jo tur etniskais sastāvs arī ir atšķirīgs: Igaunijas etniskie pamatiedzīvotāji gandrīz 70%, krievi- 25%, bet nākamā lielākā etniskā minoritāte Igaunijā ir ukraiņi- 2%). Kā zināms, trešdaļa Latvijas iedzīvotāju savu pasaules skatījumu atrod citos informatīvajos apvāršņos, kuru galvenais diriģents ir no citas valsts. Un ko tas nodara mums un kāda ir atšķirība starp Lietuvu, un Latviju? Lūk, daži piemēri:
1) Lietuvā atšķirībā no Latvijas nav tik polarizēta etniskā politika, kuras sākums meklējams laikā, kad Latvija atguva neatkarību. Lietuvā tādu "krievu" vai "lietuviešu" partiju nepastāv. Ir kreisas, centriskas vai labējas partijas. Visas dažādās simbiozēs, kas nozīmē, ka Lietuvas pilsonis ir tiesīgs izlemt, kādā virzienā valsts varētu doties. Latvijā turpretī nav tradicionālā politiskā dalījuma: kreisie, centristi un labējie. Ja pēdējo lomu ilgus gadus centās spēlēt TB/LNNK, tad faktiski šīs partijas ''labējums'' izpaudās vien priekšvēlēšanu populismā, nevis politiskajā darbībā, nemaz nerunājot par ekonomiku. Tādēļ praktiski visas tā sauktās "latviešu" partijas sevi vairāk vai mazāk apzīmēja kā labējas partijas. Lielākai ticamībai dažas pielika birkas- labējas konservatīvi vai labējas centriski. Turpretī tradicionālās kreisās politikas, par kādu Eiropā tiek uzskatīti dažādi sociāldemokrātiskie virzieni, Latvijā praktiski nav. Par kreisajiem Latvijā kopš deviņdesmito gadu sākuma, pateicoties spēcīgam Krievijas spiedienam un Krievijas specdienestu aģentūras darbam, tiek dēvētas tā sauktās "krievu" partijas ar lielāku vai mazāku pagātnes mantojuma nastu. Tas ir izdevīgi, jo rada mānīgu iespaidu, ka kreisās- "krievu" partijas cīnās par sociālo vienlīdzību, kaut patiesībā tas nekad nav bijis. Politiskā kapitāla audzēšanai Latvijas "kreisie", daudz nedomājot, izmanto ļoti bīstamus paņēmienus, kas skar etniskās attiecības, piemēram, ielu nosaukumiem jābūt divās valodās, skolās jāmācās ne tikai valsts valodā, bet arī krieviski utt. Ir vēl radikālāki šo politisko uzstādījumu saukļi: krievu valoda kā otrā valsts valoda Latvijā vai vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Diemžēl, pretēji veselajam saprātam, pēdējos gados šie aicinājumi nemazinās. Vēl vairāk- kopīgu valodu atradušas absolūti amorfas grupas: gan bijušie komunisti un padomju armijas pensionētās militārpersonas, gan monarhisti, kuri kāro carisma atdzimšanu Krievijā, gan praktizējuši radikāļi, kuru politiskajā kontā ir pat brutāli noziegumi.
Līdz ar to politisko partiju spektra ziņā, Latvijas situācija ir absolūti atšķirīga. Latvijas pilsonim praktiski nemaz nav iespēju izvēlēties savas valsts politiskā vai ekonomiskā virziena kursu. Pirms atdot savu balsi, Latvijas pilsonim ir jāizdara izvēle starp šauri niansētām atšķirībām kā personālijas sarakstā, nevis kopīgu partiju doktrinālo atšķirību. Šī šaurā Krievijas specdienestu katalizētā etniskā polarizācija Latvijas politisko klimatu ir sagandējusi tiktāl, ka bieži vien latviešu vēlētājs spiests izvēlēties "mazāko ļaunumu"- balsot par pašu blēdi vai par politiķi, kurš Latviju aizvedīs Krievijas apskāvienos.
2) Lietuvai nav tiešo robežu ar Krieviju, ja neskaita nelielo Kaļiņingradas anklāvu. Tādēļ praktiski nekontrolējamas saiknes starp Lietuvu un Krieviju nepastāv. Latvijai un Igaunijai šīs robežas ir un šādu robežu esamība ir radījusi daudzus nevēlamus precedentus, kas norāda, ka Krievija ļaunprātīgi to izmanto, lai realizētu savas intereses kaimiņvalstīs. Tas tiek darīts, gan atbalstot vietējās minoritātes prasības (ļoti atgādina notikumus Čehoslovākijas Sudetijā pirms Otrā pasaules kara), gan atklāti raisot etnisko spriedzi, tostarp eksportējot uz Baltijas valstīm propagandas filmas. Un ne jau Latvijā vien.
Kamēr Latvijā starp 16. martu un 9. maiju notiek ideoloģiskais karš, kurā Kremļa lobētā puse nekaunas izmantot klaji nekaunīgus paņēmienus, Lietuvā tas vēl nekad nav piedzīvots. Līdz ar to 9. maijs Lietuvā nenozīmē neko daudz vairāk kā vien cilvēku vēlēšanos aiziet uz kapiem un mierīgi pieminēt kritušos. Latvija šajās dienās turpretī dzīvo barikāžu laikam tuvam stāvoklī.
3) Lietuvas ekonomika nav tik etniski polarizēta kā Latvijā. Līdz ar to Latvijā ir radusies tāda bīstama parādība kā sev vēlama etniska politiskā spēkā finansēšana. Atcerēsimies nemierus izglītības sakarā, kad savu lomu spēlēja bēdīgi slavenās bankas īpašnieks, kuru tagad mēs visi solidāri glābjam uz saviem pleciem.
Bez tam nav taču noslēpums, ka ir atsevišķas nozares, kuras vistiešākajā nozīmē ir atkarīgas no Krievijas labvēlības. Lai panāktu sev labvēlīgas nostādnes vai toni, Krievijas puse nekad nav vairījusies izmantot gan draudus, gan pielabināšanās taktiku.
Un tie ir tikai daži piemēri, kas mūsu valsti ilgus gadus atdala no robežšķirtnes uz labāku dzīvi.
Sabiedrība pazaudējusi atmiņu
Nesen nācās dzirdēt sarunu, kurā Ivaram Godmanim pārmeta Latvijas divkārtēju izputināšanu. Godmanim noteikti būtu daudz ko pastāstīt un diez vai viņš izticis bez kļūdām, taču ikreiz, dzirdot sarunu par stāvokli Latvijas ekonomikā 1990. - 1992. gadā, ir jāsastopas ar absolūti nekompetenci. Piemēram, Latvijas toreizējai valdībai tiek piesaukta Latvijas rūpniecības un lauksaimniecības sagraušana. Daudzi šos terminu- "rūpniecības sagraušana" lieto kā abstrakciju un pat neiedomājas, ko nozīmē sociālistiskā plāna ekonomika un ko nozīmē šodienas ekonomika. Zem šī abstrakcija jēdziena pat netiek pieļauts, ka tirgus ekonomikā ražošana var pastāvēt vien tad, ja ir pieprasījums.
Ko tur liegties, tika pieļautas daudzas un sen zināmas kļūdas. Taču apgalvojumi par Latvijas rūpniecības gigantiem VEF, Straume, RAF utt. visbiežāk ir bērnišķi nekā racionāli, kas lej ūdeni uz Kremļa propagandas dzirnavām. Pirmkārt, līdz pat 1991. gada nogalei lielākā daļa lielo rūpnīcu bija vissavienības nozīmes uzņēmumi. Vairums šo uzņēmumu vadītāju bija Latvijas neatkarībai pretēji noskaņoti cilvēki, kuri nealka pārkārtot ražotnes jaunām prasībām. Otrkārt, visas saražotās produkcijas vairums tika sūtīts prom uz citām PSRS daļām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievija politisku apsvērumu dēļ pēc draudzības ar Latviju nav tiekusies. Citas bijušās PSRS republikas bija vēl nabadzīgākas un ražot produkciju, ko kādam nogādāt uz ilglaicīgu parādu, kad plašā areālā plosijās milzīga inflācija un naudas maiņas vilnis, bija neiespējami. Treškārt, tie, kas apzinātā vecumā piedzīvojuši šos "brīnišķos" padomju gadus, diez vai jebkad spēs apgalvot, ka RAF mikroautobuss varēja turpināt nest slavu Jelgavai, nemaz nerunājot, ka tas nekad nepārdzīvotu šodienas ekonomisko lejupslīdi, kas liek sabrukt pat ASV autogigantiem (kāds tur RAF, ja Crysler nevar izķepuroties?). Ja padomju atomašīnas ar kaut ko bija slavenas, tad tikai ar to, ka pēc jaunas mašīnas iegādes tā bija pilnībā jāizjauc un jāsaliek kopā pa otram lāgam. RAF produkta kvalitāte bija vēl šausmīgāka. Un nodarboties ar demagoģiju, ka RAF kādreiz varēja kļūt par konkurentu VW vai Ford mikroautobusiem, ir pilnīgi nevietā. Pat Gaz mikroautobusi, ko Krievijā sāka būvēt deviņdesmito gadu nogalē un tika atzīti par labākiem nekā RAF, izrādījušies tik slikti, ka braukšanu ar tiem šoferi uzskatīja par lāstu. Kādas perspektīvas nākotnē varēja solīt RAF? Atjaunot eksportu uz Kubu, lai pretīm saņemtu jēlcukuru vai uz Angolu pretī nesaņemot vispār neko, kā to jau reiz darīja? Tieši tādas pašas nedienas piedzīvotu jebkura cita no PSRS mantotā rūpniecība, kura nespētu konkurēt ar analoģisku rūpniecību citās valstīs, ja tajās neinvestētu desmitiem miljardu latu, kuru ne toreiz, ne tagad Latvijai gluži vienkārši nav. Velti gausties par "Straumes" kafijas dzirnaviņu vai mikseru ražošanas pārtraukšanu, ja analoģiski Ķīnas produkti pieejami par daudz zemāku cenu. Grūti noticēt, ka lokālpatriotisms būtu bijis tik liels un visi būtu izvēlējušies vietējo preci.
Varu atgādināt arī kolhozu likvidēšanu un prasīt: kurš no tiem, kas šo grēku piedēvē Godmanim, kolhozā būtu strādājis? Tā kā lauksaimniecība Latvijā bija visprogresīvākā nozare, ''Kolhozu privatizācijas likums'' tika pieņemts jau 1991. gada 21. jūnijā. Kolhoziem bija jāpārtop par paju sabiedrībām. Lielā mērā kolhozu likvidācija gan notika piespiedu kārtā un tika pieļautas kļūdas, piemēram, kolhozu privatizācijas gaitā likums atļāva paju īpašniekiem nošķirt objektu no kopējās mantas, nerēķinoties ar paju sabiedrības interesēm. Taču grūti noliegt, ka vairākums lauku cilvēku bija kā apreibuši no negaidītās izdevības: kolhozus likvidēt, bet mantu– sadalīt. Kad pašiem vajadzēja sākt saimniekot, rēķināt, domāt un meklēt produkcijas noieta tirgu, eiforiju nomainīja skurbulis. Kad 1994. gadā ar likuma labojumiem to gribēja labot, bija par vēlu. Viss bija izvazāts. Tādēļ Godmaņa vainošana ir tikai viena puse, jo radītās paju sabiedrības izjauca paši tās dalībnieki un dinamiskās izmaiņas. Ja iepriekš kolhozi varēja strādāt ar lielu jaudu kaut vai tādēļ, ka viena gada laikā no Latvijas uz Krieviju izveda aptuveni 200 000 tonnu gaļas (pēdējā propagandas filmā tika uzsvērts, ka Krievija barojusi Latviju!). Pēc neatkarības atgūšanas notika tieši tas pats, kas rūpniecībā: dažādu iemeslu dēļ Krievija produkciju vairs neņēma pretī. Paralēli tam bijušajās PSRS republikās plosījās inflācija. Latvijā degvielas un minerālmēslu cenas pieauga 200 reizes, bet elektronerģijas cenas pieauga gandrīz četrus simtus reizes, sagraujot cenu paritāti.
Nost ar nīdēšanu!
Veselais saprāts teiktu, ka grūtie laiki jāpārdzīvo, kopīgi nesot nastu. Taču kā lai to izdara, ja šķiet, ka grūtāk vairs nespēj būt: bezdarbs aug augumā, naudas aizvien mazāk, līdz ar to izsīkst pēdējie uzticības grami politikai un valsts varai. Kā zināms, izvēles jau nav pārlieku lielās. Daudzinātā prombraukšana šodienas notikumu laikā nesola neko labu arī citur. Ar iešanu ielās atsevišķu nozaru intersēs, tiek izdarīts lāča pakalpojumu pašai nozarei, gan citiem. Pedagogi prasot algu nesamazināšanu, neviļus manifestējuši, ka viņu stāvoklis nav tik bezcerīgs kā citiem, piemēram- ugunsdzēsējiem vai bez darba palikušajai celtnieku armijai, izraisījuši diskusiju, kura bija vismazāk vajadzīga. Tagad tiek meklēti ''liekēži'' ar lielāku atalgojumu starp valsts kalpotājiem, pedagogiem, mediķiem, karavīriem un policistiem, aizmirstot pašu galveno: visi ir vajadzīgi, visiem jāsaņem pēc nopelniem. Tikai ko darīt tiem, aiz kuru mugurām nav visvarenās nozares arodbiedrības? Piemēram, izverdzinātam pārdevējam vai rūpnīcas strādniekam?
Izmantojot smagos laikus, nesnauž arī tie, kas vēlas aktivizēt savu postošo nodarbi. Visticamāk, ka krīzes iespaidā aizvien agresīvāk uzvedīsies tā sauktā piektā kolonna, meklējot visu labo Krievijā, bet slikto- tikai Latvijā. To jau esam piedzīvojuši un ik dienas redzam joprojām. Šķiet arī pašas Latvijas varas gaiteņos izzudis līdz pērnā gada 18. novembrim tik pozitīvi kultivētā Latvijas lepnuma iecere. Bet tieši tagad būtu īstā reize, kad vismaz ar sīkumiņu vajadzētu stiprināt sabiedrību. Sāksim ar Latvijas karodziņa pielikšanu pie mašīnas vai mājas balkona. Kā citas tautas un valstis grūtos brīžos!
2009. gada 22. janvāris
Pārdomu raisoši notikumi
Pirmais, kam pievērsu uzmanību: plašsaziņas mediji atkal ziņo, ka vēl viena liksta mūsu armijai. Ādažu poligonā kārtējo reizi nelaime: http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/article.php?id=579061. Kaut kā izskatās, ka ar to armiju mums pavisam nelāgi. Salīdzinot ar mūsu Ziemeļu brāļiem, kas pat šajos krīzes laikos savu armiju turpina stiprināt, mūsu militāristiem jāsāk sarkt.
Lūk, šis tas interesants par Igaunijā notiekošo: http://www.delfi.lv/news/world/baltics/article.php?id=23018397 un te: http://militarisms.blogspot.com/2009/01/igaunijas-aizsardzbas-ministrs-cer-uz.html.
Beidzamajos gados tā cītīgāk sekojot Latvijas militārajam resoram, esmu sapratis vienu, proti, ka īsti kaut ko joprojām nesaprotu. Kāpēc mūsu Aizsardzības ministrija ir kā tāda nolādēta vieta, kurā par ministriem ieceļ tikai amatierus vai pilnīgas neprašas? Visi priekšnoteikumi labam darbam taču ir. Ir labs budžets, ir dalība NATO, ir paša armija ar daudziem labiem karavīriem un virsniekiem. Visbeidzot kopš 1991. gada armijai savi tiešie pienākumi nav bijuši jāveic.Ja nekā laba nenotiek, tad vismaz varam sākt sevi mierināt, ka Krievijā ir tik pat bēdīgi, kā mums. Varbūt pat sliktāk, jo ''Gazprom'' miljardi kūst kā lāstekas aprīlī. Pretēji proponētajam viedoklim, ka tur viss notiek, ka tur valda visu mīlēts tētiņš, aina gluži cita. Pirmie strīdi starp autoritāro premjeru Vladimiru Putinu un Dmitriju Medvedevu jau spiežas ārā. Tai pat laikā krievu asprāši domā pavisam citādi, dibinot Šņabja ministriju: http://www.tvnet.lv/zinas/arzemes/krievija/article.php?id=579120.
Ilgi gaidītais saraksts ar ASV Kinoakadēmijas gada balvas "Oskars" nominantiem tapis zināms. Mūsu "Rīgas sargus" neatradu: http://www.oscar.com/nominees/?pn=nominees.
Visbeidzot kāds priecīgs notikums. Nākusi klajā grāmata par izcilo aktrisi Viju Artmani. Jāmeklē rokās! Par grāmatas iznākšanu ziņas lasāma te: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/147225
Visbeidzot kāds priecīgs notikums. Nākusi klajā grāmata par izcilo aktrisi Viju Artmani. Jāmeklē rokās! Par grāmatas iznākšanu ziņas lasāma te: http://www.apollo.lv/portal/news/articles/147225
2009. gada 9. janvāris
2008. gada 2. decembris
Igauņu tiešums
Ar visai negaidītu, bet ne pārsteidzošu paziņojumu nācis klajā Igaunijas Aizsardzības ministrs Jaaks Aaviksoo. Atšķirībā no mūsu politjēlas Aizsardzības ministrijas nostājas, J.Aaviksoo uzsvēris, ka obligātais karadienests ir nepieciešams. Viņš arī pauda, ka būtu naivi domāt, ka pasaulē vairs nebūs konfliktu. Bez tam ministrs paudis sekojošo: ''Ja mēs neinvestēsim aizsardzībā, tad vēlāk var būt jau par vēlu, un tad 20% Igaunijas iedzīvotāju var tikt aizsūtīti uz Sibīriju, vai arī nošauti.''
Visa ziņa izlasāma te: http://novosti.err.ee/index.php?26146072
Visa ziņa izlasāma te: http://novosti.err.ee/index.php?26146072
2008. gada 2. novembris
Labākā dzīvesvieta krieviem
Portālā "Apollo" 2. novembrī izlasīju kādus zelta vārdus, kas nākuši no Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa mutes: Igaunija un Latvija ir labākā vieta, kur pašlaik dzīvot krieviem. Un patiesi, manas domas- gan Latvijā, gan arī Igaunijā ir skolas, kurās bezmaksas iespējams apgūt krievu valodu, kā arī šajās valstīs ir preses un likuma brīvība, ko krievu kopiena steidz izmantot pilnā apjomā. Krievijā tādas iespējas vairs pat nav pašiem krieviem, nerunājot par minoritātēm. Latvijā un Igaunijā ir iespējams izbaudīt demokrātijas un brīvības augļus, kādus citās bijušās padomijas zemēs, ieskaitot pašu krievzemi jau sen aizmirsuši (iemērs- http://korrespondent.net/russia/634004). Kur vēl var dzīvot, runājot tikai vienā valodā, braši saņemt visus valsts dotos labumus, lai nu kādi viņi būtu, dzīvot absolūti vienlīdzīgi un pat vienlīdzīgāk par iezemiešiem, un pilnīgi atklāti manifestēt savu nepatiku pret šī valstīm? Ik gadu Rīgā 9. maijā redzamas trakas lietas. Tallinā pērn gāja pavisam šerpi. Grūti noticēt, ka kaut ko tādu mēs jebkad redzēsim Braitonbīčā, Astanā, Baku, Turkmenbaši, Telavivā vai Bāden Bādenē. Un ja notiktu, vairāk nekā 100%, ka sekotu asa rīcība līdz pat deportācijai no valsts. Kādi objektīvi argumenti pret Ilvesa pausto?
2008. gada 20. oktobris
Igaunija bruņojas. Ko darīs Latvija?
Dažas dienas atpakaļ medijos lasīju, ka Igaunijas Aizsardzības ministrijas izstrādātais plāns paredz pastiprināt šīs valsts bruņotos spēkus ar vairākiem desmitiem tanku vai bruņumašīnu. Paredzēts, ka laika posmā no 2009. līdz 2018. gadam Igaunija varētu iegādāties 30 līdz 40 bruņutehnikas vienību. Igauņu amatpersonas nenoliedz, ka viņi ņēmuši vērā Gruzijas kara mācību, tāpēc īpašu uzmanību pievērsīs pretgaisa un prettanku aizsardzības uzlabošanai, kā arī helikopteru iegādei. It kā ziņa pati par sevi sausa. Tomēr gribējās mazliet apskatīt šo tematu. Proti, lasot šāda satura ziņas, ar nožēlu jāsecina, ka pārlieku iepriecinošu ziņu par mūsu militārā resora plāniem atrodamas gaužām skopi un gaužām miglaini. Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē. Meklējot Aizsardzības ministrijas mājaslapā kaut ko par armijas attīstību, atrodama sausa informācija, kurai, atklāti sakot, ticēt vairs negribas Kaut vai tādēļ, ka praktiski katru gadu šie plāni, NBS struktūra un politika mainās. Piemēram, teju katru gadu notiek reorganizācija. Valdības Aizsardzības ministrijas sadaļā pārlieku krīt acīs priekšvēlēšanu alegorijās ieturētie "turpināsim", "nodrošināsim" utt. Lai saprastu, par ko runa, lūk piemērs: ''Nodrošināsim valsts aizsardzības spēju turpmāku attīstību, turpinot pilnveidot profesionālo bruņoto spēku kaujas spējas un materiāli tehnisko bāzi, kā arī attīstot Zemessardzi kā efektīvu atbalsta instrumentu'' (pilnā apjomā lasāms te: http://www.mod.gov.lv/upload/valdibas_plana_am_sadala.xls). Skan jau varen skaisti, taču ar šādu uzdevumu pie vēlētājiem var doties kādas partijas censoņi, nevis valdība un NATO dalībvalsts aizsardzības resors. Un ja tas ir plāns, kur ir plāna izpildes iztirzājums par iepriekšējiem gadiem?
Militārās aviācijas attīstība atlikta
Nākamais iemesls, kamdēļ neticēt. Aizsardzības ministrijas mājas lapā atrodams 2007. gada 11. aprīļa rīkojums Nr.198. Tajā melns uz balta rakstīts, ka "[...] Glābšanas darbu veikšanai NBS Gaisa spēku rīcībā ir četri helikopteri Mi-17 V1 (Mi-8 MTV1). NBS Gaisa spēku rīcībā ir arī trīs helikopteri Mi-2, neviens nav darba kārtībā." 2007. gada budžetā Gaisa spēkiem bija iedalīti 10 229 555Ls. 2008. gada budžeta projektā 9 002 322Ls. Bet tagad pats interesantākais: 3 720 544 Ls piešķirti pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Projekta realizāciju plānots pabeigt 2014. gadā. Lasot šķiet, ka beidzot mūsu valsts sākusi domāt par savas militārās aviācijas iegādi. Bet nē, C- 17 transporta lidmašīnas bāzēsies Ungārijā un Latvija, samaksājot gandrīz 4 miljonus, tiek pie nosacītas aviācijas vienības, kuru koleģiāli izmantošot visas NATO dalībvalstis. Labi, tas ir vajadzīgs, bet kamdēļ tas tiek darīts, kamēr mūsu armijai nākas glābt cietušos, sargāt gaisa telpu un pildīt citus uzdevumus ar tik nenopietniem resursiem?
Baltijas valstu militārās aviācijas vienību skaita tabulaBruņutransporta sāpīgais jautājums
Aizsardzības ministrijas 2008. gada budžeta paskaidrojuma rakstā lasāms sekojošais: "[...]NBS attīstība un modernizācija, īpašu uzmanību pievēršot Sauszemes brigādes mehanizācijai[...]". Ata Slaktera ministrēšanas laikā par bruņutransportieru pirkšanu runāts gan tika, bet ne par skaitu, ražotāju, pirkšanas laiku vai to pielietojumu konkrēti teikts nekas netika. Vien tas, ka daļa mašīnu nepieciešama Latvijas karavīriem misijās ārzemēs. Spriežot pēc tā, ka Latvijas militāristu rīcībā tika nodoti neliels skaits ASV ražojuma "Humvee" un tika runāts par šādām mašīnām ar bruņu aizsardzību, iespējams, ka Aizsardzības ministrija bija nobriedusi iegādāties tieši šīs mašīnas. Es gan uzskatu, ka bruņots džips, tanks vai bruņutransportieris ir trīs dažādi ieroču veidi. Atšķirībā no Latvijas, Igaunija jau nopirkusi Somijas ražojuma "Pasi" bruņumašīnas. Dažas no tām NATO sammita laikā atradās Rīgā, jo mūsu armijai tādu vienkārši nebija. Bez tām Igaunijas armijas rīcībā ir vairāk nekā krietns skaits bruņumašīnu. Starp tām vairāki desmiti padomju BTR-30, Dienvidāfrikas "Mamba" "Alvis-4" prototips un jau pieminētie somu "Pasi" XA-180EST. Kopumā vairāk nekā simts bruņutehnikas vienības.
Runājot, kāda tehnika ir mums, skumji jāsecina, ka atšķirībā no Igaunijas, Latvija kopš neatkarības atjaunošanas nekad nav varējusi lepoties ar pilnvērtīgu bruņutehnikas parku. Un te atsauces uz līdzekļu trūkumu nebūtu vietā. Tieši tāpat kā Latvijai, žēlīgi ar līdzekļiem bija arī Igaunijai vai Lietuvai. Taču atšķirībā no kaimiņiem, mūsu armijas rīcībā bija tik vien kā divas BRDM-1 bruņumašīnas, kuras izmantoja agrākais armijas kodols- Sužu Izlūkdesanta bataljons, ducis Otrā pasaules kara laika zviedru dāvātās "Scania" bruņumašīnas un trīs čehu dāvātie T- 55. No šī arhaiskā parka nekā palicis pāri praktiski nav. BRDM-1, cik esmu redzējis, aizvilktas uz Ādažu poligonu par artilēristu mērķiem, savukārt "Scania" bruņumašīnas SKP m/42 pēc neveiksmīgās remontu epopejas deviņdesmito gadu vidū tā īsti armijas vajadzībām kalpojušas nav. Jācer, ka vismaz dažas atstātas par piemiņu kā mācību līdzeklis.
Bēdu stāsts ar tiem T- 55 ir pavisam nelāgs. Zināms, ka Čehijas Republika piedāvāja Latvijas armijai diezgan prāvu skaitu šo morāli novecojušo, taču vēl izmantojamo tanku no bijušās Čehoslovākijas armijas rezervēm. Tik vien kā esot bijis jāapmaksā atvešana uz Latviju (trīs tanku atvešana esot izmaksājusi nepilnus 10 000Ls). Jau kopš 1999. gada, kad šie tanki nonāca līdz Latvijai, būdams nemilitārists esmu paudis, ka tankus vajadzēja ņemt daudz nedomājot. Pirmkārt, valsts varēja atļauties nogādāt ar vienu kravas kuģi pārdesmit tankus. Otrkārt, ja Latvija būtu pacietīgi realizējusi šo programmu, lēni un plānveidīgi būtu bijusi iespēja apmācīt tanku ekipāžas vismaz vienam tanku bataljonam. Tas nozīmētu, ka uz šo gadu, kad beidzot mūsu Aizsardzības ministrijas ierēdņi sākuši domāt par bruņutehnikas iegādi, mūsu pašu armijā būtu pietiekams skaits instruktoru, mehāniķu un artilēristu, kas spētu gan misijās karot, gan apmācīt, gan apkalpot ne tikai T- 55, bet jaunāku un modernāku tehniku. Treškārt, diezgan veiksmīgs piemērs ir Zemessardzes 34. artilērijas bataljons, pēc kura līdzības varēja veidot uz Zemessardzes bāzes atsevišķu tanku bataljonu (vai citāda nosaukuma bruņutehnikas vienību). Izmaksas šādam bataljonam būtu gaužām samērīgas. Kāda aina ir tagad? Cik zinu, no trim T- 55 braukšanas kārtībā jau pirms vairākiem gadiem bija tikai viens tanks. Bet jaunās bruņutehnikas nākotne ir ne tikai naudas jautājums, bet arī kvalificētu speciālistu trūkums.
Armijas rindas joprojām retas
Un vēl. Igaunija publiskojusi, ka līdz 2018. gadam plāno palielināt profesionālo karavīru skaitu līdz 4000, bet jau 2010. gadā armijas skaitliskais sastāvs kopā ar obligātā dienesta karavīriem varētu sasniegt 16 000. Bez armijas Igaunijas brīvprātīgo aizsardzības līga ("Kaitseliit") sasniegusi jau 20 000 cilvēku kopskaitu, starp kuriem 11 000 ir karavīri un 1000 sieviešu no Mājas sardzes. Teorētiski, Latvijas bruņoto spēku skaits jau ir lielāks nekā 16 000 cilvēku. NBS 2008. gada budžeta projekta pieļaujamais personāla skaits ir 5600 profesionālā militārā dienesta karavīri un 1238 civilie darbinieki. Bez tam NBS vienībām tika uzdots samazināt administratīvo personālsastāvu novirzot to militāro spēju attīstībai. Taču faktiski mūsu regulārie bruņotie spēki salīdzinot ar Igauniju izskatās bāli. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa no mūsu 18 344 NBS strādājošajiem, dienējošiem un kalpojošiem- aptuveni 11 646 ir ārrindas zemessargi, kurus vēl tik nesen uzskatīja par traucēkli un pagātnes palieku. Vēl 570 zemessargi ir aktīvi karavīri, bet 630 civilie darbinieki. Saskaņā ar plāniem 2008. gadā Jūras spēkos bija jādienē 613 militāristiem un 42 civilistiem. Gaisa spēkos- uz šo gadu bija jādienē 330 militāristiem. Vēl 298 karavīri dien Militārajā policijā. Atlikušā daļa teorētiski varētu būt Latvijas Sauszemes spēki. Diemžēl, tā nav. Faktiski Latvijas armija (NBS Sauszemes spēki) ir viena brigāde, kurā ir divi- 1. un 2. SZS Kājnieku bataljoni, kaut vairākus gadus atpakaļ tika plānots, ka SZS brigādes kodols būs četri Kājnieku bataljoni. Bez diviem bataljoniem vēl ir SZS Kaujas nodrošinājuma rota, SZS Inženiertehniskā rota, SZS Artilērijas baterija un Speciālo uzdevumu vienība. Kopējais Sauszemes spēku karavīru skaits 2008. gadā palika tāds pats kā 2007. gadā- 1093 karavīri un 180 Speciālo uzdevumu vienības kaujinieki. Štāba bataljonā, kura nosaukums saglabāts tikai labo tradīciju dēļ, dienē 334 karavīri un 30 civilistu.
Baltijas valstu bruņoto spēku skaitliskā sastāva tabulaLiela daļa Latvijas armijas nav reālas kaujas vienības. Plānā tika paredzēts, ka 2008. gadā Nodrošinājuma pavēlniecībā strādās 712 karavīri un 139 civilo darbinieku, bet Mācību vadības pavēlniecībā 360 militārpersonu un 196 civilisti. Nacionālajā aizsardzības akadēmijā dien 80 militārpersonas un 8 civilisti. Bez NBS Aizsardzības ministrijā kalpo arī citu struktūru darbinieki, kas šoreiz tas uz armiju neattiecas.
Igaunijas armijas sauszemes spēkos plānotas divas kājnieku brigādes. Taču patreiz ir tikai 1. kājnieku brigāde, kuras kodols ir Paldiski bāzētais Skautu (izlūku) bataljons, Pionieru- 1. inženiertehniskais bataljons un 1. Artilērijas bataljons. Vēl sauszemes spēkos ietilpst Kuperjanova atsevišķais kājnieku bataljons, Viru atsevišķais kājnieku bataljons, Atsevišķais pretgaisa aizsardzības bataljons (divizions) un Miera uzturēšanas centrs (ROK). Tāpat kā Latvijai, arī Igaunijai ir savs štāba, jeb Gvardes bataljons. Kopumā Igaunijas regulārajos spēkos ir ap 5600 karavīru. Pēc skaita praktiski tik pat, cik Latvijai, taču redzams, ka Igaunijā lielāks skaits karavīru ir tieši kaujas vienībās (210 gaisa spēkos, ap 300 jūras spēkos un ap 3300 sauszemes spēkos). Jāpiemin arī otri kaimiņi. Lietuvā armija jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas var lepoties ar savu sauszemes spēku mugurkaulu- brigādi "Dzelzs vilks", kurā ir viens mehanizētais bataljons, trīs motorizētie kājnieku bataljoni un viens artilērijas bataljons, un kuras kaujas spējas Baltijā laikam tomēr ir visaugstākās. Bataljoni pilnībā nodrošināti ar bruņutehniku, galvenokārt ASV ražojuma bruņutransportieriem M113, bet artilērijas bataljona pamats ir britu ražojuma haubices M119. Kopumā Lietuvas armijai ir 300 M113 bruņutransportieri.
Baltijas valstu militāro kuģu vienību tabulaPat eventuāli apskatot, redzams, ka Igaunija jau tagad pārspēj mūsu bruņotos spēkus, nemaz nepieminot ugunsspēku. Nav grūti iedomāties, kurš karavīrs spēs uzzināt un iemācīties vairāk: tas, kurš mācījies uz funkcionējošas kaujas tehnikas, tai skaitā uz bruņumašīnām, vai tas, kurš bruņutransportieri redzējis raidījumā "Laiks vīriem?". Kas notiks pēc augšminētā 2018. gada, kad Igaunija būs par trešdaļu palielinājusi savu armiju un bruņojumu, bet Latvijas Aizsardzības ministrija rīkosies tik pat nekonkrēti un neskaidri, paliek jautājums. Varbūt varēsim lepoties ar dārgiem zobeniem un skaistu kavalērijas godasardzi? Vai varbūt atkal cerēsim uz igauņu palīdzību kā Neatkarības cīņu laikā?
Abonēt:
Ziņas (Atom)