Meklēšana

2010. gada 12. februāris

I'm back

No neērtā Ryanair astotās rindas trešā krēsla ievērotais.
Redzu, ka pie mums viss pa vecam. Un paldies Visaugstākajam, ka tā. Ziema mums visiem gan sāk pārbaudīt nervu izturību, taču, kas gan ir sniegs un mīlīgs saliņš, salīdzinot to ar dubļainiem zāliejiem un piemīto kožļeņu trotuāriem, kas tiek bradāti mitrajā Albionā. Pabiju tur, sirsnīgi apsveicot savu papā vienā apaļā jubilejā: apaļi sešdesmit, no kuriem spici 11 promienē.
Jau sagatavoju rezerves SD kartes veselām bilžu sērijām, bet še tev, tik vien, kā ducis skopu kadru sanāca. Mazliet i laika trūkums, i čaukstošā iztrūkums makā, lai paceļotu, taču lielākā vaina tomēr tam laikam. Tiko aparāts no somas ārā un sagatavots bildēšanai, krusa no skaidrām debesīm. Krusa tiek pārlaista kādā nojumē un krusai seko tīri silts lietus, kam seko īsti pavasarīgs laiks. Un tā šis cikls pārvēršas īstā sacensībā starp klejojošu liepājnieku ar fotoaparātu un salas laika apstākļiem, kas brīžam nu dien sāk kaitināt.
Ievēroju, ka krīze nav gājusi garām arī turienei. Daudz slēgtu veikalu, daudz slēgtu iestāžu. Ļoti daudz. Šur tur iesāktais palicis nepabeigts. Bet, atceroties, ka šamie pēdējos 65 gadus varējuši dzīvot savai izaugsmei, nevis okupācijas seku likvidēšanai, pieņemu, ka tas slavenais kritiens uz dibenu ir bijis no zemāka augstuma. Līdz ar to viss ir kā ir: savā naivumā valdīt pār savu valsti joprojām uzticam tiem, kas visu laiduši grīstē, bet tos, kas iepriekš savai valstij devuši tik pat kā visu, piemirstam. Tikai te es ieteiktu ar kritiku piebremzēt, jo neba nu sniega izvešana vai bezdarba trūkuma pārciešana kaut kur sokas tik labi, ka jāiesaucas: re kur fiesta, re kur karnevāls! Pilnīgā pakaļā nozīmē to pašu arī citur. Cits jautājums, ka latvietis pārdzīvo, ka ilgi lolotais namiņš stāv nepabeigts vai cerētā labklājības saliņa- uz baisa parāda pirktais dzīvoklis tiks atņemts, kamēr pelēkās treniņbiksēs tērpts vidusmēra brits tīri labi jūtas savā māla ķieģeļu būcenī, dienas lielāko daļu sēžot pie televizora. Valsts ar kādu pabalstu varbūt pabalstīs, bet ēdienu par tīri ciešamu cenu jau nopirks kādā apkārtējā lielveikalā. Kamēr mūsu ārzemniekiem piederošie lielveikali drīzāk aizrīsies, nevis nolaidīs maizei vai pienam pusi cenas, ja termiņš šodien beigsies. Mūsu lupatbodniekli ar zelta zobiem mutē labāk sapūdēs savas kurpes, nevis atdos tās par pašcenu, lai tik nauda atgrieztos. Tāpēc jau arī tā ir, ka mūsu veikalos izliktas lielas reklāmas ar 70 un vēl vairāk procentu atlaidēm, kuras piemērotas matu gumijām vai šallēm, kamēr cilvēkam ikdienā nepieciešamais stāv ar diezgan smieklīgu atlaidi. Bet tur atlaides nozīmē atlaides. Un no Latvijas aizbraukušais to redzot žilbst, pērk un domā, ka leiputrija klāt. Nekaunas sēdēt lidmašīnā vai autobusā un skaļi, vecos labos krievu vārdiņus ik pa teikumiņam iespraužot, gānīties tā, ka nelabi metas. Un bieži vien dara to vareni. Viens otrs tautietis iekarst pat tik ļoti, ka pāriet krievu valodā, lai vienotā simbiozē ar Latviju pametušajiem lillāpasniekiem apspriestu pozitīvās pārmaiņas Krievijā. Bet citi turpretī īsts Latvijas lepnums aiz robežām. Zin kam piederīgi, zin, kādēļ devušies svešumā. Ar Latvijas karogu sirdī, atceroties, ka Latvija un neģēlīgs politiķis vai neapdāvināts birokrāts nav sinonīmi.
Dievs svētī Latviju!

P.S. Runājot par to laimi svešumā, laba viela pārdomām bija lasāma iekš TVNET. Un nedaudz bildīšu par viesošanos ieliku teitan: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623418996200/.

1 komentārs:

renuar teica...

Tā tava skaistā lasāmviela ir FEIKS, apmaksāta reklāma