Šodien tik skaista saulaina sestdiena. Zilas, zilas debesis. Sniegs, neliels sals. Atcerējos, ka pulkveža Oskara Kalpaka bojāejas diena. Reizē drūmas atmiņas, taču lepnums, ka no mūsu tautas vidus nākuši tādi vīri. Un ne jau viens vai daži. Cik tūkstoši droši gāja pretīm ienaidniekam, lai cīnītos par jauno Latviju, vien ir vērts pieminēt.Šorīt izlsīju, ka Latvijas Valsts arhīvā atrasts kāds iepriekš nezināms dokuments, kas apliecina to, kas atradies pie pulkveža Oskara Kalpaka viņa nāves brīdī 1919. gada 6. martā. It kā jau nekā tāda, kas varētu pārsteigt. Vien uzskaitīts, kas jau kārtīgam virsniekam vienmēr ir līdzi- personiskās higiēnas lietas, kabatas baterija, rakstāmpiederumi, daži veļas gabali, pulkstenis utt. Taču lasot es sajutu tādu kā neaprakstāmu to dienu traģismu, kam nācās iziet cauri ne tikai pulkvedim, bet arī pārējiem vīriem. Karavīrs un varonis tā kā, taču reizē viens no mums. Ar domām, pārdzīvojumiem, rūpēm par savu veselības stāvokli vai raizēm par uzdotā uzdevuma izpildi. Un tas lika padomāt par senatnē teikto, ka par varoņiem nepiedzimst. Tas nav rakstīts ne zvaigznēs, ne izzīlējams pie maksas šarlatāniem. Par varoņiem kļūst daudzi no mums pašiem, kas bieži vien šai misijai nav pat mērķtiecīgi gatavojušies. Un tieši šīs sajūtas manī vēl vairāk stiprināja apziņu, cik man personīgi ir svarīga mūsu valsts, mūsu Dzimtenes pagātne, visa tauta un tās nākotne.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru