Raimonds Pauls Neatkarības dienas koncertā Liepājā

Atšķirībā no citiem gadiem, kad pat saules apspīdētā laikā Liepājā tik pat kā nekas neliecināja, ka ir lieli svētki, šogad, spītējot drēgnumam, ikviens varēja būt dalībnieks jaukos pasākumos. Jau pa dienu Rožu laukumu ieskandināja bērni. Pēc tam uz skatuves bija skatāma Jāņa Lūsēna koncertprogramma "Tautas laiks". Neskatoties uz ļoti nemīlīgo dienu, cilvēku sanāca daudz. Bet galvenais- itin visi labā omā.

Savukārt vakarā Liepājas teātrī pulcējās ļaudis, lai svinētu svētkus, klausoties mūsu mīļo maestro Raimondu Paulu, kura skaņdarbi tika uzticēti Latvijā ļoti labi pazīstamiem mūziķiem- Aivaram Hermanim, Vjačeslavam Mitrohinam, dziedātājiem Andrim Ērglim un Ievai Dreimanei, savukārt akordeona solo tika uzticēts Lindai Rozentālei. Un protams, skaņas piepildījumu nodrošināja neatņemama Liepājas kultūras daļa- Liepājas Simfoniskais orķestris, kuru diriģēja maestro Jēkabs Ozoliņš. Kā jau bija gaidāms, koncerts izgāja ārpus visiem formāliem atturības ierobežojumiem, jo lieliskais Raimonds Pauls ar mūziķiem spēja radīt tik neticamu gaisotni, ka publika vēl ilgi nebija gatava atlaist ne maestro, ne pārējos skatuves māksliniekus. Koncerts beidzās vien tad, kad maestro sev raksturīgajā manierē ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi iesāka vien viņam zināmu meldiņu, kas ātri transformējās vecajā labajā- Mājās jāiet!

Reportāža no koncerta aplūkojama te: http://www.flickr.com/photos/aigarsprusis/sets/72157623993011018/

Mana 4. maija Latvija

Atceros, agrāk dažās politiskajās aprindās bija politisks modes kliedziens izmanot jēdzienu 4. maija Latvija un 4. maija režīms. Dažādi tam bija iemesli. Lielā mērā iemesli tie paši, kas šodien- nosacīti 18. novembra (Ulmaņa laiku) Latvijā bija zaļāka zāle, latvieši laimīgāki, bet 4. maija Latvijā viss ir sliktāk. Lielā mērā tā jau arī ir. Pirmā Latvijas Republika bija pašu latviešu veidota valsts, kuras brīvība izcīnīta ar ieročiem rokās un kuras galvenā bagātība bija nevis ostas vai rūpnīcas, bet tauta tās cēlākajā nozīmē. Diemžēl, pēc 4. maija sabiedrībā tikušas piedzīvotas vienas vilšanās pēc otras, kuras vairumam ir spilgti iegūlušās atmiņās. Vieniem tās ir banku krīzes, otriem denacionalizācija ar visām no tās izrietošajām sekām, bet trešiem vilšanās pašu izvēlētajos valsts priekšstāvjos. Citiem tās bija sāpīgas atmiņas par okupācijas laiku pārestībām, kuras tā pa īstam nekad nav arī remdētas. Pieliekot klāt regulāro varas politisko tuvredzību, nemākulību un klajo nekaunību, ilūzijas pazūd un cerību vietā piezogas neticība. Savukārt citiem saglabājušās atmiņas par laikiem, kad varēja ar kāju vērt vaļā visas durvis, runāt vienā valodā vai uz puses Zemeslodes un par iztikšanu daudz nedomāt. Taču to, kas varētu pastāstīt, kādas grūtības un netaisnības bija laimīgajā Ulmaņa laiku Latvijā, palicis gaužām maz. Jo bija taču gan bankroti, gan bezdarbs, gan korupcija. Tieši tāpat kā citur. Ne vairāk un ne mazāk. Arī politiskās nekonsekvences bija tieši tik pat, cik šodien. Un varbūt pat vairāk. Par to esmu rakstījis agrāk, tādēļ neiedziļināšos.

Allaž esmu mīlējis 4. maija svētkus. Tie ir īpaši ne tikai tāpēc, ka šī diena pirms 20 gadiem atnesa Atmodas laiku sapņu un cerību piepildījumu, bet arī tādēļ, ka šo dienu skaidri atceros. Atceros uztraukuma pilnās minūtes, sēžot pie televizora, kad tika skaitītas balsis, kas dotas par neatkarību, atceros aplausus un gaviles visapkārt. Atceros sajūtas, kad skaistā, siltā maija pēcpusdienā atnācu mājās, esot vienā valstī, bet iznākot pa mājas durvīm pēc dažām stundām bija Latvija. Brīva, neatkarīga Latvija. Toreiz, esot 14 gadus vecam, par to, ka še atradās desmitiem tūkstošu padomju armijas militāristu un tūkstošiem cilvēku, kas gatavi pret mums vērst ieročus, braukt pāri cilvēkiem ar tankiem un sabradāt mūsu jauno neatkarību, nedomāju. Manā sirdī bija līksmība. Biju laimīgs bezgala. Uz pašbūvētā sinepju krāsas BMX, piesēju mazu- divu plaukstu lieluma Latvijas karodziņu, ko pirms tam biju pats darinājis un turējis uz palodzes. Emocijas bija tik lielas, ka nākamajā dienā no skapja paņēmu tumši sārtu audumu, ko mamma rūpīgi glabāja, lai šūtu sev kleitu un izgriezu no tā lielu taisnstūri, kuram pa vidu iešuju strēmeli no balta palaga. Karogs nesanāca diez ko taisns. Toties liels. Izkāru to pāri balkona malai un stāvēju pie tā. Priecājos, jutos laimīgs, lepns, saviļņots, sajūsmināts.

To, kas sekoja vēlāk, ir cits stāsts. Arī es esmu jutis vilšanos, ko vienmēr spēju uzvarēt, atsaucot savā atmiņā šos pārdzīvojumus 1990. gada 4. maija saulainajā pēcpusdienā. Esmu savā 34 gadu mūžā piedzīvojis daudz brīžu, kuros manī iezagušās šaubas un kauns par to, kas notiek Latvijā. Taču jauku brīžu, kas man licis lepoties ar savu valsti, bijis vairāk. Nekad neaizmirsīšu dienu, kad mani vecāki devās uz Rīgas barikādēm, nekad neaizmirsīšu dienu, kad Liepājas ostmalā tika iesvētīts mūsu pirmā karakuģa "Sams" karogs un pirmo reizi mūžā ieraudzīju leģendāro Hugo Legzdiņu. Nekad neaizmirsīšu daudzus brīžus, kas jau tapuši par vēstures liecību, taču saulaino 1990. gada 4. maiju es atceros ar vislielāko siltumu. Par to es stāstu saviem bērniem. Viņi ir 4. maija Latvijas bērni, kas šo valsti mīl tādu, kāda tā ir. Viņi ar to lepojas.

Maiju sagaidot

Sākot jauno mēnesi, pamanīju, ka mans raksts "Georga lentītes?" ļoti, ļoti korektā un literārā valodā ir iztulkots krieviski. Milzum milzīgs paldies man nezinām censonim, kurš paveica šo darbiņu. Diemžēl manas krievu valodas zināšanas jau sen nav tik spīdošas, lai paveiktu ko tik svarīgu bez citu atbalsta. Ja par to pašu tēmu, tad iesaku izlasīt šo: http://mnja.livejournal.com/16496.html

Otrā lieta, ko vēlos atgādināt, ir mana individuālā akcija "Sarkanbaltisarkanā lentīte". Šīs iniciatīvas ietvaros individuāli esmu izplatījis ap 60 metriem puslīdz vienādi sagrieztu sarkanbalti sarkano lentīšu. Patreiz manos krājumos vēl ir 100 metri, ko līdz 4. maijam grasos izdalīt. Visticamāk, ka lielāko daļu sanāks izdalīt Liepājā, Rožu laukumā 4. maija koncerta laikā. Ar lielu prieku varu darīt zināmu, ka šogad pa Liepāju kursē mašīnas, kuras rotā šīs lentītes. Un to redzot, sirds gavilē. Tādēļ esmu nolēmis šo iniciatīvu atkārtot arī turpmāk. Priecāšos, ja kāds liepājnieks mani atbalstīs (organizācijas ar politisku virzienu gan mani lūdzu netraucēt).

Visbeidzot pie interesantām lietām iesaku noskatīties Jura Paidera runu prokuroru sakarā. Ļoti, ļoti nopietna viela pārdomām. Bez tam labs paraugs mūsu flegmatiskajiem politikāņiem, kā vajag uzvesties kameru priekšā.