Katram savs

Uzvarētāji aizgājuši, kakas un atkritumi palikuši. 2009. gada 10. maija rīts. (Daces Kalniņas foto)

Brīžam liekas, ka nekas vairs nespēj izbrīnīt. Nu tādi viņi vienkārši ir. Rīkojas stulbi, uzvedas ārišķīgi, mīl ieraut un radīt problēmas tur, kur to nav. Sit pie krūtīm un prasa mīlēt, bet rungu no rokām neizlaiž. Sauc "uzvara!" un grib uzvarētāju titulus, bet grib braukāt zaudētāju mašīnās, ēst zaudētāju ēdienu un dzīvot zaudētāju valstī. Jā, sen zinām, ka visi ap viņiem ir slikti. Amerikāņi ir stulbi, taču Amerikā ir labāk nekā savās mājās. Latvieši un igauņi ir fašisti, bet ar viņiem ir labāk nekā starp savējiem. Slikti ir arī ukraiņi un baltkrievi. Viņi ir nodevēji. Bet pie viņiem arī nav slikti. Slikti ir arī visi pārējie.
Un tomēr, ir reizes, kad ir par ko brīnīties. Gluži kā avangardistu darbos: nogalināt caru un ļauties mazohisma pilnai boļševiku valdīšanai. Ciest badu, bet būt lepnam, ka dzīvo vislielākajā valstī pasaulē. Nogalināt savus mācītājus un sagraut baznīcas, bet raudāt, ka Visaugstākais pametis likteņa varā. Likvidēt dzejniekus, bet pēc tam zem segas lasīt to darbus. Bet kad tiek piedzīvota likteņa labvēlība, atkal dvēsele prasās pēc pātagas. Godā tiek celti tie, kas kāva un mocīja. Bet arī caru gribas. Tad nu jādomā kā būt. Risinājums tiek rasts cienīgi: Staļina himna arī izrādās laba, bet pats Staļins tiek pasludināts par svēto un sarkanie karogi plīvo kopā ar cara karogiem. Abi esot laikmeta simboli. Kopā ar sirpi un āmuru tiek mēģināts sapārot divgalvu ērgli. Bet tie, kas nobendēti sirpja un āmura vārdā, sen jau satrunējuši. Ko tur daudz, viņi neko neteiks. Kāda starpība, miljons šur vai tur?
Bet te kāds savdabīgs simbolisms...