Kāds zīmīgs fragmentiņš no izcilās krievu filmas "Suņa sirds", kas pilnībā attiecas uz izjūtām par Krievijas proponēto pompozitāti 9. maijā un šādu tādu pašmāju ļautiņu izdarībām.
Nu, zaudējām. Nu ko, tas ir sports. Neteikšu, ka bija jautra oma. Bet ne vairāk. Taču tas, ko man nācās piedzīvot vakar pēc hokeja, bija beidzamais piliens manā pacietības jūrā. Un sākšu no gala.
Kā pienāk aprīļa beigas, pie daudzām jo daudzām mašīnām redzamas oranži melnās lentītes. Tā tas notiek teju pēdējos piecus gadus. Teikšu tā: pirmo gadu man tās netraucēja. Pēc gada sāku domāt: ko viņi ar to grib pateikt? Es un visi pārējie taču zin, kad beidzās karš. Bet, kad pērn šo lentīšu padarīšana aizgāja tik tālu, ka to vizualizācijas mirguļoja burtiski visur- Krievijas un pat Latvijas TV, internetā, pie mašīnām un pat pie daža laba indivīda drēbēm, man tas lika aizdomāties. Vārdi- ''lepojamies'' un ''atceramies'' šo lentīšu sakarā jau sāka kaitināt, redzot katra gada 9. maija trokšņainos pasākumus Pārdaugavā un citviet. Kad vērīgāk ieskatījos, pie kādām mašīnām bija šīs lentītes, pamanīju, ka lielai daļai numuru stiprinājumus grezno divu veidu uzraksti- CCCP vai Russia. Nesen parādījās arī uzraksts Россия. Daža laba mašīnas salonu sāka greznot kāds Krievijas karodziņš. Taču kad 3. aprīlī pirms un pēc visiem zināmās hokeja spēles pa Liepājas ielām ieraudzīju braucam vismaz duci automašīnu, kuras rotā ne tikai iepriekš nosauktā simbolu komplektācija, bet arī Krievijas karogi, tas jau lika ne pajokam nodrebēt. Vēlāk internetā izlasīju, ka Rīgā aina bijusi līdzīga. Pieņemot, sports ir sports, daudz nebūtu jābēdā. Katram savi favorīti, katram savi prieki. Taču to, kad pa manas dzimtās pilsētas ielām joņo mašīnas, kuras rotātas ar Krievijas karogiem un no kuru atvērtajiem logiem skan lāsti pār mani un Latviju, saglabāt pat ārēju savaldību ir gaužām grūti. Nu kāds te sports? Kāds sakars sportam ar drēbēm, kuras rotā padomju režīma simbolika?
Ziniet, es kā vienkāršs latvietis krievu filozofiju laikam īsti nesaprotu. Neesmu arī mediķis. Tādēļ neņemos spriest kas tas ir: dzimtenes sajūtu zaudējušo spriedze vai pilnīgi atklāts riebums pret to vietu, kurā viņi dzīvo. Es spriežu pēc sevis un savas loģikas: lai kā man patiktu Vācija, es taču nevarētu atļauties braukāt pa Londonu ar ķeizariskās vai Hitlera Vācijas simboliem un pa mašīnas logu lamāt Angliju. Bet viņi- vietējie Latvijas krievi taču to dara! Un nekādas pazīmes, ka tādējādi tiek izrādīts prieks vai lepnums par sev tīkamo, neredzu arī.
Kas attiecas uz pašiem krieviem, tad labāk par pašiem krieviem es uzrakstīt nespēšu: ''Помните? Гордитесь? Начните со своего ебаного подъезда, куда без зажатого носа зайти сложно. Вкрутите лампочку, покрасьте стену, отмойте лифт. Тогда то, ради чего, возможно, воевали ваши предки, станет немного ближе'' (Atceraties? Lepojaties? Sāciet ar savu iz**** kāpņu telpu, kurā bez aizspiesta deguna ieiet nav iespējams. Ieskrūvējiet spuldzīti, nokrāsojiet kāpņu telpu, izmazgājiet liftu. Varbūt tad tas, par ko karoja jūsu senči, kļūs mazliet tuvāks). Vai nav viedi vārdi?
Vēl kāds viedoklis: "Лучше бы все лаве, что тратят на празнование, отдали бы пенсионерам. Пока молодые без дуплей гоняют с пивасом и гадят окурками, обильно напиваясьв честь праздника, некоторые ветераны, ходят в толпе синих безумцев и собирают бутылки с банками" (Labāk visu naudu, ko tērē svinēšanai, atdotu pensionāriem. Kamēr jaunie dzer alu un piedrazo ar izsmēķiem, un krietni piedzeras par godu svētkiem, daži veterāni staigā šo neprāšu barā un lasa tukšās pudeles).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru