Svētki agrāk un tagad

Ziemassvētki klāt. Nez kā citur, bet Liepājā balti tikai daļēji. Nezinu arī kā citur, bet tāda īsta svētku noskaņojuma sabiedrībā nejūtu. Daudz kurnētāju. Daudz čīkstuļu. Kā jau rakstīju iepriekš, lieli "nopelni" šim noskaņojumam tieši sabiedriskajiem medijiem, kuri par savu goda pienākumu uzskata sabiedrības tracināšanu par pilnīgi visu. Lielākoties jau tracina tas, ka tiek sacelta vētra par dažnedažādu sīko gariņu nelietībām, kamēr lielie politiskie/ekonomiskie un visādi citādi smagsvari turpina čakarēt tautu un valsti.
Taču šodien noskatījos kādu Ziemassvētku hroniku, kas lika aizdomāties, ko nozīmē dzīvot vizuāli politiski idealizētā sistēmā. Kad neskan ikdienas kritika, tiek cildināts vadonis, regulāri atzīmēti valsts sasniegumi. Hronika rāda laiku tieši pirms 70 gadiem- 1939. gada Ziemassvētkus. Un grūti nepamanīt šīs hronikas likteņa ironiju- pēc pusgada Latviju sagaidīja šausminoša okupācija, bet pēc gada Otrais pasaules karš, kurš Latviju skāra daudzkārt nežēlīgāk nekā vairumu citas valstis. Arī paša vadoņa laiks, pateicoties paša tuvredzībai un neizlēmībai, strauji tuvojās noslēgumam. Iespējams kļūdos, taču okupācijas sekas būtu bijušas gluži citādas, ja pār Latviju nelidinātos vadoņa Ulmaņa ''visuvarēšanas'' un ''visuzināšanu'' plīvurs. Par Ulmaņa "samtainās" valdīšanas sekām jau reiz rakstīju. Tāpēc ir jāatvēsina tie neprāši, kuri par visu varu cenšas iebarot cilvēkus ar domām par stingro roku. Nu neatrast mums tik izcilu taktiķi, politiķi un sabiedrisko darbinieku vienlaikus, kas spētu nepieļaut Ulmaņa liktenīgās kļūdas.

Atskats vēsturē

Šodien laikrakstā "Neatkarīgā" izlasīju Jura Paidera rakstu ''Vēsture atkārtojas 1932 = 2008''. Pamatā jau daudz pareiza cienītā Paidera rakstiņā, tikai šo to cienītais palaidis garām. Proti, J. Paiders raksta sekojošo, atsaucoties uz Riharda Treija grāmatu ''Latvijas brīvvalsts Ministru prezidenti (1918–1940)'': ''[...]1931. gada rudenī saimnieciskās krīzes izpausmes bija pilnībā pārņēmušas Latviju, jo lauksaimniecības precēm cenas nokritās zem pašizmaksas un sākās zemnieku izputēšana. Lauksaimniecības preču eksports samazinājās, un sākās valūtas krīze. 1931. gada nogalē par Ministru prezidentu kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks.[...]'' Pirmkārt jau neprecīzi minēts, ka M. Skujenieks bija tā teikt sociķis. Pirmkārt jau M. Skujenieks bija viens no netipiskākajiem sociāldemokrātiem, jo allaž savos uzskatos bija vairāk labējs, nekā kreiss. Bez tam 1931. gadā Marģers Skujenieks jau bija ''Progresīvās apvienības'' biedrs. 1934. gada apvērsumu M. Skujenieks atbalstīja kā dedzīgs Latvijas patriots, kļūdams par Ministru prezidenta biedru. Vēlāk gan Skujenieks vīlās Ulmaņa neizpildītajos solījumos par jauno Satversmi un valdību pameta.
Tāpat Paidera kungs atsaucas uz to, ka M. Skujenieka valdības ''pirmais solis bija radikāla valsts budžeta izdevumu samazināšana. Galvenais, uz kā valstij izdevās mobilizēt resursus lauksaimniecības un rūpniecības atbalstam, bija Kara ministrija, jo militārie izdevumi tika samazināti līdz nepieredzētam minimumam. Izdevumu samazināšana vismazāk skāra Izglītības un Iekšlietu ministriju.'' Fakti gan liecina ko citu. Lauvas tiesu budžeta zaudēja arī Iekšlietu un Izglītības ministrija. Piemēram, Izglītības ministrijas budžets 1931.- 1932. gadā bija 20,7 miljoni latu, savukārt 1932.- 1933. gadā tikai 13,8 miljoni latu. Tas tiesa, cieta arī Kara ministrijas budžets. Neapmierinošs tas palika līdz pat 1939. gadam, kad Kārļa Ulmaņa valdība atjēdzās, ka Otrā pasaules kara un PSRS iebrukuma priekšvakarā valsts lepnums un sargs-armija bruņota ar Pirmā pasaules kara ieročiem. Kad līdzekļi armijai tika rasti, bija jau par vēlu. Bija sācies Otrais pasaules karš un ieroči bija prece Nr.1 visām valstīm.