Meklēšana

2010. gada 19. februāris

Kad kauns pavisam zudis

Nē, laikam bez tā nekādi. Bez izbrīna. Bez nebeidzama izbrīna. Par ko? Nu par to pašu- par Krieviju. Valsti, kuras dvēseli laikam saprast nevar. Maziskuma un patmīlības nomocīta. Nu kā lai citādi tulko principiālu slepkavas slavināšanu par spīti tam, ka šis slepkava- Vasilijs Kononvs ir atzīts par vainīgu ļoti smagos noziegumos? Kononovs, kurš tagad pavada sava asiņainā mūža pēdējās dienas, Otrā pasaules kara laikā nodarbojoties ar marodierismu un atklātām slepkavošanām, notiesāts tieši par varasdarbiem pret absolūti nevainīgiem cilvēkiem, tostarp par dzīvas grūtnieces sadedzināšanu, kas jau ir kaut kas tik ārprātīgs, ka normāla cilvēka saprašanai par smagu. Bet redz, mūsdienu Krievijā viss citādi. Un ko gan brīnīties par tāda sīka neģēļa godāšanu, ja burtiski tiko par spītu pašu cilvēku protestiem, Maskavas varas iestādes nolēmušas skaļi atzīmēt Vācijas sakāvi Otrajā pasaules karā ar ielu dekorācijām, kurās būs redzams cilvēces vēsturē nežēlīgākais un asiņainākais tirāns Josifs Staļins, kura priekšā Hitlers izskatās pēc nešpetna razbainieka?
Redzot kaut ko tik neloģisku, cinisku un vēsturi revidējošu, tādi sīkumi kā Krievijas olimpiskās izlases sportistu niķošanās jau šķiet pēc karikatūras. Tādēļ par tiem sporta komediantiem nemaz negribas domāt. Olimpiādes rezultāti, tostarp šodienas hokeja spēle starp Slovākijas un Krievijas izlasēm, visu salika pa plauktiem. Uzvar labākie, bet, kas nevelk, labāk, lai izvēlas lielisko iespēju pastāvēt klusi. Ja nē, tad neatliek nekā cita, kā lietot līdzību par cilvēku tramvajā, kurš pietaisījis bikses bļauj uz blakussēdētāju par neciešamo smaku.

Nav komentāru: