Kā šodien atceros 2000. gada 12. augustu. Tā bija savāda diena. Visos pasaules ziņu kanālos runāja par kādu Krievijas zemūdeni, kas nogrimusi. Atklāti sakot, vairumam bija nospļauties, ka pa burbuli aizgājusi vien no Krievijas zemūdenēm vai nokritusi kārtējā no daudzām Krievijas armijas lidmašīnām. Kaut kas tāds tur notiek tik bieži, ka visi pieraduši. Taču lielākais šoks bija par ko citu, proti, visu laiku tika runāts, ka zemūdenē vēl ir dzīvi jūrnieki. Un izrādijās, ka bija arī. Vismaz ducis vīru sēdēja simts metru dziļumā, pilnīgā tumsā, aukstumā un mira nost no skābekļa trūkuma veselu nedēļu, kamēr Krievijas amatpersonas jaunā valdnieka Putina personā ietiepīgi atteicās no ārvalstu palīdzības, lai glābtu izdzīvojušos. Mediji, kas šo notikumu sakarā atļāvās kritizēt jauno Krievijas mesiju, bija vieni no pirmajiem, kas saņēma toreiz vēl samērā neveiklā Putina režīma pletnes sitienus.
Pagājuši desmit gadi un kāda ir Krievija? Tajā ir kļuvis labāk? Tur vairāk mīl savējos, nerunājot par citiem? Tur vairāk gatavi glābt nelaimē nonākušos? Ak, kaut nu. Līdzīgi kā PSRS stagnācijas laikos, Krievija nepastāv nelaimju, jo par tām mēdz runāt izvairīgi vai runāt neļauj vispār. Ja Krievija kļuvusi varenāka un labāka pašu acīs, tad Kremlim pakalpīgo mediju dēļ. Ja Krievijas vārds izskan biežāk, tad bieži vien tas notiek gaužām banāli- 9. maijā grandiozu parāžu laikā, ar kāda kašķīga sportista palīdzību, ar nebeidzamiem konfliktiem ar kaimiņvalstīm, ar Krievijas uzrakstiem uz treniņbiksēm... Atceros arī Putina uzvedību pie Larija Kinga CNN raidījumā. Vāji slēpta ņirgšana- mazākais, ko varēja redzēt. Tādu es redzu šodienas Krieviju. Valsts, kura sakās, ka esot pasaules centrs, kamēr paši burtiski gruzd no iekšpuses savas nenovīdības dēļ.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru