Kāds no raksturīgiem angļu krodziņiem Jorkā.Jāsāk ar to, ka Jorkā bija Romas impērijas Britānijā ieņemto zemju administratīvais centrs. Jorkas kolonizācija ar brutālu spēku notika krietni vēl pirms Kristus dzimšanas. Kaut romieši bija nežēlīgi kolonizatori, nevar noliegt, ka tieši Romas impērijas iebrukums Lielbritānijā ienesa daudz jaunievedumu. Starp tiem minami slavenie romiešu ceļi, tilti, apūdeņošanas sistēmas, kanalizācija utt.
Jorkas vecpilsēta. Kā radīta, lai fotografētu, baudītu un priecātos par saglabāto arhitektūru.
Jorkā arī izveidojās pirmās kristiešu draudzes visā Britānijā. Tas notika ap 306. gadu pēc Kristus dzimšanas. Jau 312. gadā Jorkā tika uzcelts pirmais kristiešu dievnams. Pēc Romas tirānijas Jorkā un lielā daļā Britānijas nesākās viss angļu netraucēta valdīšana. Ap septīto gadsimtu par Jorkas valdnieku kļūst karalis Edvīns no Ziemeļu Umbrijas (Edwin of Northumbria), ko kristīgi pagremedēja bīskaps Paulīns (Paulinus). Karalis Edvīns Jorku nodēvēja par Jorviku un ienesa šij britu pilsētā vikingu tradīcijas. Līdz ar šo laiku sākās vikingu kultūras invāzija Britānijā. Vikingi pašā Lielbritānijas vidienē atstāja paliekošu iespaidu, izveidojot gan skandināvu tirdzniecības ceļus, gan sadzīves kultūru, gan kaujas tradīcijas, taču pēc aptuveni četriem gadsimtiem vikingu kundzībai Lielbritānijā pienāca gals. Angļu bruņiniekiem izdevās izspiest vikingus, taču Jorkā joprojām ir uzskats, ka šejieniešiem ir jauktās britu- vikingu asinis. Jorkieši par to lepojas. Mūsdienās Jorka ir ļoti, ļoti skaista pilsēta, kuras lepnums ir grandiozā, ja neteiktu vairāk, katedrāle, ko apjož senais Jorkas aizsargmūris un valnis. Ar ko tad šī Jorkminsteres (York Minster cathedral) katedrāle ir tik dižena? Pirmkārt jau ar milzīgajiem izmēriem! Dievnama iekšienē, stāvot tieši zem torņa paveras prātam neaptverams skats. Augstums, vismaz tik, cik deviņstāvu namam. Nams ir patiesi grezns. Katedrāles iekšiene ir viena liela un milzīga telpa, kas sadalīta ar grezniem altāriem un metāla kaluma nožogojumiem. Dievnams ir sadalīts tādos kā vairākos līmeņos, bet ne stāvos. Tajā joprojām pulcējas Britānijas bīskapi un lemj baznīcai svarīgus jautājumus. Te dzied visā pasaulē pazīstamais Jorkminsteres korāļu koris. Par ieeju šajā arhitektūras brīnumā ir jāmaksā ieejas biļete. Vienai personai cena ir ap piecām mārciņām. Studentiem, invalīdiem, pensionāriem un bērniem atlaides. Bet ko par biļetes cenu, tā nauda ir to vērts! Atļauts gan filmēt, gan fotografēt, ko desmitiem tūristu vienlaicīgi arī steidz darīt. Bet pats iespaidīgākais ir tas, ka šij katedrālei ir milzīgs vecums. To iesāka būvēt tālās pirmās tūkstošgades mijā! Mūsdienu izskatu šis grandiozais dievnams ieguvis ap 1400. gadu. Tomēr, runājot par šā nama skaistumu, nevar nepieminēt, ka tas celts burtiski uz kauliem. Nams būvēts simtiem gadus. Klinšaino augsni skaldījuši un namu pretīm debesīm slējuši tūkstošiem amatnieku, no kuriem daudzi gāja bojā. Par šausmīgajiem darba asptākļiem pat vēstī katedrāles sienā izveidota aina, kurā redzams strādnieks, kas kaļ klints bluķus katedrāles kazemātos. Katedrāles pagrabstāvi joprojām vieš diezgan baisu skatu. Ne miņas no cēlās un grandiozās virszemes arhitektūras…
Jorkminsteres (York Minster cathedral) katedrāle.
Kāda nama pagalms pie pašas katedrāles.
Jorka ir pilsēta, ko dēvē par Lielbritānijas dzelzsceļa galvaspilsētu. Starp citu, te ir iespaidīgs dzelzsceļa muzejs uz ko no paša pilsētas centra vizina ekskursiju vilcieniņš ar automašīnas riteņiem.
Jorkas ielās kā gadatirgū- pilns ar maziem veikaliņiem un krodziņiem, kuros tiek laipni gaidīts ikviens. Protams, ne ar tukšu kabatu.
Pēc Jorkminsteres katedrāles apmeklējuma ikviens tūrists steidz apmeklēt brīnišķīgo Jorkas vecpilsētu un tās neskaitāmos suvenīru veikaliņus un vasaras kafejnīciņas. Arī mēs. Līdzīgi kā tas bija Vitbijā, arī te visa vecpilsēta ir viens vienīgs britu arhitektūras paraugs. Šauras bruģētas ieliņas, mazie veikaliņi, tumšās vārtrūmes utt. Šajā pilsētā var redzēt un just, ka vietējie ļoti lepojas ar savu vēsturi. Ik uz stūra plīvo impērijas karogi, izlikti dažādu ģerboņu atveidi, vikingu ragainās cepures, daiļskanīgi iestāžu nosaukumi kā “King Arthur” utt. Te ir veikali, kuros tirgo bruņinieku bruņas, zobenus, vairogus, sitamās vāles, šķēpus, arbaletus un citas regālijas. Ir gan suvenīru zobeni, ko nolikt savās mājas uz plaukta, bet ir arī visīstākie seno bruņinieku zobeni, ar kuriem nešaubīgi varētu arī šo to sacirst! Bez tam te ir kas tāds, ko līdz šim Lielbritānijā nebiju manījis- ieroču veikali tirgo visa veida šaujamieročus tieši blakus arhaiskām vālēm un arbaletiem. Blakus lokam un bultām ir mūsdienīgas pistoles, automāti un karabīnes.
Viens no Jorkas simboliem ir arī senais pilsētas mūris, kurš daļēji atjaunots vēl 19. gadsimtā.
Kad vecpilsēta palika aiz muguras, apstaigājām Jorkas centru, kas no vecpilsētas atšķīrās ar relatīvi platajām ielām (tik pat "lielas", cik Graudu iela Liepājā). Arī pa šīs pilsētas ielām kursē divstāvu autobusi, kuru otrajam stāvam nav jumts. Tas, lai tūristiem būtu ērtāka pilsētas aplūkošana. Pametot Jorku, palika atmiņā skaista pilsēta, kura pratusi saglabāt ļoti daudz senatnīguma. Tas ir tieši tas, ko mēs varētu izdarīt Latvijā. Netrūkst mums pilis, muižas, vecpilsētas un skaistas dabas. Arī mūsu pilsētā ir daudz, kā rādīt un cerams, ka reiz arī jorkieši apmeklēs mūsu Liepāju un jūsmos par latviešu un seno kuršu vēsturi, kuri sakāva varenos vikingus, kas tik ilgus gadsimtus kolonizēja Jorku…
Aigars Prūsis, 2004. gada augusts
4. daļas beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru