Esam veiksmīgi atraduši brīvu vietiņu stāvvietā.
Tuvojoties Vitbijai, pamanām to pašu, kas raksturo Lielbritāniju kopumā: kalnains, nav mežu, bet viss perfekti sakopts. Britānijā meži gan ir bijuši, pirms četriem gadsimtiem (kā nekā Notingemas, tai skaitā Vitbijas mežos taču saimniekoja Robina Huda vīri!), taču tie pamatīgi izcirsti. Iespējams, ka tie nebija tik lieli kā pie mums, tomēr tie bija. Tagad tikai parki un krūmāji. Ilgi domājām, kādēļ tos neatjauno. Tad uzzinājām, ka te ir ārkārtīgi mālaina un klinšaina zeme. Mežu trūkumu celtniecībā kompensēja britu kolonijas visās pasaules malās. To dara joprojām.
Vitbijas ostiņa. Šķiet, karstās vasaras dēļ, mazliet pažuvusi.
Agrāk Vitbija bija angļu zvejnieku ostas pilsētiņa. Tajā piestāja gan lieli tirdzniecības burinieki, gan mazas piekrastes zvejnieku koka laiviņas. Mūsdienās zvejošana ir palikusi vairāk kā izklaide, kaut šur tur Vitbijā bija redzami tīkli un murdi, kas izlikti žāvēšanai. Šajā ostā stāv arī laivas, jahtas un kuģīši, uz kuriem var noīrēt visu nepieciešamo makšķerēšanai gan zvejai. Šāds pakalpojums tur ir ļoti pieprasīts. Starp citu- Lielbritānijā makšķerēšana nekur praktiski netika manīta, vismaz tādos apmēros kā Liepājā, kaut Stoktonā dzīvojām netālu no Tīsas upes. Vienīgos zivju medniekus ieraudzījām tai pašā Vitbijā. Izskatījās, ka daudziem šī nodarbe ir kā eksotika. Vai tas būtu saistīts ar to, ka pārtikai te neviens paša makšķerētas zivis nealkst vai ar ko citu, tā īsti uzzināt neizdevās.
Vitbijā ieliņas ir arī mums neierastos izmēros.
Vitbijā ieradāmies rīta pusē, cerībā, ka izdosies ātri un ērti novietot busiņu, jo būs mazāk ceļotāju. Tā kā Vitbija ir ļoti populāra tūrisma vieta pašiem angļiem, brīvdienās te cilvēku ir ārkārtīgi daudz. Ielas ir pārblīvētas, kafejnīcās nav kur pat apsēsties utt. Neskatoties uz to, ka bija darba diena, pilsētā atpūtnieku bija daudz tik un tā. Mašīnu izdevās novietot tieši kanālmalā, bet arī tad nācās meklēt vietu. Stāvvietas automāti te tādi paši kā pie mums. Ņem pretī arī kredītkartes. Ja mums par stāvēšanu izdod mazu papīra taloniņu, ko jānovieto uz automašīnas paneļa, tad Anglijā lielākoties tiek izdotas biļetes, kurām viena puse ir lipīga. Tās pielīmē pie loga tā pat kā mūsu apskates talonus. Laikam, lai nenozustu. Pilsētā uzriez pamanu, ka gandrīz pie visiem namiem plīvo Anglijas karogi. Tie nav Britu impērijas karogi. Anglijai ir savs- balts karogs, ar sarkanu krustu centrā. Šur tur redzami arī impērijas zilbaltsarkanie karogi.
Pasakainas vecpilsētas ainiņas ik uz soļa.
Pirmais, ko Vitbijas viesi steidz apmeklēt, ir grandiozās Vitbijas abatijas katedrāles drupas. Šim arhitektūras piemineklim ir ļoti sena vēsture. Tā dibināta septītajā gadsimtā. Tātad- vairāk nekā 1300 gadu atpakaļ. Katedrāle atrodas augstas klints malā, no kuras un uz kuru paveras vienkārši neaprakstāms skats. Ja klintis ir dabas radīti brīnumi, tad ceļi un arhitektūra ir britu celtniecības brīnumi. Katra ieliņa, nams vai trotuārs ir ļoti rūpīgi būvēts. Vecpilsētā simtiem mazu veikaliņu, kuros atbraukušie meklē kādu suvenīru. Lielā skaitā gan pastkartes, gan vietējo amatnieku darbi, gan tradicionālie suvenīri- krūzītes, karodziņi, krekli, lakati, šalles, vāzes utt. ar Lielbritānijas simboliku. Tā kā brīvdabas muzejs atrodas kalna galā, nāksies pamatīgi nosvīst, lai tur uzkāptu. Vitbijas vecpilsētas šaurās un bruģētās ieliņas ir diezgan stāvas, taču salīdzinot ar veco abatijas ceļu, kas tur saglabājies, tie nav salīdzināmi. Viens otrs drošsirdis uz katedrāles muzeju mēģina kāpt tieši pa šo, neticami stāvo un apsūnojušo bruģi. Kā likts, tiekot līdz pusei, tie slāj uz leju. Kā te ar pajūgiem tika augšā pirms gadu simtiem, netieku gudrs. Visticamāk, ka ar kādu virvju un vilcēju palīdzību. Zirgi tik stāvā kalnā diez vai uzkāptu. Pārējie izvēlas slavenās 199 pakāpienu kāpnes, kuras te redzējušas dažādus kāpējus, dažādos gadsimtos. Ik pa pārdesmit metriem iekārtoti skatu laukumiņi ar soliņiem, uz kuriem atvilkt elpu. Tur pat gandrīz visi mēģina apstāties un iemūžināt fantastiskos panorāmas skatus savos fotoaparātos. Ap šīm kāpnēm viens pie otra sabūvēti nami, kuros ierīkoti gan suvenīru veikaliņi, gan moteļi, gan mazi omulīgi krodziņi. Pamanīju arī kādu specifisku bodīti ar nosaukumu “Just Christmas”. Veikaliņš bija slēgts līdz… Ziemasvētkiem. Tas tiek atvērts ziemas sākumā un slēgts pēc jaunā gada. To atļauties var tikai angļi…
Blakus kāpnēm stāva un šaura ieliņa, pa kuru sensenos laikos brauca pajūgi. Neticami, vai ne?
Privātnamos ap lielo klinti dzīvo turīgie ļaudis, jo šī vieta ir ārkārtīgi prestiža. Tātad- tā ir dārga vieta. Visu namu jumti ir klāti ar sarkaniem dakstiņiem. Nami pamatā ir no sarkanbrūniem vai dzeltenīgiem māla ķieģeļiem mūrēti. Viens otrs nams nokaļķots balts. Logi ir saglabājušies vecie, ar smalku rūtojumu. Acis priecē daudzie un krāšņie ziedi, kas aug gan neskaitāmās puķu kastēs, gan māla podos. Ziedu vispār britu salās ir ļoti daudz. Katrs ceļu krustojums pilsētās, tilts, centrālās ielas un laternu stabs tā tiek dekorēts. Tikai šovasar to sāka darīt arī Liepājā. Kopumā labs paraugs, kā darīt krāšņāku mūsu Latvijas pilsētas ar salīdzinoši nelieliem līdzekļiem.
Vitbijas panorāma. Pilsētā teju visi nami var lepoties ar seno dakstiņu jumta klājumu.
Nonākot līdz klints galam, paveras skats uz Vitbiju no augšas. Redzama osta, tajā ienākošie un iznākošie kuģi, atpūtnieku jahtas un zvejnieku laiviņas. Kalna augšā ieraugām, ka tur atrodas seni kapi. Te apbedīti vietējie muižnieki. Pieminekļi liecina, ka pirmie aizgājēji te apbedīti vēl daudzus gadsimtus atpakaļ. Kapsētā daudz tradicionālo ķeltu krustu. Pie mums Latvijā tādi nav redzēti. Klints malā nesen uzstādīts koka nožogojums ar brīdinājuma zīmēm. Sākumā tām nepievērsu uzmanību, līdz piegāju klints malai klāt… augstums ne pa jokam. Vismaz divdesmit stāvu māju augstums! Tur pat netālu kāds traģisks vēstījums: pie nožogojuma piestiprināti ziedi ar zīmītēm, kurās lasāmi to nelaimīgo vārdi, kas te aiz neuzmanības nokrituši. Viens otrs, kā izrādās, no klints meties lejā labprātīgi…
Skats klints malā. Latvijā pilnīgi neiedomājama aina.
Aiz kapiem stāv klasisks angļu akmens dievnams, kurā dievkalpojumi notiek joprojām. Tā ir svētās Marijas baznīca (St Mary's Church). Aiz brūnā dievnama ir slavenā Vitbijas Drakulu pils, kurā iekārtots muzejs. Vietējā Drakulu pils bijusi rotāta neskaitāmām mošķu un viepļu ģīmetnēm. Pils priekšā apskatāms diezgan dīvaina skata akmens dārzs. Kaut kas līdzīgs lielam strūklakas baseinam, bet ne ūdens, ne strūklakas nav redzamas.
Senā kapsēta kalna galā tagad ir klusa vieta pārdomām. Acu priekšā visa senā Angļu pilsēta, liekot katram justies kam svarīgām un reizē ļoti necilam lielo vēstures notikumu pakājē.
Lai piekļūtu klāt vecās katedrāles drupām, jāpērk ieejas biļete. Tā maksā četras mārciņas. Kopā ar biļeti izdod tādu kā lielu mobilo tālruni. Tas domāts sekojošam: muzeja teritorija sadalīta pa sektoriem. Katram sektoram savs numurs. Tas redzams ik pa pārdesmit metriem. Nospiežot uz šīs klausules redzamos numurus, balss klausulē izklāsta visu, kas saistīts ar katru konkrēto sektoru. Visumā lieliski izdomāts. Piebildīšu, ka klausi, ejot ārā, jāatdod. Starp citu, zagt to vai jeb ko citu ir bezjēdzīgi, visur ir novērošanas kameras, tāpēc te neviens pat nedomā kaut ko bojāt vai nočiept.
Varenās celtnes drupas. Pat pieskaroties tās mūriem, ikviens var izjust vēstures dvašu- bruņinieku soļus, mūku balsis, viduslaiku liturģiju un cīņu trokšņus.
No muzeja līdz katedrālei ir kādi pārsimts metru. No muzeja uz katedrāles līmeni ved moderns lifts, pēc tam līdz drupām var nokļūt pa labi koptu zālienu. Tur pat var gan apsēsties, gan apstaigāt unikālo celtni, gan nodoties klausulē stāstītā aplūkošanai.
Cik gadsimtu aizritējuši, tomēr senie mūri stāv nesatricināmi. Tie pārdzīvos ne tikai mūs, bet vēl krietnu duci paaudžu.
Visumā jāatzīst, ka šī muzeja apmeklējums man sagādāja lielu prieku. Pirmkārt jau tādēļ, ka britu arhitektūra ir pilnīgi atšķirīga no mūsu, kas ietekmējusies pamatā no kontinentālās Eiropas, pamatā Vācijas. Otrkārt ir tāda savāda sajūta pieskarties celtnes mūriem, kura būvēta pirms vairāk nekā tūkstots gadiem.
Mājīgais restorāniņš "The Dolphin", kurā baudījām tradicionālo angļu “Fish and chips”- eļļā ceptu mencu ar ceptiem kartupeļiem. Varen labs pasākums sanāca!
Pēc lielā kāpiena pa Vitbijas vecpilsētas ieliņām, mūs veda baudīt slaveno Vitbijas zivju virtuvi. Izvēle krita uz viesnīcas “Delfīns” (The Dolphin) restorānu, kas atrodas tieši blakus ostai un izgriežamajam tiltam pa kuru ik pēc pāris stundām Vitbijā ienāk jahtas un kuģīši ar atpūtniekiem. Tas ir klasiskā angļu stilā veidots restorāniņš. Tumši sarkani grīdas segumi, tumškoka mēbeles, daudz kapara detaļu: rokturi, gardīnu stangas, zvaniņi utt. Un protams tur bija diezgan krēslains. Izvēlējāmies Vitbijas delikatesi, ko viņi sauc par “Fish and chips”, kas tulkojumā nozīmētu zivs ar ceptiem kartupeļiem, taču patiesībā tas bija kas cits. Cepti kartupeļi ar piedevām gan bija, taču zivs bija pagatavota tā, ka tā atgādināja kaut ko līdzīgu mūsu saldajiem zaķaušiem, tomēr pēc garšas atgādināja kraukšķīgu mencu. Ēdiens bija pagatavots ļoti rūpīgi un, kā jau minēju pirmajā daļā, ēstuvēs pagatavoti ēdieni te nav lēti. Viena porcija Vitbijas “Fish and chips” maksāja ap septiņām mārciņām. Balta kafija pusotru mārciņu. Pinte vietējā izlejamā alus tik pat.
Apmeklēt Vitbiju un nesēsties kuģīti, nozīmētu nedarīt neko!
Vitbijas apmeklējuma noslēgumā mūs gaidīja izbrauciens ar kuteri. Bija iespējams izvēlēties- braukt ar lēnu kuģīti un baudīt Ziemļjūras viļņus vai braukt ar ātru un mūsdienīgu kuteri. Izvēlējāmies otro. Tas bija kaut kas, jo kutera kapteinis par lielu prieku mums meta diezgan asas virāžas. Ātrums kuģim bija diezgan liels. Vēl lielāku prieku angļu jūras vilkam sagādāja ekskursantu kliedzieni ikkatrā asākā pagriezienā. Tad viņš ņēmās savus trikus atkārtot vēl un vēl. Krastā kāpām slapji un ar aizsmakušām balsīm… Un laimīgi.
Aigars Prūsis, 2004. gada augusts
3. daļas beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru