Uz Lielbritāniju 2004. gadā, 2. daļa

Kontinentālās Eiropas krasts- Kalē pludmale Francijā. Fantastiski daudz tūristu. Vareni! Lūk, kur nauda nāk!

Vēlāk uzzināju ceļu negadījumu statistiku Britānijā- bojāgājušo ir salīdzinoši maz. Pie megapoles Londonas 2003. gadā bojā gājuši ap 200 autobraucēju. Tas ir tik pat, cik Latvijā šogad pusgada laikā. Uzreiz jāatgādina, ka visā Latvijā dzīvo tik, cik Londonā dzīvo vienā vidējā mikrorajonā. Dzeršana pie stūres nenotiek vispār. Un ja kaut kas tāds atgadās, tad ļoti, ļoti reti. Tādi gadījumi ir neiedomājami, jo cilvēks, kas aizturēts pie stūres dzērumā tiek izstumts no sabiedrības- gandrīz vienmēr viņš zaudē darbu, maksā milzīgus sodus, paliek bez tiesībām. Šīs sankcijas izsaka visu- cilvēks vairs nevar nomaksāt rēķinus, zaudē mājokli, visas ierastās ērtības, banku uzticību utt. Šī likumības izpratne Lielbritānija kopumā pārsteidz. Stoktonā pie Tīsas kāda municipalitātes klerka datorā tika atrastas dažas fotogrāfijas, kas izkopētas no interneta, kurās redzami kaili nepilngadīgie. Neskatoties uz to, ka darbinieks bija pirmspensijas vecumā, viņš zaudēja gan savu darbu, gan sabiedrisko stāvokli. Līdz ar to arī visas iespējas, kuras pieminēju iepriekš.

Esam Lielbritānijā
Kā jau rakstīju, no Doveras līdz Stoktonai pie Tīsas ir ap 600 kilometru. Braucot šo lielceļu, par pārsteigumu sev konstatēju, ka Lielbritānijas maģistrāles vācu “autobāņus” pārspēj. Zinātāji to skaidroja ar Vācijas slikto ekonomisko stāvokli, kādā tā nonākusi pēc ilglaicīgas sociāldemokrātu valdīšanas.

Esi sveicināta Liebritānija! Fonā slavenās Doveras baltās klintis.

Te maģistrāles ir jaunākas, līdz ar to arī līdzenākas. Arī pats ceļu segums Britānijā nav tāds kā pie mums. Angļu asfaltā ir tādi kā gumijas gabaliņi, kas asfaltu padara neslidīgāku. Ja Vācijā nekādu apgaismojumu uz maģistrālēm nebija, tad Lielbritānijā ir izgaismoti praktiski visi lielceļi. Pie tam apgaismojums uz ceļiem nav viss tāds kā Latvijā, bet oranžīgi sārts. 600 kilometru posmā bija tikai nelieli apgabali, kuros uz ātrgaitas ceļiem nebija elektriskā apgaismojuma. Vēl kāda interesanta lieta: Liebritānijā praktiski nav neviena ceļu krustojuma. Tie pilnībā nomainīti ar apļiem, pa kuriem ir ērti pārkārtoties vajadzīgajam braukšanas virzienā. Pat ikvienā Lielbritānijas pilsētā visur ir apļi. Krustojumi pakāpeniski tiek pārbūvēti par apļiem visur. Tā kā ceļi Lielbritānijā ir teicami, ja ne pat paši labākie visā Eiropā, braukt pa šo valsti ar “ačgārno” kustības virzienu izrādījās krietni vien vieglāk, nekā domāju līdz šim. Šajā valstī mani pārsteidza arī tas, ka gandrīz visi spēkrati šeit ir jauni. Vecākus par desmit gadiem nācās ieraudzīt ārkārtīgi reti. Kontinentālajā Eiropā tā nebija. Netrūka tādu pašu mašīnu kā Latvijā.

Visgrūtāk izbraucamais posms bija pie metropoles Londonas. Tur maģistrāles ir pat līdz piecu, sešu joslu platumam. Mašīnas plūst uz abām pusēm nepārtraukti. Ik pa brīdim šosejas pārlido lielās pasažieru lidmašīnas, kas nosēžas Hītrovas vai Getvikas lidostās. Vēl uz Britānijas lielceļiem ir sajūtama policijas klātbūtne. Ik pa pārdesmit kilometriem uz īpatnējām estokādēm ceļa malās stāv policijas mašīnas, kuras trafarētas dzeltenīgi spilgtos kvadrātos. Uz šīm patruļmašīnām stāv radari, kas kontrolē braukšanas ātrumu. Gadījās vairākas reizes redzēt, kā britu policija steidzas uz kādu negadījumu.

Gaismas, bākugunis un ātrums ar Latvijas policiju, protams, nav salīdzināms, tomēr arī pat Vācijas policija no viņiem pamatīgi atpaliek. Lielbritānijas pilsētās bieži var redzēt arī policijas mikorautobusus, kuri apgādāti ar modernām ierīcēm, kas nosaka braukšanas ātrumu, filmē utt. Vēl jāpiebilst, ka ceļu un patruļpolicisti Britānijā nav bruņoti ar šaujamieročiem. Tas tādēļ, ka labo sakaru un nodrošinājuma dēļ briti var atļauties uzturēt īpašas mobilas ātrās reaģēšanas vienības, kas jebkurā diennakts laikā var piesegt “neapbruņotos” policistus. Gandrīz visi policisti Lielbritānijā nēsā gaismu atstarojošās vestes. Tādas pašas kā mūsu ceļu policisti, tādēļ viņi ir viegli pamanāmi. Un tāds jau arī policijas uzdevums: būt pamanāmiem! Neviļus gribas atgādināt, ka mūsu Liepājas policisti cenšas visādi “maskēties”, nenēsājot galvassegas, virs uniformas ģērbjot civilās jakas utt. Lielbritānijā tas ir neiedomājami.

Garo pārbraucienu veicām bez liekām problēmām. Vienīgā aizķeršanās notika, meklējot benzīna uzpildes staciju, jo lielākā daļa no tām, kas atrodas Anglijas mazpilsētās pie maģistrālēm, pa nakti nestrādā. Stoktonā pie Tīsas nonācām naktī- ap 02:00.

Mazliet par vietējo sadzīvi
Nams, kurā apmetāmies, atrodas Stoktonas pie Tīsas centra tuvumā uz Dundas ielas. Nams ir klasisks britu arhitektūras paraugs. Namam ir vairāk nekā simts gadu. Kopš uzbūvēšanas tas nav pārbūvēts. Namā ir divi stāvi- pirmajā ir viesistaba un virtuve, otrajā stāvā divas guļamistabas un vannas istaba ar tualeti. Abus stāvus savieno koridors ar diezgan stāvām trepēm. Zem trepēm izbūvēts tradicionālais angļu pieliekamais. Sētas pusē aptuveni 50 kvadrātmetru liels pagalms, kurā var gan atpūsties, gan izžaut veļu. Tādas mājas angļi būvē joprojām. Pat jaunas tās izskatās vecas. Tāds stils…

Arī tāda mēdz būt lepnā Anglija. Vietām satrupējusi, necila un vienveidīga.

Praktiski visi dzīvojamie divstāvu nami te ir vienādi: no sarkaniem māla ķieģeļiem, baltām logu rūtīm ar tumšiem jumtu segumiem, un notekcaurulēm. Britu namiem ir vairākas īpatnības. Pirmkārt tie nav siltināti. Ikviens mazākais troksnītis ir dzirdams cauri grīdām un griestiem. Karstās vasarās caur jumtu nami pamatīgi uzkarst, bet ziemās jumti nenotur siltumu. Arī logu rūtis nekur nav dubultas. Ziemās tie aizraso, veidojas leduspuķes. Tāda rīcība liekas nesaprotama tik bagātā valstī. Pēdējos gados briti gan atjēgušies un sākuši vecos logus vairumā nomainīt ar mums tik pierastiem plastmasas pakešlogiem. Nami tradicionāli te tikuši apkurināri ar akmeņoglēm, ko ieguva vietējās ogļu raktuvēs, taču mūsdienās apkurē izmanto gāzi. Visās rindu mājās ogļu kamīna vietā ir iebūvēti līdzīga izskata gāzes kamīni. Vēl kāda īpatnība- Lielbritānijā visas kanalizācijas caurules izvietotas namu ārpusēs, tiesa- sētas pusē. Šādas dīvainības saistītas ar Lielbritānijas klimatu, kurš ziemā ir daudz maigāks nekā Latvijā. Ja ziemā ir vairāk kā desmit grādu zem nulles, to jau uzskata par dabas katastrofu. Sniega te praktiski nekad nav. Tādēļ vairums ceļa zīmju un skaidrojumi tiek krāsoti uz asfalta seguma. Pat zīme “Dodiet ceļu!” Uz Latvijas netīrajiem ceļiem tas būtu neprāts.

Šīs visai izplatītās zīmes Anglijā norāda, ka viss tiek centīgi novērots. Tā lūk!

Kaut starp Latvijas un Lielbritānijas laiku atšķirība ir tikai divas stundas, man bija grūti pierast pie šī laika. Kad viņiem pulkstenis rādīja divi naktī, mums jau bija četri no rīta. Sekojoši viss notika vēlāk. Nācās nedaudz pieskaņoties turienes laikam. Nācās arī celties vēlāk utt.

Mūsu apmešanās vieta Dundas ielā.

Pirmā diena Lielbritānijā mums bija svētdiena. Nolēmām nekur nebraukt, neko nedarīt un pamatīgi atpūsties. Apstaigājām apkārtējās ielas, pafotografējām, degustējām angļu ēdienus. Biju domājis, ka tie ir pilnīgi atšķirīgi, tomēr izrādījās, ka tā tas nav. Jā, ir atšķirības, bet to nav daudz. Viena no tām ir tāda, ka skābs krējums tur ir kā delikatese, kas mazā plastmasas burciņā, kurā ir ap 250 gramu, maksā aptuveni 70 santīmu. Saldais krējums maksā vairākas reizes lētāk. Lai Lielbritānijā iepirktos lētāk, tai skaitā pārtiku, ir jāzin kur un ko pirkt. Piemēram iepērkoties lielveikalos “Tesco”, daudz ko varēs nopirkt lēti. Pat lētāk nekā Latvijā. Piemēram litrs apelsīnu sulas tur maksā 16 pensus. Tas ir ap 13 santīmiem. Diētiskā 2 litru kola maksā 13 pensus. Cāļu zupa konservos maksā 11 pensi gabalā. Zaļie zirnīši un pupiņas maksā tik pat. Maize maksā tik pat cik pie mums. Desmit brūnās olas maksā 59 pensus. Ēdieni ir pieeajmi tādi paši kā pie mums, protams, sortiments ir neiedomājami plašāks. Neticami, bet Lielbritānijā daudz kas maksā lētāk nekā Latvijā. Piemēram “Matalan” tīkla lielveikalos, kas specializējas tieši apģērbu tirgošanā, ir iknedēļas atlaides kādam preču lokam. Ir arī sezonas izpārdošanas. Tad visas cenas tiek pazeminātas par 50% un pat vairāk. Piemēram ādas jaka, kāda pie mums maksā ap 50 latiem, tur nopērkama par 15 mārciņām (12 lati). Vīriešu džinsu bikses, un ne jau kaut kādas tur poļu vai ķīniešu kaktu kantoru darinātas, maksā no 4 līdz 12 mārciņām. T krekli maksā no 1 līdz 5 mārciņām. Tik pat lēti ir arī bērnu apģērbi. Vēl piebildīšu, ka preces tur ir ļoti, ļoti kvalitatīvas. Bet ir arī produkti, kas maksā daudz, daudz vairāk. Piemēram gatavie ēdieni kafejnīcās maksā daudz vairāk nekā Latvijā. Viens otrais vidēji izmaksā piecus latus. Tādas “luksusa” lietas kā dzintara krelles Lielbritānijā maksā pat simtos. Kādā suvenīru bodītē pamanīju dzintara rokassprādzi par 250 mārciņām. Arī degviela Lielbritānijā ir daudz dārgāka, bet sakarā ar karu Irākā tā palielinājusies līdz pat 0.85 mārciņām par litru. Gan dīzelis gan benzīns maksā vienādi. Vairāk uz Ziemeļiem cenas ir zemākas par dažiem pensiem. Briti neslēpj, ka par šo cenu kāpumu ir dusmīgi un premjeram Blēram tiek veltīti pamatīgi pārmetumi. Nav lēta arī mūzika CD diskos. Viens disks vidēji maksā no 8 līdz 12 mārciņām, kas nesaprotamu iemeslu dēļ tik un tā ir lētāk nekā Latvijā (ar to es domāju nepirātisko produkciju).

Aigars Prūsis, 2004. gada augusts
2. daļas beigas