Braucot ar mašīnu ir vēl brīnišķīga iespēja aplūkot arī ko vairāk nekā tikai izvēlēto galamērķi. Kā nekā jāšķērso Lietuva, Polija, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Francija un visbeidzot pati Lielbritānija. Arī tas bija iemesls, kādēļ uzskatījām, ka dotajā situācijā vienīgā alternatīva bija automašīna.
Gatavoš
Nepateikšu neko jaunu, bet atgādināšu, ka, lai ar mašīnu veiksmīgi nokļūtu līdz galamērķim un arīdzan atpakaļ, tai jābūt nevainojamā tehniskā kārtībā, jābūt pietiekami ietilpīgai un tai pat laikā ekonomiskai. Pretējā gadījumā viss pasākums sanāks ārkārtīgi dārgs. Manā skatījumā vislābakais no ceļojuma transportlīdzekļiem ir tieši minibusiņš. Mūsu rīcībā bija labais un uzticamais vācu autoindustrijas giganta Volkswagen busiņš “Multivan”, kas pēc būtības ir tas pats VW “Transporter”. Šim minibusam ir 2,4 pieccilindru dīzelis, kas patērē ap 7 litriem degvielas braucot pa šoseju. Pa pilsētām gan ir nedaudz vairāk, bet ne ļoti. Mašīnai ir vēl kāds plusiņš- tā salona krēsli ātri transformējami par guļasvietām. Un tik tālā ceļojumā tas nozīmē daudz! Lai būtu ērtāka braukšana, iegādājāmies jumta transportkasti. Šādai kastei uz jumta ir daudz priekšrocību- salonā paliek vairāk vietas pašiem braucējiem, mantas, kuras nav nepieciešamas līdz pat nonākšanai galamērķī, netraucē vispār. Bez visa pieminētā ir lietas, kurām mašīnā noteikti vajadzētu atrasties. Tās ir: vismaz neliela instrumentu kaste, kurā būtu pirmās nepieciešamības instrumenti kā skrūvgrieži, knaibles, testeris utt. Protams, jāpārbauda, vai savā vietā atrodas rezerves ritenis, domkrats, balonatslēga, aptieciņa, ugunsdzēšamais aparāts un avārijas trīsstūris. Nevajadzētu aizmirst par labu kabatas lukturīti, asu nazi un mobilo tālruni. Starp citu- tā pati Tele2 “Zelta zivtiņa” strādā visas Eiropas teritorijā. Ja Baltijas valstīs ar tās lietošanu praktiski nav nekādu problēmu, tad citur šādas tādas likstas ir gan. Piemēram, lai pazvanītu citām valstīm, piemēram Vācijas vai Nīderlandes utt., ir jālieto visai pagaršs kods- *100*+valstskods tālruņa nummurs#. Plusa zīmes vietā labāk gan ieteiktu lietot divas nulles. Bet tas vēl nav viss, jo savienojums notiek visai īberīgi- pēc ievadītā koda un tālruņa numura pienāk tekstuāla ziņa, ka zvans ir pieņemts un jāgaida. Gadās, ka jāgaida dažas sekundes, bet ir nācies gaidīt arī vairākas stundas, līdz tālrunis sāk zvanīt, tad tas jāpaceļ un jāgaida ierastais signāls. Vienas sarunas minūte Eiropā maksā 50 santīmu.
Vēl kāda svarīga lieta, ko pirms brauciena ir jānokārto. Tā ir E- 111 veidlapa, kas apliecinās jūsu tiesības nepieciešamības gadījumā saņemt valsts garantēto medicīnisko palīdzību īslaicīgi uzturoties kādā no Eiropas valstīm. Veidlapu bez maksas var iegūt Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrā.
Agrā rīta stundā Rucavas robežkontroles punktā un Latvijas- Lietuvas robežas. 2004. gada 23. jūlijs.
Ir vēl kāda lietiņa, ko ceļojot pa nezināmām vietām vajadzētu. Uzreiz jāsaka, ka tas nav lēts prieks. Tā ir globālās pozicionēšanas ierīce. Ja jūsu automašīnā tāda ir, priecājieties, tikai pārbaudiet vai tajā ir nepieciešamās valsts kartes. Ja tāda nav, kā tas bija mūsu gadījumā, nepieciešams tā sauktais “klēpjdators”, jeb laptops. Vislabāk izmantot tādu programmu kā “Microsoft Autoroute”, kas ļoti vienkārša lietošanā un tai pat laikā ļoti precīza. Bez šīs programmas un laptopa būs nepieciešama arī globālās pozicionēšanas ierīce, kas datgādina mazu melnu kastīti, ko caur USB portu pievieno datoram un ar magnētu piestiprina pie mašīnas jumta. Šī ierīce un programma parādīs ne tikai to, kur ir jābrauc, bet uzrādīs galveno: kur atrodaties jūs. Ticiet man, ar šo ierīci jebkāda ceļošana top atvieglota par procentiem piecdesmit.
P.S. Rezervei par ļaunu nenāk arī paņemt parasto papīra karti.
Ceļš uz Lielbritāniju
Savu ceļu sākām miglainā 23. jūlija rītā 06:00. Tā kā tagad esam Eriopas Savienības province, nekādu sarežģījumu uz robežām vairs nav. Starp citu, viscītīgāk braucējus pārbauda Latvijā. Vismaz atpakaļceļā to piedzīvojām, bet par to vēlāk. Ap 07:00 izbraucām no Latvijas Rucavas robežpostenī. Pirmais pārsteigums Lietuvā mums bija Palangas lidostā. Tur vienlaikus bija nosēdušies četri Lietuvas armijas helikopteri, kuri darbināja savus dzinējus ar iespaidīgu troksni. Turpat blakus bija redzams arī Rumānijas militārais helikopters. Tik daudz helikopteru vienuviet redzēju pirmo reizi.
Lietuvas Gaisa spēku helikopteris jauc Palangas miglaino rīta gaisu.
Lietuvā mūs pārsteidza arī lieliskie ceļi. Tas, ka tie ir diezgan labi līdz pat Klaipēdai, zināju sen, jo bijis esmu tur bieži, bet to, ka Lietuvā visai aktīvi būvē jaunas automaģistrāles, tiltus un viaduktus, un remontē vecos, biju pārsteigts. Savā ziņā šie ceļi man izraisīja gan dusmas par to, ka Latvijā tādu nav. Kāpēc tāda krasa atšķirība starp mūsu valstīm, nesaprotu. Vispār Lietuva kopumā mani pārsteidza. Piemēram Kauņā (un ne tikai tur vien) tiek būvēti veseli dzīvojamie mikrorajoni. Pat jaunas daudzstāvu augstceltnes. Latvijā tas nenotiek. Un ja notiek, tad ārkārtīgi reti. Tad nu brālīgo Lietuvu šķērsojām diezgan ātri un ap 12:00 bijām tikuši pāri Lietuvas- Polijas robežai.
Bez maz vai aina no Vācijas autobāņu tīkla. Bet nē. Mūsu brāļu leišu ceļu tīkls ir apskaužami labs. Tas ir ātrgaitas ceļš no Klaipēdas līdz Kauņai.
Saule jau bija gabalā, tādēļ bija kļuvis karsts. Polija bija valsts, kura mūs pamatīgi saniknoja un likta vilties. Pirmkārt, tā ir ļoti liela valsts, kurā ir diezgan slikti ceļi. Pie tam ceļi, pa kuriem var šķērsot visu valsti tranzītā, nav daudz. Galvenais tranzītceļš iet cauri visām lielākajām Polijas pilsētām- Suvalkiem, Varšavai, Lodzjai, Poznaņai un citām. Tā kā Polijā ir ļoti līdzīgi apdzīvoto vietu veidošanās paradumi kā Krievijā, kur visas sādžas un pilsētas “aplīp” ap galvenajiem ceļiem, nācās secināt, ka vairāk nekā pusi Polijas jāšķērso ar ātrumu, kas mazāks par 60 km/h. Bet tas vēl nav viss- diezgan daudz posmu šajā tranzīt ceļā tika remontēti. Un je jau tā, kā to dara pedantiskie vācieši vai briti, bet gan visai arhaiskā veidā. Dažviet pat likās, ka Polijā joprojām valda dzimtbūšana, jo vienu otru ceļa gabalu remontēja desmitiem poļu strādnieku ar lāpstām, laužņiem un kirkiem. Šādos remontējamos gabalos kustības ātrums bija ļoti mazs- ap 10 km/h, bet tam klāt vēl jāpieskaita laiks, ko jāpavada gaidot, laižot pretējā vizrienā braucošos, jo kā likts, izbraucama bija tikai viena josla. Polijas vidienē viens apvadceļš pat bija izveidots tieši pāri tīrumam…
Pirmie iespaidi par Poliju gana labi. Kaut visās Latvijas pilsētās būtu tādi tranzītceļi ar labām norādēm un drošām gājēju pārejām. Vēlāk gan, kad sākām attālināties no Lietuvas robežas, to aizmirsām un sākām lādēt šīs valsts ceļu būves paradumus.
Nevar arī nepieminēt, ka Polijā ir ārkārtīgi savdabīga izpratne par reklāmām, krāsu salikumiet utt. Vairumā gadījumu reklāmas ceļmalā bija krāsotas ar pindzelēm uz dažādiem preskartona un finiera gabaliem. Arī šo reklāmu daudzums un bezgaumība ceļmalās atstāja nomācošu iespaidu. Tā kā Polijā ir liels skaits viņējās autoindustrijas “brīnumu” kā “polonēzas”, “žuki”, “nissas”, mazie “fiati” utt., ir jārēķinās, ka arī šie metāla ķēmi pamatīgi traucē braukšanu. Personīgi man nepatiku izraisīja arī milzīgais krustu un jaunavas Marijas altāru daudzums Polijas ceļu krustojumos. Īpaši tādēļ, ka vairums no šiem brīvdabas kulta objektiem bija uztaisīti briesmīgi- gan no baltajiem silikāta ķieģeļiem, gan dzelzs armatūrām. Nevar nepieminēt Polijas ceļmalās esošos veikaliņus, plačus un šķūņus, kuros tirgo visu ko. Sākot no dārza keramikas rūķīšiem, beidzot ar pārtiku un šašliku. Vācijas tuvumā ceļmalās arī izvietojušies neskaitāmi striptīzbāri, kuros pamatā apgrozās tālbraucēji šoferi. Šīs iestādes vairāk atgādināja lētus bordeļus. Diezgan pretīgs iespaids radās.
Tā sākās mūsu pirmā saskarsme ar Polijas ceļu remontdarbiem.
Bet tad sapratām, ka arī šī būs tikai neliela prelūdija tām ceļu šausmām, ko tovasar poļi sagādāja tūkstošiem caurbraucēju.
Tomēr ne viss Polijā ir tik briesmīgs. Poļi ir pamatīgi parūpējušies, lai uz visiem ceļiem būtu lieliskas un saprotamas ceļu zīmes, un norādes. Arī ceļu numerācija ir precīza. Latvijā tik labu ceļu norāžu nav. Ir arī Polijā diezgan daudz sakārtotu vietu. Poļi patiesi centīgi būvē un restaurē savu dievnamus. To skaits ir iespaidīgs. Nevar nepieminēt, ka Polijā jau tiek būvētas arī ļoti modernas automaģistrāles. To gan ir ārkārtīgi maz- viens gabaliņš pie Poznaņas un šur tur citur. Maģistrāle pie Poznaņas ir maksas. Divas reizes paprasīja aptuveni pa diviem eiro. Arī civilizētas tualetes bez maksas uz šīm maģistrālēm Polijā bija vienīgās, kuras izdevās atrast. Vēl piebildīšu, ka labākā vieta, kur uztankoties Polijā ir benzīntanku tīkls “Orlen”. Tradicionāli tie ir baltās un sarkanās krāsās.
Latvju militāristi gaužas, ka tiem nav bruņutehnikas pat starptautiskajās misijās, bet Polijas Tautas armijas mantojums ir tik brangs, ka vietām redzējām šādus reklāmas vides objektus- reālas kaujas mašīnas. Konkrētā- aiz Varšavas.
Beigu beigās Vāciju sasniegt izdevās. Tas notika ap 01:00. Tā jau bija cita pasaule. Ceļi labā stāvoklī. Bet arī te, pamatā gan Austrumvācijas daļā, bija jūtams jau tā apnikušās Polijas iespaids. Precīzāk sakot te viņu bija ļoti daudz. Redzēto varētu salīdzināt ar sirseņu bara uzbrukumu sējumiem. Simtiem, pat tūkstošiem poļu traucās pa skaistās Vācijas ceļiem, gluži kā sirotāji. Vieni veda uz Poliju lietotās automašīnas, otri visādus krāmus, sākot no lietotām mēbelēm, beidzot ar lietotu santehniku un drēbēm. Arī automašīnu transportēšanas veids poļiem izrādījās tāds mežonīgs. Pamatā visi poļu autopārdzinēji ved pa divām mašīnām, vienu iestūķejot uz kravas kastes, otru uzdabūnot piekabē. Lieki piebilst, ka vairums mašīnu, ar kurām tiek izvestas vācu grabažas uz Poliju, ir baisā tehniskā stāvoklī, nolaistas, netīras un vecas. Daudzas avarējušas. Arī pašas mašīnas, kuras tiek vestas, ir visai nožēlojamas. No sākuma nesapratām, kādēļ Vācijas policisti ir tik vienaldzīgi pret šiem netīrajiem un apnicīgajiem poļu autograbažu vedējiem, bet beigās noskaidrojām, ka tā Vācija ir atbrīvojusies praktiski no visās vecām mašīnām. Velāk šos poļu automedniekus pat pamanījām Francijā un Nīderlandē. Zinātāji teica, ka Vācija esot gandrīz tukša no vecām automašīnām…
Nu te jau noprotams, ka esam uz Vācijas autobāņa. Sajūtas vienkārši fenomenālas. Kaut mūsu Liepājas- Rīgas šoseja būtu vismaz nedaudz līdzīga. Līdz Rīgai aizbrauktu vienā švilpienā.
Pēc ilgās braukšanas pa Poliju, ap 03:00 nolēmām pārnakšņot maģistrāles autostāvvietā aiz Berlīnes. Te par visu bija padomāts, bija gan bezmaksas tualetes, gan vieta automašīnu novietošanai. Atgādināšu, ka Polijā nekā tāda nebija. Ceļu atsākām pēc četrām stundām.
Braucot pa Vācijas maģistrālēm bija arī par ko papriecāties. Netrūka diezgan skaistu dabas skatu, gan maģistrālo ceļu celtniecības un remontu skatu. Te viss tika būvēts pavisam citādi nekā pie mums un tai pašā Polijā. Arhaiskās metodes te jau sen ir svešas, un to mēs zinām arī iz vēstures. Lielie “autobāņi” te tapa jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū, kad strauji attīstijās Vācijas ekonomika. Šos Ādolfa Hitlera autoceļus joprojām ekspluatē gan Vācijā, kur tie tikuši nedaudz uzlaboti, gan arī Polijā, kuras nagos krita daļa Vācijas teritorijas pēc PSRS invāzijas Otrā pasaules kara gados. Polijā gan šie ceļi nekad nav remontēti un ir pamatīgi aizlaisti. Daļa stāv pamesti un ieauguši mežos. Tādā aizaugušā maģistrālē Polijā iekļuvām arī mēs, braucot mājup, jo visās kartēs tā bija iezīmēta kā funkcionējoša… Kaut Vācijas lielceļi ir nevainojamā kārtībā, nevar nepieminēt, ka to izbraukšana prasa diezgan lielu uzmanību. Pirmkārt jau ātruma dēļ, otrkārt smago kravas mašīnu pārdrošās braukšanas dēļ. Piemēram reti kurais “fūres” vadītājs ievēro aizliegumu neapdzīt pa trešo braukšanas joslu. Visi steidzas, neviens nedomā par drošību. Uzmanība arī nepieciešama, mainot maģistrāli. Piemēram pirms Disburgas jāmaina maģistrāles, bet nobraukšanas ceļu var nepamanīt, ja maksimāli nesamazina ātrumu.
Ceļu remonts Vācijā. Satiksme ļoti pārdomāti sakārtota.
Braucot cauri Vācijai, nevienā pilsētā iebraukt nenācās, kaut bijām tieši gan pie Hanoveres, gan Dortmundes, jo ceļš gāja tieši cauri vai garām tām.
Vēl, braucot pa šo lielo Eiropas valsti, varēja redzēt, ka Vācija cieš no pārapdzīvotības (trešadaļu Vācijas teritorijas savā īpašumā ieguva Polija un Krievija) un enerģijas resursu trūkuma. Visa Vācija nosēta ne tikai ar termoelektrostacijām, bet arī vēja ģeneratoru parkiem. Nesen vācieši jūrā pie Rostokas pat uzbūvējuši gigantiskus vēja ģeneratorus, kuri slejas debesīs vairāku simtu metru augstumā, bet to rotoru lāpstiņas vien ir 60 metru garumā katra. Tie ir prātam neaptverami izmēri. Šādas novitātes ir piespiedu pasākums, jo Vācijai nav ne savu naftas iegulu, ne pārāk nozīmīgu citu dabas resursu. Viss ir ārkārtīgi ierobežots. Pat kameras un prožektori uz maģistrālēm izmanto saules enerģijas baterijas. Mums kā valstij, kurā ir līdzīga rakstura problēmas, to būtu vērtīgi pārņemt. Gan vēja ģeneratori, gan saules enerģija Latvijā netiek izmantota pilnīgi.
Vācijas- Nīderlandes robeža. Ja nepiebremzētu, to nemaz nevarētu pamanīt.
Vācijas robežu mums izdevās šķērsot aptuveni 12:00. Tā kā Vācija un tās Rietumu kaimiņvalstis ir Šengenas līguma dalībnieces, nekādu robežposteņu starp tām vairs neatrodas un ikviens var netraucēti šķērsot šīs valstis, pat nesamazinot ātrumu. Tai skaitā noziedznieki. Kaut ērti šāda robežu neesamība ir gan, man šāda situācija nelikās pārāk iepriecinoša, kaut vai tādēļ, ka pāri robežām netraucēti var plūst gan narkotikas, gan ieroči utt.
Iebraucot Nīderlandē nekādu pārsteigumu nebija, jo caur Nīderlandi ir jābrauc tikai kādi simts kilometru. Arī neviena liela pilsēta pa ceļam nav, vienīgi jābrauc garām Eindhovenai. Holandi šķērsojām ļoti ātri, stundas laikā, līdz tveicīgās dienas nogurdināti iebraucām Beļģijā. Šī valsts bija stāvgrūdām pilna ar vācu atpūtniekiem, kuri te bija pat vairāk nekā pašu beļģiešu. Beļģijā ceļi arī ir ļoti labā stāvoklī, tādēļ nekādu lieku aizķeršanās nav, izņemot to, ka nobraucamie ceļi pie maģistrālēm ir ļoti šauri. Vairāk pat atgādina velosipēdistu celiņus. Ja negribi kļūdīties, jāsamazina ātrums un cītīgi jāskatās uz ceļa norādēm. Pirmā lielā pilsēta, kurā iebraucam aiz Varšavas un Poznaņas bija Antverpene. Precīzāk- Antverpenes apbraucamais aplis, kurš gāja cauri priekšpilsētām. Šī lielpilsēta mūs pārsteidza ar neskaitāmajiem satiksmes sastrēgumiem, kuri bija radušies to pašu ceļu un viaduktu remontdarbu dēļ. Ieraudzījām arī kādu nelielu autoavāriju, tieši pirms Kenedija tuneļa. Visvairāk pārsteidza tas, cik ātri ieradās policija- divi motociklisti. Vai tā bija sagadīšanās vai nē, nezinu. Starp citu, virs sadursmes vietas uzreiz sāka riņķot sudrabots beļģu policijas helikopters. Sāku domāt, kad mūsu policija ar tādu varēs lidināties…
Otra pilsēta, cauri kurai bija jābrauc bija Genta. Tā nav tika liela kā Antverpene, tādēļ nekādu sastrēgumu te arī nebija.
Tieši tāpat kā vācu ceļi, holandiešu ceļi arī ir teicami. Tie nebeidz mūs priecēt, jo mašīna ripo rāmi un klusi.
Drīz vien pirmā vilšanās: sastrēgums un remontadrbi pirms tuneļa Antverpenē. Beļģu svelmē un izplūdes gāzēs nonīkstam vairākas stundas.
Pēcpusdienā jau bijām uz Francijas robežas. Protams, ceļi teicami, ērti, labas norādes kā jau citur Rietumeiropā. Pirmā pilsēta, kurai traucāmies garām bija Dunkerka, bet jau pēc piecdesmit kilometriem bija mūsu kontinentālās Eiropas galamērķis- Kalē, tādēļ no lielās franču zemes neko daudz neredzējām. Cauri industrializētajiem Kalē rajoniem ved ceļš uz lielo ostu, kurā kā lieli milži nemitīgi kursē prāmji starp Britu impēriju un Franciju. Francijā jau redzamas mašīnas ar labās puses stūres vadību. Jūtams Lielbritānijas tuvums!
Kalē iebraukšana ostā ir diezgan vienkārša- viss uzrakstīts uz zīmēm. Vienīgais misēklis pie prāmja biļešu pirkšanas- kasēs franči slikti pārvalda angļu valodu, par vācu valodu nemaz nerunājot. Biļešu cena minibusiņam un mums uz “SeaFrance” prāmja diezgan augsta- 208 eiro. Iebraukšana uz prāmja izkārtota lieliski. Krastā mūs apkalpo angļi, kuri rūpīgi pārbauda mašīnas bagāžnieka saturu, pases utt. Tas, man tā šķiet, sakarā ar Lielbritānijas karošanu Irākā. Pats prāmis, ar kuru braucam uz Lielbritāniju, ir franču. Bijām pārsteigti pat netīrību, kas uz tā valdīja. Apkalpojošais personāls uz kuģa raibs- gan arābiska izskata, gan nēģeri, gan baltie. Komforts minimāls- visur smēķē, ar bērniem nav kur palikt. Kad apnika elpot dūmus, gājām lejā uz automašīnu klāja sēdēt mašīnā. Starp citu- atpakaļ ceļā, braucot ar Britu prāmi, mašīnām neļāva tuvoties līdz pat prāmja pietauvošanai. Arī nobraucot no franču prāmja- anarhija. Ārā nebrauc visi pēc kārtas, bet gan kā sacensībās: kurš ātrāk pielaidīs dzinēju un izbrauks. Tas pārsteidz. Satiksmes organizācija te frančiem nevedas.
Beidzot Kalē ostā, Francijā. Pērkam biļetes uz prāmi.
Lielbritānija mūs sagaida ar stāviem balto klinšu krastiem, lepni plīvojošiem impērijas karogiem un milzīgu automašīnu skaitu. Doveras ostā automašīnu rindas ir ļoti garas. Uzreiz ārpus prāmja notiek satiksmes pārorganizēšanās uz ceļa kreiso pusi. Jāpargroza atpakaļskata spoguļi, jāpierod. Bailes izrādījās veltas. Angļi ir ļoti kulturāli. Redz, kuram stūre otrā pusē, palaiž, izrāda pacietību. Man- autovadītājam ar 11 gadu stāžu, kurš nāk no valsts, kurā bez maz vai katram reizi mūžā ir pienākums nosisties, tas liekas pārsteidzoši.
Aigars Prūsis, 2004. gada augustā
1. daļas beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru