Duramas universitāte.Nākamajā dienā, svētdien, pēc Jorkas apmeklējuma mūs veda ceļojumā uz Duramas (Durham) pilsētu. Arī šī ir viena no senākajām Britu impērijas pilsētām, kurā ir līdzīga katedrāle, kādu redzējām Jorkā. Atšķirība tikai ir tanī, ka ap šīs katedrāles mūriem- Duramas pilī, atrodas slavenā Duramas universitāte. Duramas katedrāle nav tik grezna kā Jorkminstere, taču arī te ir daudz ko redzēt. Duramā tā visa ir no akmens. Diezgan drūms iespaids, kaut ienācām tanī tieši svētdienas mises laikā, kad tur skanēja skaistas baznīcas dziesmas. Arī fotografēt vai filmēt iekšienē nebija ļauts. Lai ieietu katedrālē biļetes nebija jāpērk, taču pielikts plakāts, kas katram ienācējam lūdz ziedot ne mazāk kā četras mārciņas. Turpat informatīvais stends, kurā aprakstīts, cik izmaksā katedrāles uzturēšana. Izmaksas patiesi ir lielas. Vienā nedēļā nepieciešami ap 20 000 mārciņu.
Senais tilts fonā.
Pati Durama kopumā arī ir ļoti skaista pilsēta. Raksturīgi, ka praktiski visas senās britu pilsētas var lepoties ar skaistu panorāmu. Mums, diemžēl, tāda ir tikai Rīgai. Liepājas senā krastmala ir izkropļota līdz nepazīšanai. Nekas no senatnes vairs nav saglabāts, kas britiem ir neiedomājama rīcība. Pat jaunās būves tiek pieskaņotas vecajām. Tāda pat bija milzīgā daudzstāvu atostāvvieta Duramas centrā, kuras apdarē izmantoti materiāli, kas ir ļoti līdzīgi senajai arhitektūrai.
Duramas panorāma.
Cauri Duramai tek upe, kuru šķērso vairāki kājāmgājēju bruģētie tilti, bet gar krastmalu izvietojušies daudzi veikaliņi un kafejnīcas. Atšķirībā no Jorkas, bet līdzīgi kā Vitbijā, arī Durama ir ļoti kalnaina. Vecpilsētas ielas iet kalnā kā serpentīns. Visi nami ir būvēti uz stāviem slīpumiem, kas pilsētai piešķir ļoti īpatnu skatu. Gandrīz neviena iela nav taisna vai vienādā līmenī. Uz katra krustojuma šo stāvo kalnu dēļ izveidoti palieli “gulošie policisti”, lai mašīnas nenoripotu līdz pašai apakšai. Ko tur liegties, arī iešana, mums, pie Latvijas līdzenumiem pieradušajiem, bija pagrūta. Pēc vairāku stundu staigāšanas sajūta tāda, ka visu laiku būtu kāpts pa trepēm. Potītes sāpēja… Arī braukšana pa šo pilsētu bija savdabīga- ielas šauras, stāvas. Visas mašīnas maziņas, izņemot satiksmes autobusi, kas brauc ļoti klusi un ātri, bet mēs praktiski vienīgie ar minibusu. Vēlāk uzzināju, ka mašīnām virs 1400 kubikcentimetriem tur lielākas nodevas, tādēļ visi izvēlas mazas mašīnas. Arī ielu šaurības dēļ, protams.
Divlīmeņu ieliņa.
Duramā arī nolēmām iegriezties vienā no ātrās ēdināšanas kafejnīcām, kura saucās “Subway burger”. Kāpēc nolēmām te iet? Kaut tas ir populārs ēstuvju tīkls, tādā vēl nebijām bijuši. Atšķirībā no tradicionālajām “makdonalda” tipa ēstuvēm te ierasto frī un burgeru vietā piedāvā maizītes (sendvičus), kuras ļoti atgādina mūsu pašu veselības maizītes, kurās ieliek visu, ko vien klients vēlas. Tomāti, gurķi, salāti, paprika, olīves, gaļa, desa, zivis, veģetārās piedevas utt. Maizes sagatavošana notiek pasūtītāja klātbūtnē. Vēl kas. Šīs maizes gala rezultātā sanāk ļoti lielas. Tādu apēdot tiek izjusta pamatīgas vēdera pilnuma problēma. Kaut kas līdzīgs, kad apēd veselu mūsu pašu baltmaizes batonu. Otro reizi tādu “batonu” diez vai sūtītu…
Vecpilsētas paša sirds.
Braucot ārā no Duramas pamanījām, ka ap šo pilsētu tiek pamatīgi būvēti jauni četrjoslu ātrgaitas lielceļi- “bāņi”. Darbi norit ārkārtīgi vērienīgi. Desmitiem ekskavatoru, buldozeru, ceļamkrānu un kravas mašīnu. Darbi, kā nācās redzēt, neapstājas pat svētdienās. Kā jau minēju agrāk, man radās iespaids, ka pēc dažiem gadiem visā Lielbritānijā būs paši labākie ceļi visā Eiropā. Tie tik tiešām te ir perfekti un arī tad tos nemitīgi uzlabo un pārbūvē.
Aigars Prūsis, 2004. gada augustā
5.daļas beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru