Ceļš uz mājām, kā zināms ir ātrāks un īsāks. Varbūt tādēļ, ka pa šiem ceļiem jau reiz braukts, varbūt tādēļ, ka tik ļoti gribas uz mājām.
Iebraucam Doverā.
Tuvojamies prāmju terminālam.
Slavenās Doveras baltās klintis.
Neskatoties uz to, ka no Stoktonas pie Tīsas līdz Doverai ap 600 kilometru ceļš, ceļu veicam ārkārtīgi viegli. Vienīgais pie Londonas apvadceļa mūs pārsteidz šausmīgi spēcīgs negaiss ar zibeņošanu un lietavām. Tā dēļ pat nojaucām braukšanas virzienu. Vēlāk mums zvana Aivars un saka, ka viņa pusē, Anglijas vidienē, visu dienu pamatīgi gāž lietus. Ja būtu braukuši stundu vēlāk, visu ceļu brauktu pa lietavām (un ne jau tā, kā mums, kad smīlā, te gāza kā ar spaiņiem!). Paveicās. Atgriežoties mājās, skatījāmies TV ziņas un bijām pārsteigti par plūdiem, kas Lielbritānijā iesākās tieši pēc mūsu aizbraukšanas. Satiksmes sastrēgumi utt. Kas cits, ja ne veiksme?
Uz prāmja
Kā jau minēju sākumā, no Francijas uz Angliju braucām ar franču kuģniecības “SeaFrance” prāmi, tādēļ nolēmām atpakaļceļā provēt angļu kuģniecību “P&O Ferries”. Kā jau bija gaidāms, te bija daudz, daudz lielāka kārtība (arī cena nedaudz zemāka). Britu prāmim arī nosaukums tāds cēls- "Doveras lepnums"! Acīs krita tīrība, stingrie noteikumi un laipnais balto cilvēku personāls. Pie automašīnu tilpnēm pielaiž tikai iebraucot un izbraucot. Nekāda sēdēšana ārpus pasažieru klājiem nav atļauta. Praktiski visi klāji atzīmēti kā nesmēķējošo, kas patīkami pārsteidz, jo franči tam visam uz sava prāmja uzlika “mīksto”.
Mašīna prāmja pašā viducī.
Lielbritānija no mums atvadījās ar brīnišķīgu saulrietu, sagādājot daudz patīkamu skatu mirkļus, ko steidzu iemūžināt iekš foto. Baltās salas krastu klintis izskatījās rozā.
Tieši tad, kad prāmis sāka attālināties no Doveras ostas, saule jau bija norietējusi un pretīm prāmim strauji nāca miglas vāli, tumsa un Normandijas krasti. Pagāja aptuveni divarpus stundas un mēs jau bijām Kalē terminālā.
Atpakaļ kontinentālajā Eiropā!
Bet te kāda negaidīta liksta: jāpierod pie braukšanas pa ceļa labo pusi! Pa divām nedēļām pamatīgi atrofējušies tik ierastie instinkti. Tomēr viss ir vieglāk, nekā sākumā likās. Pēc stundas braukšanas pa naksnīgo Franciju- viss savās vietās. Palīdz arī tas, ka Francijā visi lielceļi ir pamatīgi izgaismoti. Aiz Francijas- Beļģijas robežas nolemjam apstāties kādā tankštellē līdz rītausmai. Jau liekoties uz auss, blakus satiekam kādus braucējus no Latvijas. Šie varen priecīgi, ka kāds no Latvijas pagadījies ceļā. Jau otro nedēļu nevienu ar Latvijas numuriem nav manījuši. Arī mums patīkami. Izrādās krievu puiši no Rīgas, kuri arī steidzas uz mājām.
Beļģijas govis rīta agrumā pie pašas stāvvietas.
Mājupceļā viss tāpat kā prombraucot, tāpēc ripojam viegli un ātri. Laiks visu ceļu karsts, īpaši Vācijā. Atmināmies, cik slikta braukšana bija pa Polijas galveno tranzītceļu, tādēļ nolemjam mainīt maršrutu un dodamies pa Berlīnes apvadceļa otro pusi un braucam uz Polijas piejūru. Sanāk gabaliņš klāt, bet varbūt tā vērts?
Pa bijušās Lielvācijas ceļiem
Austrumvācijā esam pārsteigti, ka esam uz betona lielceļa, kurš kalpo jau no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tātad- esam uz slavenajiem Hitlera bāņiem! Gribas apstāties un nofotografēt, bet nedrīkst- ātrgaitas ceļš. Pie stāvlaukumiem no šīm vēstures paliekām ne miņas. Vietām gan tie vecie ceļi ir diezgan slikti, bet visa ceļa garumā līdz Polijai maģistrāle tiek pamatīgi būvēta no jauna.
Bendzīntanks ar retro pieskaņu Vācijā.
Beidzot ir klāt Polija. Mūsu karte un dators gan rāda, ka te ceļi nebūt nebūs labāki, tomēr nolemām riskēt. Ja ne labāk, tad citādāk!
Jā, līdz pat Ščecinai ceļš ir lielisks. Šķiet, ka to pašu Hitlera laika Vācijas autobāņu turpinājums. Bet līdz ar nogriešanos no ceļa uz Ščecinu, viss izmainās. Ceļi kā pie mums, bet braukt var. Atšķirībā no Polijas vidienes, te ir daudz vāciskās arhitektūras. Daudz bruģētu ielu. Jūtams, ka šī zeme kādreiz bijusi vācu zemei piederīga (bijusī Pomerānija, kā nekā). Šie skati pagaist, tikko esam attālinājušies no Vācijas pierobežas.
Ar GPS datorā redzam, kur esam. Intereses pēc apbraucam Berlīni pa otro pusi.Pienāk nakts, kuras pavadīšanai pa tumsu nevaram atrast piemērotas vietas. Palikt mežā negribas, pilsētās šosejas malā nevaram atrast stāvlaukumus. Tad nu bez apstājas līdz rītam braucam līdz pat Elblagai. Tur tankštellē dažas stundas nododamies miegam. Līdz ar pirmo gaismu esam augšā.
Hitlers uzbūvēja šosejas, bet ko iesākt ar šiem brīnišķajiem ceļiem sociālistiskā Polija īsti nesaprata.
Un tad ceļi palika šādi...
Bet tad bānis beidzās vispār...
Kad tuvojamies Kaļiņingradas apgabala robežai, esam šokēti. Arī te ir… autobānis. Redzams, ka tas ir vecs un aizlaists. Tieši tāds pats kā Austrumvācijā. Mašīnas nevienas. Apmierināti braucam. Ceļam saglabājies labs segums. Tikai traucē, ka starp betona plāksnēm aug zāle. Nerodu atbildi, kāpēc tā netiek izravēta. Pāri bānim iet viadukti un tilti. Visi apauguši ar kokiem, zāli un krūmiem. Pēc pārdesmit kilometriem mūsu ceļš sāk kļūt aizvien šaurāks. Ieskatoties vērīgāk pamanām, ka autobāņa platums nemainās, vienkārši zāliena velēnas un krūmi no meža aug virsū tieši uz ceļa. Sajūta, ka šis ceļš burtiski ved uz nekurieni. Nevienas ceļu zīmes, neviena cilvēka, nevienas mašīnas. Beidzot pienāk tas, ko domājam… autostrāde beidzās… Uz ceļa smilšu čupa, tā apaugusi ar zālēm. Redzams, ka te jau gadiem neviens nav braucis. Izkāpjam no mašīnas, fotografēju. Kāds ir pārsteigums, kad redzu, ka ceļa malas un nobrauktuves ir izliktas no maziem rakstainiem bruģakmenīšiem, kādus redzēju dažās Vācijas pilsētiņās. Pats aizaugušais lielceļš ir no betona. Skatāmies karti un tikai tad top skaidrs: te ir bijušā Austrumprūsija! Vācijas vēsturiskais sākums. Pēc Otrā pasaules kara lielvaras šo skaisto vācu zemi atrāvušas no pārējās Vācijas un daļu nodevušas Polijai. Otra daļa tikusi Krievijai. Redzot, cik te viss pamests un nolaists, bet atceroties, kāda Vācijā valda saspiestība, sajūta, ka kaut kas tomēr uz šīs pasaules nav kārtībā. Agri vai vēlu 80 miljonu cilvēku pārapdzīvotā Vācija meklēs jaunas zemes, kamēr šī vācu kultūras un lauksaimniecības citadele stāv pamesta, un tik tukša…
Luterāņu dievnams Polijā? Ko jūs, krusti nomainīti jau sen. Tagad tas ir katoļu dievnams bijušajā Austrumprūsijā.
Atrast ceļu tālāk izdodas turpat blakus. Pa šauru un līkumotu ceļu, kas vijas caur gleznainām bijušās Austrumprūsijas pilsētiņām, braucām, nepārsniedzot braukšanas ātrumu 50 km/h. Ceļš ir ļoti bedrains. Bet šo defektu kompensē gleznainie skati. To, cik agrāk te bijis skaisti, apliecina pat tas, ka praktiski iekviena laukumu māja būvēta no rakstainiem un sarkaniem māla ķieģeļiem, dakstiņu jumtiem, pagalmi ir bruģēti, bet ikvienā miestiņā gaisā slejas tumšsarkanu ķieģeļu vācu luterāņu baznīcas, kas pārtapušas par katoļu.
Polijas rīts.
Kaut mūsu izvēlētais pavadceļš neizrādījās pārāk labs, nebijām vīlušies. Mēs redzējām unikālas un vēsturiskas vietas. Redzējām skaistus ezerus un mežus. Man, kā cilvēkam, kas ļoti interesējas par vēsturi, tas bija liels pārdzīvojums: redzēt to, par ko tik daudz lasīts!
Mājās
Tālāk jau sekoja atgriešanās uz tranzītceļa, pa kuru devāmies uz Lielbritāniju vairākas nedēļas atpakaļ. Pa to atgriezāmies arī Lietuvā, kur jau bijām kā mājās! Leiši tak mūsu brāļi tomēr...
Pievērsiet uzmanību ceļam. Līdz ar Latvijas robežu tas paliek... tas paliek.. tas paliek, piedodiet, sūdains!
Kad bijām pie Rucavas robežposteņa, lūkojāmies visapkārt. Un nemelošu, ja teikšu, ka Latvija ir visskaistākā. Kaut nav mums to lepno Eiropas ceļu, mūsu pašu Rucavas- Liepājas šoseja likās ārkārtīgi tīkama. Visapkārt plašumi, zaļie Kurzemes meži. Liebritānijā un arī pārējā Eiropā to tik daudz vairs nav! Nav skaistākas zemes par šo!
Aigars Prūsis, 2004. gada augustā
Beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru