Esam Polijā!Šoreiz mūsu ceļojums bija nedaudz atšķirīgs ar to, ka šoferēt nācās man vienam pašam. No pirmiem gaiļiem līdz nakts tumsai nācās deldēt bikšdibenu praktiski bez apstājas. Divas dienas, ar nakts guļu starp tām. Neteiktu, ka tas ir pārlieku smagi, taču prasīja pamatīgu izturību nakts stundās. Sev par brīnumu atklāju, ka tīri labs palīgs ir tie "enerģētiskie dzērieni". Nakts stundās tos sanāca "pļumpāt" ik pa stundai. Īpaši izturība šoferiem ir nepieciešama Eiropas Šanhajā- Polijā. Kā jau rakstīju pērn, Polija praktiski ne ar ko pārsteigt nevar, jo tā ir ārprātīgu un patīkamu kontrastu valsts. Piemēram, kur vēl Eiropas centrā var atrast maģistrālu tranzītceļu, kurš atrodas remonta stadijā, bet strādnieki pēc darba aizgājuši, tiešā nozīmē pakabinot ķiveres un darba apģērbu turpat koku zaros, neuzliekot nevienu brīdinājuma barjeru vai zīmes? Bet par to vēlāk...
Kā arī pagājušoreiz, izmantojām savu datoru un GPS. Tiesa, šoreiz ceļu diezgan labi atcerējos un tas vairāk kalpoja kā ļoti svarīga rezerve. GPS šajā braucienā visvairāk bija vajadzīgs, lai cik tas banāli neizklausītos, Beļģijā. Neskatoties uz to, ka šajā valstī ir teicami ceļi, ceļu zīmes un to izvietojums ir neciešams. Pirmkārt jau pārsteidza, ka kādā vietā, kur tika remontēta maģistrāle, apvadceļu apzīmēja mazītiņa oranža plāksnīte ar melniem burtiem, kuru teju varēja saredzēt. Tāpat šķita dīvaini, ka beļģi maģistrāļu nobrauktuves apzīmē gaužām slikti, tas ir- zīmes ir slikti saredzamas un atrodas burtiski 10- 20 metru pirms pagrieziena. Piemēram pirms Genkas bija slēgts kāds neliels šosejas posms. Lai to apbrauktu, nācās mērot kādus divdesmit kilometrus, baidoties, ka esam noklīduši, līdz pamanījām kādu nelielu ceļa zīmi (vafeļu tortes izmēra plāksnīti!), kas liecināja, ka esam uz pareizā ceļa...
Un atkal Polijā sastrēgums. Šoreiz kādas nelāgas avārijas dēļ.
Braucienu atsākām līdzīgi kā pirmajā reizē. Ap sešiem no rīta bijām ceļa jūtīs. Ap pusdienas laiku jau bijām tur, kur sākas vislielākās braukšanas problēmas- Polijā. Cauri tai tikām tikai nākamās dienas nakts melnumā. Ap trijiem naktī pie Berlīnes apstājāmies un likāmies uz auss. Nogurums ārprātīgs, tādēļ pretēji manu ceļabiedru aicinājumam, visam uzspļauju un atstāju mašīnas logu vaļā. Kad no rīta pamodos, pēc ilga laika atcerējos, ko nozīmē pamatīgi nosalt miegā. Locītavas stīvas, zobi klab, garastāvoklis zem nullēm. Es kā cilvēks ar apbrīnojami stingru raksturu :), protams, neatzinos, ka man ir auksti, tādēļ metos skraidīt pa stāvlaukumu, aizbildinoties ar notirpušiem locekļiem...
Atkal sākam no rīta
Septiņos no rīta atkal bijām ceļa jūtīs un, nelaimīgi sildot kafiju kādā galīgi stulbā automašīnu tējkannā (stundu sildot, sanāca remdena šļura vienai tasītei...), traucāmies pretīm Lamanšam.
Rietumvācijā mūs pārsteidz ārkārtīgi spēcīgas lietusgāzes. Un tā līdz pašai Lielbritānijai. Laiks drēgns. Pilnīgs pretstats tam, cik brīnišķīgs laiks bija pērngad.
Vācija sagaida ar lietusgāzēm un vēsu laiku.
Kad laimīgi esam sasnieguši Beneluksa valstis, tā vien zūd pacietība! Ātrāk gribas būt galā, kā nekā aiz muguras 2000 km. Visbeidzot pacietība zūd tiktāl, ka sāk kaitināt viss: lietus, beļģu automašīnu numurzīmes, kas vairāk atgādina mūsu mopēdu numurus, holandiešu nebeidzamās kukurūzu lauku panorāmas utt.
Šādi, pats sevi nervējot, beidzot esmu atstūrējis līdz dižā Napaleona zemei. Ilgi gaidītā Kalē pilsēta Francijas piekrastē arī ir klāt. Galva daudz vairs nav jālauza, kur braukt. Karti metu pie malas, datoru slēdzam ārā. Atliek vien sekot vienam no angļu tūristu autobusiem un braukt uz termināli.
"Pride of Burgundy" bez P.
Terminālā neierasti stingri bauda pases datus. 2004. gadā tur pat piedzīvoju pilnīgi antagonisku situāciju. Neviens pases pat neatvēra. Šogad liek visiem parādīt pat sejas. Atceramies par nesenajiem terora aktiem kaimiņvalstī Lielbritānijā un saprotam, ka nemaz tik traki nav. Francūži laipni, smaidīgi.
Uz prāmja pārsteigums- mūsu busiņš pirmais! Braucu līdz prāmja galam un apstājamies burtiski pie nobrauktuves. Tas nozīmē, ka mašīna stāvēs zem klajas debess. Ārā diezgan spēcīgs vējš, prāmis šūpojas, lietus... Es kā racionāls latviešu cilvēks baidos, ka Ziemeļjūra apšļāks manu mīļo mašīnu un tā sāks stipri korozēt. Tomēr uzzinu, ka te mašīnas nezin kādēļ rūsē daudz mazāk nekā pie mums. Vai nu tas tādēļ, ka jūrā mazāk sāls vai arī rūsē pie mums sāļā gaisa dēļ, vai sāls dēļ, ko Liepājā ber uz ielām, kas lai zin. Laikam gan pēdējais ir tā īstā taisnība...
Kalē panorāma no prāmja. Tikko būs iespēja, jābrauc uz pašu Kalē!
Ap pieciem pēcpusdienā esam Britu impērijas krastos. Skaistās Doveras klintis tās neļauj sajaukt ar citām. Baltas kā sālstabi.
Pie izbraukšanas no termināla bažījamies, ka sakarā ar nesenajiem Londonas terora aktiem nāksies ilgi nīkt kontroles punktā, taču bažas veltas. Raitā gaitā traucamies uz priekšu, angļiem mēs esam pie kājas...
Pēc divu stundu ceļa pa ideālajiem angļu motorvejiem, pēkšņi mūs apdzen britu policijas auto- zili dzeltens Volvo ar neskaitāmiem stroboskopiem un citādiem zibšņiem. Nedaudz satrūkstos, jo ievēroju, ka neesmu piesprādzējies. Taču raizes veltas (piesprādzēties gan vajag!). Britu lielceļu patruļa aizsteidzas mums priekšā un liek visām rindām, līkumojot no labās uz kreiso pusi, kas brauc Ziemeļu virzienā samazināt ātrumu līdz 30 jūdzēm stundā. Skatoties „Kobru 12”, esmu sapratis, ka tā lielceļu policija rīkojas, ja priekšā kāds negadījums (lūk, kādēl vācu seriāli ir nepieciešami!). Pēc kādiem desmit kilometriem tā arī ir. Kādam kravas auto nolūzis ritenis. Mašīna bezpalīdzīgi stāv, savukārt reizes divas lielāks avārijas dienesta „briesmonis” to gatavojas uzcelt uz savas platformas.
Mūs sveicina lietainais Albions!
Pusceļā pamanu, ka kopš Vācijas neesmu uztankojies. Bāka praktiski tukša. Braucu uz pirmo pamanīto degvielas uzpildes staciju, jo kaut kā negribas palikt ceļa malā. Ceru uz kādu lētu tenkštelli, bet pirmā ir „Shell”. Cenas man kā lauku ļautiņam ārprātīgi dārgas pilnīgas visam. Kokakola gandrīz divi lati, saldējums pusotrs. Bet dīzeļdegviela litrā maksā vairāk nekā latu! Tas pat angļiem ir dārgs prieks. Ielejam par 50 mārciņām aptuveni pusi bākas un steidzamies tālāk. Nezin kādēļ, kopš nobraukšanas no prāmja visu laiku domāju par hotdogu vai hamburgeru. Te Latvijā es šādu pārtiku lepni noliedzu, bet tālumā... nu ļoti kārojās. Kad, auļojot gar kādu ''Burgerkingu''. pamanu burgeru cenas (zem diviem latiem šoseju malās nemanīju), atmetu domu par šo jeņķu maizi. Galamērķī viss būs lētāk!
Beigās, kad ceļš jau praktiski pieveikts, sāku vērot citas degvielas uzpildes stacijas. Paldies Dievam, nedaudz zemākas cenas, robežās uz 90 santīmiem. Jāpiemin, ka pēc nedēļas cenas samazinājās aptuveni par desmit santīmiem, bet tagad Anglijas ziemeļos dīzelis maksā aptuveni 75- 80 santīmus litrā. Vēl jāpiemin, ka Vācijā dīzelis litrā maksāja aptuveni vienu eiru (ap 70 santīmiem), atkarībā no degvielas uzpildes stacijas atrašanās vietas (pie lielceļiem, protams, ir dārgāk).
Visbeidzot, kad visapkārt ir tumsa, mašīnu gandrīz nav, izņemot dažas fūres, esam galā. Stoktona pie Tīsas tiek veiksmīgi sasniegta ap četriem no rīta. Tas nozīmē, ka bez apstājas esmu braucis aptuveni 20 stundas. Sev par pārsteigumu nekādu spēka izsīkumu gan nejūtu. Lēnā garā sanesu mājā mantas, nomazgājos un likos gulēt. Uzreiz pat aizmigt nevarēju, pagāja kāds laiciņš...
Aigars Prūsis, 2005. gada septembris
1. daļas beigas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru