Kā ir dzīvot starp klintīm un jūru?Domāts darīts! Uz Vitbiju aizbraucam agrā darba dienas rītā, cerībā uz to, ka cilvēki būs maz. Bet te nu tev bija! Kā pērn, tā šoreiz pilsētiņa ir ļaužu pilna. Šoreiz pārsteidz arī lielais japāņu tūristu skaits. Gluži kā pie Kuldīgas ūdenskrituma :)
Angļu kaija sargā Vitbijas klintis.
Pagājušogad izstaigājām Vitbijas daļu, kurā atrodas jau pieminētā Vitbijas abatijas katedrāle un Drakulu pils. Tā ir pilsētas mazākā daļa. Šoreiz gribējām redzēt vietas, kuras sastītas ar leģendāro angļu jūras vilku Džeimsu Kuku un atrodas vairāk uz Ziemeļiem, Eskas upes (River Esk) otrā pusē. Tāpat ļoti gribējās apskatīt Vitbijas pilsētas centrālo daļu, kurā atšķirībā no pretējās puses bija vairākstāvu nami un greznie hoteļi. Iebraucot Vitbijā pagāja nepilna stunda, kamēr atradām vietu, kur nolikt mašīnu. Laime uzsmaidīja pie Vitbijas kriketa laukuma, kas atrodas Ziemeļu promenādē. Veiksmīgi noparkojuši mašīnu, devāmies gar Ziemeļu terasi cauri Karaliskajam puslokam (Royal crescent), kas pēc būtības ir skaistu apstādījumu, soliņu un trotuāru pusaplis. Gandrīz vai liels dārzs, kuru ieskauj lepni viesu nami, pansijas un elitāri atpūtas nami. Mūsu pirmais apskates objekts bija monuments pasaulslavenajam angļu jūrasbraucējam Džeimsam Kukam. Agrāk biju ievērojis, ka cilvēkiem ļoti patīk bildēt, kā uz Kuka pieminekļa galvas sēž kāda kaija. Domāju, ka tas tāds labs kadrs skaitās. Kad bijām pie monumenta pienākuši, nevarējām nepamanīt, ka kaija uz Kuka galvas sēž, mūsdienīgi sakot- dzīvajā! Bija pat grūti notvert mirkli, kad Kuka monuments būtu bez kaijām!
Vitbijas logu mazgātāji.
Ap Kuka pieminekli iekārtots skaists panorāmas laukums vairākos līmeņos. Pats piemineklis un tam pieguļošā teritorija atrodas diezgan lielā augstumā, klints malā. Līdz ar to skats ir vienkārši fantastisks. Acīm paveras grandiozs skats uz abiem Vitbijas moļiem- Rietumu un Austrumu. Uz katra moļa ir pa bākai, kuras angļu valodā izrādās saucas ļoti romantiski- lighthouse. Gaismas māja...
Panorāma no bākas.
Gan moļi, gan bākas ir seni britu inženiertehnikas brīnumi. Tādēļ bākas kalpo ne tikai kā gā optiskie ceļrāži kuģiem, bet ir arī apskates objekti. Kurā uzkāpt steidzu arī es. Cena par uzkāpšanu- viena mārciņa. Kāpjot pamanu, ka ēkas iekšpuse ir būvēta no kāda smilšakmenim līdzīgiem bluķiem. Trepes arī no akmens. Nodilušas. Sienas arī nodilušas. Neviļus aizdomājos, cik cilvēku un kādos laikos te kāpuši. Interesanti. Pārdomas izjauc kāda korpulenta angļu dāmīte ar bērniem, kura man tika garām tikai pateicoties tam, ka mums abiem brīnumainā kārtā izdevās ievilkt vēderus. Citādi kādam no mums būtu nācies kāpt uz augšu vai leju vēlreiz...
Maza Vitbijas vecpilsētas šķērsieliņa.
Bākas (Whitby Breakwater Lighthouses) ir būvētas vēl tālajā 19. gadsimta sākumā un vidū. Rietumu bāka tapusi 1835. gadā, savukārt Austrumu 1855. gadā. To gaismas ir redzamas vairāk nekā desmit jūdžu attālumā. Bākas kalpo arī kā ostas vārtu signāli, tādēļ Rietumu bākā vārtu gaismas spīd zaļā krāsā, Austrumu- sarkanā.
No bākas augšas paveras iespaidīgs skats uz pilsētu, ko steidzu arī iemūžināt gan foto gan video veidā.
Gids aizrautīgi, ātri un kādā savādā akcentā apstāsta malās redzamo. Pilsēta vienkārši kūp no vēstures!
Tālāk dodamies uz sen gaidīto prieku: braukt ar divstāvu autobusu, kurš riņķo pa šaurajām Vitbijas ieliņām. Autobuss izrādās diezgan dārgs prieks. Pusstundas brauciens izmaksāja aptuveni trīs latus no cilvēka. Cenā iekļauts gids, taču mums šajā sakarā nenācās viegli. Gids izrādijās kāds tipisks un ruds angļu zvejnieku pēctecis- atrrunātājs, kurš savā britoņu izloksnē neiedomājami ātri buldurēja tad par to, tad par šo. Lai neizskatītos pēc idiota, es nopietni klanīju galvu tā, it kā būtu visu sapratis.
Lūk, tādu sētu gribētu ikviens knēvelis!
Tā kā pilsēta ir diezgan kalnaina, kādu mirkli divstāvu braucamrīks sāk lēni un drudžaini rāpties augšup pa vecpilsētas ieliņām, neviļus liekot padomāt, kas būtu, ja pēkšņi pazūd bremzes vai kas cits? Ārprāts!
Neskatoties uz gida logoreju un domām par bremžu stāvokli, brauciens bija tīkams. Kaut vai tā dēļ vien, ka bija iespēja ieskatīties pāri daudzām sētām. Autobusam kā nekā divi stāvi!
Gribu atstāstīt arī kādu neticamu lietu. Biju domājis, ka labklājības nomāktie angļi ir tādi, kādi ir. Vismaz tādi, kādus biju tos iedomājies savām gara acīm. Taču kāds bija mans pārsteigums, ka pilsētas nomalēs ieraudzījām tipiskus mazdārziņus! Un nevis šadus tādus, bet īstus sociālisma laikmeta šedevrus ar ruberoīdu apsistām būdām, sarūsējušām dzelzs mucām, kurās uzkrāt lietus ūdeni, kartupeļu un puķu dobēm. Pat žogi bija veidoti, precīzāk klonēti pēc labākajiem Latvijas mazdārziņu kanoniem: ar veciem dēļu galiem, dzeloņdrātīm utt. Ko šie vēsturiskās pilsētas ļaudis te audzēja, kādus bada laikus pārdzīvoja, uzzināt neizdevās...
Pēc brauciena ar autobusu, nolēmām braukt ar kuģi. Tikai šoreiz nekāpām viss mūsdienu kuterī vai jahtā, kas tur arī piedāvāja jūras izbraucienus, bet izvēlējāmies sena burukuģa kopiju. Konjakkrāsas koka tupele gan brauca samērā lēni, taču pa viļņiem mētāja labi augsti. Dažs angļu alusvēders mainīja savu dabisko angļu rozā krāsu uz zili pelēko tonalitāti, kas vairāk bija raksturīga brezenta burām kuģa mastos.
Uz šī burinieciņa mēs izbaudījām Angļu jūrnieku dziesmas!
Brauciena laikā uz kuģa tiek atskaņotas vecas angļu jūrnieku dziesmas. Tā vien šķiet, ka tās iedziedājis bars vietējo kalmāru ķērāju pēc kādas viskija mucas iztukšošanas...
Izkāpjot krastā divu domu nebija: ai kā gribējās ēst! Tā kā Vitbijā neko citu izņemot slavenos Fish and chips (cepta menca ar frī kartupeļiem) nekur nemanījām, ņēmām tos pašus. Ēdām tāpat kā vairums turienes pusē, sēžot uz moļa liela izmēra jūras kaiju ielenkumā. Kuras nācās pa brīdim pabarot, jo tās bija apbrīnojami uzmācīgas. Pat nekaunīgas, jo gandrīz vai līda ēdienam klāt un pašsaprotami grasījās ķeksēt sev tīkamāko kumosu. Porcijas bija ārprātīgi lielas. Ieskaitot bērniem. Katra uz savu puskilogramu, minumums. Pats savādākais, ka tādas bērnu porcijas viņiem nemaz nebija. Bistro zēni teicās, ka var likt uz pusi mazāk, bet maksāt nāksies kā par pilnu. Protams, ņēmām visiem vienādas porcijas un protams, pusi no visām labākajās latviešu tradīcijās rūpīgi aiztaisījām un vēdām uz mājām, uz Stoktonu.
Lai arī cik spēcīgi Anglijā nebūtu attīstījies privātuma gars, Vitbijā nekur nemanīju īpašas raizes par īpašuma drošību. Piemēra pēc minu tās laivas bildē pa kreisi, kuras stāv bez īpašas pieskatīšanas. Mazliet neierasti, protams.
Visbeidzot, kad vēders bija dabūjis savu, izstaigājām skaisto Vitbiju krustu šķērsu, bet vēl atlika ko aplūkot un par ko brīnīties. Pilsēta tiešām skaista. Izbrīnu izraisīja iekoptās puķu dobes viesu namu pakājē. Ieskatoties, var manīt, ka zālājs tiek pļauts ļoti zemu, visas kontūras ir precīzas līdz centimetram. Ziedi pamatā dzeltenās un sarkanās krāsās. Vēl gribas atzīmēt, ka hoteļos pamatā mitinās sirmgalvji, kuri te atbraukuši atpūsties. Anglijā kopumā sirmgalvji ir ļoti patīkama izskata. Visticamāk, ka lablājības sekas. Dāmas ir kārtīgi safrizētas, smaidošas, bet sirmie kungi visi kā viens uzvalkos vai golferu džemperos. Reti manāmi nekopušies sirmgalvji. Vienīgais aromāts no šiem cilvēkiem- cigāru dūmi un labas smaržas...
Visa tā sauktā Kapteiņa Kuka zeme, kas sākas no Hartlpūlas (Hartlepool) un beidzas aiz Vitbijas ir skaista. Galvenais, ka pilnīgi atšķirīga no kontinentālās Eiropas. Tādēļ nolemjam atbraukt uz šo pusi vēlreiz. Šoreiz apskatot Redku (Reddcar) un Saltbornu (Saltburn by the Sea). Tas ir ļoti skaists angļu piekrastes zvejnieku apgabals ar turienes tradīcijām. Par to vēlāk...
Aigars Prūsis, 2005. gada septembris
2. daļas beigas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru