Dodamies braucienā uz Britu ezeru zemi (The Lake District National Park)

Sākam braucienu!

Jau agrāk bijām dzirdējuši par Britu Šveici- Ezeru zemes nacionālo parku (The Lake District National Park). Tas ir skaists apgabals Lielbritānijas vidienē, praktiski Īru jūras (Irish sea) krastos. Varētu pat teikt, ka tas ir viens no neraksturīgākajiem Anglijas apgabaliem- ezeri, kuru krastos slejas stāvi kalni un meži. Tā kā parks ir samērā liels, bija jāizvēlas vismaz viens noteikts ģeogrāfiskais punkts ar kuru sākt, un kuru apskatīt. Izvēlējāmies Vindermēres ezeru (Lake Windermere), par kuru sajūsmā bija vietējie. Ezeram nosaukums esot cēlies no Skandināvijas puses iekarotājiem, kuri to nodēvējuši par Vinandr. Lai tur nokļūtu, nācās izbaudīt pārsteidzošu ceļu. Pirmkārt maģistrāle uz Anglijas otro krastu vijās kā čūska starp iespaidīgiem kalniem. Pats neticamākais, ka stāvo kalnu zālājos ganījās sniegbaltas aitiņas lielā skaitā. Lūkojoties, cik šie miermīlīgie lopiņi droši skraidā pa šīm stāvajām kalnu pļavām, aina izskatijās gluži sireāla.

Cauri jābrauc tik jaukām pilsētiņām. Gluži vai gribas katru izvēlēties par savu dzīvesvietu.

Nogriežoties no modernās maģistrāles, nokļuvām pavisam citā pasaulē. Gar šauro, tomēr lieliski kopto un asfaltēto lauku ceļu vērās gaužām ierastas angļu ainas. Akmens krāvuma žogi, kalnainas brūni- dzeltenīgas pļavas bez neviena paša koka vai krūmāja, vienstāva un pusotrstāva pelēkas akmens lauku mājas. Tālumā miglas dūmakas ielenkti kalni. Un tā līdz pat nacionālā parka robežām, kad nedzīvās kailo lauku ainavas pēkšņi nomaina meži, starp kuriem vijas mūsu šaurais ceļs uz izvēlēto vietu. Ceļš brīžam ir tik šaurs, ka nākas apstāties, lai palaistu kādu pretīmbraucošu mašīnu. Braucot par šādu kalna serpantīnu, kurš izskatās samērā nedrošs, nerodam saprašanu, kādēļ bagātie briti nepaplašina šo ceļu, kura malās ik pēc pāris kilometriem ir kāds viesu namiņš vai golfa laukums? Tikai tad, kad esam apstājušies, ievērojam, ka ceļš ir būvēts, pareizāk sakot tam uzklāts jauns asfalta segums, burtiski uz vecā ceļa, kas te bijis jau ilgus gadsimtus iepriekš. Ceļa malās stāv veci žogi no akmeņiem, kurš jau sen apsūnojis. Kādā vietā pie veca nama pamatiem ieraugām nelielu laukumiņu zirgu pajūgiem, kurā neveikli noparkojusies kāda mašīna. Sajūta, it kā te būtu apstājies laiks, ja vien vietām nemanītu mūsdienu pajūgus- mašīnas...

Esam ezerā. Tik daudz buru laivu vienkopus man nav nācies redzēt.

Kad šķiet, ka šaurā mazā taciņa, kuru izmanto par šoseju, nekad nebeigsies, pēkšņi kalna pakājē parādās pilsētu panorāma. Priekšā Kendala (Kendal). Sena pilsēta, kuras mazās ieliņas pārvērstas par tranzītceļu. Savādi lūkoties kā mašīnas locās pa vecpilsētas ielām, kuras vēl gadsimtu atpakaļ deldēja zirgu pajūgu riteņi un kumeļu pakavi.

Kas var būt labāks par veciem labiem karuseļiem?

Aiz Kendalas jau paveras kūrortam raksturīgie viesu nami, golfa laukumi, daudzas norādes uz ātpūtas vietām, aicinājumi izbaudīt izjādes uz zirgiem, noīrēt jahtu utt. Ceļš mūs ved cauri Bovnesai (Bowness on Windermere), kurā nolemjam arī atrast kādu automašīnu stāvvietu. Ceram uz kādu brīvu vietiņu ielas malā, taču velti. Pilns. Cilvēku jūra visapkārt (beigās tomēr par to nācās priecāties, jo ielas malās noparkotās mašīnās pēc dažām stundām mūsu acu priekšā cītīgi apstaigāja policisti un sodīja). Beidzot pamanām norādi ar „Long parking”- ilglaicīga novietne. Cenas gan te gaužām lielas. Vairāki lati stundā, bet novietojot uz visu dienu, sanāk daudz lētāk. Tas tādēļ, lai īslaicīgās apstājas meklētāji neaizņemtu stāvvietu tūristiem ar ceļojuma mašīnām, kas šajā atpūtas pilsētiņā iztīrīs savas kabatas no naudas. Tā arī darām, ņemam biļeti uz visu dienu, kaut kabatas netaisāmies iztukšot.

Vindermērā bija krietns skaits šo triciklu, ar kuriem par samaksu bija iespējas izvizināties.

Dodamies uz ezera pusi, lai sāktu pilsētas apskati. Visapkārt pilns ar dažādu krāsu cilvēkiemtraucējoši trokšņaini un ārišķīgi. Īpaši nepatīkamu iespaidu atstāj indiešu sievietes, kuras izraibinājušās tradicionālos un spilgtos tautas tērpos bariņos staigā pa veikaliem un apčamda visas preces.

Pasaku ainiņa, kuru izjauc mašīnas.

Manām arī kādu alibabu treniņtērpā ar garu bārdu, kuram no muguras tekelē trīs sievietes parandžās ar duci maziem un melnīgsnējiem bērniem. Alibaba apmierināts ēd saldējumu un nemitīgi bužina savu garo, bet reto bārdu.
Nonākam pie ezera. Acīm paveras brīnišķīgs skats. Zilajā ezerā simtiem jahtu un laivu, starp tiem lēni slīd tūristu tvaikonīši. Visapkārt kalni, meži. Gar ezera piestātnēm neviena netraucēti lēni čāpo gulbji, kuri slinki paknābā cilvēku doto barību. Te viņi dzīvo vienā mierā, neviens viņiem pat nedomā darīt pāri, jo vispakārt novērošanas kameras un arī cilvēki mūsu puses mežoņu dabu nepazīst. Vienīgais gulbju darbs: ļauties ziņkārīgo skatieniem un tūristu fotogrāfēšanas kārei.

Tūristu tik daudz, ka brīžam bija jāstaigā sāniski. Es gan tā arī nesapratu, vai tā tur ir katru dienu?

Nolemjam izmantot izdevību un braukt ar kuģi pa ezeru. Var izvēlēties trīs brauciena maršrutus- apkārt visam ezeram, kas prasa diezgan ilgu laiku, apkārt salām un nelielais loks gar piekrasti. Izvēlamies vidējo, jo negribas sēdēt uz kuģa visu dienu, taču gribas redzēt arī ezeru tālāk no krasta.

Ar tādu kuģīti vizinājāmies pa ezeru. Patika!

Kopā ar mums uz kuģa uzkāpj grupiņa jauniešu no Japānas, kuri atstāj ārkārtīgi patīkamu iespaidu, jo uzvedas klusi, smaida, fotogrāfējas nevienam netraucējot. Pilnīgs pretstats trokšņainajiem indiešiem un arābiem, kuri uzvedas izteikti skaļi. Pamanām, ka praktiski visas musulmaņu sievietes ar bērniem ir melnās drānās, visai apjomīgas un ar diezgan pamanāmu virslūpas apmatojumu. Neatņemama šo sieviešu uzvedības sastāvdaļa ir nemitīga klaigāšana un žestikulēšana.

No kuģa daudz fotografējam. Pārsteidz lielais skaits dažādu peldlīdzekļu. Jahtas, airu laivas, lepni kruīzkuteri un pat vienkāršas vienvietīgas zvejas laiviņas. Gids uz kuģa stāsta par ezera krastos redzamo. Tiek stāstīts par kādu lepnu viesnīcu pašā ezera krastā, kurā atpūšas miljonāri no visas Lielbritānijas. Turpat pie viesnīcas tieši nolaižas neliels un sarkans perlamutra krāsas helikopteris.

Bagātās klientūras mītne.

Kaut laiks ir saulains un samērā silts, uz ezera kļūst drēgns, jo vēl ir rīts. Mums palaimējies, ka esam izvēlējušies vidējo maršrutu, tādēļ pārāk ilgi ezera vējus nenāksies baudīt.

Pēc brīnišķīgā brauciena pa pasakaino angļu ezeru, apstaigājam apkārtējās suvenīru bodītes. Priecājamies par daudzām skaistām lietiņām- krūzītes, atslēgu piekariņi, grāmatiņas, šokolādes, glāzītes, mazi kuģīši un tamlīdzīgi nieciņi ar šīs ezerzemes nosaukumu un simboliem. Viss ir skaists, taču dārgs, tādēļ nekāda bodītes ķemmēšana viss nesanāk. To mūsu vietā izdara indiešu sievietes biezos rudens mēteļos, kurām Anglijas klimats šķitis par aukstu. Viņas negausīgi ķer un pērk it visu, kas iepatīkas.

Turpat aiz veikaliņa logiem redzam arī neierastu ainu: pie kafejnīcas galdiņiem sēž indiešu vīrieši baltos kostīmos ar viņiem raksturīgām galvas segām. Abi lepni malko kādu dzērienu un ēd kūkas, bet ap viņiem staigā kāds angļu sētnieks un vāc pie viņu kājām nomestos konfekšu papīrīšus un izsmēķus. Liktens ironija: bijušie Britu impērijas valdnieki tagad pazemīgi kalpo izceļotājiem no bijušajām kolonijām...

Cik noprotams, te mājo angļu miljonāri.

Izbaudījuši jaunās Anglijas etniskos jaukumus, ielas malā pamanām ugunsdzēsēju mašīnu, kura pielāgota tūristu vizināšanai. Bērni uz to dikti grib tikt. Īpaši puika. Pie mašīnas brašs britu ugunsvīrs izsniedz mazas bērnu ugunsdzēsēju formastērpus ar ķiverītēm un aicina kāpt iekšā. Bērni mazliet apmulst, bet vecākā meita nobīstas, viņai prātā tikai lelles un gulbīši. Tādēļ viņas vietā bērnu prieks tiek man. Mašīnā uzzinu, ka tūristu ugunsdzēsēju mašīna ir norakstīts īsts dienesta spēkrats, ko vietējais ugunsdzēsēju pensiju fonds pārbūvējis cilvēku priekam, reizē arī mazliet pelnot ugunsgrēkā cietušo ugunsdzēsēju un pensionēto vīru vajadzībām. Brauciena laikā tiek atskaņots ugunsdzēsēju dispičers un skaņas signāli, radot visai reālas sajūtas. Ar ugunsdzēsēju auto izbraukājam vecpilsētu, kura ir ļoti skaista. Daudz senās arhitektūras, daudz zaļumu. Uz katra krustojuma un gandrīz pie katra nama uzstādīti puķu podi. Nolemjam izstaigāt vismaz vecpilsētu.

Pilsētā uzmanību pievēršs vairāki namiņi, pie kuriem skatāmas izkārtnes ar uzrakstu INN. Lagā netiekam skaidri par tā nozīmi, līdz angļu tradīcijas iepazinušais Aivars izskaidro, ka „INN” esot tāds kā ieskrietuves- bāra apzīmējums. Nekad neiedomātos...

Vecpilsētā cilvēku ļoti daudz. Ļoti nogurdinoša staigāšana, jo burtiski jāspiežas cauri pūlim pa stāviem trotuāriem un daudzām kāpnēm. Ieraugu jauniešus, kuri garšļaukus atpūšas kāda dievnama sētā, kurā ir veca kapsēta. Jaunieši vienā mierā ēd, jautrojas un nebēdā, ka sēž uz kapenēm. Pie mums Kurzemē tas gan nav īsti pierasts skats.

Ātrgaitas šoseja pāri kalniem.

Netālu no automašīnu stāvvietām manāms atrakciju parks. Gribam aizvest uz to bērnus, taču, kad ieraugām cenu- 2 lati par trīs nošļūcieniem pa piepūšamo slidkalniņu, prieks bērniem iet secen. Trīs bērniem trīs noļūcieni- seši lati. Absurds. Principiāli nemaksājam un ejam meklēt ko saprātīgāku, līdz konstatējam, ka brīnumjauks karuselis zelta krāsās ar zirdziņiem maksā tik pat. Protams, izvēlamies to. Atpakaļ vēl nolemjam izbraukt ar autovilcieniņu, kurš ved apmeklētājus no autostāvvietas uz pilsētu. Vilcieniņš ir gaužām skaists, bet mums žēl, ka nezinājām par tā maršrutu ātrāk. Būtu braukuši uz ezeru ar to, nevajadzētu iet pa ļaužu pārpilno ielu un grūstīties.

Akmeņu krāvuma žogs. Tik daudz redzēt angļu filmās, bet atrast, kur apstāties un to aptaustīt nemaz nenācās tik viegli!

Nobeigumā mūsu ekskursiju padara jautru kāds atgadījums, proti, pamanām kādu amizantu ainu: jau pieminētais abdula savas parandžas tērptās sievas nodrošinājis ar spilgti sarkanām glābšanas vestēm un vizina ar airu laivu pa ezeru. Viss jau būtu labi, tikai tās glābšanas vestes uz melnajām parandžām izskatījām ārprātīgi. Loģiski, ka šie cilvēki piesaistīja lielu ļaužu uzmanību un nācās dzirdēt angļu jautrošanos, ka tās esot muslimu šahīdes- pašnāvnieces, kas gribot uzspridzināt ezeru. Jāatgādina, ka tas bija tieši tai laikā, kad Londonu pamatīgi satricināja baisie terora akti satiksmes autobusos.

Aigars Prūsis, 2005. gada septembris

3. daļas beigas