Protams, protams ir pretīgi, kad lielā Ķīna ignorē tibetiešu centienus pēc savas valsts. Ir nepieņemami, ja iet bojā cilvēki, no policijas un armijas lodēm. Tomēr ir jābūt absolūtam idiotam, lai izliktos, ka Ķīna jebkad atteiksies no Tibetas, kas ir teju piektdaļa sarkanās Āzijas kapitālisma impērijas. Un velti cerēt, ka bērnišķie aicinājumi boikotēt Ķīnas preces (vai tad pie mums citas ir?), ko mainīs. Velti vainot Ķīnas maoistus Tibetas sagrābšanā. To jau reiz izdarīja mongoļi un mandžūru Ciņ impērija simtiem gadus atpakaļ. Savukārt divdesmitā gadsimta sākumā vecā labā Lielbritānija militāri okupēja Tibetu un panāca, ka Ķīna to atzīst par britu protektorātu. Tieši neilgi pēc tam Lielbritānija un Krievija atzina Ķīnas tiesības uz Tibetu. Ja Ķīnā nesāktos juku laiki, proti- revolucionārie notikumi 1911. gadā, ķīniešu armija Tibetu diez vai pamestu un nekādas Tibetas brīvības perioda nemaz nebūtu.
Tibeta nav tikai Ķīnas upuris
Tā īsti Tibeta kā nomināli neatkarīga valsts šodienas izpratnē pastāvējusi tikai kopš 1912. gada ar lielu Lielbritānijas gādību, kad sabruka vecā Ķīna. Un ne jau dēļ tibetiešu tiesībām piekopt savu reliģiju un tradīcijas. Līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu lauvas tiesu Ķīnā ietilpstošās Tibetas briti atšķēla un pievienoja savai Indijas kolonijai, nespēdami vienoties par šīs zemes sadalījumu. Tikai tad, kad sarkanās ķīniešu bestijas kļuva gana spēcīgi, lai izplatītu savu mežonīgo kultūru tālāk, 1950. gadā viduslaiku rezervāts Tibeta tika inkorporēta Ķīnā atkal. Pretoties ķīniešu komunistu karapulkiem tibetiešu armija protams nespēja. Taisnības labad jāsaka, ka pēc pašas sarkanās Ķīnas uzskatiem Tibeta de jure ir nedalāma Ķīnas sastāvdaļa, kopš to pirms 700 gadiem iekaroja mongoļi. Un taisnība vien ir. Mongoļu impērija tik tiešām uzbruka un patreizējās Tibetas teritoriju iekļāva savā valstī. Iekļāva gan arī citas Ķīnas daļas.
Par ''pilntiesīgu'' Ķīnas provinci Tibeta kļuva tikai 1965. gadā, kad to pasludināja par Tibetas Autonomo abgabalu (Tibetas provinces Khama un Amdo gan tika pievienotas divām ar Tibetu robežojošām Ķīnas provincēm). Līdz tam Tibeta bija nacionālais autonomais apgabals, kurā Tibetiešu garīdzniecība vairāk vai mazāk varēja piekopt savas paražas. Straujas pārmaiņas Tibetā atnesa 1956. gada sacelšanās, ko aktīvi atbalstīja ASV Centrālās izlūkošanas pārvalde (CIP).
Ķīnas valdīšana tibetiešiem noteikti nav bijusi salda. Tibetiešu reliģiskā trimda pauž, ka bojā gājuši vairāk kā miljons tibetiešu, citi avoti nosauc trīs reizes mazāku skaitli. Bet no tā jau nekas nemainās. Pieņemot, ka Tibetā ir tikai nieka 2,4 miljonu tibetiešu, bojāgājušo skaits ir dramatisks. Citādās domās noteikti ir paši ķīnieši, kuru upuru reizrēķins pacieš vairāk.
Tiesības uz pašnoteikšanos
Ja principiāli iestājamies par tautu pašnoteikšanās tiesībām, kas ir svētas un neaizskaramas, tad mums kā latviešiem tas ir ļoti sāpīgs jautājums joprojām. Varam būt laimīgi, ka pēc pusgadsimta ilgas okupācijas esam brīvi. Līdzīgi kā tibetiešiem, arī mums nākas joprojām grūti uzvarēt nemitīgā ideoloģiskā cīņā ar lielo Austrumu kaimiņu, kurš nenogurstoši apgalvo, ka tāda Latvija agrāk nemaz nav bijusi. Un ko tur liegties: protams, ka nav bijusi. Neesam taču Roma ar tūkstošgadīgu valsts vēsturi. Kaut esam letgaļu, zemgaļu un kuršu pēcteči, diez vai kāds ņemsies apgalvot, ka esam šie paši ļaudis, kuri te mitinājās daudzus gadsimtus atpakaļ. Iespējams, mēs diez vai saprastu mūsu senču valodas, kādas toreiz skanēja Latvijas teritorijā. Un protams, ka Latvijas valsts varēja izveidoties tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ, ko tik bieži lasām krievu valodā rakstošos laikrakstos. Taču šiem krievu mēlē runājošajiem derētu atcerēties, ka reiz taču arī viņu plašās un nedalāmās valsts nebija. Bija vien neliela Kijevas krievzeme, kurā šodienas krievu valodu arī diez vai tā īsti pazītu. Un būtu pilnīgs ārprāts, ja, balstoties uz šiem senajiem valstiskajiem veidojumiem, kāds censtos atprasīt no Ukrainas Kijevu un zemes ap to. Lai nu vai kā, ar Tibetu ir līdzīgi. Reiz taču pati Ķīna bija tikai otršķirīgs pabērns spēcīgāku Āzijas lielvaru rokās.
Cik daudz pašnoteikšanās katram var dot?
Nemitīgajiem aicinājumiem pēc visu tiesībām atdalīties un veidot jaunas valstis arī reiz pienāk beigas. Reiz pēc Otrā pasaules kara Britu impērija un citas koloniālās valstis jau sabruka un dažnedažādas pseidovalstis savairojās kā mitruma blusas zem laukakmeņiem. Tagad Āfrika tiešām izskatās brīva. Brīva no likumiem, humānisma un elementāriem valstiskiem ierobežojumiem. Pat pēdējais koloniālisma bastions Dienvidāfrika ir sagrauts un arī tur brīvību alkstošie tikuši pie teikšanas. Balto ''jūgs'' nokratīts, bet to vietā par brīnumu pašiem afrikāņiem atnākusi anarhija, epidēmiju uzliesmojumi, pilsoņu un klanu kari. Vainu atkal meklē baltos mantraušos, kas apzināti izraisot dimantu un naftas karus. Taču ziņās redzam tieši pašus melnos, kas ar lielu labpatiku iznīcina savus ciltsbrāļus. Un valda Āfrikas valstīs vien paši melnie diktatori. Daži pat iegājuši vēsturē. Un nevis kā vareni valdnieki, bet kā nenormāli sadisti un moderno laiku cilvēkēdāji.
Cits piemērs ir visiem labi zināmā Indija. Teju kultūras un demokrātijas piemērs visā reģionā. Kas patiesībā slēpjas zem šīs kultūras, ikviens Indiju apmeklējušais tūrists var pastāstīt. Smirdošu un pūstošu līķu pārpildītas upes, pārapdzīvotas un piemēslotas pilsētas, par izgāztuvēm pārvērstas okeāna pludmales, nežēlīgas un savstarpēji naidīgas reliģijas, atklāta sātana pielūgšana dēmonu kulta tempļos, cieši iesakņojusies necieņa pret cilvēka pamattiesībām (pazemojošā kastu sistēma tur pastāv joprojām), kuras kalngals ir tradicionālā indiešu bērnu kropļošana un pašsakropļošanās akti, lai vieglāk gūtu ubagošanas ieņēmumus.
Būtu vareni un taisnīgi, ja katrai tautai būtu netraucēta pastāvēšana savā nacionālā valstī. Diemžēl, tā nav. Laikam skan netaisni, bet vai visas nācijas ir pelnījušas savu valsti? Vai islamticīgie albāņi, kuriem jau ir viena valsts un savā nežēlībā maz atpalika no serbu slepkavniekiem, bija pelnījuši neatkarīgo Kosovu? Ar ko šie Eiropas islamīti, kas postīja kaimiņu Maķedoniju, būtu labāki par kurdu komunistiem vai tālibiem? Vai daudzās Āfrikas tautas, kuras pēc koloniālā perioda beigām ieguva savas valstis, ir pelnījušas savas valstis? Vai pēc savas valsts var prasīt tautas, kuras citu valstīs uzvedas kā iekarotāji vai tiek redzēti kā briesmīgs lāsts?
Jābūt godīgiem pret visiem
Nobeigumā. Tibetiešiem ir jāatdod tiesības uz pašnoteikšanos. Te strīdiem nav vietas. Tibetiešiem ir tiesības uz savu, kaut arī bezdievīgu reliģijas brīvību. Taču ir jāizbeidz tukšu salmu kulšana par Tibetas brīvību. Kaut vai tādēļ, ka daļa Tibetas neatrodas Ķīnas pārvaldījumā. Ja Indija un visa "demokrātiskā" pasaule vēlas solidarizēties ar Tibetu, tai ir jāaicina sākt ar to, ka neatkarīgas Tibetas sēkla tiek iesēta Tibetas daļā, kuru imperiālistisko darījumu rezultātā iekļāva Indijā, ko daudzi tibetiešu mīļotāji steidz atzīt par garīguma simbolu.
Aigars Prūsis
Tibeta nav tikai Ķīnas upuris
Tā īsti Tibeta kā nomināli neatkarīga valsts šodienas izpratnē pastāvējusi tikai kopš 1912. gada ar lielu Lielbritānijas gādību, kad sabruka vecā Ķīna. Un ne jau dēļ tibetiešu tiesībām piekopt savu reliģiju un tradīcijas. Līdz ar Pirmā pasaules kara sākumu lauvas tiesu Ķīnā ietilpstošās Tibetas briti atšķēla un pievienoja savai Indijas kolonijai, nespēdami vienoties par šīs zemes sadalījumu. Tikai tad, kad sarkanās ķīniešu bestijas kļuva gana spēcīgi, lai izplatītu savu mežonīgo kultūru tālāk, 1950. gadā viduslaiku rezervāts Tibeta tika inkorporēta Ķīnā atkal. Pretoties ķīniešu komunistu karapulkiem tibetiešu armija protams nespēja. Taisnības labad jāsaka, ka pēc pašas sarkanās Ķīnas uzskatiem Tibeta de jure ir nedalāma Ķīnas sastāvdaļa, kopš to pirms 700 gadiem iekaroja mongoļi. Un taisnība vien ir. Mongoļu impērija tik tiešām uzbruka un patreizējās Tibetas teritoriju iekļāva savā valstī. Iekļāva gan arī citas Ķīnas daļas.
Par ''pilntiesīgu'' Ķīnas provinci Tibeta kļuva tikai 1965. gadā, kad to pasludināja par Tibetas Autonomo abgabalu (Tibetas provinces Khama un Amdo gan tika pievienotas divām ar Tibetu robežojošām Ķīnas provincēm). Līdz tam Tibeta bija nacionālais autonomais apgabals, kurā Tibetiešu garīdzniecība vairāk vai mazāk varēja piekopt savas paražas. Straujas pārmaiņas Tibetā atnesa 1956. gada sacelšanās, ko aktīvi atbalstīja ASV Centrālās izlūkošanas pārvalde (CIP).
Ķīnas valdīšana tibetiešiem noteikti nav bijusi salda. Tibetiešu reliģiskā trimda pauž, ka bojā gājuši vairāk kā miljons tibetiešu, citi avoti nosauc trīs reizes mazāku skaitli. Bet no tā jau nekas nemainās. Pieņemot, ka Tibetā ir tikai nieka 2,4 miljonu tibetiešu, bojāgājušo skaits ir dramatisks. Citādās domās noteikti ir paši ķīnieši, kuru upuru reizrēķins pacieš vairāk.
Tiesības uz pašnoteikšanos
Ja principiāli iestājamies par tautu pašnoteikšanās tiesībām, kas ir svētas un neaizskaramas, tad mums kā latviešiem tas ir ļoti sāpīgs jautājums joprojām. Varam būt laimīgi, ka pēc pusgadsimta ilgas okupācijas esam brīvi. Līdzīgi kā tibetiešiem, arī mums nākas joprojām grūti uzvarēt nemitīgā ideoloģiskā cīņā ar lielo Austrumu kaimiņu, kurš nenogurstoši apgalvo, ka tāda Latvija agrāk nemaz nav bijusi. Un ko tur liegties: protams, ka nav bijusi. Neesam taču Roma ar tūkstošgadīgu valsts vēsturi. Kaut esam letgaļu, zemgaļu un kuršu pēcteči, diez vai kāds ņemsies apgalvot, ka esam šie paši ļaudis, kuri te mitinājās daudzus gadsimtus atpakaļ. Iespējams, mēs diez vai saprastu mūsu senču valodas, kādas toreiz skanēja Latvijas teritorijā. Un protams, ka Latvijas valsts varēja izveidoties tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ, ko tik bieži lasām krievu valodā rakstošos laikrakstos. Taču šiem krievu mēlē runājošajiem derētu atcerēties, ka reiz taču arī viņu plašās un nedalāmās valsts nebija. Bija vien neliela Kijevas krievzeme, kurā šodienas krievu valodu arī diez vai tā īsti pazītu. Un būtu pilnīgs ārprāts, ja, balstoties uz šiem senajiem valstiskajiem veidojumiem, kāds censtos atprasīt no Ukrainas Kijevu un zemes ap to. Lai nu vai kā, ar Tibetu ir līdzīgi. Reiz taču pati Ķīna bija tikai otršķirīgs pabērns spēcīgāku Āzijas lielvaru rokās.
Cik daudz pašnoteikšanās katram var dot?
Nemitīgajiem aicinājumiem pēc visu tiesībām atdalīties un veidot jaunas valstis arī reiz pienāk beigas. Reiz pēc Otrā pasaules kara Britu impērija un citas koloniālās valstis jau sabruka un dažnedažādas pseidovalstis savairojās kā mitruma blusas zem laukakmeņiem. Tagad Āfrika tiešām izskatās brīva. Brīva no likumiem, humānisma un elementāriem valstiskiem ierobežojumiem. Pat pēdējais koloniālisma bastions Dienvidāfrika ir sagrauts un arī tur brīvību alkstošie tikuši pie teikšanas. Balto ''jūgs'' nokratīts, bet to vietā par brīnumu pašiem afrikāņiem atnākusi anarhija, epidēmiju uzliesmojumi, pilsoņu un klanu kari. Vainu atkal meklē baltos mantraušos, kas apzināti izraisot dimantu un naftas karus. Taču ziņās redzam tieši pašus melnos, kas ar lielu labpatiku iznīcina savus ciltsbrāļus. Un valda Āfrikas valstīs vien paši melnie diktatori. Daži pat iegājuši vēsturē. Un nevis kā vareni valdnieki, bet kā nenormāli sadisti un moderno laiku cilvēkēdāji.
Cits piemērs ir visiem labi zināmā Indija. Teju kultūras un demokrātijas piemērs visā reģionā. Kas patiesībā slēpjas zem šīs kultūras, ikviens Indiju apmeklējušais tūrists var pastāstīt. Smirdošu un pūstošu līķu pārpildītas upes, pārapdzīvotas un piemēslotas pilsētas, par izgāztuvēm pārvērstas okeāna pludmales, nežēlīgas un savstarpēji naidīgas reliģijas, atklāta sātana pielūgšana dēmonu kulta tempļos, cieši iesakņojusies necieņa pret cilvēka pamattiesībām (pazemojošā kastu sistēma tur pastāv joprojām), kuras kalngals ir tradicionālā indiešu bērnu kropļošana un pašsakropļošanās akti, lai vieglāk gūtu ubagošanas ieņēmumus.
Būtu vareni un taisnīgi, ja katrai tautai būtu netraucēta pastāvēšana savā nacionālā valstī. Diemžēl, tā nav. Laikam skan netaisni, bet vai visas nācijas ir pelnījušas savu valsti? Vai islamticīgie albāņi, kuriem jau ir viena valsts un savā nežēlībā maz atpalika no serbu slepkavniekiem, bija pelnījuši neatkarīgo Kosovu? Ar ko šie Eiropas islamīti, kas postīja kaimiņu Maķedoniju, būtu labāki par kurdu komunistiem vai tālibiem? Vai daudzās Āfrikas tautas, kuras pēc koloniālā perioda beigām ieguva savas valstis, ir pelnījušas savas valstis? Vai pēc savas valsts var prasīt tautas, kuras citu valstīs uzvedas kā iekarotāji vai tiek redzēti kā briesmīgs lāsts?
Jābūt godīgiem pret visiem
Nobeigumā. Tibetiešiem ir jāatdod tiesības uz pašnoteikšanos. Te strīdiem nav vietas. Tibetiešiem ir tiesības uz savu, kaut arī bezdievīgu reliģijas brīvību. Taču ir jāizbeidz tukšu salmu kulšana par Tibetas brīvību. Kaut vai tādēļ, ka daļa Tibetas neatrodas Ķīnas pārvaldījumā. Ja Indija un visa "demokrātiskā" pasaule vēlas solidarizēties ar Tibetu, tai ir jāaicina sākt ar to, ka neatkarīgas Tibetas sēkla tiek iesēta Tibetas daļā, kuru imperiālistisko darījumu rezultātā iekļāva Indijā, ko daudzi tibetiešu mīļotāji steidz atzīt par garīguma simbolu.
Aigars Prūsis
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru