Uz Skotiju, uz Edinburgu!

Gluži vai Latvijas ainiņa. Tomēr esam Skotijā!

Beidzot pienācis ilgi gaidītās dienas rīts, kad esam nolēmuši doties uz leģendām apvīto Skotijas zemi. Tādēļ sešos no rīta pēc Britānijas laika, esam augšā un dodamies uz seno skotu galvaspilsētu Edinburgu (Edinburgh), kuru mēdz arī dēvēt par Ziemeļu Atēnām. Tas tādēļ, ka līdzīgi kā grieķu Atēnas arī Skotu Edinburga uzcelta uz kalniem. Edinburga, kurā mīt gandrīz pusmiljons cilvēku, nenoliedzami ir viena no Eiropas, varbūt pat pasaules skaistākajām pilsētām. Edinburgā ir slavenā Belmoralas pils, kurā no maija līdz jūlijam dzīvo Anglijas karaliene. Tā ir Lielbritānijas karaļu ģimenes vasaras rezidence. Skotija ir arī golfa dzimtene! Jau pusceļā uz šo Lielbritānijas nomali, mūs pārsteidz tas, ka uz Edinburgu ved samērā šaurs ceļš. Šķiet pārsteidzoši, ka uz tik lielu pilsētu ved tāds pašaurs divjoslu celiņš. Kaut tas ir ļoti labā kārtībā, paliekam nesaprašanā. Kā tad tā? Pieļauju, ka mūsu GPS vienkārši izvēlējies taisnāko ceļo, tomēr uz tā ir diezgan daudz satiksmes autobusu, kas dodas uz Edinburgu. Lai nu kā, nokļūšana līdz Edinburgai izrādās diezgan patīkama. Nekādu lielu grūtību ceļā neatrodam. Visur labi pamanāmas ceļa norādes, visur teicama satiksmes organizācija. Slavenās Skotijas tuvumu sajūtam tiešu pirms pašas Skotijas robežas, kura, starp citu, ir tieši kalnos. Angļu kalnainās pļavu ainavas pēkšņi nomaina kalnaini meži, augstas kalnu nogāzes un pie ceļu malas namiņiem plīvojoši zili baltie skotu karogi. Edinburgai tuvojamies pa vienu no šosejām, pa kuru aumaļām plūst mašīnas abos virzienos. Pēc kartes izvēlamies doties tieši uz Edinburgas centru, kas ir paša vecpilsēta. Iebraucot pilsētā nespēju vien beigt brīnīties par pilsētas galveno ielu ārkārtīgi lielo šaurību, kuru diezgan izteiktu padara lielais divstāvu satiksmes autobusu daudzums un lielais ielāpu skaits un asfalta seguma.

Nezin kādēļ, taču Edinburgā visas asfaltētās ielas ir tik pat pārlāpītas kā Liepājā. Vai tas lielā un biežā nodiluma dēļ, vai līdzekļu trūkuma dēļ, nezinu. Vēl vairāk pārsteidz, ka šie skoti ar asfaltu lāpa ielas un laukumus, kas ir bruģēti. Pat pie mums tas izskatās pēc nepiedodama barbarisma.

Esam iebraukuši Edinburgā!

Kā jau minēju savos ceļojumu aprakstos iepriekš, varen lieli interventi Britānijā ir bijuši vikingi. Šie skandināvu zēni siroja pa visu Lielbritāniju. Lai gan pirmajos vikingu sirojumos piedalījās tikai daži kuģi, pamazām to skaits pieauga, un drīz vien jau vairāku simtu kuģu flotiles devās rietumu virzienā uz Angliju un Skotiju un Īriju. Viņi ieradās kā iebrucēji un laupītāji, iedvešot šausmas piekrastēs, kur viņi bieži piestāja, taču vikingi bija arī tirgotāji un pārvaldītāji. Vikingu kultūras paliekas diezgan spēcīgi vēl tagad izjūtamas britu Jorkā. Ja angļi lepojas ar savu vikingu perioda vēsturi, tad skoti vienmēr un visur cenšas uzsvērt savu patstāvību.

Ielāps pie ielāpa, tomēr ielas ir līdzenas. Mūsu bedrīšu lāpītājiem vajadzētu paskoloties.

Paši skoti cēlušies, sajaucoties vairākām rasēm un tautām. Senākie Skotijas iemītnieki bija kaledonieši (pikti). Tai laikā tur mitinājās arī tautas no Īrijas, kuras 6. gadsimtā iebruka piktu zemēs. 500. gadā angļi no kontinentālās Eiropas sāka migrēt uz tagadējo Lielbritānijas teritoriju. Tad tie ienāca arī Skotijā. Starp Skotijas kalnu un līdzenumu iedzīvotājiem zināmas atšķirības saglabajušās joprojām, jo kalnieši pamatā ir cēlušies no ķeltiem. 843. gadā Kenets Makalpins (Kenneth Mac Alpin) apvienoja piktus un skotus un kļuva par visas Skotijas karali Kenetu I (Kenneth I). No tā laika līdz pat 1603. gadam Skotija faktiski bija nodalīta no Anglijas, kad mira Anglijas karaliene Elizabete I un viņas vietā par Anglijas un Skotijas karali kļuva Jēkabs VI. Pirmo reizi abām valstīm bija viens karalis. Arī pēc tam tā bija neatkarīga valsts. Starp Skotiju un tās dienvidu kaimiņvalsti Angliju valdīja ārkārtīgi sīva konkurence. 1707. gadā abas valstis apvienojās uz Ūnijas Akta pamata. Izveidojās unitāra valdība, karaļnams un tika unificēti daudzi likumi. Tomēr Skotijā saglabāja savus vietējos likumus, izglītības sistēmu un kulturālās atšķirības. Skotijai ir arī sava Valsts banka, tātad arī savas naudas zīmes, kuras gan ir derīgas pārējās Lielbritānijas teritorijā. Savukārt Britu mārciņa ir derīga Skotijā. Skotijai ir arī samērā autonoma tiesu sistēma. Skotu valsts (aptuveni 77 000 kv. km.) ir gandrīz puse no Lielbritānijas (151 126 kv.km) teritorijas un tajā mīt vien desmitā daļa no visiem britiem. Pēdējo gadu laikā aizvien izteiktāka kļuvusi Skotijas decentralizācija. Šis process iesākās pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā, kad Ziemeļjūrā pie Skotijas krastiem tika atklātas vērienīgas naftas atradnes. Skoti sāka apzināties ne tikai savu reliģisko un kulturālo savdabību, bet sāka apjaust arī savu ekonomisko ietekmi. Diezgan daudz centrālās Lielbritānijas funkcijas nodotas Skotijas pārziņā jau deviņdesmitajos gados. Divas trešdaļas skotu pieder arī Skotijas baznīcai. Kaut Skotija sevi vēlas redzēt kā atšķirīgu vietu Lielbritānijā, nevar neredzēt, ka Skotija ir angliskota. Un kā nu ne, ja trīs gadsimtus angļi to mērķtiecīgi arī darīja. Vēl kas. Skotijā bāzējas karaspēka vienības, kuru formastērpi ir atšķirīgi no pārējās Britānijas armijas. Kurš gan nepazīst slaveno skotu tautastērpu- rūtainos svārciņus? Nu lūk, kopš 18. gadsimta to valkā skotu gvardes pulka kareivji. Skotu tautas tērps sastāv no balta krekla ar platu apkakli, rūtainiem svārkiem ar ielocēm, ko citādi dēvē par klits, žaketes, pamatā melnas un pleda, ko pārmet pār vienu plecu. Kājās skoti velk zeķes līdz ceļiem un zābakus ar metāla sprādzēm. Mūsdienās gan zābakus aizvieto ar visumā modernām melnām uzvalka kurpēm. Starp citu, nācās arī redzēt vienu otru oficiālo valsts iestāžu darbinieku, kurš valkā šo skotu formas tērpu. Par to, ka skotu tautastērps ir katram restorāna vai viesnīcas iekšā laidējam, šķiet teikt nav vērts. Tas ir varen iespaidīgs „ierocis”, kā piesaistīt tūristus. Protams, ne jau ar saviem vēsturiskajiem tautas tērpiem skoti vien mēģina savaldzināt cilvēkus.

Pats Edinburgas centrs.

Par brīnumu šajā vēsajā un attālajā Lielbritānijas piekrastē ir ļoti daudz modernu kultūras tradīciju. Viens no pazīstamākajiem ir Edinburgas teātra festivāls. Tajā tiek rādītas labākās Skotijas un citu valstu teātra, mūzikas, dejas un operas izrādes. Tradicionāli tas notiek trīs nedēļas vasaras beigās praktiski uz visām pilsētas skatuvēm un koncertzālēs. Šogad tas risinājās no 13. augusta līdz 3. septembrim. Šo pasākumu apmeklēja vairāk nekā 225 tūkstoši cilvēku! Iedomājieties tikai, cik naudas iekasēja ēstuves, restorāni, viesnīcas, pansijas un veikali?

Bez tam Edinburga saistās ar izcilo rakstnieku Valtera Skota, Roberta Bērnsa, Roberta Luisa Stīvensona, Artura Konana- Doila darbību. Šeit dzimis un kā piena vedējs strādājis sers Šons Konerijs. Un jaunāko laiku bērnu kulta rakstniece, kas radīja Hariju Poteru- Džoanna Ketlīna Roulinga, vairākus gadus nodzīvoja Edinburgas nomalē, kādā mazā jumtistabiņā, auklējot savu mazo meitiņu un pārtiekot vienīgi no bezdarbnieku sociālā pabalsta. Dziļā depresijā par smago sadzīvi viņa sākusi klaiņot pa Edinburgas vecpilsētu līdz Edinburgas pils kalna pakājē uzgājusi mazītiņu kafejnīciņu, kas kļuvusi par viņas otrajām mājām. Sēžot pie kafijas vai tējas tases, kamēr meitiņa turpat līdzās ratiņos gulējusi, Roulinga uz mazām piezīmju lapiņām sākusi rakstīt savu ''Filozofu akmeni''...

Kad iebraucam Edinburgā, pirmais ko daram, ir meklējam kādu autonovietni. Un kā ierasts, atrodam to visai veiksmīgi, tikai vēlāk kožam pirkstos, ka par to sanāk brangi maksāt. Jo ceļu zīmēs norādīto autostāvvietu gan atrodam, taču tieši pie iebraukšanas tajā pamanām zīmi, kas ierobežo mašīnu augstumu, kas tur drīkst noparkoties. Mēs ar savu busiņu varam tīt makšķeres. Nācās nolikties pie pašas Edinburgas pils, kur katra stunda maksāja divus latus. Lai lieki netērētos, pirmais ko darām, ašā soli ejam uz slaveno Edinburgas pili. No Edinburgas pils, kas uzbūvēta pakalnā, ar stāvām un klinšainām nogāzēm, paveras neticami gleznains skats uz līkumainajām viduslaiku ieliņām un greznām savrupmājām. Kāpjot pa kāpnēm uz vecpilsētu, blakus iet kāds jaunu cilvēku pārītis, kuri izteikti skaļi čaļo lielās Latvijas Austrumu kaimiņzemes valodā. Taču tas ir sīkums. Bija pārsteidzoši, ka lielākā daļa tūristu Edinburgā runāja mūsu brāļu tautas- vācu mēlē. Visa Edinburga pilna ar friču autobusiem, kurus ļoti viegli atšķirt no vietējiem britu tūristu busiem. Vāciešiem tie ir pilnīgi jauni, nedabiski piebakāti ar visādām ''ekstrām'' (vienā pat solārijs bija!!!) utt. Mums jau skaidrs, vācietis ir vācietis...

Atgriežoties pie Edinburgas, gribas minēt, ka Vecpilsētas šaurajās ieliņās ir daudz no lielajiem akmeņiem celtu torņveida ēku. Uz daudziem torņiem metālā kalti dažādi vējrāži. Šur tur uz jumta kores sēž kāda kaķa figūriņa. Daudz bruņiniecības simboli. Pasakaini! Starp arhitektūras pieminekļiem ir lielā karaļu pils, Skotijas karaļa pils. Arī 16. gadsimta dzīvojamās mājas un kompleksi uz Šarlotes laukuma, Skotijas karaliskais muzejs, Nacionālā galerija, universitāte. Pilsētā joprojām lepni stāv senās Romas impērijas tempļi, kuros kādreiz pielūgti viņējie dievi! Neticami, bet Romas impērija atstājusi savas pēdas pat te. Roma bija okupējusi trešdaļu Skotijas, lai izveidotu aizsardzības līniju pret kareivīgajiem piktiem.

Starp citu, ļoti saistošs fakts, proti, izrādās, ka Edinburga ir izveidojusies nosusināta ezera krastos, netālu no gleznainā Fortas līča (Firth of Forth). Praktiski no visiem pilsētas augstākajiem punktiem, ja vien nav biezie miglas vāli, šo līci un klintis tā krastos var redzēt.

Edinburgas pils (Edinburgh Castle), ko lielā skaitā uz pastkartēm tiražē paši skoti, kā jau minēju, uzbūvēta uz klinšaina kalna. Tiek uzskatīts, ka šī klints ir vismaz 70 miljonus gada veca. Pirmās būves uz kalna uzceltas vēl 850. gadā pirms Kristus. Senās pils mūri atrodas burtiski pašas klints malā. Ap klinti uzsliets kalts metāla žogs. Ja tas tapis drošības labad, tad tas šķiet pilnīgi lieki, jo klints sienas ir tik stāvas, ka uzkāpšana pa to būtu pa spēkam tikai labi trenētam kalnkāpējam- alpīnistam. Bez tam pils mūri arī ir ne pa jokam augsti. Tai pat laikā ienāk prātā, ka žogs tapis tieši tādēļ, lai kāds neiedomātos apliecināt savu kalnkāpšanas prasmi.

Viesnīcā ielaidēji skotu nacionālajos tērpos.

Nokļuvuši Edinburgas sirdī pie slavenās pils, pirmā vilšanās: pils unikālais pagalms (patiesībā gan milzīgs laukums, futbola laukuma lielumā) ir aizpildīts. Uzslietas daudzstāvu sēdvietas skatītāju tūkstošiem, skatuve un ložas. Visapkārt plīvo dažādu valstu karogi un reklāmas tenti. Tieši todien sākās 57. Edinburgas starptautiskais militarizēto priekšnesumu festivāls (The Edinburgh Military Tattoo). Tas nav tikai militāro orķestru festivāls. Tur notiek gan dejas, gan atraktīvi teatralizēti priekšnesumi. Šogad tur uzstājās gan krievu militāristi kazaku tērpos, gan mežonīgi afrikāņu dejotāji ar leoparda ādām ap gurniem, gan Skotu gvardi, zem kuru svārķeļiem neesom apenes. 2004. gadā tur uzstājās arī igauņu vingrotāju grupa. Šo festivāli pārraida uz 30 pasaules valstīm. Šogad tā auditorija bija vairāk nekā 100 miljoni TV skatītāju! Meklējam starp karogiem arī mūsu valsts karogu, bet neredzam. Neatrodam arī kādu norādi, ka te spēlēs mūsu armijas orķestris, kura prasmes, kā zināms, pazīst visa Eiropa, varbūt pat pasaule. Žēl.

Edinburgas pils.

Tā kā festivāls pulcē ļoti daudz skatītāju, iekļūšana Edinburgas pilī ir apgrūtināta. Rindas ārprātīgas. Atliek vien nofotografēt un nofilmēt to, ko redzam un doties apskatīt citus Edinburgas vecpilsētas daiļumus.

Pēc nelielā sarūgtinājum (maigi sakot), mūs iepriecina kas tāds, ko nevar sajaukt ar ko citu. Tātad: ja saka Skotija, mēs saprotam- dūdas, ja saka dūdas, mēs saprotam- Skotija! Tad nu lūk, gandrīz uz katra vecpilsētas ieliņas stūra dzirdama kāda skotu dūdotāja radītā... mūzika. Drīzāk gan skaņas, kuras pārsteidzoši valdzina ļaužu tūkstošus no visas pasaules. Katrs no šiem dūdotājiem ir tērpies skotu svārciņos un spēlē vien viņpuses cilvēkiem zināmas melodijas. Bet mums- letiņiem tā skan kā daudz dzirdēta eksotika no kinofilmām. Atkal, fotoaparāts, kamera un cītīga redzamā spēlmaņa iefiksēšana visādos veidos. Tā reizes piecas, līdz attopos, ka šie dūdisti ir gana daudz. Visiem vietas fotoaparātā nepietiks.

Vecpilsētā daudz dievnami īpašā manierē celti. Atšķirībā no strupiem angļu dievnamiem, šie daudz ''slaidāki''. Praktiski visiem tādi paši smailie torņi, kā pie mums. Nolemjam pirmajā pat iet iekšā. Tā ir Viktorijas laikmeta gotiskā stilā tapusi baznīca. Tā arī ir Edinburgas augstākā baznīca- The Highland Tolbooth, kam pamatakmeni 1842. gadā lika pati karaliene Viktorija un princis Alberts. Apgaroti veram vaļā senas un smagas kokā kaltas durvis un... dievnamā izveidots tūrisma informācijas centrs, izstāžu zāle un galerijas. Baznīca tikai no ārpuses. Es gan neesmu klerikālas valsts sistēmas piekritējs, tomēr esmu šokēts gan. Tāda attieksme pret baznīcām pārāk pazīstama. Latvijā padomju gaismas nesēji dievnamos turēja mājlopus, taisīja šautuves un deju zāles. Skoti gan līdz tādām cūcībām nav aizdomājušies, tomēr dievnams vairs nekalpo savam sākotnējam mērķim. Pēcāk noskaidroju, ka līdz pat 1984. gadam baznīca ilgu laiku stāvēja tukša, līdz to pārveidoja par tūrisma centru.

Pēc šī reliģiskā trieciena ejam pa šauro ieliņu un, dažādu suvenīru bodīšu valdzināti, ejam aplūkot plašo piemiņas lietiņu klāstu. Veikaliņš neliek vilties. Visapkārt tradicionālās skotu golfa bumbiņas, nūjas, karodziņi, krājkases, pīpes, skotu tautastērpi, brošas, krelles, krucifiki utt. Tūkstošiem īberīgu skotu suvenīru. Uz ko neskaties, viss aizraujošs. Daudz ko labprāt pirktu. Ne tādēļ, ka vajag, bet vienkārši iegribas! Veikalā nopērkamas, protams, arī skotu dūdas. Citas gaužām prastas, lētas, savukārt citas varen iespaidīgas, labi barota tītara svarā un lielumā. Mūsu labvēlis Aivars pakļaujas bērnu žēlabainām balstiņām, ka viņiem šīs dūdas esot ļoti nepieciešamas, un vienas, ne tās sliktākās un ne tās labākas, nopērk arī. Pūšam, spaidam, līdz kaut kādu zosu gāgāšanu izdabūnam, tomēr līdz skotu dūdistiem mums vēl tālu...

Interesanti, ka atšķirībā no iepriekšējiem ceļojumiem, Skotijā manam maz negroīdu un indiešu. Tāpat brīnamies, ka veikalos praktiski nezog, kaut daļa suvenīru izlikti turpat kastēs uz ielas. Pārdevēji nemaz nebēdā un pat neuztraucas. It kā kameras veikalā ir, bet tomēr. Ak, ne tas bija galvenais! Visās suvenīru bodītēs nopērkami zobeni, vairogi, gredzenotie bruņkrekli, bruņas, ķiveres, šķēpi utt. Vārdu sakot, šīs bodītes būtu īsta medusmaize tiem, kam patīk senatnes ieroči. Skaidrs, ka arī mēs par tiem priecājamies!

Tālāk pa Džonstona ielu (Johnston Terrace) dodamies tālāk un nonākam krustojumā uz slavenās Lawnmarket ielas. To varētu tulkot kā zāles, maura tirgu. Kaut kas līdzīgs Liepājas Siena tirgum. Tagad tā ir tūristu pieblīvēta vieta. Pāri ielai stāv unikālā Svētā Džila katedrāle (St. Giles Church), kura, paldies Dievam, joprojām funkcionē. Tā ir ļoti sena Romas baznīcas vajadzībām celta ēka. Vecākās baznīcas daļas celtas vēl 1120. gadā. Pēc reformācijas laikiem tā pārgāja Skotu protestantu pārziņā. Šajā senajā dievnamā ieejam. Kaut iekšienē ritēja rekonstrukcijas darbi, baznīca funkcionēja. Mums pat palaimējās, jo tieši pims mūsu atnākšanas savu dziedājumu iesāka korāļu koris. Senā akmens dievnama iekšiene ir vēsa un tumša. Pilna seno laiku misticisma. Pie griestiem karājas seni skotu karogi, sānu velvēs greznas Jākoba Greima (Jacob Graham) un citu vareno kapenes. Klausoties kora dziedājumu, sajūta, ka laiks ne tikai apstājies, bet pat sācis savu gaitu uz atpakaļ.

Nemanot laiks tomēr nav apstājies un nesaudzīgi paskrējis uz priekšu. Tad nu nolemjam doties vien tālāk. Pa ceļam atkal fotografējamies. Visapkārt daudz interesanta, taču nomāc uz ielas daudzie ielu muzikanti un dažādi reklamētāji, kas te sabraukuši uz teātra festivālu. Daudzi no viņiem ir ārzemnieki un uzvedas ļoti izaicinoši, pat vulgāri.

Klejojot pa vecpilsētu, pēkšņi pamanam, ka esam uz tilta, kas iet pāri milzīgai dzelzceļa stacijai. Tā ir Vaverlijas (Edinburgh Waverley station) stacija. Neskaitāmi sliežu ceļi, vagoni un milzīgs stikla jumts. Tikai tagad, esot uz tilta, pamanu grandiozo Edinburgas panorāmu. Tikai tagad arī pamanu, ka uz visu lielāku ēku jumtiem ir tornīši, kurus rotā Skotijas zilie karogi ar balto krustu. Tikai kāds rets Britu impērijas ''uniondžeks''. Skoti tiešām vēlas būs netakarīgi.

Edinburgas panorāmas neatņemama sastāvdaļa ir kāds neierasts tironis. No tāluma tas izskatās pēc baznīcas, taču tā pakājē pamanām, ka nekādas baznīcas te nav. Tas ir slavenais skotu monuments. Milzīga 19. gadsimta akmens celtne, pie kuras notiek skotu godasardzes rituāli. Nevarētu teikt, ka šis monuments man izraisītu kādu sajūsmu. Laika gaitā tas ir stipri nomelnējis. Zilo Skotijas debešu fonā monuments izskatās pēc kāda Āzijas tempļa ar daudziem ķeburainiem tornīšiem.

Pie dzelzceļa stacijas pamanu kādu meiteni ''Burkerkinga''; ēstuves formastērpā, kas stāv atstutējusies pret sienu un rokās tur ''Burgerkinga''; reklāmu. Meitietis izskatās iemidzis un nelaimīgs. Kā nu ne, kas tas par absurdu darbu- stāvēt ar kaut kādas ēstuves plakātu? Skaidrojumu šādai jaunietes diskriminācijai neatrodu.

Ap staciju mētājas daudz papīri, tukšas dzērienu pudeles. Daudzi izvēlējušies zvilnēt uz stacijas skvēra soliņiem pat guļus, kaut saules nemaz nav. Un karsts arī ne. Apkārt diezgan nomācošs ielu troksnis, kau esam vecpilsētā. Sajūta kā Rīgas centrā. Vispār līdzību starp mūsu Rīgu un Edinburgu daudz. Abas ir senas un skaistas, abas izaugušas par lielpilsētām, abu ielas ir pagalam nepiemērotas tik dzīvai satiksmei.

Lēnām sākam just, ka kājas kļūst ļenganas. Staigāts daudz. Bet galvenais, ka ielas te kā pa kalniem. Grūti tomēr mums- plakanvalsts iemītniekiem. Principā jau mēs nemaz tik noguruši nebūtu, ja uz pleciem nenāktos nēsāt abas mazās meitenes, kuras pēc nogurdinošās dienas kļuvušas izteikti kašķīgas.

Lēnā garā esam nonākuši līdz kalnam, uz kur aslejas Edinburgas pils. Ap to daudz seno laiku namu. Uz kāda ielu krustojuma pat ieraugu vecu policijas koka būdiņu. Tā gan ir slēgta, taču nav grūti iedomāties, kā tajā sēdējis kāds skotu kārtības sargs un vērjojis kārtību krustojumā. Pat tāds sīkums kā šī koka būdiņa ir saglabāta. Arī tā ir vēsture!

Drošsirdis.

Jo tuvāk esam pilij, jo vairāk atkal dzirdam vācu valodu. Pilns ar rundfungiem, getrīberiem un pepepferdiem! Nu tas ir pārspīlēti, bet vācu valoda tiešām uz katra stūra. Un negaidot ieraugu neticamo- priekšā ar zobenu stāv Malkolms Volles (Malcolm Wallace)! Tieši tāds, kādu mēs viņu iepazinām Mela Gibsonā filmā “Drošsirdis” (Braveheart). Seja zili balti izkrāsota, uz gurniem skotu svārki, apmetnis un zobens. Pat cirvis rokas stiepiena attālumā! Protams, tas nav biedrs Gibsons, bet līdzība pārstedzoša. Un tagad es iedomājos, ka arī mums būtu vajadzīgs Siguldā ietērpt kādu stiprinieku Lāčplēša drānās, lai priecē tautu! Tā būtu baigā eksotika!

Visbeidzot esam pie sava mīļā bušeļa. Lēnā garā atpūtinām savas ekstremitātes un nolemjam doties uz tuvāko pasta nodaļu, lai mājniekiem nosūtītu kādu pastkarti ar Edinburgas zīmogu. Pasta meklēšana īsti nesekmējas, jo kad ieraugām kādu ''Post office'', nav kur noparkoties, kad atrodam parkošanās laukumu, vairs nemanam kādu pastu. Visbeidzot Edinburgas nomalē iebraucam kādā veikaliņā un tur mums izskaidro, kā atrast pasta kantori. Samaksājam 12 mārciņas un ducis pastkaršu nonāk britu karaliskā pasta drošajās rokās. Pēc nedēļas, kad atbraucām mājās, pastniece smaidot man pasniedza paša parakstīto pastkarti... Žigli gan...

Anglijas- Skotijas robežas panorāma.

Skotijas robežakmens.

Lēnā garā, kad debesis sāka apmākties, braucām pa skaistajiem Skotijas laukiem uz Anglijas pusi. Vietām mūs aplaimo lietus mākoņi, bet visumā atpakaļceļš ir brīnums ātrs. Pie Ņūkāslas gan notiek liksta. Kāda ceļa sastrēguma dēļ vairāk kā stundu nonīkstam uz Britu autobāņa. Visapkārt vienu vienīgu automašīnu straume trīs, četrās rindās uz katru pusi. Pēc idilliskās Edinburgas, šī mūsdienu tehnikas jūra nomāc.

Nav vēl satumsis, kad esam Stoktonā pie Tīsas. Steidzam vilkt nost kurpes, kājas nejūtīgas. Meklējam ledusskapī visu, kas vien ir ēdams. Kādam ienāk prātā uzvārīt īstu Latvijas biešu zupu no angļu bietēm. Kopā ar Latvijas ''Lāču maizi'' pēc Skotijas to arī baudījām. Neticami.

Beigas

2005. gada oktobris