Igaunija bruņojas. Ko darīs Latvija?

Dažas dienas atpakaļ medijos lasīju, ka Igaunijas Aizsardzības ministrijas izstrādātais plāns paredz pastiprināt šīs valsts bruņotos spēkus ar vairākiem desmitiem tanku vai bruņumašīnu. Paredzēts, ka laika posmā no 2009. līdz 2018. gadam Igaunija varētu iegādāties 30 līdz 40 bruņutehnikas vienību. Igauņu amatpersonas nenoliedz, ka viņi ņēmuši vērā Gruzijas kara mācību, tāpēc īpašu uzmanību pievērsīs pretgaisa un prettanku aizsardzības uzlabošanai, kā arī helikopteru iegādei. It kā ziņa pati par sevi sausa. Tomēr gribējās mazliet apskatīt šo tematu. Proti, lasot šāda satura ziņas, ar nožēlu jāsecina, ka pārlieku iepriecinošu ziņu par mūsu militārā resora plāniem atrodamas gaužām skopi un gaužām miglaini. Labākajās Latvijas Aizsardzības ministrijas tradīcijās nav pat nojaušams, vai ir kāda vīzija un plāni par mūsu bruņotajiem spēkiem tuvākā un tālākā nākotnē. Meklējot Aizsardzības ministrijas mājaslapā kaut ko par armijas attīstību, atrodama sausa informācija, kurai, atklāti sakot, ticēt vairs negribas Kaut vai tādēļ, ka praktiski katru gadu šie plāni, NBS struktūra un politika mainās. Piemēram, teju katru gadu notiek reorganizācija. Valdības Aizsardzības ministrijas sadaļā pārlieku krīt acīs priekšvēlēšanu alegorijās ieturētie "turpināsim", "nodrošināsim" utt. Lai saprastu, par ko runa, lūk piemērs: ''Nodrošināsim valsts aizsardzības spēju turpmāku attīstību, turpinot pilnveidot profesionālo bruņoto spēku kaujas spējas un materiāli tehnisko bāzi, kā arī attīstot Zemessardzi kā efektīvu atbalsta instrumentu'' (pilnā apjomā lasāms te: http://www.mod.gov.lv/upload/valdibas_plana_am_sadala.xls). Skan jau varen skaisti, taču ar šādu uzdevumu pie vēlētājiem var doties kādas partijas censoņi, nevis valdība un NATO dalībvalsts aizsardzības resors. Un ja tas ir plāns, kur ir plāna izpildes iztirzājums par iepriekšējiem gadiem?

Militārās aviācijas attīstība atlikta
Nākamais iemesls, kamdēļ neticēt. Aizsardzības ministrijas mājas lapā atrodams 2007. gada 11. aprīļa rīkojums Nr.198. Tajā melns uz balta rakstīts, ka "[...] Glābšanas darbu veikšanai NBS Gaisa spēku rīcībā ir četri helikopteri Mi-17 V1 (Mi-8 MTV1). NBS Gaisa spēku rīcībā ir arī trīs helikopteri Mi-2, neviens nav darba kārtībā." 2007. gada budžetā Gaisa spēkiem bija iedalīti 10 229 555Ls. 2008. gada budžeta projektā 9 002 322Ls. Bet tagad pats interesantākais: 3 720 544 Ls piešķirti pievienošanās projektam stratēģisko pārvadājumu C-17 klases lidaparātu iegādei. Projekta realizāciju plānots pabeigt 2014. gadā. Lasot šķiet, ka beidzot mūsu valsts sākusi domāt par savas militārās aviācijas iegādi. Bet nē, C- 17 transporta lidmašīnas bāzēsies Ungārijā un Latvija, samaksājot gandrīz 4 miljonus, tiek pie nosacītas aviācijas vienības, kuru koleģiāli izmantošot visas NATO dalībvalstis. Labi, tas ir vajadzīgs, bet kamdēļ tas tiek darīts, kamēr mūsu armijai nākas glābt cietušos, sargāt gaisa telpu un pildīt citus uzdevumus ar tik nenopietniem resursiem?

Baltijas valstu militārās aviācijas vienību skaita tabula

Tāpat kāda muļķības dēļ, pamatojoties uz mītisku līdzekļu ekonomēšanu, atlikta tik ilgi gaidītā iecere iegādāties 4 vidējās klases helikopterus Gaisa spēku vajadzībām, lai beidzot lielo un ēdelīgo Mi-17 vietā apmācībām un mazākiem darbiem izmantotu Rietumu analogus. Agrākie šīs klases analogi Gaisa spēkos padomju Mi-2 nolietojuma dēļ nav izmantojami. Un tas būs vairāk nekā katastrofāli, ja Latvijas Gaisa spēkos paliks vien 4 helikopteri un viena mazā transporta lidmašīna L- 410.

Bruņutransporta sāpīgais jautājums
Aizsardzības ministrijas 2008. gada budžeta paskaidrojuma rakstā lasāms sekojošais: "[...]NBS attīstība un modernizācija, īpašu uzmanību pievēršot Sauszemes brigādes mehanizācijai[...]". Ata Slaktera ministrēšanas laikā par bruņutransportieru pirkšanu runāts gan tika, bet ne par skaitu, ražotāju, pirkšanas laiku vai to pielietojumu konkrēti teikts nekas netika. Vien tas, ka daļa mašīnu nepieciešama Latvijas karavīriem misijās ārzemēs. Spriežot pēc tā, ka Latvijas militāristu rīcībā tika nodoti neliels skaits ASV ražojuma "Humvee" un tika runāts par šādām mašīnām ar bruņu aizsardzību, iespējams, ka Aizsardzības ministrija bija nobriedusi iegādāties tieši šīs mašīnas. Es gan uzskatu, ka bruņots džips, tanks vai bruņutransportieris ir trīs dažādi ieroču veidi. Atšķirībā no Latvijas, Igaunija jau nopirkusi Somijas ražojuma "Pasi" bruņumašīnas. Dažas no tām NATO sammita laikā atradās Rīgā, jo mūsu armijai tādu vienkārši nebija. Bez tām Igaunijas armijas rīcībā ir vairāk nekā krietns skaits bruņumašīnu. Starp tām vairāki desmiti padomju BTR-30, Dienvidāfrikas "Mamba" "Alvis-4" prototips un jau pieminētie somu "Pasi" XA-180EST. Kopumā vairāk nekā simts bruņutehnikas vienības.

Runājot, kāda tehnika ir mums, skumji jāsecina, ka atšķirībā no Igaunijas, Latvija kopš neatkarības atjaunošanas nekad nav varējusi lepoties ar pilnvērtīgu bruņutehnikas parku. Un te atsauces uz līdzekļu trūkumu nebūtu vietā. Tieši tāpat kā Latvijai, žēlīgi ar līdzekļiem bija arī Igaunijai vai Lietuvai. Taču atšķirībā no kaimiņiem, mūsu armijas rīcībā bija tik vien kā divas BRDM-1 bruņumašīnas, kuras izmantoja agrākais armijas kodols- Sužu Izlūkdesanta bataljons, ducis Otrā pasaules kara laika zviedru dāvātās "Scania" bruņumašīnas un trīs čehu dāvātie T- 55. No šī arhaiskā parka nekā palicis pāri praktiski nav. BRDM-1, cik esmu redzējis, aizvilktas uz Ādažu poligonu par artilēristu mērķiem, savukārt "Scania" bruņumašīnas SKP m/42 pēc neveiksmīgās remontu epopejas deviņdesmito gadu vidū tā īsti armijas vajadzībām kalpojušas nav. Jācer, ka vismaz dažas atstātas par piemiņu kā mācību līdzeklis.
Bēdu stāsts ar tiem T- 55 ir pavisam nelāgs. Zināms, ka Čehijas Republika piedāvāja Latvijas armijai diezgan prāvu skaitu šo morāli novecojušo, taču vēl izmantojamo tanku no bijušās Čehoslovākijas armijas rezervēm. Tik vien kā esot bijis jāapmaksā atvešana uz Latviju (trīs tanku atvešana esot izmaksājusi nepilnus 10 000Ls). Jau kopš 1999. gada, kad šie tanki nonāca līdz Latvijai, būdams nemilitārists esmu paudis, ka tankus vajadzēja ņemt daudz nedomājot. Pirmkārt, valsts varēja atļauties nogādāt ar vienu kravas kuģi pārdesmit tankus. Otrkārt, ja Latvija būtu pacietīgi realizējusi šo programmu, lēni un plānveidīgi būtu bijusi iespēja apmācīt tanku ekipāžas vismaz vienam tanku bataljonam. Tas nozīmētu, ka uz šo gadu, kad beidzot mūsu Aizsardzības ministrijas ierēdņi sākuši domāt par bruņutehnikas iegādi, mūsu pašu armijā būtu pietiekams skaits instruktoru, mehāniķu un artilēristu, kas spētu gan misijās karot, gan apmācīt, gan apkalpot ne tikai T- 55, bet jaunāku un modernāku tehniku. Treškārt, diezgan veiksmīgs piemērs ir Zemessardzes 34. artilērijas bataljons, pēc kura līdzības varēja veidot uz Zemessardzes bāzes atsevišķu tanku bataljonu (vai citāda nosaukuma bruņutehnikas vienību). Izmaksas šādam bataljonam būtu gaužām samērīgas. Kāda aina ir tagad? Cik zinu, no trim T- 55 braukšanas kārtībā jau pirms vairākiem gadiem bija tikai viens tanks. Bet jaunās bruņutehnikas nākotne ir ne tikai naudas jautājums, bet arī kvalificētu speciālistu trūkums.

Armijas rindas joprojām retas
Un vēl. Igaunija publiskojusi, ka līdz 2018. gadam plāno palielināt profesionālo karavīru skaitu līdz 4000, bet jau 2010. gadā armijas skaitliskais sastāvs kopā ar obligātā dienesta karavīriem varētu sasniegt 16 000. Bez armijas Igaunijas brīvprātīgo aizsardzības līga ("Kaitseliit") sasniegusi jau 20 000 cilvēku kopskaitu, starp kuriem 11 000 ir karavīri un 1000 sieviešu no Mājas sardzes. Teorētiski, Latvijas bruņoto spēku skaits jau ir lielāks nekā 16 000 cilvēku. NBS 2008. gada budžeta projekta pieļaujamais personāla skaits ir 5600 profesionālā militārā dienesta karavīri un 1238 civilie darbinieki. Bez tam NBS vienībām tika uzdots samazināt administratīvo personālsastāvu novirzot to militāro spēju attīstībai. Taču faktiski mūsu regulārie bruņotie spēki salīdzinot ar Igauniju izskatās bāli. Kaut vai tādēļ, ka lielākā daļa no mūsu 18 344 NBS strādājošajiem, dienējošiem un kalpojošiem- aptuveni 11 646 ir ārrindas zemessargi, kurus vēl tik nesen uzskatīja par traucēkli un pagātnes palieku. Vēl 570 zemessargi ir aktīvi karavīri, bet 630 civilie darbinieki. Saskaņā ar plāniem 2008. gadā Jūras spēkos bija jādienē 613 militāristiem un 42 civilistiem. Gaisa spēkos- uz šo gadu bija jādienē 330 militāristiem. Vēl 298 karavīri dien Militārajā policijā. Atlikušā daļa teorētiski varētu būt Latvijas Sauszemes spēki. Diemžēl, tā nav. Faktiski Latvijas armija (NBS Sauszemes spēki) ir viena brigāde, kurā ir divi- 1. un 2. SZS Kājnieku bataljoni, kaut vairākus gadus atpakaļ tika plānots, ka SZS brigādes kodols būs četri Kājnieku bataljoni. Bez diviem bataljoniem vēl ir SZS Kaujas nodrošinājuma rota, SZS Inženiertehniskā rota, SZS Artilērijas baterija un Speciālo uzdevumu vienība. Kopējais Sauszemes spēku karavīru skaits 2008. gadā palika tāds pats kā 2007. gadā- 1093 karavīri un 180 Speciālo uzdevumu vienības kaujinieki. Štāba bataljonā, kura nosaukums saglabāts tikai labo tradīciju dēļ, dienē 334 karavīri un 30 civilistu.

Baltijas valstu bruņoto spēku skaitliskā sastāva tabula

Liela daļa Latvijas armijas nav reālas kaujas vienības. Plānā tika paredzēts, ka 2008. gadā Nodrošinājuma pavēlniecībā strādās 712 karavīri un 139 civilo darbinieku, bet Mācību vadības pavēlniecībā 360 militārpersonu un 196 civilisti. Nacionālajā aizsardzības akadēmijā dien 80 militārpersonas un 8 civilisti. Bez NBS Aizsardzības ministrijā kalpo arī citu struktūru darbinieki, kas šoreiz tas uz armiju neattiecas.

Igaunijas armijas sauszemes spēkos plānotas divas kājnieku brigādes. Taču patreiz ir tikai 1. kājnieku brigāde, kuras kodols ir Paldiski bāzētais Skautu (izlūku) bataljons, Pionieru- 1. inženiertehniskais bataljons un 1. Artilērijas bataljons. Vēl sauszemes spēkos ietilpst Kuperjanova atsevišķais kājnieku bataljons, Viru atsevišķais kājnieku bataljons, Atsevišķais pretgaisa aizsardzības bataljons (divizions) un Miera uzturēšanas centrs (ROK). Tāpat kā Latvijai, arī Igaunijai ir savs štāba, jeb Gvardes bataljons. Kopumā Igaunijas regulārajos spēkos ir ap 5600 karavīru. Pēc skaita praktiski tik pat, cik Latvijai, taču redzams, ka Igaunijā lielāks skaits karavīru ir tieši kaujas vienībās (210 gaisa spēkos, ap 300 jūras spēkos un ap 3300 sauszemes spēkos). Jāpiemin arī otri kaimiņi. Lietuvā armija jau kopš pašas neatkarības atjaunošanas var lepoties ar savu sauszemes spēku mugurkaulu- brigādi "Dzelzs vilks", kurā ir viens mehanizētais bataljons, trīs motorizētie kājnieku bataljoni un viens artilērijas bataljons, un kuras kaujas spējas Baltijā laikam tomēr ir visaugstākās. Bataljoni pilnībā nodrošināti ar bruņutehniku, galvenokārt ASV ražojuma bruņutransportieriem M113, bet artilērijas bataljona pamats ir britu ražojuma haubices M119. Kopumā Lietuvas armijai ir 300 M113 bruņutransportieri.

Baltijas valstu militāro kuģu vienību tabula

Pat eventuāli apskatot, redzams, ka Igaunija jau tagad pārspēj mūsu bruņotos spēkus, nemaz nepieminot ugunsspēku. Nav grūti iedomāties, kurš karavīrs spēs uzzināt un iemācīties vairāk: tas, kurš mācījies uz funkcionējošas kaujas tehnikas, tai skaitā uz bruņumašīnām, vai tas, kurš bruņutransportieri redzējis raidījumā "Laiks vīriem?". Kas notiks pēc augšminētā 2018. gada, kad Igaunija būs par trešdaļu palielinājusi savu armiju un bruņojumu, bet Latvijas Aizsardzības ministrija rīkosies tik pat nekonkrēti un neskaidri, paliek jautājums. Varbūt varēsim lepoties ar dārgiem zobeniem un skaistu kavalērijas godasardzi? Vai varbūt atkal cerēsim uz igauņu palīdzību kā Neatkarības cīņu laikā?