Meklēšana

2010. gada 18. marts

Nevaroņi

Katram ir savs paņēmiens, kā kāpināt pašapziņu. Viens pie simts gramiem kļūst bravūrīgs un gatavs mesties uz varoņdarbiem, citam pat to nevajag. Līdzīgi ar dažādām sabiedrībām. Vieni kaifo par savām demokrātijas tradīcijām un tējas rituāliem, cits par savu impērisko pagātni. Līdz ar pavasara tuvošanos pēdējo rosīšanas gluži iespaidīga. Aizvien biežāk Krievijas televīzijā skatāmas neskaitāmas varoņfilmas par Otrā pasaules kara laiku. Blakus nesen tapušām, aktīvi tiek rādītas arī filmas, kuras citādos apstākļos būtu nolemtas aizmirstībai, jo ir piesātinātas ar atklātu komunisma demagoģiju un pārmērīgu filmas varoņu heroizāciju, kas robežojas ar komiksu seriāliem. Viena no šādām filmām, kas man lika aizdomāties un reizē pasmaidīt, bija "Город под липами" (Pilsēta zem liepām). Īsumā šī Aloiza Brenča filma stāsta par Otrā pasaules kara sākumu Liepājā. Protams no padomju skatu punkta. Filmas skatīšanās liepājniekam varētu būt gluži interesanta, jo nav jau par šiem notikumiem pārāk daudz jebkas un jebkad uzņemts. Filmā acīgākais pamanīs gluži pazīstamas Liepājas ielas. Ieraudzīs, ka šis tas pamainījies. Palasot filmas īsu aprakstu krieviski, varētu mazliet pasmīnēt: Фильм посвящен героической защите латвийского города Лиепая от фашистских захватчиков. Воины советской армии, моряки-балтийцы и рабочие отряды в ожесточенных сражениях восемь суток защищали здесь священные рубежи Родины. Ja noliek pie malas vārdus par "svēto dzimtenes robežu" un mazliet piemiedz acis uz likto uzsvaru par padomju armijas varonīgām cīņām, tad nekā tik baisa jau tur nav. Jā, bija nedēļu garas cīņas par Liepāju. Jā, simtiem Liepājas komjauniešu un strādnieku ņēma rokās ieročus, lai aizstāvētos. Skaidrs, ka 1971. gadā, kad tapa filma, par sarkanās armijas stihisko bēgšanu no Liepājas, atstājot pilsētu pārsimt vietējo komunistu fanātiķu rokās, nekad nestāstīja. Skaidrs, ka nekad nestāstīja par to, kas starp sarkanās armijas atkāpšanos un vācu armijas ienākšanu pilsētā plosījās desmitiem sarkano gvardu ar visai raibu etnisko piederību, marodierējot un izrēķinoties ar cilvēkiem, kurus neuzspēja deportēt 17. jūnijā. Un uz šādu filmu mēs varam skatīties vien kā uz tā laika diktatūras propagandas daļu, ko ar saturīgiem komentāriem pat būtu vērts parādīt mūsu jauniešiem. Taču tas, kas šajā drēgnajā marta dienā lika šīs pārdomas iesākt, bija kas cits. Proti, esmu pārsteigts, ka Otrā pasaules kara vienas karojošās puses nešķirota un nekritiska heroizēšana notiek joprojām. Brīžam līdz baltkvēlei, ar atklāti ideoloģisku drudzi, ciniski un augstprātīgi. Mēs visi zinām, cik daudz padomju karavīri tik tiešām bija varoņi. Pat jāsaka tieši: Otrā pasaules kara iznākums lielā mērā tika iznests un vienkāršo krievu pleciem. Taču ir acīmredzami, ka daudzu prātos uzvara pār Vāciju un Staļins ir sinonīmi, kaut ikviens, kas kaut virspusēji pārlasījis demokrātiskās pasaules vēstures grāmatas, zinās, ka Otrā pasaules kara vaininieks ir tieši Staļins un cilvēkus nīstošā komunistiskā sistēma. Bez tam taču jau sen atzīts, ka padomju savienības lielākie upuri nebija viss kaujas laukos, bet tieši komunistiskās sistēmas mašinērijas rezultāts. Milzu represijas, miljoniem civiliedzīvotāju mērdēšana badā, veselu divīziju dzīšana uz pretinieka ierakumiem, kurus aizstāvēja vien ducis ložmetējnieku, lai pretiniekiem beigtos patronas. Krievijā par varoni joprojām tiek uzskatīts maršals, kas pāri mīnu laukiem dzina vienkāršos karavīrus, lai saudzētu tankus. Atceroties Staļina nepatiku pret daudzajiem kara invalīdiem, kurus izveda uz valsts nomalēm, lai tie ar saviem amputētajiem locekļiem nebojātu Maskavas ielas, ir grūti saprast, kam jānotiek cilvēku galvās, lai savas valsts galvaspilsētu rotātu ar šī baisā tirāna portretiem.
Atgriežoties pie "Pilsētas zem liepām", gribu atstāstīt kādu kuriozu atgadījumu, ko piedzīvoja krietns skaits Liepājas zēnu, kurus 1970. gadā aicināja filmēties masu skatos, pārģērbjot padomju un vācu armijas formastērpos. Mana kursabiedra tēvs bija viens no tiem, kuram bija jātērpjas vācu karavīra drānās. Viņš šajās filmēšanās laikā, jūtoties kā īsta filmu zvaigzne, kopā ar savas grupas zēniem tīri labi iejutušies lomā. I piedurknes tikušas uzlocītas, i koka automāti ērti pār plecu pārmesti pat uz mazmājiņu skrejot. Pēc kādas ļoti karstas filmēšanās dienas Liepājas pievārtē- Šķēdes kāpās, zēni nolēmuši aiziet līdz tuvējam veikalam pilsētas pievārtē pēc kādas pudeles limonādes un aliņa. Taču noticis negaidītais, pašā pilsētās nomalē gadījies sastapt padomju kara flotes jūrnieku patruļu, kuri ieraugot veselu baru vāciešu, pacēluši rokas, lai padotos, bet jūrnieku patruļu pavadošais virsnieks lēcis grāvmalā. Tikai pēc nelielas skaidrošanās un koka automātu atrādīšanas misēklis beidzās, taču toreiz smiekli nevienam nenāca. Kā teicās pats šo notikumu dalībnieks, labi, ka šie padomju "svēto dzimtenes robežu" sargi izrādījās tik bijīgi, ieraugot vācu mundierus. Būtu gadījies kāds drosmīgāks, kas zin, varbūt kāds tiktu nolaists no kātiem...

Nav komentāru: