Sv.Trīsvienības katedrāles smaile

Sv.Trīsvienības katedrāles paša smaile

Apskatot baznīcas torni ar 500mm objektīvu, ieraudzīju, ka zem krusta bumbas atrodas divi āķi. Laikam jau tie nepieciešami tikšanai klāt pie paša krusta, vai ne? Tai pašā laikā mazliet drūmi kļuva. Cik gadi pagājuši, bet tāds vērienīgs šīs unikālās baznīcas remonts nav noticis. Neskatoties uz to, ka šī baznīca ir visatpazīstamākais Liepājas simbols.

P.S. Kvalitāte kāda ir, tāda ir. Uzņemts ziemas pēcpusdienā ar F8.0 un lielu ISO. Starp citu, uzņemts no vietas, kur bildēju ar 300mm šo te: http://www.liepajnieks.lv/2009/12/liepaja-no-nelielas-augsas.html

Liepāja no nelielas augšas

Sv.Trīsvienības katedrāle no Graudu ielas puses.

Lai vērotu dzimto pilsētu, nekur daudz vairāk kā uz Sv. Trīsvienības katedrāles torņa kāpis neesmu. Tādēļ viens no maniem (es ceru īstenojamiem) sapņiem ir uzkāpt uz Liepājas augstceltnēm vai vismaz namiem, kuri augstāki par vairumu Vecliepājas un Jaunliepājas jumtiem. Nu ļoti gribētos. Un sākumam atradu mazu lodziņu no kura pavērās šāds skats. Varat minēt kur.

Liepājas īpašās debesis

2009. gada 26. jūnijā, no Sv.Trīsvienības katedrāles torņa.

Es protams saprotu, ka lokālais lepnums manī sit augstu vilni, taču patiesībā ir jāatzīst, ka esot Liepājas torņos, paveras panorāma, kādas citur redzēt nevar. Un ne jau tādēļ, ka pasaulē nav divu identisku vietu. Liepājas atrašanās starp jūru un Liepājas ezeru, lielais koku daudzums uz ielām, skvēros un parkos Liepāju no augšas padara īpašu. Un tad vel mūsu debesis, kurās Baltijas vēji dzen mākoņus.

Baznīcas lāpīšana

2009. gada 13. aprīlī, pie Sv. Trīsvienības katedrāles Lielā ielā.

Bieži domāju, kā tad tas nākas, ka unikāls dievnams tik ilgus gadus nevar tikt no pamatiem līdz jumtam atrestaurēts, kaut zināms, ka tā stāvoklis ir bīstami drūms. Tā jau nav, ka baznīcai neko nepielabo. Bet tas viss notiek tik lēni, tik minimāli un novēloti, ka šodienas liepājniekam nevajadzētu lolot ilūziju sava mūža laikā šo Kurzemes hercogistes pērli redzēt atjaunotu pilnībā.

Vecliepājas panorāma no Zirgu salas

2009. gada 12. martā, esot Zirgu salā.

Lai vai no kurienes un kādā gadalaikā skatītos uz Liepājas panorāmu, tā ir itin viegli atpazīstama daudzo dievnamu torņu dēļ. Bet pašā centrā lepni stāvošā Sv. Trīsvienības katedrāle ir kā orientieris.

Mazs ieskats Sv. Trīsvienības baznīcas vēsturē pēc tās apmeklējuma

Ja esat skaistajā Liepājā, obligatoriski jāapmeklē Sv. Trīsvienības katedrāle Lielā ielā 9, kurā ir sēdvietas 1100 cilvēkiem! Un tad skatam paveras 18. gadsimta kokgriezēju šedevri. Tostarp slavenā Hercogu loža, kurā, apmeklējot Liepāju, sēdēja pats Kurzemes hercogistes valdnieks. Bet tas jau vēl nav viss. Kamēr dievnams vēl nav pilnībā restaurēts, tajā burtiski jūtama 18. gadsimta dvaša. Izbaudiet to! Tur pat putekļi stāsta par seniem laikiem!

Sv. Trīsvienības baznīcas altāris.

Ak jā, ja kāds tā vājāk pārzina skaistās katedrāles vēsturi, te būs neliels ieskats...
1742. gadā no pilsoņa Pētera Mellera tika nopirkts zemes gabals. 1742. gada 8. martā no Kēnigsbergas (Karalaučiem) Libauā ieradās mūrniekmeistars Johans Kristofs Dorns. Jau nākamajā dienā rātsnamā šo vīru salīga un ātri vien nolīdzināja topošo būvlaukumu, lai taptu jaunā celtne. 1742. gada 12. martā tika atzīmēts būves plāns, ko tajā pašā dienā „abi eltermaņi, ielas līniju paņēmuši un ar jaunās baznīcas novietni salīdzinājuši, pareizu atrada un apstiprināja”. Nākamajā dienā sāka rakt būvbedri, bet 29. martā iedzina pirmo pāli (diemžēl, nu jau zināms, ka šo pāļu dzīšana bija kļūda, jo šo gadsimtu laikā gruntsūdeņu dēļ tie sākušuši trūdēt). Sv. Trīsvienības baznīcas pamatakmens svinīgos apstākļos likts 1742. gada 19. jūlijā. Mācītājs Tečs lika iemūrēt pamatakmenī vēstījumu latīņu valodā, kas iesākas ar vārdiem: "Šis ir akmens, kurš veltīts jaunajai Svētās Trīsvienības baznīcai." Tālāk vēstījumā izteikta pateicība Dievam un daudzajiem dievnama būves atbalstītājiem, no kuriem kā pirmais pieminēts Polijas ķēniņš un Saksijas kūrfirsts Augusts Stiprais.

Sv. Trīsvienības katedrālē ir ielākās Latvijas ērģeles- 131 reģistri, 4 manuāļi, vairāk nekā 7000 stabuļu. Līdz pat 1912.gadam tās bija lielākās visā pasaulē. Dievnamā joprojām skan lielākās vēsturiski nepārbūvētās mehāniskās ērģeles pasaulē.

Johans Kristofs Dorns drīz pēc būvdarbu sākšanas aizbrauca, atstādams būvplānus un savu palīgu Johanu Mihaelu Frēlihu, kas kļuva par darbu uzraugu un vadītāju. 1744.- 1745. gada rēķinu grāmatās minēti akmeņkaļi, un viens no tiem pat nosaukts vārdā: Johans Bernhards Olenbergers. 1746. gada pavasarī baznīcu sāka apjumt ar pagaidu segumu. Skārdu uzklāja daudz vēlāk: tikai 1753. gadā iegrāmatoti 15 700 florīni par Zviedrijas kapara plāksnēm.

Baznīcas priekštelpā virs ieejas durvīm atrodas medaljons, kurā atzīmēts, ka darbi nobeigti 1750. gada 17. oktobrī.

1747. gadā sāka mūrēt velves, 1750. gadā visi mūra darbi bija pabeigti; 9. novembrī mūrnieki saņēma pēdējo algu, bet Frēlihs– 200 florīnu.

Sv. Trīsvienības baznīca tika iesvētīta 1758. gada 5. decembrī. Celtne nebija gluži pabeigta: tornim trūka divu augšējo stāvu, un greznā kokā grieztā iekārta, izņemot kanceli, nebija apzeltīta un krāsota. Iekārtu sāka apzeltīt tikai 1772. gadā: tad iegrāmatotas pirmās izmaksas zeltītājam Johanam Endresam, kas līdzīgus darbus veicis arī Rundāles un Jelgavas pilīs. Šie darbi turpinājās līdz 1775. gada jūnijam.

Šajā greznajā ložā dievkalpojumos reiz sēdēja varenais Kurzemes hercogs ar svītu!

Pusgatavais baznīcas tornis tāds arī palika līdz 1866. gadam, kad puslīdz atbilstoši sākotnējam projektam uzmūrēja tā trešo un no metāla konstrukcijām samontēja trešo stāvu. Tornis kļuva gandrīz 55 m augsts. Tornī atrodas baznīcas pulksteņa mehānisms, kas uzstādīts 1900. gadā.

Pulksteņa mehānisms.

Pēc daudziem gadu desmitiem- 2007. gada 26. martā Liepājas Reliģisko lietu komisijas sēdē Grobiņas iecirkņa prāvests Ainārs Jaunskalže oficiāli paziņoja, ka Liepājas luteriskās Sv. Trīsvienības baznīca tiek pārdēvēta par katedrāli. Tagad Liepājā būs Kurzemes bīskapa sēdeklis.